Laika posma svarīgākie sabiedriski politiskie notikumi un to ietekme

Laika posma svarīgākie sabiedriski politiskie notikumi un to ietekme
Gadsimta sākums (1900-1918)
20. gs. Sākumā pasaules iedzīvotāji paredzēja pārmaiņas, taču tās tika gaidītas ar dažādām emocijām – nepacietību un bailēm, cerībām un nolemtību. Šīm pārmaiņām bija vairāki būtiski faktori:
Faktors Apraksts
Urbanizācija Urbanizācija ietekmēja pilsētnieku domāšanu un dzīvesveidu, pilsētu sniegtās iespējas aizsāka masu patēriņu ēru (jo īpaši ASV).
Sociālā spriedze Urbanizācija un ražošanas attīstība sekmēja lielpilsētu veidošanos, kurās arvien samazinājās kristietības loma un tikumība, tādējādi palielinoties noziedzībai un prostitūcijai. Strādnieks tika uzskatīts par iekārtu apkalpes mehānismu, tikai pārkāptas tā tiesības un tam bija ļoti slikti darba apstākļi, kas saasināja šķiru konfliktu un strādnieki Eiropā panāca savu tiesību palielināšanu.
Sieviešu cīņa par tiesībām. „Bērna emancipācija” Liels solis pretī demokrātiskai sabiedrībai ir sieviešu tiesību atzīšana un „bērnu emancipācija”, kas tika īstenota 20.gs. pirmajā pusē. Sievietes izcīnīja tiesības vēlēt un studēt, darboties tādās nozarēs kā jurisprudence un ķirurģija, un pateicoties Džonam Djūijam pēcāk, 20.gs. otrajā pusē norisinājās nozīmīga skolu reforma, kurā tika likts akcents uz pašu bērnu un viņa vajadzībām.
Tautu sadarbības attīstība Attīstījās valstu savstarpējā tirdzniecība un ekonomiskās attiecības, kultūras apmaiņa, ideoloģiskā vienošanās. Liels solis pretī tautu sadarbībai bija arī Olimpiskās spēles, Nobela prēmijas pasniegšana un pacifistu apvienošanās.
Nacionālpatriotisma jūtu uzplūdi Nacionālpatriotisms kā tautas vienojošs faktors attīstījās tad, kad urbanizācija iznīcināja iepriekš pazīstamo dzīvesveidu un samazināja reliģijas nozīmi. Tam bija liela nozīme mākslā un starptautiskajās attiecībās, tāpēc valsts vara to atbalstīja. Visspilgtākais negatīvās integrācijas („visi kopā pret svešajiem”) piemērs ir panģermānisma ideoloģija Vācijā.
Pirmais pasaules karš Karš nesākās negaidīti, iedzīvotāji to sagaidīja ar sajūsmu, taču tā laikā pasaule pārcieta neskaitāmu upuru skaitu, pirmo reizi izmantoja tehniku necilvēcīgā veidā, kā kaujas ieroci, sāka apzināties cilvēces neglābjamo situāciju. Karš iedvesa šausmas, izraisīja badu un atņēma ļoti lielu pasaules iedzīvotāju daļu.
Starpkaru periods (20.-30. gadi)
Ekonomiskā situācija Ekonomiskās grūtības 20. gados skāra visas pasaules valstis. Lielā depresija sākās ar 1929. Gada fonda biržas krahu Ņujorkas Volstrītā. Pēcāk sāka bankrotēt Eiropas bankas. Palielinājās bezdarba līmenis, pašnāvību skaits, samazinājās pieprasījums pēc precēm, kas nebija pirmās nepieciešamības. Situācija stabilizējās 30. gadu vidū.
Ražošanas attīstība un tendences Pēc atkopšanās no krīzes Eiropa un ASV piedzīvoja lielu ražošanas uzplaukumu. Lielākoties gadsimta sākumā izgudrotā cilvēkam noderīgā tehnika tika ražota masveidā, tādējādi padarot to lētāku un pieejamu visiem. Automobilis bija viena no svarīgākajām precēm, kas mainīja cilvēku dzīvesveidu un pilsētu būtību. Palielinājās arī dažādu ēku, kūrortu, autoceļu, restorānu būvniecība, kas radīja miljoniem jaunu darba vietu.
Mode un izklaides iespējas Mainījās ģērbšanās stils abiem dzimumiem, modē nāca zēniskā sieviete. Palielinājās sieviešu tiesības šķirt laulību, tās guva spožus panākumus dažādās nozarēs. Pilsētu iedzīvotāji tika ierauti neierobežoto izklaides iespēju virpulī, pateicoties Z. Freida teorijai norisinājās seksuālā revolūcija. Attīstījās sports – tam vairāk pievērsa uzmanību masu mediji, pievilinot daudz vairāk skatītāju kā iepriekš, tas kļuva profesionālāks un parādījās rekordi, totalizators, sporta pārraides utt. Kino kļuva par vienu no izplatītākajiem izklaides veidiem – gandrīz katrs Eiropas iedzīvotājs vismaz vienreiz nedēļā apmeklēja kinoteātri. Viens no populārākajiem kino tēliem – Čārlijs Čaplins. Mūzikā parādījās iedalījums populārajā un nopietnajā mūzikā, sākās apsēstība ar nēģeru mūziku jeb džezu.
Masu kultūra un „zvaigžņu kults” Masu kultūra 20.gs. balstījās uz trīs galvenajiem faktoriem – preču masveida ražošanu, to masveida patēriņu un labi funkcionējušiem masas saziņas līdzekļiem. Tā attīstījās Amerikā, Eiropā un Japānā, koncentrējot iedzīvotājus uz izklaidi un padarot tos viegli ietekmējamus. Palielinājās laikrakstu dažādība gan tematikā, gan mērķa auditorijā. Tie iznāca lielās tirāžās un kļuva par ienesīgu biznesu. Līdz ar New York Journal radās dzeltenā prese. Palielinājās radio ietekme, tas atradās gandrīz ikvienam mājās un bija lēts izklaides līdzeklis. Radio kļuva arī par noderīgu propagandas izplatīšanas palīglīdzekli. Masu kultūrai raksturīga pazīme ir „zvaigžņu kults”, kurā masu saziņas līdzekļi kultivē bijību un apbrīnu pret populāriem cilvēkiem neatkarīgi no to darbošanās jomas, piemēram, Grēta Garbo, Marlēna Dītriha.
Totalitārisms un kultūra.
Pēckara periodā un vēlāk novērojama tā saucamā demokrātijas krīze, kas norisinās galvenokārt Eiropā. Daudzas valstis no demokrātiskām iekārtām sāka pakāpeniski pāriet uz kādu no autoritāriem pārvaldes veidiem, jo demokrātiskās valdības nespēja tikt galā ar ekonomiskās krīzes un lielās depresijas sekām, revolūcijas Krievijā izraisīja bailes citās Eiropas valstīs, tajā pat laikā palielinot strādnieku vēlmi pēc pārmaiņām, Versaļas miera līguma nosacījumi neapmierināja daudzas iekļautās valstis. Daudzās valstīs izveidojās galēji totalitāra valsts pārvaldes iekārta ar tautas vadoņiem priekšgalā – komunistiskajā Krievijā tas bija Josifs Staļins, fašistiskajā Itālijā – Benito Musolīnī un nacionālsociālistiskajā Vācijā – Ādolfs Hitlers. Visas totalitārās ideoloģijas izmantoja teroru kā galveno varas nostiprināšanas līdzekli. Iedzīvotāju apziņā tika radīts „ienaidnieka” tēls, kas it kā tika iznīcināts ar terora palīdzību. Aizsākās plašas represijas, izsūtīšanas, koncentrācijas nometņu veidošanās, inteliģences emigrēšana, antisemītisms un „rases tīrīšana” utt. Valsts kontrolēja savus iedzīvotājus ar cenzūras un propagandas palīdzību. Tika ierobežota un pakļauta kontrolei izglītība, kinematogrāfija, laikraksti, informācija no ārvalstīm utt. Propagandas mērķis bija radīt jaunu, paklausīgu un ideālistisku sabiedrību. Totalitāro režīmu māksla atteicās no visa avangardā un pievērsās reālismam. Tematika un attēlojums bija atkarīgs no valsts vadoņa vēlmēm, māksla tika izmantota par propagandas līdzekli, kas to padarīja vēl vairāk pakļautu cenzūrai. Liela nozīme bija arhitektūrai, galvenokārt ēkas tika projektētas neoklasicisma garā. Cenzūrai tika pakļauta arī pagātnes māksla, daudzi mākslinieki tika aizliegti un to darbi iznīcināti. Otrais pasaules karš sekoja kā loģisks turpinājums totalitāro režīmu pastāvēšanai. Tajā gāja bojā 60 miljonu cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija civiliedzīvotāji, tikai pirmo reizi pielietoti tanki un kodolieroči, tika iznīcinātas neskaitāmas ēkas un pilsētas. Tas mainīja valstu savstarpējās attiecības un ir postošākais konflikts pasaules vēsturē.
