Tautas dzejas renesanses laikā allaž min Kaudzītes Matīsa vārdu, kas sastopams gan dzejā, gan kritikā. Vēlāk, sevišķi no Mērnieku laiku iznākšanas, to parasti min kopā ar brāli Reini. Daudz viņi kopīgi arī strādājuši un devuši; sevišķi epikā viņu vārdi nav šķirami, viņu paveiktais kopīgais darbs nav viens no otra norobežojams. Tomēr savā dzejā un literāriskos spriedumos Kaudzītes Matīss pilnīgi patstāvīgs.Kaudzītes Matīss dzimis 18. (6.) aug. 1848. g. Vecpiebalgas Mādaru mājās, kur viņa tēvs bija par saimnieku. Ar sava brāļa Reiņa gādību viņš iestājās 1864. g. Vecpiebalgas draudzes skolas jaunatvērtajā augstākā klasē un, vēlāk pats dažās zinībās papildinādamies, nolika 1868. g. skolotāja eksāmenu. No šī laika viņš nodarbojās par skolas vadītāju kādā no Vecpiebalgas pagastskolām (Kaibēnu, vēlāk Ogrēnu skolā). Vēlākos gados, no skolotāja darbiem atvaļinājies, viņš dzīvo Kalna Kaibēnu mājās, ko Kaudzīši bija ieguvuši kā īpašumu. Turpat viņš mira ātrā nāvē 1926. g. 8. novembrī un 20. novembrī tika paglabāts Vecpiebalgas kapos.Savu izglītību Kaudzītes Matīss paplašināja, kopā ar brāli Reini ceļodams. Vispirms Kaudzīši iepazinās ar Latviju, 1878. g. apceļodami Vidzemi un Kurzemi. Pa Jāņiem 1879. g. viņi iziet no mājām Alūksnes virzienā, noiet kājām līdz Pleskavai, dodas tad uz Narvu, Pēterpili, Rēseli, tad no turienes atkal kājām uz Piebalgu. Vēlāk viņi apceļo ārzemes: 1884. g. Vāciju un Ziemeļšveici, 1885. g. Somiju, 1889. g. Vāciju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici, Augšitāliju, Bohēmiju, Austriju. 1903. g. viņi iepazīstas ar kādu Dienvidkrievijas daļu. Ceļodami viņi apmeklē izstādes, ievērojamas vietas, piegriež vērību ļaužu dzīvei un skolām. Viņi ceļo lēti, pa lielai daļai kājām, ģērbdamies un pārtikdami vienkārši. Savus ceļojumu aprakstus viņi laida klajā Balsī un Baltijas Vēstnesī. Kāda dala no tiem pārdrukāti Kaudzīšu kopotos rakstos Vija.K ā s a b i e d r i s k s d a r b i n i e k s Kaudzītes Matīss daudz laika veltījis Vecpiebalgas biedrību dzīvei, rīkojumiem, priekšlasījumiem, teātrim. Vecpiebalgas labdarības biedrība, par kuras priekšnieku viņš bija ilgāku laiku (no 1884. līdz 1891. gadam), sevišķi ar viņa gādību tikusi pie ērta biedrības nama.Ar viņa skolotāja amatu stāv sakarā viņa darbība s k o l a s l i t e r at ū r ā. Viņš izdeva Vēsturi tautas skolām (1880), Krievijas vēsturi (1885), Gadu skaitļus iz vēstures (1877), Ortogrāfijas kursu (1877, 3. izd. 1896) u. c. Viņa ievērojamākais darbs skolām ir latviešu lasāma grāmata Sēta un Skola (I 1882, II 1883, III 1884), ko viņš sastādīja kopā ar Stērstu Andreju un izdeva trijās daļās. Lasāmie gabali ar maz izņēmumiem ir viņa paša sarakstīti vai pārveidoti (dažus devis arī brālis Reinis) un ietver sevī galvenā kārtā tikumiskas un lietišķas pamācības. Grāmata piedzīvoja daudz izdevumu – Plašāks darbs no latviešu kultūras vēstures ir viņa monogrāfija Brāļu draudze Vidzemē ( 1877).L a i k r a k s t o s Kaudzītes Matīsa raksti sāk parādīties, sākot ar 1867. g. Vispirms tie nāca klajā Mājas Viesī un Draugā un Biedrī. Kad 1869. g. sāk iznākt Baltijas Vēstnesis, Kaudzītes Matīss ir viens no viņa čaklākiem līdzstrādniekiem. Bez dzejoļiem, kas vēlāk iznāk sakopojumos, viņš raksta arī atsauksmes par grāmatām.Savos s p r i e d u m o s p a r l i t e r a t ū r u viņš nenorobežojās šaurā virzienā un nāca