Blēzs Paskāls (Blaise Pascal, dzimis 1623. gada 19. jūnijā, miris 1662. gada 16. augustā) bija franču rakstnieks, matemātiķis, fiziķis un reliģijas filozofs. Viņš bija brīnumbērns, kuru izglītoja viņa paša tēvs, kurš strādāja par ierēdni. Paskāls sākotnēji pievērsās dabas un prakstiskajām zinātnēm. Viņš izveidoja primitīvus mehāniskos kalkulatorus, pētīja dažādus šķidrumus un precizēja spiediena un vakuuma jēdzienus
Viņš dzimis augsti izglītotā juristu ģimenē. Tēva jurista Etjēna Paskāla blakus nodarbošanās bija matemātika. Ģimenē valdīja franču filozofa Mišela de Monteņa idejas, augsti vērtēja zinātni un garīgo darbu, aicinot apkarot tumsonību. Tajā laikā Francijā notika feodālie kari, modās tautas vēsturiskā apziņa, bija manāmas katoļu baznīcas konservatīvisma un renesanses laikmeta vēsmas.
Paskāls ir klasisks vācu talanta pārmantojamības piemērs. Jau 11 gadu vecumā viņš sacerēja rakstu par to, kā skaņa rodas un kā tā izzūd. Nedaudz vēlāk viņš pierādīja, ka trijstūra leņķu summa ir divi taisni leņķi. 16 gadu vecumā Blēzs uzrakstīja matemātisku traktātu, kur bija ietverta ģeometrijā pazīstamā Paskāla teorēma. Viņš izveidoja skaitļu tabulu (Paskāla trijstūri) binomiālo koeficientu aprēķināšanai, deva ievirzes skaitļu teorijā, varbūtības teorijā, diferenciālrēķinos un integrālrēķinos.
No 1641. gadā Blēza Paskāla tēvs bija intendants Ruānā. Lai tēvam palīdzētu kārtot rēķinus, 1642. gadā tapa pasaulē pirmais skaitļošanas summators. Viens šāds eksemplārs glabājas Parīzes muzejā (franču: Conservatoire des Arts et Metiers). Vājas veselības un spraiga darba dēļ Blēzs agri sāka slimot un, pēc māsas mūķenes ieteikuma, pievērsās askētiskai reliģiskai dzīvei, apmetoties klosterī.
Cilvēka dabas pamatā Paskāls saskatīja pretrunu starp patiesības meklējumiem un dzīvi melos un aizspriedumos. Cilvēks ir pārāks par dabu savas domāšanas dēļ, taču viņš ir vārga būtne, ko viegli var iznīcināt. Cilvēka cerība ir ticība Dievam un Dieva žēlastība. Šīs ticības dēļ prātam ir jāpazemojas.
Savā zinātnieka darbībā Paskāls gan nelika prātam nekādus šķēršļus. Viņaprāt, dabas zinātne matemātiski jāpamato tā, lai tajā nebūtu neviena neskaidra teikuma. Taču, pēc viņa domām, ar matemātiskām metodēm, ģeometrisko prātu nevar visu patiesību atklāt. Vēl vajag zināšanas ar sirdi – intuīciju.
Fizikai Blēzs Paskāls devis Paskāla likumu par spiediena izplatīšanos šķidrumos un gāzēs, izstrādājis hidrauliskās mašīnas darbības principus. Viņš piedalījās pētījumos, kas pierāda, ka pastāv atmosfēras spiediens
„Lai cilvēks vēro dabas neaptveramību visā tās pilnībā un triumfējošā diženumā un lai novērš skatienu no apkārtējām zemiskajām lietām. Lai viņš ierauga šo spožo gaismu, kura līdzīga nedziestošam gaismeklim, kurš aizdegts tāpēc, lai apgaismotu visu Visumu.
Lai Zeme viņam liekas kā punkts uz bezgalīga apļa fona, kuru tā apraksta, lai viņu pārsteidz tas, ka šis neaptveramais aplis – tikai sīks punktiņš uz fona, kuru savā kustībā iezīmē zvaigznes.