Izgudrojumi un atklājumi.
20.gs. dēvē par elektrības laikmetu. Tā laika tehnika attīstījās lielākoties dzinēja pilnveidošanas dēļ. Brāļi Raiti 1903. gadā veica pirmo lidojumu ar divplāksni, dzinēju un piepūšamo riepu dēļ attīstījās automobiļu ražošana (Henrijs Fords, ASV). Jaudīgākā lokomotīve „Pasifiks” tika būvēta Amerikā gadsimta sākumā, tā vilka pašus smagākos un prestižākos vilcienus Eiropā. Pateicoties Čārlza Pāsrona tvaika turbīnai, radās iespēja būvēt lielus tvaikoņus (britu „Dreadnought”, „Titāniks”). Ar radioviļņu palīdzību bija iespēja no kuģa pārraidīt SOS signālu lielos attālumos. Pateicoties Dž. Fleminga elektronu lampai, radās iespēja pārraidīt radio viļņus. 1910. gadā radās pirmā radio kompānija ASV.
1. Fizika un kosmoloģija
Makss Planks Makss Planks izvirza kvantu teoriju – viņš apgalvo, ka atomi enerģiju izstaro un absorbē porciju (kvantu) veidā. Ar šo apgalvojumu viņš uz visiem laikiem sagrāva klasiskās fizikas pamatus, jo šis atklājums nozīmē, ka iepriekš pastāvēja nepareizs uzskats un fiziķu pārliecība, kas viss dabā jau ir atklāts, nav apstiprinājusies.
Alberts Einšteins Alberts Einšteins turpināja Planka iesākto un apgalvoja, ka gaisma kvantu veidā ne vien tiek izstarota, bet arī izplatās. Radās situācija, kad gaisma tika uzskatīta gan par vilni, gan par daļiņu kopu, beigās nonākot pie secinājuma, kas tā ir abi vienā. Radās situācija, ko nevar izpētīt ar mehānisku modeli, tas izmainīja fizikas pētīšanas metodes. Einšteina relativitātes teorija apstrīdēja iepriekš pieņemto Ņūtona pievilkšanās spēka teoriju un nesakrita ar Eiklīda ģeometriju, taču pēc eksperimenta veikšanas teorija apstiprinājās, un Einšteina teoriju kļuva par jaunu fizikas likumu. Arī viņa apgalvojumi par gaismas ātrumu kā absolūtu vienību, E=mc2 un citas teorijas tika pieņemtas par patiesām.
Vilhelms Rentgens Pie svarīgākajiem atklājumiem noteikti pieskaitāms Vilhelma Rentgena atklātie x stari, ar kuru palīdzību priekšmeti kļuva caurspīdīgi. Tie uzreiz tika pielietoti praksē medicīnā.
Marija Sklodovska-Kirī Liela sensācija bija arī radioaktivitātes atklāšana. Marija Sklodovska-Kirī atklāja rādija īpašību izstarot milzu enerģiju, kas varēja tikt pielietota medicīnā. Rādijs kļuva par cilvēces „elku”.
Ernests Rezerfords Ernesta Rezerforda pierādītā atomu patvaļīgā šķelšanās kodola iekšienē pierādīja, ka Visums mainās, visas vecās teorijas tiek apgāztas un pasaulē vēl ir daudz kā neizzināta.
Verners Heizenbergs Vernera Heizenberga kvantu mehānika radīja nesaskaņas starp jaunā un vecā laika fiziķiem, jaunā paaudze atteicās no determinisma un piekrita uzskatam, ka dabā bieži vien visu nosaka nejaušība.
Edvins Habls Līdz ar daudziem atklājumiem (E. Habla Visuma izplešanās teorija, Saules atrašanās vieta, citu galaktiku atklāšana, laika apzināšanās utt.) 15 – 20 gadu laikā pilnīgi mainījās priekšstats par Visumu, tas tika iekļauts zinātnē un tam pievērsa uzmanību daudz lielākā mērā, kā iepriekš.
2. Psiholoģija
Zigmunds Freids Zīgmunds Freids veica lielu ieguldījuma cilvēka zemapziņas jeb bezapziņas pētniecībā. Pētot savus sapņus, viņš konstatēja, ka tie atspoguļo cilvēka vēlmes un pie apziņas veiktās darbības. Freids radīja arī psihes deterministisko modeli – cilvēka psihi regulē cēloņsakarības. Šīs teorijas viņš pielietoja neirožu ārstēšanā, nosaucot to par psihoanalīzi.
Karls Jungs Karls Jungs pētot bezapziņas teoriju nošķīra individuālo neapzināto no kolektīvā neapzinātā, ietverot tajā arhetipus, kas ir pazīstami visiem.
Biheiviorisms ASV tajā laikā radās psiholoģijas virziens biheiviorisms, kas pasludināja, ka psihologiem ir jāpēta cilvēks, pamatojoties uz tā izturēšanos, nevis apziņu un bezapziņu.
3. Filosofija
Vitālisms Bioloģijā plašu piekrišanu iemantoja vitālisms – tika uzskatīts, ka visam dzīvajam piemīt īpašs dzīvības spēks. Dzīve kā pamatjēdziens tika ieviests visās humanitārajā zinātnēs.
Hermentisms Visi kultūras fenomeni ir izzināmi ar intuīcijas palīdzību. Palielinājās interese par mistiku kā dumpis pret dogmatismu.
Intuitīvisms Anrī Bergsons („Radošā evolūcija” 1907) – pazīstamākais „dzīves filozofijas” pārstāvis, galvenie jēdzieni – „dzīve”, „jaunrade”, „brīvība”, „intuīcija”. Viņš spēju sajust kosmisko „dzīves dziņu” dēvēja par intuīciju un pretstatīja to intelektam. Viņa filozofija bija neparasti optimistiska.
„Kultūru morfoloģija” Vēl par „dzīves filosofiju” uzskatāmi eksistenciālisms un Osvalda Špenglera „kultūru morfoloģija”. 20. gados viņa grāmata „Vakarzemes noriets” kļuva par bestselleru. Špenglers pētīja kultūru attīstību un secināja, ka tās ir kā dzīvi organismi ar dzimšanu, nobriešanu, norietu un nāvi. Viņš paredzēja Rietumu kultūras bojāeju.
Konvenciālisms Anrī Puankarē piederēja pie racionālistiem, kas atbalstīja cilvēka intelekta spējas izzināt, tomēr viņš atzina, ka cilvēka prāts spēj izskaidrot lietu mijiedarbību, bet ne „lietas par sevi”, šo nostāju dēvēja par konvenciālismu.
Komplementaritātes princips Nilss Bors 30.gados nāca klajā ar komplementaritātes principu – lai iemantotu izsmeļošas zināšanas par jebkuru parādību loku, pētniekam nepieciešamas divas savstarpēji nesavienojamas jēdzienu grupas.
Pragmatisms Viljama Džeimsa pragmatisms – neviens, pat pats vienkāršākais jēdziens nav īstenības kopija, tos izgudrojis prāts, tie nav īsteni.
Pozitīvisms Pozitīvisms ir radniecīgs virziens pragmatismam un konvenciālismam, tas tika dēvēts par loģisko, jo tas ietvēra jaunās matemātiskās loģikas sasniegumus. Tas strikti nošķīra zinātni no nezinātnes. Pozitīvisti izmantoja Ludviga Vitgenšteina idejas – „vairākums to spriedumu un jautājumu, kas izteikti filozofisku problēmu sakarā, ir nevis aplami, bet bezjēdzīgi.”
Scientisms Zinātni uzskata par cilvēka gara augstāko pakāpi.
4. Okultisms
Okultisms Par okultismu sauc dažādu mācību sakopojumu, kuru vieno atzinums, ka pastāv okultas zināšanas. Okultas zināšanas – 1) zināšanas, kas glabājamas noslēpumā, 2) zināšanas, kas atklāj dabas noslēpumus.
Okultās parādības Par okultajām parādībām sauc tāss, kuras zinātne nepēta vai noliedz, piemēram, gaišredzība, sarunas ar mirušajiem un tml.
Spiritisms Jau 19.gs. ASV radās spiritisms, masveida okultisma strāvojums. Tas izplatījās arī Eiropā, taču tā ietekme samazinājās pēc Pirmā pasaules kara.
Teosofija Populārs strāvojums bija teosofija, kura mācības bija indiešu mitoloģija un autore bija Helēna Blavatska. Teosofijas biedrībā varēja iestāties jebkurš, kurš atzina, ka visi cilvēki ir brāļi un visas reliģijas ir vienlīdzīgas. Rūdolfs Šteiners teosofija tiecās padarīt par zinātni, kas palīdzētu attīstīt garīgās un fiziskās spējas, tam viņš izmantoja eiritmiju.
Dzīvā ētika Dzīvās ētikas kustības dibinātāji Nikolajs un Helēna Rērihi arī sākumā atradās teosofijas iespaidā, taču pēc Indijas apmeklējuma viņi radīja savu mācību. Tās kodols bija priekšstats par gaismas un tumsas spēku kosmisku cīņu.

