Birutas Delles darbu izstāde.
B. Delle dzimusi 1944.gada 17. janvārī. Biruta Delle mācījusies Latvijas Valsts mākslas akadēmijā (1964.-1967.), viens no nozīmīgākajiem viņas pedagogiem bija K. Ubāns. Māksliniece ir Mākslinieku savienības biedre. Viņas darbi tiek izstādīti ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām.
Birutas Delles darbos galvenā nozīme tiek pievērsta sižetam, šifrētam saturam un zemtekstam. Figurālajās kompozīcijās viņa risinājusi filozofiskus jautājumus. Portretos pievērsusies galvenokārt radošajai personību izpausmei. Ainavās viņa visbiežāk izmantoto pilsētas nomales motīvus, kuros mazsvarīgāks ir kopējais redzējums, bet suģestē noskaņa, emocionālā atklāsme. Visas mākslinieces glezniecība atklāj savas paaudzes atklāsmes pretrunas, dramatismu, pat traģismu, kas nereti savijas ar tiešu ironiju.
,,Talsu rajona novada’’ muzejā tika rādītas Birutas Delles gleznu izstāde 3 zālēs. Katrā no tām tika izlikti darbi eļļas krāsu tehnikā, kuru māksliniece lieto. Lai gan šajos darbos bija gleznoti tikai portreti, tomēr bija interesanti vērot kā katrs cilvēks tiek gleznā attēlots. Vienubrīd viņa var zīmēt cilvēka sejas, kuras ir izmisušas un skatās pēc cerības gaismas, bet citā atkal priecīgas sejas, kuras jūtas sagrautas. Ļoti labi arī katram darbam var pieskaņot krāsu būtību. Ja cilvēks neatkarīgi vai gleznā viņa acis mirdz, bet fonā ir zīmēts tumšs, tad varam nojaust, kad māksliniece skatījusies daudz tālāk, ne kā modelis viņai to sniedzis no praktiskā redzējuma. Tamdēļ viņa savos darbos, domāju, kad pieiet arī ar savu filozofisko redzējumu uz cilvēka būtību.
Viena no viņas gleznām, kuru noteikti ne tikai es uzskatu par interesantu ir ,,Vijolnieks’’. Šī glezna jau ar īpašu ir to, kad novietota tieši pretī ienākot pirmajā zālē. Tamdēļ arī muzeja darbinieki izvietojot gleznu darīja to tā, lai katrs tā apmeklētājs ieraudzītu tieši šo gleznu. Šai gleznā parādīts necils mākslinieks no mūzikas pasaules. Viņam nav ne lielisks augums, ne arī kas izskata ziņā. Bet neskatoties uz to viņš jūtas laimīgs, jo viņam ir sava vijole, kuru viņš spēlē vienmēr, kad jūtas nomākts, vai vienkārši pelnītu sev iztiku. Biruta Delle ar šo gleznu ir vēlējusies pateikt ļoti daudz. Pirmkārt, ko es uzskatu par būtiskāko, ir krāsu izvēle. Krāsas neteiksim, kad ir ļoti spilgtas un uzreiz pamanāmas, bet iedziļinoties tās ir pietiekami patīkamas, lai saprastu, kad cilvēks gleznā jūtas apmierināts. No filozofiskās puses māksliniece šeit varēja pieiet ar domu:,, Kā cilvēks neskatoties uz to, kad dzīvē viņam ir sava mūzika spēj dzīvot vienīgi ar to’’? Vienīgi šī glezna it kā ir pausta vienkārša veidā, attēlojot lietu patieso būtību. Katrs mākslas pazinējs vai kritiķis raudzīsies dziļāk. Tamdēļ arī šis vienkāršais darbs, var kļūt par ļoti sarežģītu, jo reālais mūsdienu cilvēks vairs nemāk domāt vienkārši. Vis šai dzīvē liekas sarežģīts, un tā arī uztveram, vienkāršās lietas.
