Latvijas neatkarības idejas pirms 1918. gada 18. novembra un
Latvijas brīvvalsts veidošanās līdz 1922. gadam
Idejai par Latvijas valsts neatkarību bija iespēja realizēties Pirmā pasaules kara notikumu rezultātā, kad sabruka impērijas un radās virkne jaunu, neatkarīgu valstu (Somija, Polija, Baltkrievija, Ukraina, Kaukāza valstis, Igaunija, Lietuva), tostarp arī – 1918.gada 18. novembrī – Latvija.
Ideja par Latvijas valsts neatkarību gan pastāvēja jau krietni agrāk. Kā viens no pirmajiem šādas idejas izvīrzītājiem tiek minēts Miķelis Valters, kas tolaik bija nelielas sociāldemokrātu politisko emigrantu grupas galvenais ideologs un jau 1903.gada nogalē, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā un vēl nekas neliecināja par neatkarības iespēju, izvirzīja radikālu prasību par Krievijas sadalīšanu nacionālās valstīs. Jāatzīmē, ka M. Valteram vēlāk bija ļoti zīmīgi nopelni, reāli pieņemot lēmumu par šādas valsts izveidošanu.
1915. gadā, iesākoties I Pasaules karam, latvieši, cerēdami uz Krievijas uzvaru, gaidīja, ka pēc kara krievu valdība piešķirs latviešu tautai lielākas brīvības un kultūras attīstības iespējas. Ideja par Latvijas valsti pārauga autonomijas prasībā. Vispārējais sauklis šajā laikā bija : “Brīvu Latviju brīvā Krievijā!” Piederību Krievijai respektēja vairāki šajā laikā izstrādātie Latvijas autonomijas projekti (viens no tādiem piederēja sociāldemokrātam F.Cielēnam).
Latviju Pirmais Pasaules karš sasniedza 1915.g. maijā, kad vācu karaspēks iebruka Kurzemē un apmēram triju mēnešu laikā to ieņēma. Šeit iesākās vācu okupācijas laiks. Tika pārveidots tiesu aparāts un tiesu sistēma, valsts ierēdņi nomainīti ar militārpersonām.
(Kurzemi šajā laikā atstāja 2/3 iedzīvotāju. Vācu virzīšanās uz priekšu radīja bēgļu kustību, kad pa daļai spiesti, pa daļai paniskās bailēs un aiz patriotiskiem motīviem Kurzemes iedzīvotāji devās uz Krieviju. Baidoties no Rīgas krišanas, sākās arī Rīgas valdības iestāžu, banku, skolu, vēlāk arī fabriku evakuācija. Šādos apstākļos Rīgu vajadzēja atstāt arī lielai daļai latviešu inteliģences, kas Iekškrievijā lielā mērā kļuva par bēgļu vienotāju.)
Vidzeme un Latgale šajā laikā atradās tiešas karadarbības joslā, jo frontes līnija veselus divus gadus gāja Latvijai pa vidu t.i. gar Daugavu.
Dzimtenes aizsardzībai tika organizētas nacionālas karaspēka daļas – latviešu strēlnieku pulki, kuru dibināšana un cīņas deva spēcīgus impulsus latviešu tautas nacionālajiem un politiskajiem centieniem. Lai gan šiem strēlnieku pulkiem neizdevās panākt tiešu dzimtenes atbrīvošanu, tomēr ar savām cīņām, stiprinādami latviešu tautas pašapziņu, viņi gatavoja pamatu Latvijas valsts dibināšanai, jo vairāk tāpēc, ka “nacionāls karaspēks pats par sevi vedina uz domām par valstisku patstāvību”.
Izmaiņas karā un arī latviešu neatkarības centienos radīja 1917.gada februāra revolūcijas notikumi Krievijā. Cara gāšana Krievijā iedvesmoja Latvijas neatkarības aizstāvētājus. Jau 1917.g. pavasarī daži latviešu inteliģences pārstāvji Maskavā (L.Laicēns, E.Blanks), kas grupējās ap avīzi “Dzimtenes balss”, sāka atklāti sludināt Latvijas neatkarības ideju, paceļot latviešu politisko nacionālismu jaunā kvalitātē.
Arī pašā Latvijā laikā pēc krievu februāra revolūcijas noturēja dažādas latviešu sanāksmes, kurās domas par Latvijas turpmāko iekārtu bija mazāk radikālas un parasti izteica divas galvenās prasības:
1. Lai visas latviešu apdzīvotās zemes (Vidzemi, Kurzemi, Latgali) apvienotu vienā pārvaldes iecirknī;
2. Lai latviešiem šajā pārvaldes iecirknī piešķirtu autonomiju.
Par autonomijas raksturu sākumā domas dalījās – daži apmierinājās ar provinces autonomiju, bet citi pieprasīja tādu autonomiju, kur Latvijai būtu pašai savi likumdošanas un pārvaldes orgāni, un tā sastādītu daļu no Krievijas federatīvās republikas.