Māksla XX gs. pirmajā pusē
Paaugstinoties iedzīvotāju izglītotības un labklājības līmenim, „mākslas lietotāju” loks strauji paplašinājās. Tomēr grāmatas, skaņdarbi, kinofilmas un tēlotājas mākslas darbi, kas apmierināja masveida pieprasījumu, lielākoties neizcēlās ar augstu māksliniecisku kvalitāti. Plašajai publikai labāk gāja pie sirds vienkārši un saprotami darbi, vieglāki žanri; tā no mākslas gaidīja pirmām kārtām izklaidi un nebija gatava uztvert satura ziņā sarežģītus un formas ziņā nepierastus darbus.
XX gs. mākslu lielā mērā bagātināja autori, ko var dēvēt par tradicionālajiem romantiķiem vai reālistiem. Viņi radīja dziļus, sarežģītus darbus, izmantodami pārbaudītus paņēmienus un daiļrades formas.
Simbolisms
Vēsture Tas bija viens no XIX gs. beigu un XX gs. sākuma mākslas nozīmīgākajiem strāvojumiem. Simbolisms ir viens no filozofiskākajiem virzieniem mākslas vēsturē. Tā koncepcija sakņojas romantismā. Simbolisti uzskatīja, ka aiz ikdienišķās pasaules priekšmetiem un parādībām slēpjas cita, augstāka realitāte. Šī augstākā realitāte nav pieejama zinātnei, ar to iespējams saskarties tikai tikai caur reliģijas, mākslas un mitoloģijas simboliem.
Mērķis Simbolistu mērķis bija pieskaršanās, pietuvošanās lielajam Noslēpumam. Viņi paļāvās uz mistisku intuīciju, aizrāvās ar „dzīves filosofiju” un reliģiski mistiskām mācībām.
Glezniecība Simbolisms glezniecībā sevi pretstatīja ne tikai reālismam, bet arī impresionismam, kas XIX gs. beigās jau bija akadēmiski atzīts virziens. Impresionisti tiecās paust jutekliskus, „šaipusējus” iespaidus, kurpretim simbolisti ar simbolu starpniecību vēlējās pieskarties pārjutekliskajai, „viņpusējai” realitātei.
Mākslu sintēze Simbolistus saistīja ideja par mākslu sintēzi. Par tādas sintēzes vienojošu principu viņi uzskatīja muzikalitāti. Mūzikas gara caurausts daiļdarbs visvairak atbilda viņu priekšstatiem par daiļdarbu-simbolu. Simbolisma laikmetā literātu un mūiķu vidū bija ļoti daudz mūzikas cienītāju; tur valdīja īsta mūzikas reliģija. Dzejnieki, prozaiķi, dramaturgi un gleznotaji tiecās savas mākslas izteiksmes līdzekļus tuvināt mūzikas valodai. Viņi vēlējās panākt muzikālu efektu – daļdarbu veidot tādu, lai tas uzvēdītu priekšnojautas par „acīm nesaredzamo”, lai tas spētu apburt.

