SATURS
Ievads………………………………………………………………………………………..2.lpp.
Sociāla problēma…………………………………………………………………………….3.lpp.
Bezpajumtniecība kā sociāla problēma………………………………………………………4.lpp.
Bezpajumtniecības cēloņi……………………………………………………………………5.lpp.
Sabiedrības attieksme pret bezpajumtniekiem……………………………………………….7.lpp.
Bezpajumtniecības problēmas tagadējais risinājums…………………………………………8.lpp.
Nākotnes risinājumi bezpajumtnieku problēmai……………………………………………..9.lpp.
Secinājumi…………………………………………………………………………………..11.lpp.
Izmantoto avotu saraksts……………….…………………………………………………..12.lpp.
IEVADS
Ik viens kaut reizi ir saskāries ar bezpajumtniekiem- cilvēkiem bez noteiktas dzīves vietas. Viņus var sastapt visur- Rīgas centra tuneļos, parkos uz soliņiem, reizēm pat daudzstāvu ēku kāpņu telpās. Šiem cilvēkiem dažādu apstākļu dēļ nav līdzekļu, lai atļautos sev dzīves vietu, un iemesli, kāpēc tas tā ir noticis, ir ļoti dažādi- alkoholisms, nepiemērota izglītība, lai atrastu darbu (kaut gan dažiem bezpajumtniekiem ir pat augstākā izglītība), valsts likumdošana.
Daudziem bezpajumtniekiem ir nepieciešama valsts palīdzība, lai tie spētu integrēties sabiedrībā- varētu atrast darbu, nodrošinātu sev pastāvīgu mājokli, sakārtotu savu dzīvi. Valsts piedāvā sociālās mājas, patversmes, bezmaksas zupas virtuves, taču bezpajumtnieku skaits mazāks nekļūst. Bezpajumtniekiem ir vajadzīgs arī morāls atbalsts, jo nereti bezpajumtniekiem ir arī problēmas ģimenē.
Daudzi cilvēki nesaprot bezpajumtnieku situāciju un saka: „pats vainīgs, ka kļuvis par tādu”. Taču var gadīties, ka cilvēks kļūst par „bomzi”, kā tautā bieži sauc cilvēkus bez pajumtes, valsts iekārtas dēļ, jo Latvijā ir ļoti nesakārtota nodokļu un citas sistēmas. Piemēram, ja cilvēks ar noteiktu specialitāti zaudē darbu, un nespēj samaksāt par dzīvokli, tā nebūt nav viņa vaina, ka valstij ir ekonomiskas problēmas. Tieši tagad, kad Latviju ir skārusi ekonomiskā krīze, par bezpajumtniekiem būtu jāpiedomā vēl vairāk- jo viņu skaits, sakarā ar bezdarba līmeņa paaugstināšanos, var pieaugt.
SOCIĀLA PROBLĒMA
Sociālu problēmu var definēt kā pretrunas starp cilvēka dzīves vajadzībām un to apmierināšanas iespējām konkrētā sociālā sistēmā, kā rezultātā pazeminās vai tiek zaudētas cilvēka sociālās funkcionēšanas spējas. Pastāv arī šāda definīcija- sociāla problēma ir stāvoklis, kas ietekmē lielu daudzumu cilvēku tādā veidā, kuru uzskata par nevēlamu un par kuru ir pārliecība, ka to var mainīt kolektīva darbība. Savukārt Franka R. Skarpiti un Margaretas L. Andersenas piedāvātā definīcija ir šāda-“sociālu problēmu var definēt kā stāvokli, kurš ietekmē sabiedrības indivīdus un viņu labklājību, kā arī tiek identificēts kā kolektīva darbība un kā socioloģiskās analīzes subjekts sociālo struktūru un sociālo pārmaiņu attiecības”. Vēl vienā sociālas problēmas definīcijā ir minēts: „sociālas problēmas veidojas, kad kāda – skaita ziņā ievērojama – cilvēku grupa uzskata kādu konkrētu sociālu situāciju vai parādību par apdraudošu un problemātisku, to var atrisināt tikai kopējā darbībā.” Kā min Ņujorkas universitātes socioloģijas profesors Viljams Kornblūms- „viena no sociālas problēmas pazīmēm ir tā, ka tā ir risināma un pārliecinātība, ka situāciju var mainīt.” [1] Pēc ASV sociālā darba zinātnieka R.Alvareza sociālās problēmas vispusīgai raksturošanai ir izvirzījis četrus būtiskus elementus:
1)dzīves kvalitāte;
2)normas;
3)vērtības;
4)vajadzības.