Viena no visinteresantākajām un dažādību ziņā visinteresantākā glezna bija ,,Jans”. Šajā gleznā tika attēlots cilvēks ar ļoti garu kaklu. Šis cilvēks, protams, nevarēja būt laimīgs. Autorei vai nu ir bijusi vēlēšanās palīdzēt šim cilvēkam, vai arī viņš pats tā ir juties, atspoguļojot viņu kā krāsainību un apmierinātu cilvēku. Sabiedrībā viņš labi neiekļautos jeb kurā gadījumā, jo sabiedrībā mēs pieņemam cilvēku kādi ir visi pārējie. Tie, kuri tādi nav izsmejam, vai aprunājam to nedzirdot. To arī māksliniece šai gleznā ir pateikusi. Viņa aiz šā cilvēka ir atspoguļojusi it kā tur vienmēr kāds būtu, kas ir pret viņa kā cilvēku. Neskatoties uz to autore gleznā attēlojusi, kad viņš nav nomākts, un dzīvē nederīgs, ko parāda gaiši zaļā krāsa, kā arī krāsainais tērps. Cilvēks pats izskata ziņā ir nelaimīgs, jo sava auguma dēļ nākas ciest no sabiedrības runām un nepareiziem acu skatieniem. Šeit arī autorei filozofiski jautājumi ir radušies par šo cilvēku un sabiedrību, kura ir tam apkārt. Raugoties uz šo gleznu un portretu, arī man rodas filozofiskie jautājumi. ,,Vai tiešām sabiedrība ir izveidojusies, tā kad atšķirīgie cilvēki ir atšķirīgi? Tie, kuri izskatās savādāk nav pelnījuši dzīvot mūsu sabiedrībā?’’ Šī glezna ir burtisks pierādījums, kad cilvēka būtība nav ārienē, bet gan tāda kā viņš jūtas pats iekšā sevī. Tamdēļ arī man ir izskaidrojums kamdēļ autore izmanto gaišas krāsas šo portreta attēlošanā. Viņa jūt šā cilvēka iekšējo pasauli, kura vēlas izlauzties kaut nedaudz, un ievilkt elpu. Bet sabiedrības uzskati un viņa izskats visam par virsu to traucē. Šai gleznai kā jau arī visām ir sava mācība. Šai gleznai tā varētu būt, ka vis kā izskatās arī tā ir.
Glezna, kura ir ļoti līdzīga iepriekšējai ir glezna ar nosaukumu ,,Nāc’’. Šī glezna vēstī par patieso dzīvi. Kurā saskaras divi cilvēki, kuri varbūt ir izskata ziņā atšķiras no pārējiem, bet savā starpā ar sev līdzīgiem tevi sapratīs. Gleznā attēloti divi cilvēki, kuri izskata ziņā ir savādi. Bet tā nav galvenā doma ko Biruta Delle ir vēlējusies kaut kādā ziņā paust. Galvenā doma uzskatāmi ir redzama pašā pirmajā momentā, kad glezna tiek uzlūkota. Protams, pirmo kas tiek pamanītas kā jau gleznās ir krāsas. Šai gleznā tās ir pelēcīgas un neīpaši izteiktas. Tamdēļ gleznas motīvs ir drūms un katra doma, kas arī netiek paausta būs grūta un sarežģīta. Bet šādi uzlūkojot gleznu cilvēks kļūdas. Gleznā svarīgākais nav fons šai, šeit galvenais ir parādīt mudinājumu un jūtu pasaules atklāsmi cilvēku starpā. Bet arī šie tēli gleznā ir tērpi melnos tērpos. Šī glezna no pirmajiem skatījumiem liksies nomākta, un interese vērotājam zudīs. Drīzāk radīsies iespaids, kad telpā atrodas daudz citu un savādāku gleznu, kamdēļ man jāstāv tieši pie šās, jo šajā ir atspoguļoti sagrauti cilvēki, un kamdēļ man jābojā sava diena. Šie cilvēki maldās šī vārda vispatiesākajā būtībā. Šie cilvēki nejūtas labi, bet tas, kas ar šo vārdu ,,nāc” tiek pausts. Tas ir mudinājums kā celties. Domājams, ja autorei būtu iespēja šai gleznai izveidot turpinājumu, tad tas būtu, kad abi šie noskumušie cilvēki atplauktu smaidā. Viņiem būtu vienalga par ko viņus uzskata apkārtējā pasaule, jo viņi ir pamodušies, ar to, kad ir viens otram. Šī glezna ir visdziļākais un tiešākais pierādījums īstam romāna sākumam. Divi cilvēki, kuri izskatās līdzīgi, un atšķirīgi no pārējās pasaules ir beidzot atraduši viens otru. Šis mudinājums ir abiem licis aizdomāties, kā ir, kad esi kādam nozīmīgs, un, kad kāds ko nozīmē tev. Šajā gleznā var rasties autorei daudz jautājumu, kamdēļ viņa, lai aizsāktu ko skaistu ir izvēlējusies tieši šos cilvēkus? Bet šis ir tikai viens no jautājumiem, jo lai cilvēks apstātos un nepaietu garām šai gleznai ir vajadzīgs pamatīgs laiks, un vēlēšanās pakavēties un padomāt. Vai tiešām vis tur ir tik tumšs? Es, autores vietā, šai gleznai to izstrādājot uzdotu jautājumu:,, Cik ilgi mums nākas gaidīt, lai sastaptu cilvēku, kurš atvērtu mūsu aci par visam citā pasaulē?’’ dažādība patiesībā ir reālo pasaules būtība, un ja būs dažāds visapkārt, tad jutīsimies interesanti. Tad kamdēļ nedodam priekšrocības arī dažādībai izskata ziņā? Cilvēki baudās laikam no sabiedrības skatījuma pār viņu pašu. Ir iegājies morālais princips, kad tādam jau neko nevajag, un viņš izskatās šādi, kas viņam dzīvē var vēl būt. Bet lūdzu, šī glezna ir pierādījums tam, kad cilvēkam var pavērties cita pasaule sastopot sev līdzīgu. Ja ne kāds cits, tad tieši šis cilvēks cels tavu patieso būtību.