Jūgendstils („art nouveau”)
Estētika Jūgendstila estētikas pamatidejas ir tuvas simbolisma filosofijai. Ikdienišķajā realitātē skaistums izsīkst un aizvien vairāk pieņemas spēkā mehānistiskais princips; mākslinieks ir nevis reportieris vai fotogrāfs, bet radītājs; mākslai ir jāpārveido pasaule, jāienes skaistais un cilvēcīgais vidē, kas ieskauj cilvēku, – viņa mājoklī, sadzīves interjerā un priekšmetos, apģērbā utt. Šeit iezīmējās arī simbolisma un jūgendstila atšķirība – simbolistu misticisma vietā jūgendstils lika praktisku programmu, ko īstenoja lietišķās mākslas meistari, dizaineri un arhitekti.
Galvenā loma Jūgendstils ir izteikti dekoratīvs un ornamentāls. Galvenā loma te ir plūstošai, klīrīgi izliektai līnijai, bieži izmantots vīteņauga motīvs. Raksturīga tīša formu „nepareizība”, kas rosina asociācijas ar dabiskumu, organiskumu.
Glezniecība Jūgendstila glezniecība bieži vērsās pie izglītota un izsmalcināta skatītāja, taču daudzās citās izpausmēs jūgendstils bija demokrātisks. „Jaunajā stilā” tika veidotas ne vien bagātnieku savrupmājas, bet arī arodbiedrību ēkas, ko cēla par strādniecības līdzekļiem. Jūgendstilā noformētas afišas, kalendāri, nošu izdevumi, grāmatas un interjera priekšmeti bija domāti plašām iedzīvotāju masām. Var sacīt, ka jūgendstils lika pamatus mākslas plašam patēriņam un masu kultūras laikmetam.
Kinematogrāfs Jūgendstila uzplaukuma laikā parādījās kinematogrāfs – dinamisks, demokrātisks mākslas veids, kas balstījās uz jaunākajiem tehniskajiem sasniegumiem. Art nouveau ienāca arī teātrī, pirmām kārtām iespaidojot kustību plastiku, scenogrāfiju un kostīmu mākslu.