Tajā pat laikā latvieši patstāvīgi centās nodibināt orgānus, kam vajadzēja ņemt savās rokās zemes pārvaldi – viena pēc otras dibinājās Vidzemes, Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomes, kuru mērķis bija pārveidot vietējās pašvaldības demokrātiskā garā, tāpat tās prasīja Latvijas autonomiju un tās dažādo daļu vienību.
Lai saskaņotu šo dažādo organizāciju autonomijas prasības Rīgā 1917.g. 12. aug. sanāca Latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kurā vienojās pieprasīt Latvijai Krievijas republikā autonomiju ar valstisku raksturu.
Taču Krievijas pagaidu valdība pret latviešu apvienošanās un autonomijas prasībām izturējās nelabvēlīgi, un latviešu sabiedrībā aizvien plašāk izplatījās doma par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.
Impulsu tam deva arī Rīgas okupācija, kad, izmantojot Krievijas pēc februāra revolūcijas atslābušo karotsparu, vācieši sarīkoja uzbrukumu Rīgai un 1917.g. 3. septembrī to ieņēma. Tādā veidā latviešu vidū samazinājās cerības uz Krievijas uzvaru un nostiprinājās uzskats, ka Krievijas valsti gaida nevis atjaunošanās process, bet sabrukums.
1917. gada rudenī nodibinājās divas organizācijas, kurām tad arī bija galvenā loma Latvijas neatkarības tapšanā – Latviešu pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks.
Latviešu Pagaidu nacionālā padome tika dibināta 1917. g. rudenī Pēterpilī kā organizācija, kurai būtu tiesības uzstāties visas latviešu tautas vārdā un ietvēra sevī vai visas latviešu sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas (izņemot sociāldemokrātus). Savu pirmo sesiju tā noturēja Valkā 1917.g. novembra beigās, kur pieņemtajās deklarācijās pasludināja, ka Latvija ir autonoma valsts vienība un tās stāvokli, ārējās attiecības un iekšējo iekārtu noteiks satversmes sapulce un tautas nobalsošana. Savā paziņojumā ārvalstīm Nacionālā padome protestēja pret Latvijas sadalīšanas plāniem. Taču šo ieceru realizācija vēl nebija iespējama, jo Latvijas lielāko daļu tobrīd jau bija okupējusi Vācija, bet pārējā daļā valdīja lielinieki, kuru atbalsts bija strēlnieku pulki.
1917. g. rudenī Latvijas valsts ideju sāka sludināt vēl otra organizācija – vācu okupētajā Rīgā palikušie sabiedriskie darbinieki – sociāldemokrāti un pilsonisko partiju pārstāvji – kas apvienojās Demokrātiskajā blokā. Arī bloka darbība vācu okupācijas dēļ varēja notikt tikai slepeni.
Jauna politiska situācija radās 1918.gada sākumā, nostiprinoties vācu okupācijas varai visā Latvijā (1918. gada februārī vācieši pēc iepriekšnoslēgtā pagaidu pamiera līguma izbeigšanās ar Krieviju atsāka karadarbību un nedēļas laikā ieņēma Latgali, Vidzemi un Igauniju). Šajā laikā spēcīgi kļuva vācbaltiešu nodomi Latviju un Igauniju saistīt ar Vāciju. Arī daļa latviešu labēji noskaņotu pilsoņu gribēja būt savienībā ar Vāciju, par kuras uzvaru karā viņi nešaubījās. Tādējādi aktivizējās ideja par Baltijas hercogvalsti, kurā vajadzētu apvienot Latviju un Igauniju; tā būtu saistīta ar Vāciju un par tās hercogu būtu kāds vācu firsts, vislabāk pats Vācijas ķeizars Vilhelms II.
1918. g. 3.martā starp Vāciju un Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kurš paredzēja Krievijas atteikšanos no Kurzemes un Rīgas, Vidzemes iedzīvotājiem ļaut pašiem lemt savu turpmāko likteni, un Latgali atstāt Krievijai.
Dažas dienas pēc šī līguma noslēgšanas sapulcējās Kurzemes paplašinātais landtāgs. Tas nolēma griezties pie Vācijas ķeizara ar lūgumu pieņemt Kurzemes hercoga troni.
Arī Rīgas pilsētas Dome 1918.g. martā nolēma lūgt pēc Baltijas zemju apvienošanas Vācijas ķeizara vadībā.
Šā paša gada aprīlī Rīgā sapulcējās no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomju pārstāvjiem sastādīta kopēja zemes padome, kas arī nolēma lūgt Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas konstitucionālu monarhiju un Vācijas ķeizaru pieņemt jaunizveidojamās valsts troni.
Taču reakcija uz šīm prasībām izrādījās citāda nekā bija cerēts. Vācijas iekšpolitiskie apstāķļi spieda Vilhelmu no šī piedāvājuma vismaz pagaidām atteikties, un 1918.g. 22.sept. viņš paziņoja, ka atzīst Vidzemi, Rīgu un Sāmsalu par brīvām un patstāvīgām.
Taču, neskatoties uz to, Baltijas hercogvalsts formāli tika sastādīta un 5.novembrī proklamēta.