Glezna, ar kuru varam vilkt līdzīgas paralēles par to būtību ir arī ,,Klauns un …’’. Šai gleznā attēlots cilvēks, pie kura ciemos ir ieradies klauns. Gleznas motīvi un krāsas ari ir samērā tumšas un neizteiksmīgas. Vienīgais, kas izceļ gleznas spilgtumu ir krāsainais klauns, kurš nepazīst skumjas. Glezna ir domāta vairākiem gadsimtiem un laikmetiem, tamdēļ viņai nav dots savs tiešais nosaukums. Tas var būt tavs vectēvs, kurš tevi nesaprot un skatās uz tevi kā klaunu. Tas var būt kāds ievērojams cilvēks, kurš beidzot kā āksts ir sapratis, kas ir lietu patiesā būtība. Tas vari būt arī pats tu, protams, kad jutīsies kā šis izmisušais vīrs. Vai arī tam nav jābūt noteiktam cilvēkam tā var būt tikai viena situācija, kurā tu pilnībā ne ko nespēj saprast. Šī glezna ir autores mākslas darbs, protams, bet vēl vairāk vēlētos uzsvērt izdomu garu pie nosaukuma. Tas var būt jeb kad, un jeb kurš, tas piedod pārdomas šai gleznai vai tiešām tas neesmu es pats, skatītājs. Glezna jau ir interesanta ar to, ko dara šis klauns pie šā nopietnā sakārtotā vīrieša? Biruta Delle šai gleznā izvēloties konkrētu portretu vēlējās atspoguļot viņa nesaprašanu, vai gluži otrādi viņš ir tas gudrais, un pārējā pasaule ir kā klauns. Domājams, kad kā jau katrā gleznā arī šai ir savs filozofiskais jautājums, kuru gleznojot viņa sev uzdevusi. Šī ir šai ziņā pati grūtākā glezna, jo šeit saskaras ne tikai runa par cilvēku, bet par katru situāciju. Man, pašam rodas vērojot šo gleznu sakarā ar filozofiju daudz jautājumu, bet saistīti savā starpā viņi nav. Tamdēļ sarežģītāk nonākt pie secinājuma, kurš ir tas īstais. Varbūt tāda filozofiskā jautājuma šeit nemaz nav? Un tamdēļ šai gleznai nav dots nosaukums pilns, bet tikai daļa no tā. Gleznas būtība varbūt slēpjas katrā cilvēkā, jo daudzpunkta vietā tiks likts atšķirīgs vārds vai personība. Tamdēļ autores doma bija padarīt gleznu interesantu, ne tikai ar tajā attēlotu portretu, bet arī ar pašu nosaukumu, jo nevienam tas nebūs tāds pats. Visvairāk jau darbā fascinē tieši tā klauna parādīšanās, jo nespējam saprast, tas klauns esam mēs vai kāds cilvēks, kurš ir mums apkārt. Autores filozofija šajā gleznā varētu būt:,, Kādās situācijās cilvēks jūtas kā klauns, bet kādās mēs klaunu nespējam izprast, un visa pārējā pasaule vai tiešām mūsu vērsta uz šo vienu problēmu?” Klauns jau laikam tomēr ir jābūt kādā situācijā katram mums, jo mēs mācāmies dzīvot visu mūžu. Bet kamdēļ ja mēs mācāmies mums jābūt arī nopietniem, tā laikam sanāk. Kad cilvēki, kuri dzīvos priekā un laimē vienmēr mēs nebūsim, tamdēļ arī mums nāksies paskatīties uz leju, kur atrodas klauns, un saprast, vai klauns ir dzīves ceļš, kurš ir svarīgākais mums, vai arī mēs vēlamies skatīties visu no augšas. Šī ir glezna, kura māca savā ziņā cilvēku dzīvot, un kā iet dzīves ceļu.