vairākkārt sadursmē ar vienpusībām. Septiņdesmitajos gados viņam izcēlās polemika ar Ausekli. Kaudzītes Matīss deva Balt. Vēstnesī (1874) pārskatu par 1873. gada dzejas nodaļu laikrakstos. Auseklis tanī atrada dažus spriedumus, ar kuriem viņš nevarēja būt vienis prātis, un tos atzīmēja. Domu starpības grozās galvenā kārtā ap atsevišķiem vārdiem un teicieniem bez sevišķas atšķirības virzienā. Tikai tas redzams, ka Auseklis pieķēries vairāk tautas dziesmām ar visām viņu savādībām nekā Kaudzīte. Tā Auseklis aizstāv tautas dziesmu pamazinājumu vārdus, galotnes -damis, -ajis u. c., pārmet Kaudzītem, ka viņš tā sauktās «rīmes nemaz neesot aizskāris, kaut gan tās latviešu dzejai esot gluži pretdabīgas; Zvaigznīte rīmētājus saucot par sikšņotājiem. – Asāka bija sadursme ar Pārstrautu Jāni, apspriežot Lautenbaha-Jūsmiņa Zalkša līgavu. Par šo darbu Kaudzītes Matīss, parakstīdamies par Kalķinieku, bija devis atsauksmi Balsī (1880, 73), šaubīdamies, vai dzejot tautas dziesmu ritumā un bez atskaņām sekmēsies. Zalkša līgava patiesībā sacerēta četrpēdu trohajos bez atskaņām un ne tautas dziesmu ritumā; tomēr Pārstrautu Jānis uzņēma Kaudzītes ne visai pareizo izteikumu par uzbrukumu Lautenbaha darbam, sevišķi viņa centieniem dibināt mākslas, dzeju uz tautas dziesmām. Pārstrauts sarakstīja veselu brošūru (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā un Tērbatā 1881), norādīdams, ka šādi centieni ir pamatoti, turklāt nostādīdams Lautenbahu par pirmo patstāvīgo dziesminieku. Kaudzīte atbildēja tāpat brošūrā, uzturēdams spēkā savus izteikumus, uzrādīdams Zalkša līgavā dažus trūkumus un apkarodams domas, ka Lautenbahs ir pirmais patstāvīgais dziesminieks. Kā uz patstāvīgiem tautiskās dzejas darbiem pirms Lautenbaha viņš norādīja uz Mālberģa, Ausekļa, Pumpura sacerējumiem, pieminēdams Mālberģa Staburagu un Liesmu, Pumpura Pastarīti (Pārstrautu Jānis un viņa domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā 1882). Kā literatūras aplūkotājs Kaudzītes Matīss sniedza vairāk gadus pārskatus par jauniznākušām latviešu grāmatām Zinību komisijas vasaras sapulcēs, sevišķi ievērodams valodas skaidrību. Daži no šiem pārskatiem iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumos (IV 1888, XI 1897). Klajā nākušas viņa atmiņas par latviešu rakstniekiem un citiem atklātības darbiniekiem, kurās sevišķi p1aši un spilgti notēlojas tautiskais laikmets (Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I un II, 1924). Šai ievērojamā darbā viņš ceļ klajā daudz svarīgu ziņu par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un citiem darbiniekiem, it īpaši par tiem, ar ko viņam bijuši kādi sakari un kas jau miruši. Plaši apskata arī notikumus tā laika biedrību dzīvē, izglītības laukā, sabiedrībā (pirmie studenti, biedrību sākums, skolotāju sapukes etc.). Svarīgu un vērtīgu kultūrvēsturisku pārskatu par Vecpiebalgas novadu sniedz viņa grāmata V e c p i e b a l g a ( 1926) .E p i k ā pats ievērojamākais darbs ir romāns Mērnieku laiki (sk. turpmāk nodaļā «Romāni»), ko Kaudzītes Matīss sarakstījis kopā ar brāli Reini. Pastāvīga vērtība labai daļai viņa dzejoļu.Kaudzītes Matīsa d z e j a izsaka tautiskā laikmeta domas citādā veidā, nekā to dara Pumpurs un Auseklis. Kaudzītem trūkst viņu senatnes cildīšanas, dievu un varoņu pasaules. Viņā izpaužas viņa laika domu pasau1e un