Ekspresionisms
Pašizteiksme Ekspresionisma vadmotīvs – cilveka iekšējā pasaule. Ekspresionisms ir izteiksmes māksla, precīzāk, tiešas un dziļas subjektīvas pašizteiksmes māksla. Tomēr pašizteiksme ekspresionistam nav pašmērķis – ar tās palīdzību mākslinieks tiecas izlauzties pie parādību augstākās jēgas un garīgās būtības.
Emocijas Ekspresionisma mākslā visbiežāk izpaudās negatīvas, slimīgas emocijas: depresija, ilgas, bailes, galējas šausmas utt. Estētiskais princips tā ierastajā izpratnē līdz ar to atkāpās otrajā planā. Tāpēc ekspresionisms, lai gan bija radniecīgs romantismam, bija viens no sava laikmeta mākslas radikālākajiem virzieniem. Ekspresionisti nepieolūdza skaisto – viņi to upurēja, lai paustu patiesību par pasauli. Ekspresionistu pamatpaņēmieni ir deformācija un disonanse. Deformācija pastiprina un galēji saasina pašu svarīgāko domu vai emociju.
Kinomāksla Ekspresionisms rada spilgtu izpausmi kinomākslā. Kino ļāva daudz un dažādi izmantot iespēju uzburt tipiski ekspresionistisku gaisotni – augošas bailes, paniskas šausmas. Klasiski ekspresionisma kinomākslas darbi tapa Vācijā. Parādījās filmas, kur darbojās vampīri, spoki, briesmoņi, jukuši noziedznieki utt.
Mūzika Jūtu izteiksme – ekspresija – izsenis bijusi mūzikas pamatā, tomēr senāk cilvēciskās emocijas tur tika paustas estētiski šķīstas, pārveidotas. Komponisti ekspresionisti īstenoja krasāko pavērsienu, kādu jebkad piedzīvojis šis mākslas veids, – pirmoreiz cilvēka iekšējā pasaule mūzikā tika radīta caur murgu, neprāta, aklu instinktu tēliem.

Kubisms
Vēsture Kubisms dažkārt tiek uzskatīts par avangarda aizsākumu. Kubisms – jauns glezniecības strāvojums, kas 1907. gadā noformējās Parīzē. Līdzās citām talaika norisēm mākslā kubisms izskatījās pats radikālākais – tas atteicās no romantisma atklātajām jūtu izpausmēm un vizuālā patiesīguma.
Glezniecība Iesākumā stila nosaukumam piemita izsmiekla nokrāsa – skatītājs gleznās redzēja veselu lēveni „dīvainu klucīšu”. Tomēr kritiķi, kas pret kubismu bija noskaņoti labvēlīgi, pasludināja to par visrevolucionārako tendenci glezniecībā kopš renesanses laikmeta. Kubisma glezniecība bija kas vairāk par kārtēju eksperimentu formas jomā. Kubisma gleznās uzkrītoši parādījās specifiska deformācija, kas pauda pirmatnēju spēku, bezpersonisku principu, kurš nosaka lietu kārtību. Gleznās tika vienkāršotas ķermeņu un priekšmetu aprises, darot tos līdzīgus ģeometriskām figūrām un to kombinācijām.
Tēlniecība XX gs. pirmajos gados Eiropā kļuva pazīstama afrikāņu tēlniecība. Afrikāņu skulptūrās māksliniekus saistīja noslēpumainība un tas, ka tur apvienojās nosacītība, ģeometriska skaidrība un maģisks spēks.

