Zemnieki arvien vairāk interesējas par netradicionālām lauksaimniecības nozarēm. Kāpēc zemnieki interesējas par tām? Ar kurām no tām Jūs ieteiktu nodarboties?
Netradicionālā lauksaimniecība Latvijā ienāca astoņdesmito gadu beigās un piedzīvoja samērā strauju attīstību un sabiedrības atzinumu. Daudzas no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm, kuras tika novērtētas atzinīgi, tagad jau var droši saukt par tradicionālām, piemēram, biškopību un sēņu audzēšanu.
Par netradicionālās lauksaimniecības nozarēm Latvijā uzskata mūsu klimatiskajos apstākļos maz izplatītu vai jaunu sugu, piemēram, ārstniecības augu, sēņu, saldūdens vēžu, kaņepju un citu pie mums vēl nepazīstamu dzīvnieku un augu sugu audzēšanu. Pēdējos gados sāk attīstīties līdz šim maz pazīstami alternatīvās saimniekošanas virzieni un veidi, no tiem svarīgākie ir dzērveņu, augstkrūmu melleņu, lielogu dzērveņu un zileņu, šampinjonu, ķimeņu, kazu, aitu, dažādu putnu, bišu un eksotisko dzīvnieku audzēšana.
Lauksaimnieciskā ražošana un ar to saistīto pakalpojumu sniegšana nodrošina darbu un ienākumus apmēram vienai piektdaļai lauku iedzīvotāju. Tā kā lauksaimniecības īpatsvars ekonomikā samazinās, samazinās arī darbavietu skaits, notiek darbaspēka aizplūšana uz pilsētām. Lai šo procesu samazinātu, lauku apvidos dzīvojošajiem cilvēkiem ir nepieciešams aizkavēt nodarbinātības iespējas citās saimniekošanas nozarēs.
Lauku attīstība ir viena no aktuālākajām Latvijas reģionālās attīstības problēmām. 30 % valsts iedzīvotāju, dzīvo laukos, kas aizņem Latvijas teritorijas lielāko daļu. Eiropas Savienība ir atzinusi, ka – lai nodarbotos ar tradicionālajām saimniekošanas nozarēm laukos, apsaimniekotai zemes platībai jābūt ne mazākai par 50 hektāriem. Latvijā tikai 6,4 % ir tādu zemes īpašnieku, kam apsaimniekotās zemes platības ir lielākas par 30 hektāriem, bet 64,8 % veido tādi zemes īpašnieki, kas apsaimnieko 2 – 10 hektāru zemes. Arvien vairāk Latvijas zemnieki saka, ka pēc iestāšanās ES mazie zemnieki nespēs vairs eksistēt un konkurēt ar lielajām zemnieku saimniecībām, kas savu produkciju piedāvās vietējam un ES tirgum. Līdz ar to mazie Latvijas zemnieki, meklējot veidus, kā vairāk nopelnīt, izmatojot raksturīgās lauksaimniecības zemes, ūdeņu un mežu iespējas, sāk attīstīt dažādas netradicionālās lauksaimniecības formas. Lauksaimnieciskās ražošanas dažādošana veicina īpašu produktu ražošanu, kuriem ir iespējams radīt augstu pievienoto vērtību. Netradicionālo nozaru pārstāvji ir aprēķinājuši, ka viņu devums lauksaimniecības kopproduktā ir 10 %.
Visvairāk alternatīvās lauksaimniecības nozares ir attīstītas Vidzemē, kur nodarbojas ar dzērveņu, šampinjonu un lielogu zileņu un dzērveņu audzēšanu. Es ieteiktu nodarboties ar augļkopību – lielogu zileņu un dzērveņu audzēšanu. Alūksnes rajonā aptuveni no 3 ha platības tika iegūta pirmā nelielā raža – 12 t dzērveņu, bet jau pēc gada tika ievāktas 43 t dzērveņu, tas ir 3 reižu vairāk nekā pirmajā gadā. Savukārt, no viena zileņu krūma var iegūt 2,5 līdz 5 kg ogu, tām ir labas uzglabāšanas un transportēšanas īpašības.
Netradicionālo lauksaimniecības nozaru attīstībā iezīmējas tendence stabilizēties un izveidot tirgus prasībām atbilstošu produkcijas ražošanu. Netradicionālā lauksaimniecība kļūst arvien populārāka to cilvēku vidū, kuri līdz šim nodarbojās ar tradicionālo lauksaimniecību nelielās platībās, kā arī tām zemnieku saimniecībām, kurās lauksaimniecība ir pamatražošana. Šī lauksaimniecības veida piekopēji uzskata, ka tā nākotnē kļūs vēl populārāka, attīstītāka un stabilāka.