Piektā no gleznām, kuru izvēlējos no Birutas Delles izstādes ir ,,Cilvēks bez vārda’’. Šī glezna ir daudz atšķirīgāka no pārējām visām spilgtuma ziņā, kā arī pašas būtības, kas tur attēlots. Krāsu ziņā šī glezna parāda, kad cilvēkam vis kas ir apkārt arī ir. Viņam varētu būt daudz naudas, daudz labu draugu, sieva ar bērniem, cilvēks, kuram katrā ziņā tiek sniegts vis. Bet viņš pats pēc gleznas spriežot to nespēj novērtēt. Tamdēļ autore viņam sniegusi melnas acis, kuras ir tumšas. Šis cilvēks patiesībā ir pieaudzis, bet viņš nezin ko viņš vēlas un kā izmantot visu, kas viņam ir. Gluži pretēji, lai kaut ko izmantotu, vis kas viņam ir to viņš grauj. Glezna, manuprāt, stāsta par kādu no atkarībām, kuru dēļ cilvēks ir pazudis no savu tuvo cilvēku dzīves. Viņam, ir vienkārši vis, bet viņš jūtas tik labi, lai to visu sagrautu. Autore noteikti arī šeit ir uzdevusi jautājumu no filozofiskās puses:,, Ja mums tiek dots pārāk daudz, vai mēs to sagraujam, nespēdami noturēt šo visu?’’ Šeit arī, protams, varam salīdzināt ar pārējām četrām, labi kaut vai trīs gleznām. Ja cilvēkam nav nekas, tad viņš katru brīdi tieksies, lai viņam būtu kaut vai mazākais mazumiņš, bet tiem, kuriem tas ir daudz, viņi to paņem un nogremdē. Cilvēks ir personība, kura vēlas ieiet sabiedrībā kā tās dalībnieks jau no dzimšanas. Bet arī sabiedrība uzliek slogu izvēlēties pareizo ceļu. Un ja tev tiek dots vis, dažkārt šķiet, kad varu rīkoties kā vēlos, bet gluži pretēji, tam, kuram ir vis dzīvē jauzmanās, lai to nepazaudētu visu, un kā to nosargāt. Šajā gleznā Biruta Delle to ir attēlojusi, kā jau vairumā gleznu ar dziļu domu. Viens no iemesliem, kamdēļ tā varētu būt ir gleznas nosaukums, kas man liek mudināt velmi noskaidrot, kurš cilvēks tas ir. Jo šeit noteikti, varbūt ne pēc sejas, un vaigu vaibstiem, bet būtību dēļ tiek attēlots, kāds konkrēts cilvēks. Autore, lai nepaustu viņa vardu ir izvēlējusies šādu nosaukumu. Vai gluži pretēji, tāds ir bijis viņas mērķis, likt katram aizdomāties, kuru mēs uzskatam tieši par šādu cilvēku.
Autores darbi, kas tika izlikti izstādē bija ļoti talantīgi. Viņa sastopas savos darbos ar vienkāršo un grūti saprotamo pasauli. Tā minot, kura likto sarežģītāka gleznas vērtētājiem un skatītājiem. Protams, viņa kā personība varētu būt ļoti interesants cilvēks. Katrai gleznai pieejot ar savu jautājumu no filozofijas, un arī raugoties mākslinieces un filozofes skatienam katram no mākslas darbiem. Visvairāk gleznās tiek attēlotas reālās dzīves situācijas. Tamdēļ arī gleznas var būt vieglas, bet var būt sarežģītas. Kā arī eļļas krāsu tehnikā izstrādāt darbus, bet viņa atspoguļo lielisku krāsu shēmu, kas izpauž katra portreta attēlojuma patieso būtību, kā arī mērķi, kuru jāsaprot gleznas vērotājam.