Abstrakcionisms
Definīcija Abstrakcionisms ir tāds glezniecības un tēlniecības novirziens, kura ietvaros mākslinieks atsakās no jebkādu priekšmetu vai figūru attēlošanas. Šā termina sinonīmi ir „bezpriekšmetiskā māksla” un „nefiguratīvā glezniecība”.
„Liriskais abstrakcionisms” un „ģeometriskais abstrakcionisms” Liriskais abstrakcionisms tiecās vairot izteiksmīgumu, paust intensīvu pārdzīvojumu. Izteiksmīgās mākslas paraugs bija mūzika. Izmantodama pati savus specifiskos līdzekļus – krāsu laukumus, līnijas, krāsu attiecības – glezniecība spēj paust visu cilvēka bagātīgo izjūtu klāstu, izteikt esamības garīgo būtību, kas prātam paliek nesaredzama un nesasniedzama.
Ģeometriskais abstrakcionisms ir racionālāks un tiecas paust objektīvus principus. Tam raksturīga dažādu ģeometrisko formu, krāsu laukumu, taišņu un lauztu līniju kombinēšana.
Iesaistītais Abstrakcionisma iespaidā nonāca arī dekoratīvā māksla, dizains un arhitektūra. Arī kinomākslinieki veica eksperimentus šajā virzienā, raudzīdami iekustināt „bezpriekšmetiskās” kompozīcijas, vizuālo ritmu apvienot ar muzikālo.

Futūrisms
Nākotnes māksla Vārdu „futūrisms” iespējams tulkot kā „nākotnes māksla”. Tā laikmetīgās mākslas vēsturē bija pirmā kustība, kas pasludināja, ka viss ir sākams „no nulles”, ka „atšķirama jauna lappuse”. Futūrisma pamatā ir ideja, ka vecā pasaule ir visā pilnībā un bez ierunām noliedzama un tās vietā liekama jauna – tāda, kur valda tehnika, ātrums un revolūcija.
Izpausme Visspilgtāk futūrisms izpaudās dzejā un glezniecībā. Pirms Pirmā pasaules kara futūristi bija skaļākie un aktīvākie mākslinieku grupējumi. Viņi gribēja „uzspridzināt” ierasto dzīvi, nobiedēt un uzpurināt no miega mietpilsoni. Futūristi pastāvīgi rīkoja dažādus publiskus pasākumus – dzejas vakarus, izstādes, lekcijas, disputus u. tml. –, kas reizumis izvērtās par skandālu vai kautiņu ar policistiem.
Mūzika Futūristu mūzika ir lielpilsētas mūzika. Romantiski pārdzīvojumi un sarežģīti dvēseles strāvojumi no „nākotnes mākslas” tika izraidīti; futūristus iedvesmoja pilsētas troksnis: rūpnīcu dunoņa, vilcienu klaudzoņa, pūļa soļi, automobiļu riepu švīkstoņa. Futūristi sacerēja muziklas kompozīcijas ar nosaukumiem „Galvaspilsēta mostas”, „Atomobiļa satikšanās ar aeroplānu” u.c. Jauno mērķu īstenošanai bija vajadzīgi jauni „mūzikas” instrumenti: sirēnas, svilpes, kastroļi, veļas mazgājamie dēļi, rakstāmmašīnas utt.

Dadaisms
Būtība Dadaisma kustība bija galēji nihilistiska. Dadaisti protestēja pret visām mākslas un sabiedrības vērtībām – viņi tajās nesaskatīja nekādu jēgu. „Nevajag vairs māksliniekus, nevajag republikāņus, nevajag literātus, nevajag mūziķus, nevajag tēlniekus, nevajag reliģiju, nevajag rojālistus, nevajag lieliniekus, nevajag politiku, nevajag proletāriešus, nevajag demokratus, nevajag armijas, nevajag policiju, nevajag dzimteni, pietiek galu galā visu šo muļķību, nevajag vairs neko, neko, NEKO, NEKO, NEKO.”
Attieksme Dadaistu attieksmē pret dzīvi prevalēja spēles prieks un savdabīgs humors. Iecienīta daiļrades forma bija teatralizētas izstādes-kocerti, kas bija tīšuprāt veidoti bezjēdzīgi un nereti izvērsās skandālā.
Poēma Dadaisti centās pašos pamatos mainīt jaunrades procesu, izslēdzot no tā autora gribu un to aizvietojot ar Nejaušības rotaļu. Piemēram, laikraksta lappusi viņi sagraizīja atsevišķos vārdos, strēmelītes sameta vienā kaudzē, sajauca un tad savirknēja pēc nejaušības principa – tā radās dadaistiska poēma.