Ja kāds no šiem elementiem nav apmierināts, traucēts, pārkāpts – rodas nosacījumi sociālās problēmas atpazīšanai. No minētajām definīcijām izriet kopīgi problēmas raksturojošie elementi: kāds daudzums cilvēku, nevēlama ietekme un pārliecība, ka kolektīva darbība situāciju var mainīt.
Minētās pretrunas izpaužas dažādās sociālās novirzēs: ģimenes nestabilitātē, alkoholismā, narkomānijā, prostitūcijā, pašnāvības mēģinājumos, nabadzībā, varmācībā, pusaudžu noziedzībā u.t.t. [2] Bezpajumtniecību bieži izraisa daudzas sociālas problēmas, kas cilvēkam kļūst par traucēkli normālas dzīves veidošanā, cilvēks nespēj atrast darbu un veikt ikmēneša maksājumus par savu dzīvesvietu. Bezpajumtnieki apvieno sevī vairākas smagas sociālās problēmas, tāpēc palīdzēt šajai sabiedrības grupai ir grūtāk nekā, piemēram, bezdarbniekiem. Problēmas bieži rada bezpajumtnieku nevēlēšanās pieņemt sociālo dienestu palīdzību, jo ir pieraduši pie sava dzīvesveida un atzīst to par labu. Daudzi nevēlas nakšņot patversmē, jo tur nedrīkst uzturēties personas alkohola reibumā. Alkoholisms ir viena no atkarībām, kas neļauj bezpajumtniekiem tikt ārā no „purva” un velk tos vēl dziļāk iekšā neskaitāmajās problēmās.
BEZPAJUMTNIECĪBA KĀ SOCIĀLA PROBLĒMA
Statistiskie dati liecina, ka Latvija ir Eiropas Savienības valstu līdere inflācijā un viena no nabadzīgākajām dalībvalstīm.
Pēc Labklājības ministrijas un Eurostat veiktā aprēķina Latvijā ir aptuveni 370 000 trūcīgu cilvēku, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz 40 latu mēnesī uz katru ģimenes locekli(2006. gadā). Bet pastāv vēl viena cilvēku kategorija – vistrūcīgākie. Pie šīm personām pieder tie, kuru ienākumi iepriekšējos sešos mēnešos uz vienu ģimenes locekli ir zemāki par normatīvajos aktos noteikto garantēto minimālā ienākuma līmeni. To skaitā ir personas bez noteiktas dzīves vietas, tā saucamie “bomži”. Vistrūcīgāko personu Latvijā ir apmēram 8 % no visiem iedzīvotājiem – 170 000-180 000. Viņu mēneša ienākumi uz katru ģimenes locekli, nepārsniedz 24 latus mēnesī, t.i. 0.80 Ls dienā. Sociālās spriedzes samazināšanai sabiedrībā būtu nepieciešama dzīves apstākļu uzlabošana lielai daļai nabadzīgo iedzīvotāju, izsniedzot viņiem papildu materiālos labumus eksistencei. Steidzami arī ir vajadzīga aktīvāka valsts un sabiedrības iekļaušana nabadzīgo labklājības uzlabošanā, apgādājot viņus ar iztikai vajadzīgajām lietām.