Lai, pievērsies atkal pats sev, cilvēks mēģina novērtēt, kas ir viņš pats uz visa pastāvošā fona, lai viņš ierauga pats sevi, apmaldījušos šajā nezināmajā dabas stūrīti, lai no šīs sīkās šūniņas, kurā viņš atradis patvērumu, – es ar to domāju mūsu visumu, – lai viņš nosaka Zemes, tās valstību, pilsētu un pats savu patieso nozīmi. Kas ir cilvēks Bezgalībā?
Bet, lai ieraudzītu citu brīnumu, ne mazāk pārsteidzošu, lai viņš aplūko vissīkāko no pieejamiem priekšmetiem. Lai paņem skudru ar tās sīko ķermenīti un simtreiz sīkākiem orgāniem, kājiņām un kāju sīkajām locītavām, kāju asinsvadiņiem, kuros riņķo asinis, kuras satur noteiktas vielas, un šīs vielas savukārt veidotas no noteiktām daļiņām. Lai viņš tagad, no jauna atšķirot šos objektus, izsmeļ visas savs uztveres iespējas, un pēdējais punkts, kuru viņš vēl spēs uztvert, kļūs par mūsu apceres priekšmetu.
Viņš droši vien nodomās, ka tas ir sīkākais punkts dabā. Un te es viņam atklāšu jaunu bezdibeni. Es attēlošu ne tikai redzamu Visumu, bet arī visu, ko vien viņš spēs uztvert savā iztēlē no dabas bezgalības, kura slēpjas šī sīkā atoma dziļumos. Lai viņš tur ierauga bezgalīgu daudzumu visumu, kur katram savs debess jums, savas planētas, sava zeme – viss tādā proporcijā kā mums redzamā pasaule, un uz katras zemes – savi dzīvnieki, un, lai tajās skudrās, kuras viņš pamanīs pašās beigās, ierauga to, ko pašā pirmajā, un tajās – atkal visu to pašu un tā bez gala un bezgalīgi. Lai viņš apmaldās šajos brīnumos, tikpat pārsteidzošos ar savu mazumu kā iepriekšējos – ar savu lielumu. Un kurš gan nebūs pārsteigts par to, ka mūsu ķermenis, tik sīks un nemanāms uz visuma fona, tagad kļuvis par kolosu, veselu pasauli, vai pat visu kopā salīdzinot ar šo niecīgo, ko viņš pat nespēj ar savu prātu aptvert.
Cilvēks, kurš uz sevi paskatīsies šādā gaismā, pats no sevis nobīsies, ieraugot sevi ķermenī, kuru tam piešķīrusi daba, un ieraudzīs sevi starp diviem bezdibeņiem – Bezgalību un Nebūtību – un nodrebēs no tāda skata; es domāju, ka tad, kad viņa ziņkārību nomainīs apbrīna, viņš vairāk tieksies vērot šos brīnumus bez vārdiem, nevis pašpārliecināti pētīs. Jo kas gan patiesībā ir cilvēks dabā? Viņš salīdzinājumā ar Bezgalību nav nekas, Viss salīdzinājumā ar Neko, un starpposms starp neko un visu. Tā kā cilvēks ir bezgala tālu no šo galējību izpratnes, lietu beigas tāpat kā to sākums viņam paliek neatklājams noslēpums; viņš tāpat nespēj redzēt Neko, no kura pats radīts, un Bezgalību, kura viņu uzsūc. Ko gan viņam atliek darīt, kā vienīgi vērot lietu vidējo redzamo stāvokli, bezgalīgi izmisīgā nevarībā izprast to sākumu un beigas.
Visas lietas sākas Nebūtībā un ietilpst Mūžībā. Kas šo apbrīnojamo ceļu saprot? Šo brīnumu saprot Radītājs. Nevienam citam tas nav lemts.”
Piezīme: Blēzs Paskāls (1623 – 1662) viņš uzskatīja sevi par Dieva radību, kurai nav ļauts līdz galam Viņu izprast, bet kuru var iemācīties mīlēt.