Sirreālisms
Mērķis Sirreālisms gribēja būt vairāk nekā māksla. Mērķis bija „vispasaules sirreālistiskā revolūcija”, kas tika saprasta kā cilvēka atbrīvošana no prāta, morāles un veselā saprāta šabloniem. Atbrīvošanai vajadzēja notikt ar sirreālistiskās mākslas palīdzību. Līdz ar to priekšplānā izvirzījās cilvēka bezapziņa, stihiskais pirmsākums, kas ļāva viņam tuvoties īstajai, absolūtajai realitātei (sirrealitātei).
Stenogramma Sirreālismā iecienīta jaunrades metode bija „automātiskā rakstība” jeb „tīrais psihiskais automātisms”, kas ļoti līdzinājās „brīvo asociāciju” metodei psihoanalīzē. Tā ir mehāniska, no prāta kontroles iespējami atbrīvota iekšējo impulsu stenogramma. Glezotājs vai dzejnieks strādāja ātri, pakļaudamies spontāni dzimstošiem tēliem, vārdiem, līnijām, krāsām un ritmiem.
Sapņi Liela uzmanība tika pievērsta sapņiem, ko sirreālisti uzskatīja par bezapziņas galvenajiem „lieciniekiem”. Daudzi sirreālistu izmantotie mākslinieciskie paņēmieni imitē sapņa tēlu sistēmu. Sapnī mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek „ar kājām gaisā”: tēli pārplūst cits citā, savienojas absolūti nesavienojamais u. tml. Turklāt sapnī saglabājas pilnīga patiesīguma izjūta.
Kinomāksla Uz ekrāna bija iespējams īstenot jebkādas pārvērtības: vīrietis pārvērtās par sievieti, nocirstas rokas atdzīvojās, cilvēkam pazuda mute u. tml., un viss izskatījās absolūti pārliecinoši.

Funkcionālisms un konstruktīvisms
Funkcionālisms Virziens arhitektūrā un lietišķajā mākslā, kur par svarīgāko tiek uzskatīta radītā objekta atbilstība tā funkcijai un praktiskajai sūtībai. Funkcionālisma būtība atklājas Šveicē dzimušā franču arhitekta Lekorbizjē izteikumos: „Māja ir mašīna, kura domāta apdzīvošanai”, „Krēsls ir aparāts, kurš domāts sēdēšanai”.
Konstruktīvisms Funkcionālismam tuva bija konstruktīvisma māksla, kur „inženieriskā” pieeja tika akcentēta vēl vairāk. Vārdi „funkcionālisms” un „konstruktīvisms” nereti tiek lietoti kā sinonīmi.
Arhitektūra Funkcionālisti īstenoja revolūciju – viņi atbrīvoja to no „ārējā” skaistuma, t.i., no dekoratīvām detaļām. „Jaunajā arhitektūrā” nebija ne dekoratīvu kolonnu, ne fasāžu skulpturālu izrotājumu, ne ornamentu, ne citu tamlīdzīgu slavenajiem pagātnes stiliem raksturīgo pazīmju. Tas viss tika pasludināts par lieku, jo nepildīja nekādu lietderīgu funkciju.
Pilsētvide Funkcionālisma arhitekti un dizaineri tiecās radīt jaunu pilsētvidi – demokrātisku, ērtu un atbilstošu laikmetīgajiem estētiskajiem priekšstatiem. Jaunie materiāli un racionālā stila konstruktīvā specifika ļāva būvēt lētas, ar laikmetīgām ērtībām apgādātas daudzdzīvokļu mājas, veidot praktiskas tipveida mēbeles.
Trūkumi Jaunā arhitektūra daudziem šķita pārāk vienkāršota un vienveidīga. Šā stila pretinieki to dēvēja par „garāžu arhitektūru”. Dzīvojamo māju celtniecībā visbiežāk netika ņemti vērā ne vietējie apstākļi, ne klimata specifika, ne nacionālās kultūras tradīcijas. Tādā „apdzīvošanai domātā mašīnā” cilvēks jutā neomulīgi.

Atgriešanās pie pirmavotiem. Primitīvisma tendence
Gadsimta sākuma „mākslas revolūcija” bija tik trauksmaina, ka jau 20. gados radās nepieciešamība izstrādāt kādu kopsavilkumu. 1925. gadā Cīrihē nāca klajā grāmata „Mākslas ismi”. Tās autori mēģināja uzskaitīt visus tālaika mākslas virzienus. Uzdevums nebija no vieglajiem – tādu „ismu” bija vairāki desmiti. Vienai daļai „ismu” aprises bija visai izplūdušas un neskaidras, tie bija drīzāk tendences. Pie tādām piederēja, piemēram, primitīvisms. Būdams vērsts uz tālu pagātni, primitīvisms daudzējādā ziņā bija pretstats futūrismam un citiem avangarda virzieniem, kas slavināja tehnikas progresu un urbanizēto sadzīvi. Tomēr privitīvisma tendencei XX gs. sākumā mākslas kultūrā bija ne mazāk būtiska loma. Šajā laikā gleznotāju, dzejnieku un mūziķu vidē parādījās izteikta interese par romānikas perioda viduslaikiem, par nesen atklāto pirmatnējo glezniecību un tēlniecību, par Eiropas folkloras arhaiskajām formām un par tropiskās Āfrikas mākslu.
Primitīvisms rada spilgtu izpausmi mūzikas mākslā. Otrajā gadu desmitā mūzikā ienāca neofolklorisms. Atšķirībā no XIX gs. mūzikas neofolklorisms vērsās pie arhaikas, pie tautas muzikāli poētiskās daiļrades pašiem senākajiem, pagāniskajiem slāņiem. Zīmīgi bija arī neofolklorisma garā sarakstīto skaņdarbu nosaukumi: ungāru komponista B. Bartoka „Allegro barbaro” vai krievu komponista S. Prokofjeva „Skitu svīta”.
Neofolklorisms atklāja jaunas ritma iespējas. Ritms kļuva par pirmatnējā spēka un enerģijas galveno izpausmes līdzekli. Akcentētie ritmiskie sitieni un nepierasti skaļais skanējums klausītājus apdullināja, mūzika iemantoja agrāk nepieredzētu agresivitāti.