Ko tad īsti var dēvēt par bezpajumtnieku? Par bezpajumtniekiem uzskatāmi tie cilvēki, kuriem nav pastāvīgas, noteiktas dzīvesvietas, kuri klaiņo, iztiek, piemēram, no žēlastības dāvanām vai ēdienu pārpalikumiem. Kā minēts Latvijas Republikas likumā “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām” – „persona ir bezpajumtnieks, kurai nav dzīvesvietas un kura gadu izmanto sociālo patversmi pēc savas pēdējās dzīves vietas.” [4] Latviešu skaidrojošajā vārdnīcā var atrast skaidrojumu „bezpajumtnieks- cilvēks bez pajumtes, bez pastāvīgas dzīvesvietas; klaidonis” [3], kā arī atrodami sinonīmi – klaidonis, ielaszēns, ielaspuika, izstumtais, vientulis, savā vaļā pamests bērns. Sarunvalodā bezpajumtniekus visbiežāk apzīmē žargonvārdos „bomzis” ( nāk no krievu valodas „bomž”- persona bez noteiktas dzīves vietas) un it kā pieklājīgākā vārdā „bomārs” (šis vārds ir arī kandidāts 2008. Gada vārdam). Vārdam „bomzis” gan ir stipri negatīva pieskaņa, kas izsaka arī to, kāda attieksme valda sabiedrībā pret maznodrošinātiem ļaudīm. Bezpajumtniekus var iedalīt divās grupās- tie, kas ir reģistrēti patversmēs, un tie, kas patversmes neapmeklē un naktis pavada kāpņutelpās, dažādos graustos un citur. Tas, ka ne visi bezpajumtnieki ir reģistrēti, palielina to faktisko skaitu.
BEZPAJUMTNIECĪBAS CĒLOŅI
Iemesli, kāpēc cilvēks nonāk uz ielas, var būt ļoti dažādi. Bieži tā nav paša cilvēka vaina, ka viņš ir kļuvis par klaidoni, vainīgi ir sociālie un ekonomiskie apstākļi valstī. Mēdz gadīties, ka cilvēks labprātīgi izvēlas šādu ceļu, un klaiņo personīgu apsvērumu dēļ, taču tā vairs nav sociāla problēma, bet gan individuāla personības problēma. Savā ziņā tā cilvēks var paust protestu pret sabiedrības uzspiestajām normām par to, ka cilvēkam ir jābūt darbam, noteiktai dzīves vietai. Tā sauktie „klaidoņi” tad izvēlas pilnīgi brīvu dzīvesveidu, kurā ietilpst ceļošana pa pasaules valstīm un ēdiena ubagošana, piestrādāšana retos gadījuma darbos. Tā ir cilvēka brīva personiska paša griba, kuru nevar ietekmēt sociālie dienesti vai citas iestādes, jo tad tās ierobežotu cilvēku rīcības brīvību.
Ir vairāki objektīvie faktori, kas izraisa šādu sociālu problēmu. Kā galvenais bezpajumtnieku problēmas cēlonis minams dzīvesvietu trūkums par katram pieejamām izmaksām. To izraisa arī darba trūkums valstī, kas ilgstoši neļauj atrast cilvēkam darbu un līdz ar to arī samaksāt par dzīvesvietas īri un komunālos maksājumus, kā rezultātā cilvēks zaudē savu dzīvojamo platību. Bieži darba meklējumi ievelkas gadiem ilgi, un iemesli darba neatrašanai pārsvarā ir vecums un neatbilstoša izglītība. Turklāt, ne visi reģistrējas Nodarbinātības Valsts aģentūrā kā bezdarbnieki, tāpēc bezdarbnieku skaits ir vēl lielāks, nekā vēsta oficiālā statistika. Tādējādi šie cilvēki nesaņem arī bezdarbnieku pabalstu. Kā redzams tabulā 1.1. [5], tad reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā pēdējā gada laikā ir audzis un novembra beigās sasniedzis 6,1 %. Taču tas ir vidējais rādītājs valstī. Kā vēsta Nodarbinātības Valsts aģentūras mājas lapā ievietotā informācija, tad vislielākais bezdarba līmenis ir Latgalē- Rēzeknes rajonā tas sasniedz 17%.[6]
Tabula 1.1.
