Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem.1916. g. viņa poēmā “Daugava” viens no pirmajiem aicināja uz Latvijas neatkarību. Un vel daudz, daudz… Taču neskatoties uz to visu viņš arī bija parasts cilvēks, cilvēks ar savām atmiņām, jūtām, bēdām un sērēm.
Viena no vietām kuru viņš atcerējās visu savu mūžu bija Berķenēles pusmuiža, kur Rainis pavadīja savus bērnības gadus, gadus kad viņš vel nebija ne dzejnieks, nedz tulkotājs, nedz teātra darbinieks nedz žurnālists, nedz arī politiķis, bet vienkārši bijis mazs puika. Skolnieks kurš mācījās 6. Grīvas vidusskolā (tagad 6. Raiņa vidusskola). Biogrāfiskos avotos gandrīz nekur nav minēts par Berķenēliem, kā mums paskaidroja ģīde, tas bija tāpēc kā tolaik Raiņa vecāki šķīrās un dzīvoja atsevišķi. Berķenelē Rainis dzīvoja kopā ar tēvu, kuram bija stiprs raksturs un kurš uzspieda viņam savu gribu nākotnes profesijas izvēlē. Tēvs redzēja dēlu kā sava darba turpinātāju, taču Rainim muižas grāmatvedības darbi pavisam nepatika un viņš gribēja iet savu ceļu. Īstenībā Berķenelē Rainis nodzīvoja pavisam neilgi jo devās uz mācībām uz Rīgu no kurienes uz Berķenēli jau neatgriezās. Taču šī vieta palika viņa sirdī, jo tur Jānis piedzīvoja savu pirmo mīlestību, apguva pirmos burtus, pirmie draugi, pirmie strīdi… Tas viss bija tur.
Sakarā ar vēsturiskiem notikumiem tajā laikā mūsu valstī, tā notika kā muiža tika pamesta un izzagta līdz pēdējai mantiņai. Tagad tur nav saglabājusies nevienas origināllietas taču šī nama darbinieki cenšas atveidot atmosfēru un sakopot vienviet mantas kuras ir datējamās ar apmēram to pašu tapšanas laiku kā tas kuras tika nozagtas. Tas ir ļoti simboliski jo dzejnieks uzskatīja šo māju par vietu kur viņš gribēja atgriezties visu savu mūžu, visu savu dzīvi viņš uzskatīja par garu un ilgu ceļu uz mājām, vietu kur viņš bija mazs puika. Tā viņš rakstīja savā dzejā „Dagdas piecas skiču burtnīcas”, kur viņš vienīgo reizi apkopoja un aprakstīja savas bērnības atmiņas. Un tagad tur atgriežas mantas, un kas to lai zina, var būt kādai no tām viņš arī kādreiz bija pieskāries.
Pašlaik var atrast finansējumu, un atradās ieinteresētie cilvēki kuri nodarbojas ar šā nama restaurāciju. Ļoti patīkami kā šī vieta kļuva par pār vienu no kultūras centiem. Tur mēs apskatījām daudz dažādu mākslas darbu, gleznu, kolāžu un keramikas. Tur savus darbus izstāda dažādi mākslinieki no dažādam valstīm. Manuprāt tas ir visloģiskākais variants kā izmantot šo ēku. Tajā izauga mūsu slavenais literāts un tagad māksla turpina tur plaukt pēc ilga pārtraukuma. Manuprāt tā ir kā simboliska cieņas un goda izrādīšana Rainim, vieta kura ieņēma svarīgu vietu viņa sirdī tagad ir izkopta un pilda viņa pieminekļa lomu.
Mūsdienās arī ir ļoti daudz talantīgo cilvēku, kuriem ir jāpalīdz savus talantus pilnveidot vai pat vispirms saskatīt. Un pēc šā nama apciemošanas cilvēkā, kurš to ir apciemojis, gribas arī pašam kaut ko izvedot, uzrakstīt vai uzzīmēt. Tāpēc domāju ka tas ir ļoti labi ka šis nams pastāv un pilda tieši šo lomu nevis citu. Es esmu pārliecināta kā ar katru gadu viņš kļūs aizvien populārāks mākslinieku un mākslas cienītāju vidū un pievilinās aizvien vairāk un vairāk cilvēku un tūristu. Pieaugot šā nama slavai pieaugs arī tā kādreizēja iedzīvotāja, Raiņa slāva.