Reālisma tendence
Radikāliem jauninājumiem parasti seko atgriešanās pie tradīcijas. Starpkaru posmā tēlotājā mākslā un literatūrā pastiprinājās reālisma tendence. 30.gados Vācijā un Krievijā reālisms kļuva par vienīgo oficiāli atzīto mākslas stilu. Arī demokrātiskajās valstīs reālisma ietekme pieauga. Daudzi gleznotāji un rakstnieki tiecās radīt darbus, kas būtu saprotami plašākai publikai un skartu svarīgas sociālas problēmas.

Neoklasicisms
Intelektuālisms Izcilu neoklasicisma stilā veidoti darbi bija vairāk nekā tikai stilizācija. Tajos jaušama XX gs. cilvēka balss, pagātnes mākslas stils iesaistījās komplicētā mijiedarbībā ar laikmetīgo valodu. Šādai mākslai bija raksturīgs izteikts intelektuālisms, tā vērsās pie sagatavota skatītāja, kurš orientējās māksls vēsturē.
Mitoloģiskais teātris Īpaši būtiska loma neoklasicismam bija franču mākslā. Tā iespaidā noformējās arī mitoloģiskais teātris – franču teātra mākslas vadošais virziens no 20. līdz 40. gaidiem. Daudziem dramatiskajiem uzvedumiem, operām un baletiem, kas tapuši šajā laikposmā, pamatā likti sengrieķu mīti.
Mūzika Neoklasicisms visai spilgti izpaudās mūzikā – 20 gadus tā bija dominējošā tendence mūzikas mākslā. Neoklasicistiskus skaņdarbus radīja teju visi tālaika dižākiie komponisti: I. Stravinskis, M. Ravels, R. Štrauss, P. Hindemits, S. Prokofjevs, D. Šostakovičs, B. Bartoks u.c.

Cilvēka iekšējās pasaules jaunas attēlojuma formas literatūrā
Jauns māksliniecisks paņēmiens pirmām kārtām bija cilvēka gara dzīves kā nepārtrauktas apziņas plūsmas attēlojums. Izteikumu „apziņas plūsma” pirmais sāka lietot amerikāņu filosofs un psihologs Viljams Džeimss. Viņš uzskatīja, ka cilvēka apziņa līdzinās strautam, kur domas, sajūtas un pārdzīvojumi pārplūst cits citā, pakļaudamies asociācijas principam. Daži rakstnieki mēģinaja attēlot apziņas plūsmu, izmantojot specifisku tehniku – nepabeigtas frāzes, atsacīšanos no pieturzīmēm, sintakses likumu pārkāpumus u. tml. Pazīstamākais daiļdarbs, kurā izmantota šāda tehnika, ir īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāns „Uliss”.

„Zudušās paaudzes” literatūra. Eksistenciālisma idejas un pasaulizjūta
Starpkaru periodā bija vērojama neparasta radošā aktivitāte. Tā bija sava veida eksplozija, gadsimta kultūras attīstības kulminācija. Tapa jaunas zinātniskas teorijas, filosofijas virzieni, jaunas mākslinieciskas metodes un individuāli mākslas stili. Literatūrā, tēlotājā mākslā, kinomākslā, arhitektūrā, mūzikā un dramaturģijā radās darbi, kas kļuvuši par XX gs. klasiku.
Rietumu apziņas pēckara krīze atspoguļojās zudušās paaudzes jēdzienā, kas literātu aprindās parādījās 20. gados. Šis izteikums tikai attiecināts uz jaunajiem frontiniekiem, kuriem karš bija nodarījis smagu kaitējumu un kuri nespēja rast sev vietu pēckara pasaulē. Viņi bija it kā kara „neoficiālie” upuri – cilvēki, kas bija zaudētāji neatkarīgi no tā, kurā pusē karojuši. Karš viņiem bija atņēmis ticību ideāliem, izsūcis visu enerģiju un spēkus. Pazīstamākos literāros darbus par „zudušo paaudzi” radījuši rakstnieki, kuri paši piedalījušies kara. Pie tādiem pieder amerikānis Ernests Hemingvejs, vācietis Ērihs Marija Remarks. „Zudušās paaudzes” smagākās problēmas bija izmisums un vientulība.
Eksistenciālisms Filozofijas virziens (krīzes filozofija), kas dzima gadsimta sākumā un visietekmīgākai8s bija 30.-50. gados. Par tā priekšgājējiem mēdz uzskatīt XVII gs. franču filosofu Blēzu Paskālu, XIX gs. dāņu domātāju Sērenu Kirkegoru, krievu rakstnieku Fjodoru Dostojevski un vacu filosofu F. Nīči.
Eksistences jēdziens Eksistenciālās filosofijas galvenā kategorija ir Kirkegora ieviestais eksistences jēdziens, kas saistās ar to, ka cilvēks apjēdz savu traģisko situāciju pasaulē. Ievirze balstās uz atziņu, ka pasaule ir absurda, t. i., tajā nav nekādas iepriekš ieliktas jēgas. No šejienes – nedrošības, baiļu un vientulības izjūta, kas māc šajā pasaulē „iemestu” cilvēku. Cilvēks nav pasaulē „iesakņot”, viņš ir no tās atsvešināts.
Eksistenciālā situācija Vēl viena svarīga eksistenciālisma ideja vēsta, ka cilvēks ir atsvešināts arī no visiem pārējiem cilvēkiem. Ikvienam sava „eksistenciālā situācija” ir jāizdzīvo vientulībā.