uzdevumi. Viņš ve1tī daudz uzmanības Rīgas Latviešu biedrībai, apsveic katru viņas soli (biedrības nama atvēršanu u. c.). Viņš skubina tautiešus stāties tautai tuvu un atzīties par viņas dēliem īpaši tad, kad viņu spiež posts un bēdas, bet palikt no tās atstatāk, «kad tautas vaiņags zeļ un zied». Dažu dzejoli viņš sacer arī tautas dziesmu skaņā (Rindā dzērves, Lakstīgala un mātes meita). Tomēr viņam paliek par pamatu mākslas dzejas formas. No vienkāršām dziesmiņām, pie kurām vēl pieder Klusums (Cik klusas dvēseles man mīļas, Jo klusums debess godība), Brūklenājs u. c., viņš pāriet uz d o m u l i r i k u. Pie tās pieder Vīlumies, kur no tālienes zilā plīvurā tītie kalni tuvumā atklājas par tādiem pašiem kā citi, un galvenā doma izsakās atziņā: «Kas tālumā brīnišķīgs liekas, Ir tuvumā tikai tāds pats.» Kaudzītes domu iecirknī ietilpst arī kristīgas idejas, kurām viņš nenostājas pretī, bet pa reizei dod tām veidu savā dzejā. Plašā dziedājumā viņš ietver Kalna sprediķi. Uz kristīgas ticības pamatiem stāv arī Patiesības kronis, viens no visievērojamākiem Kaudzītes dzejas darbiem. Tā ir alegorija, kur savās lomās parādās Slava, Mīlestība, Šķīstība, Patiesība. Dzejnieks tām (ar Radītāja muti) ierāda šādus uzdevumus pasaulē: Slava izsargā cilvēkus no kūtrības un dod tiem jaunus centienus, Mīlestība viņiem nes laimi, Šķīstība viņiem paglabā laimes ziedus, un Patiesība viņus uztur Dieva ģīmī un līdzībā. Slava manto pasaulē lauru, Mīlestība – rožu, Šķīstība – liliju, bet Patiesība ērkšķu kroni. Ieraugot Patiesību pārnākam asiņojošu, iedegas Dieva bardzība. Viņš liek ērkšķiem nest neredzamus dzeloņus un plosīt pašu plosītāju dvēseles, bet ērkšķu kroni viņš ceļ godā.
K a u d z ī t e s R e i n i s
Kaudzītes Matīsa vecākais brālis, dzimis 12. maijā (30. apr.) 1839. g., izmācījās par dreimani un iepelnījās tik daudz, ka varēja iemantot Kalna Kaibēnu mājas. Še pagasts 1868. g. ierīkoja skolu, pieņemdams par skolotāju Kaudzītes Matīsu un par palīgu viņa brāli Reini. Savu izglītību paplašinādams, Kaudzītes Reinis par skolotāju nodarbojās 17 gadus, šad tad arī vēlāk. Viņš iemācījās vāciski un lasīja bez citiem literāriskiem darbiem Servantesa Donu Kihotu, Gogoļa Mirušās dvēseles, Turgeņeva Dūmus. No viņa skolai sarakstītām mācības grāmatām minamas: Bībeles stāsti (1880), Garīgs skolas draugs (1880), Baznīcas vēsture (2. izd. 1889), ģeogrāfija tautas skolām (2. izdevn. 1885) u. c., no kurām dažas (piem., Crarīgs skolas draugs) piedzīvojušas tuvu pie 20 izdevumiem. – Daudz Kaudzītes Reinis strādājis kā sabiedrisks darbinieks, būdams Vecpiebalgā kādu laiku par vietnieku pulka locekli un pagasta vecāko un par kara klausības komisijas locekli Cēsīs ap 35 gadus, ierosinādams uguns apdrošināšanas biedrību dibināšanu. Laikrakstos viņš parakstījās par R. Vidzemnieku un pastāvīgi darbojās pie Balss. Literāriska vērtība viņa domu izteikumiem, kuru viņam labs krājums. Redzam še atmodas laika kritisko garu, kas cenšas katrai lietai sniegties līdz kodolam, atšķirt īsto no liekā, paliekamo no pārejošā. Kronvalda Atis nosauc Kaudzītes Reini par filozofu zemnieku svārkos. – Kopā ar brāli Matīsu Reinis apceļo Latviju un ārzemes. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja ārpus Piebalgas (Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Pēterupē), bet mira Kalnu Kaibēnos 1920. g. 21. augustā.