Kā intervijā avīzei „Diena” atzīst sieviešu nakts patversmes Bārddziņu ielā 2 sociālā darbiniece Aiva Lāce, tad galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nonāk uz ielas, ir augstā īres maksa. Latvijas ekonomiskā situācija šobrīd ļoti ietekmē to, ka daudzi cilvēki nonāk „uz ielas”. Algas samazina, bet cenas veikalos- palielina. Iztikas minimums Latvijā 2008. gada novembrī bija Ls 168, 42 [8], bet minimālā alga novembrī – 160 Ls.[7] Respektīvi, cilvēks ar minimālo algu nespēj nodrošināt sev iztikas minimumu, kas tikai pastiprina nabadzību Latvijā.
Kā otru galveno iemeslu bezpajumtniecībai var minēt alkoholismu un narkotiku lietošanu. Līdz divām trešdaļām bezpajumtnieku cieš no alkoholisma un vismaz puse cieš no narkotiku traucējumiem. Vismaz vienai trešdaļai no bezpajumtniekiem arī ir smagi un pastāvīgi hroniski psihiatriski traucējumi. Uzturam un mājokļa īrei domātā nauda tiek izlietota alkoholisko dzērienu iegādei, bieži vien arī uzrodas draugi- klaiņotāji, kuriem sava mājokļa neesamība nešķiet nekāda problēma. Nabadzīgāki cilvēki arī bieži lieto sliktākas kvalitātes alkoholu, kurš ir lētāks, taču tas arī atstāj nopietnas sekas uz veselību. Par bezpajumtniekiem narkotiku dēļ vairāk kļūst jaunieši. Alkoholisms arī izraisa to, ka cilvēks nespēj atrast darbu, līdz ar to viņam arī nav naudas. Kļūstot par bezpajumtnieku, alkoholisko dzērienu lietošana tiek turpināta, bieži vien „lai sasildītos ziemā”.
Tam, ka cilvēks ir kļuvis par bezpajumtnieku, par iemeslu var būt arī nepiemērota izglītība vai arī profesija, kurai nav pielietojuma. Mūsdienās atrast labi apmaksātu darbu ar pamatskolas izglītību ir ļoti grūti. Agrāk, Padomju laikos, tam nebija tādas nozīmes, jo cilvēki varēja strādāt fabrikās un rūpnīcās. Taču pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1991. gadā daudzas fabrikas un rūpnīcas slēdza, tūkstošiem cilvēku palika bez darba, turklāt viņiem bija darba kvalifikācija, kas bija neatbilstoša jauno uzņēmumu prasībām, kā piemēram, prasmes darbam ar datoru. Tāpat arī daudzi krievvalodīgie nespēja iemācīties latviešu valodu, kas oficiālā darbā ir obligāta prasība.
Labklājības departaments norāda, ka galvenās bezpajumtnieku problēmas ir:
1)sociālās funkcionēšanas spēju trūkums;
2)pieejamu mājokļu trūkums;
3)nepietiekama šo cilvēku kvalifikācija;
4)nepietiekama motivācija, lai varētu strādāt;
5)atkarības problēmas;
6)slikts veselības stāvoklis;
7)sabiedrības stereotipi, kas veicina šīs iedzīvotāju grupas atstumšanu.
Patlaban bezpajumtnieki savas problēmas spēj atrisināt līdz noteiktam līmenim, bet lielākajā daļā gadījumu nespēj sasniegto līmeni saglabāt.
