Brīvības Cīņas

Brīvības cīņas Latvijā.1919.-1920. gads.

Latvijas vēsture ir sarežģīta, taču līdz ar to arī ļoti interesanta un izpētes vērta. Viens no būtiskākajiem notikumiem bija Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš. Tās bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā. Novembra mēnesis Latvijas vēsturē rakstīts zelta burtiem. Tas ir svēts mēnesis, jo novembrī dzimusi Latvijas valsts un novembrī Latvijas brīvības cīņās atbrīvota Rīga.

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu pārstāvniecības organizācijām- Latviešu Pagaidu Na

a
acionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidota Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Šai valdībai bija jāveic daudzi svarīgi uzdevumi- tai vajadzēja veidot valsts iestādes, dibināt armiju, organizēt karā izpostīto tautsaimniecības atjaunošanu, piesaistīt nepieciešamos finanšu līdzekļus. Tas ir loģiski, ka šādā situācijā valsts vēl bija nestabila, ko nekavējās izmantot lielvalstis ar milzīgām ambīcijām- Vācija un Padomju Krievija. Brīvības cīņas, kuru laikā latvieši nosargāja savu valsti, spilgti raksturo mū
ū
ūsu tautas patriotismu, neatlaidību, mērķtiecību un ticību saviem ideāliem.

1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu, kuru pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības, iebrukums Latvijas teritorijā. Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot ap
p
pakšpulkvedi Oskaru Kalpaku, vēlāk pēc viņa nāves šajā vietā stājās Jānis Balodis. Paralēli Kalpaka, vēlāk Baloža, komandētajiem spēkiem, 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā Ziemeļlatvijā izveidoja Ziemeļlatvijas brigādi.

Latvieši komunistus sagaidīja kā atbrīvotājus, jo tauta vēl nebija iepazinusi K. Ulmani un plaši izplatīts bija uzskats, ka viņš patiesībā ir Vācijai uzticīgs politiķis. Turklāt Latvijas pagaidu valdība šajā smagajā situācijā vienojās ar Vācijas pārstāvjiem, ka vācu brīvprātīgie cīņā pret Sarkano armiju saņems zemi un Latvijas pilsonību. Tika izveidota t.s. dzelzs divīzija un Baltijas landesvērs, kuriem tomēr 1919. gada beigās kopā ar nacionālajiem spēkiem nācās atkāpties uz Kurzemi, jo Rīga tika ieņemta, un Latvijā tika pasludināta Padomju vara.

Šajā laikā tautas noskaņojums ievērojami mainījās, jo sākās sarkanais te
e
erors un netika pildīti nekādi komunistu dotie solījumi, tika nacionalizēti īpašumi, privātā uzņēmējdarbība tikai aizliegta, zeme nodota tautas īpašumā, sākās bads.

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vērstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā, līdz ar to pastāvēja jau 3 dažādas valdības. K.Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa „Saratova”, ko apsargāja Lielbritānija. A. Niedras valdību atzina Vācija un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības. Latviešu at
t
tsevišķā brigāde palika uzticīga Ulmaņa pagaidu valdībai, lai arī bija spiesta turpināt karot kopā ar vāciešiem. Rīdegers fon der Golcs izdeva pavēli par jaunu uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22. maiju sākās uzbrukums un vācu vienības iesoļoja Rīgā. Dienu vēlāk Rīgā ienāca arī latviešu spēki.

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Tika noslēgts Strazdumuižas pamiers ar Vāciju. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltvāciešu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā. Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju, viņš slepeni noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats pasludināja par kņazu Avalovu, kura rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Krievu Rietumu armijas” kodolu. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu .Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latvieši spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī vācieši tika sakauti. Šo dienu pasludināja par Lāčplēša dienu un iedibināja Lāčplēša kara ordeni ar devīzi „Par Latviju”, beidzot bija piepildījies Andreja Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru pār melno bruņinieku. 1. decembrī Latviju pameta vācu armija, un 1920. gada 11. novembrī tika noslēgts Latvijas- Krievijas miera līgums. Brīvības cīņas bija noslēgušās.

Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas Latviju atzina de iure, kaut arī neratificējot miera līgumu savā parlamentā. Sabiedrotie Latviju kā valsti de iure atzina 1921.g. 26.janvārī.1921.g. 22.septembrī sekoja Latvijas uzņemšana Tautu savienībā.

Man šķiet, ka šis posms Latvijas vēsturē ir viens no pašiem smagākajiem un reizē arī pašiem iedvesmojošākajiem. Cīņās pret skaitliski lielāku un labāk apbruņotu pretinieku latviešu karavīri cīnījās ar lielu sajūsmu un varonību. Viņi mums izcīnīja mājas, un es vienmēr par to būšu pateicīga un izjutīšu dziļu cieņu. Arī mans vecvectēvs cīnījās Ziemassvētku kaujās un, iespējams, tieši tādēļ man nekad nav pietrūcis cieņas un mīlestības pret savu valsti. Latviešiem jau no šīm ilgajām cīņām līdzi nāk milzīgs lepnums par savu Latviju un to pierāda arī tas, ka uz jauno filmu par Brīvības cīņu posmu „Rīgas sargi” jau pirmajās divās demonstrēšanas dienās nopirktas un rezervētas 12 242 biļetes, kas ir patiešām ievērojams sasniegums.