SABIEDRĪBAS ATTIEKSME PRET BEZPAJUMTNIEKIEM
Sabiedrībā valda izteikti negatīvs noskaņojums pret bezpajumtniekiem. Izteikts sabiedrības stereotips par bezpajumtniekiem ir- šie cilvēki ir slinki, jo nevar atrast darbu, netīrīgi, smirdīgi, alkoholiķi. Arī mans personīgais viedoklis nav pārāk pozitīvs par šiem cilvēkiem, jo katru dienu nākas saskarties ar viņu nevīžības un uzdzīves sekām. Tā kā dzīvoju netālu no Rīgas patversmes, tad netālu esošajā tramvaja pieturā daži bezpajumtnieki mitinās pa dienu, kā rezultātā pieturvieta ir vienmēr piegružota, paši bezpajumtnieki ir patstāvīgā alkohola reibumā. Tāpēc uzskatu, ka lielāka nozīme būtu jāpievērš arī dienas nodaļām patversmēs, kas nodarbinātu bezpajumtniekus pa dienu, un sociālie darbinieki palīdzētu viņiem risināt savas problēmas. Bezpajumtniecība rada apdraudējumu sabiedrībai, līdz ar to nepieciešams maksimāli novērst tās cēloņus, kā arī apstākļus, kas veicina indivīda atsvešināšanos no sabiedrības.
BEZPAJUMTNIEKU SITUĀCIJAS TAGADĒJAIS RISINĀJUMS
Palīdzību bezpajumtniekiem sniedz dažādi sociālās aprūpes dienesti, piemēram Rīgā tāds ir Rīgas domes Labklājības departaments, kas arī atbild par patversmju darbību.
Patversme ir domāta personām bez noteiktas dzīvesvietas (bezpajumtniekiem) vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus.
Rīgas patversme nodrošina:
• Īslaicīgu patvērumu
Patversmē uzņem ar un bez personu apliecinošiem dokumentiem.
Piedāvā apkurināmas telpas ar gultasvietām.
• Uzturu
Aprīkotu ēdamtelpu. Vakariņas no plkst. 19.30 līdz plkst. 22.30 un brokastis no plkst. 6.30 līdz plkst. 7.30.
Klienti, kuri uzturas diennakts nodaļās saņem arī pusdienas.
• Personiskās higiēnas iespējas
Sanitārās telpas ar tualeti, izlietni roku mazgāšanai, dušu un nepieciešamos higiēnas līdzekļus.
Dezinfekcijas pakalpojumus un dezinficētus gultas piederumus.
Telpu vai vietu apģērba mazgāšanai, žāvēšanai, gludināšanai.
• Drošību
Mantu glabāšanu, ja klients tās nodevis patversmes mantu glabātavā uz laiku, kamēr uzturas Patversmē.
• Medicīnisko palīdzību
Akūtu un hronisku saslimšanu gadījumos sociālā ārsta konsultāciju un ārstēšanu.
• Sociālā darba speciālista pakalpojumu.
Informē par Patversmes pakalpojumu.
Novērtē klienta vajadzības, materiālos un personiskos resursus.
Informē klientu par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību, to saņemšanas kārtību. Par klienta tiesībām un līdzdalības pasākumiem, lai varētu saņemt sociālo palīdzību.
Palīdz atjaunot dokumentus, arī klientiem, kuriem nav personas koda – pasi, nodokļu grāmatiņu un citus dokumentus.
Ja klientam nav trūcīgas personas statuss, tad uzturoties Patversmē ilgāk par diviem mēnešiem ir jāmaksā līdzmaksājums – pēc katra klienta maksātspējas izvērtēšanas, bet ne vairāk kā 0,30 Ls. par katru diennakti. [12]
Rīgā šobrīd ir 5 patversmes, 3 no tām tikai ar nakts nodaļām, ar kopā 600 vietām. Japiebilst, ka ziemas aukstākajā periodā patversmes ir pārpildītas, bezpajumtniekiem nākas gulēt arī sēdus vai uz grīdas. Aukstajā laikā darbojas arī zupas virtuves “Centrāltirgū”, Čiekurkalna tirgū, Āgenskalna tirgū un “Žēlastības misijā” Barona ielā.[11] Rīgā darbojas arī 11 drēbju un apavu nodošanas vietas, kur ik viens var nodot lietotos apavus un apģērbus, kas pēc tam tiek nodoti trūcīgajiem, arī bezpajumtniekiem.[10] No 2006. līdz 2008. gadam tika īstenots projekts „Piecsoļu motivācijas programma cilvēku ar invaliditāti – bezpajumtnieku integrācijai darba tirgū”, kas palīdzēja darba tirgū iekļauties cilvēkiem bez pajumtes un ar invaliditāti. Tātad šī sociālā problēma nav it kā pavisam pamesta novārtā- taču jautājums ir tāds- kāpēc bezpajumtnieku skaits joprojām turpina pieaugt, nevis samazināties?
NĀKOTNES RISINĀJUMI BEZPAJUMTNIEKU PROBLĒMAI
Tā kā bezpajumtnieku skaits turpina pieaugt ( piemēram, janvārī, kad gaisa temperatūra naktīs ir zem 0 º C Rīgas patversmē uzturās vairāk nekā 500 cilvēku), tad ir nepieciešami jauni risinājumi šajai problēmai. Pozitīvi, ka Rīgas dome nākotnē ir ieplānojusi vairākus projektus saistībā ar bezpajumtniecības problēmas risinājumiem.
Pirmkārt, Rīgas pašvaldība plāno Latgales priekšpilsētā izveidot dienas aprūpes centru 300 bezpajumtniekiem, šim nolūkam izlietojot aptuveni 642 000 latu. Tas dod cerību, ka sociālo darbinieku būs vairāk, un tie varēs veltīt vairāk uzmanības bez pajumtes palikušo cilvēku problēmu risināšanai. [9]
Otrkārt, Rīgas dome sadarbībā ar Labklājības departamentu īsteno projektu “Progress bezpajumtniecībā, izmantojot informācijas sistēmas attīstīšanu un stiprināšanu”. Projekta mērķi- veikt pētījumu par bezpajumtniecības tendenci un kopsakarībām Eiropas valstu kontekstā.
Specifiskie mērķi: analizēt informāciju par bezpajumtniekiem, to skaitu un sniegto sociālo pakalpojumu, salīdzinot ES valstu pieredzi, organizēt savstarpējas apmācības par sociālo iekļaušanu un sociālo aizsardzību, bezpajumtniecības pārraudzības sistēmas izstrādāšana. Paredzamie projekta rezultāti: Iegūta analītiska informācija par bezpajumtniecības tendenci Latvijā, bezpajumtniekiem sniegto sociālo pakalpojumu. Veikts pētnieciskais darbs par bezpajumtniecības problēmām un kopsakarībām Eiropas Savienībās kontekstā, kā arī nepieciešamība risināt problēmjautājumus (piemēram, bezpajumtnieku skaita palielināšanās tieši ES valstīs) ES līmenī, ieviešot attiecīgas regulas, uzlabojot likumdošanu.
Vēl iespējas, kā cīnīties ar sociālās degradācijas sekām Rīgā, piedāvā augstskolas “Attīstība” studente Rasmas Ziediņas, kura par šo problēmu arī ir rakstījusi maģistra darbu:
1)jāveido patversmes katrā priekšpilsētā, arī atsevišķa patversme tiem, kas neko nevēlas mainīt savā dzīvē;
2)Jāizveido sociālās rehabilitācijas centrs personām pēc soda izciešanas cietumā;
3) Jāizveido atbalsta grupas bezpajumtniekiem, iesaistot šajā darbā bijušos bēdubrāļus;
4) Jāveido dienas centrs, kur bezpajumtnieks var izmantot savas agrāk iegūtās iemaņas, kā arī nelielas darbnīcas, kur būtu iespējams nodarbināt noteiktu profesiju pārstāvjus;
5) Sociālajiem darbiniekiem jācenšas informēt bezpajumtniekus par viņiem pieejamām iespējām, jāuzlabo veselības aprūpe;
6) Jāmotivē mazie un vidējie uzņēmumi nodarbināt bezpajumtniekus, piešķirot ievērojamas nodokļu atlaides. [13]
Manuprāt, šie ierosinājumi ir ļoti atbalstāmi, it īpaši ideja par dienas centriem, kur bezpajumtnieki varētu strādāt gadījuma darbus un neizniekot savu laiku, rakājoties pa atkritumu urnām un lietojot alkoholu kopā ar citiem bezpajumtniekiem.
SECINĀJUMI
Bezpajumtniecība ir sociāla problēma, ar kuru nākas saskarties ik vienai pilsētai. Var teikt, ka ap bezpajumtniekiem virknējās vēl daudz citu problēmu- gan tās, ko viņi izraisa ( noziedzība, vides piesārņošana, u.c.), gan tās, kuras ir viņiem pašiem ( alkoholisms, narkomānija, bezdarbs, dažādas hroniskas slimības). Bezpajumtnieku skaits turpina pieaugt, tāpēc ir potīvi,ka vismaz Rīgas dome kaut ko dara lietas labā, un pašlaik tiek celta vēl viena bezpajumtnieku patversme Katoļu ielā.
Bezpajumtnieki nav atstāti novārtā- viņiem ir patversmes, zupas virtuves, viņiem tiek ziedotas drēbes un apavi. Sociālie darbinieki palīdz bezpajumtniekiem nokārtot ar dokumentiem saistītās lietas, palīdz atrast darbu, bet bieži šie pūliņi paliek bez rezultātiem. Kāpēc tā? Manuprāt, šeit jau izpaužas problēma, kas nav vairs sociāla, bet gan individuāla- bezpajumtnieks sāk justies ērti šajā stāvoklī, ka viņam nav jāstrādā, viņam tiek nodrošinātas ēdienreizes, viņa vietā kāds cits cenšas atrast viņam darbu. “Bomži” zaudē motivāciju kaut ko darīt lietas labā, jo ir pieraduši pie pašreizējiem dzīves apstākļiem, kas viņus pilnībā apmierina- galvenās uzmanība tiek veltīta alkohola lietošanai ar draugiem un dažādu krāmu nodošana metāla tirgum, lai varētu atkal nopirkt kaut ko grādīgu. Manuprāt, šādos gadījumos ar bezpajumtniekiem ir jāstrādā psihologiem, kas palīdzētu iegūt motivāciju sākt strādātu algotu darbu un meklēt sev mājokli. Būtu iespējama arī bezpajumtnieku atbalsta grupu veidošana, kuras darbības principi būtu līdzīgi kā anonīmo alkaholiķu sanāksmēs, bijušie bezpajumtnieki varētu palīdzēt tiem, kas jau ilgus gadus nespēj uzsākt normālu dzīvi.
Ja bezpajumtnieku problēmu drīzumā nesāks aktīvāk risināt, bezpajumtnieku skaits varētu pieaugt vairākas reizes, it sevišķi Latvijas ekonomiskās krīzes dēļ.
IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS:
1.Dagnija Gorlova. Sociālo problēmu identificēšana sabiedrībā. – Dzīves jautājumi VI, R. 2001.
2. http://www.kekava.lv/?open=iestades&it=soc_strukt&sad=pasvaldiba
3. http://www.ailab.lv/Vardnica/servlet/Vardnica?vards=bezpajumtnieks
4. http://www.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP1860_0
5. http://www.nva.gov.lv/index.php?cid=6&mid=241&txt=252&t=stat
6. http://www.nva.gov.lv/index.php?cid=6
7.http://www.nra.lv/zinas/1470-valdiba-atbalsta-minimalas-algas-paaugstinasanu-lidz-180latiem.htm
8. http://www.csb.gov.lv/site/content/?cat=2646
9. http://news.frut.lv/lv/ppl/society/64785
10. http://www.ld.riga.lv/actual/
11. http://www.reitingi.lv/lv/news/sabiedriba/26472.htm
12. http://www.ld.riga.lv/lv/home/social_institutions/patversme_nakts/
13. http://jauna.diena.lv/lat/arhiivs/riigas_zinjas/ar_galvu_smiltiis