Jaunas pārmaiņas Latvijas stāvoklī atkal ienesa kara notikumi – sabiedroto uzvara pār Vāciju, revolūcijas sākums Vācijā, valsts sabrukums, un rezultātā – ar Sabiedrotajiem noslēgtais Kompjeņas pamiera līgums 1918. g.11. nov. Līdz ar to Baltijas hercogvalsts projekts bija galīgi jāatmet, un Krievijas un Vācijas sabrukums bija novērsis ārējos šķēršļus Latvijas valsts dibināšanai.
1918.g. rudenī bija aktivizējušās abas jau pieminētās organizācijas, kas tiecās pēc Latvijas neatkarības. Uzsākās sarunas starp Nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvjiem par turpmākās darbības saskaņošanu. Jāatzīmē, lai arī mērķis bija viens, darbības saskaņošana neveicās nemaz tik viennozīmīgi un gludi:
Partijas aizstāvēja katra savus principus, kādai iekārtai jābūt dibināmajā Latvijas valstī. Pilsonisko partiju nostājā nebija principiālu atšķirību, tās drīz vien tika apvienotas. Turpretim sociāldemokrātu partiju nostāja bija sociālistiska, tāpēc tā nebija pieņemama pilsoniskām partijām. Ne viena, ne otra puse negribēja atkāpties no savas pārliecības.
Situācijas ilustrācijai izšķirošās 17. novembra sapulces dalībnieka Fridriha Zommera atmiņas:
“Pienāca 17. novembris. Kaimiņos – Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā – jau darbojās nacionālas valdības…Politiķus sāka uztraukt jautājums, kas notiks, kad vācieši būs izvākušies, bet mums vēl nebūs nodibināta sava pašu valdība…Šinī sanāksmē pilsoņi vairs neprasīja savas platformas atzīšanu, bet lika priekšā atstāt valsts iekārtas noteikšanu ievēlējamai Satversmes sapulcei. Sociāldemokrāti tam nepiekrita, zinādami, ka vispārējās vēlēšanās pilsoņiem būs noteicošs vairākums.. Vienošanās atkal netika panākta, apspriedi slēdza, partiju delegāti atvadījās nospiestā garastāvoklī…Klusumu pārtrauca Zemnieku savienības delegāta Dr.phil. M.Valtera balss…viņš teica, ka gribot vēl runāt, nevienu ārā nelaidīšot, iekams nebūšot viņu uzklausījuši…M.Valters uzsvērtiem vārdiem stāstīja par liktenīgiem brīžiem vairāku tautu vēsturē, kad tautas nebija sapratušas notikumu vēsturisko nozīmi, bet savstarpējā naidā un strīdos palaidušas garām iespēju nostāties uz laimīgas nākotnes ceļa…M.Valtera runu visi noklausījās dziļā nopietnībā. Kad pēdējie vārdi bija izskanējuši, visi sastinguši klusēja. Tad piecēlās sociāldemokrātu līderis Dr.P.Kalniņš un aicināja līdzi savas frakcijas biedrus. Zāles stūrī viņi noturēja apspriedi….Pēc neilga laika P.Kalniņš paziņoja: viņa frakcija ir ar mieru, ka tiek proklamēta patstāvīga Latvijas valsts, sociāldemokrāti atbalstīs pilsoņu sastādīto valdību, ja vien tā nedarbosies pret strādnieku šķiras interesēm…Tādā kārtā mums, latviešiem, jābūt pateicīgiem Dr.phil. M.Valteram, ka viņš vēsturiski kritiskā brīdī prata apvienot latviešu tautas politiskos vadoņus vienam kopīgam, lielam mērķim – Latvijas valsts nodibināšanai.”
Tādējādi 1918.g. 17. nov. tika izveidots Latvijas pagaidu parlaments – Tautas padome, par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts J.Čakste. Šajā sapulcē tika pieņemta Latvijas valsts pagaidu satversme – Tautas padomes politiskā platforma. Ministru prezidenta pilnvaras un uzdevums sastādīt Pagaidu valdību t.i. Ministru kabinetu tika uzticēts K.Ulmanim.
Nākošajā dienā 1918. g. 18. nov. Tautas padome noturēja tagadējā Nacionālā teātra telpās svinīgu sēdi, kurā proklamēja Latvijas valsti. Šo vēsturisko sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs G.Zemgals, viņš arī paziņoja, ka uz vienošanās akta pamata suverēnā vara Latvijā pārgājusi uz Tautas padomi. Pēc tam ministru prezidents Ulamanis Pagaidu valdības vārdā pasludināja par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku.
Tā kā faktiskā vara Latvijā vēl aizvien atradās vācu okupācijas iestāžu rokās, tad pirmais jaunās valdības uzdevums bija panākt atzīšanu no šīm iestādēm un pārņemt valsts pārvaldes funkcijas. Vācijas valdība arī nekavējās izlemt par attiecību nodibināšanu ar Ulamaņa pagaidu valdību un dažas dienas pēc 18. nov. nosprieda atzīt Ulmaņa valdību par provizoriski augstāko varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi par tās “kontrolējošo instanci”.
Latvijas valsts pirmie pusotra gadi pagāja nepārtrauktās cīņās ar Latvijas pretiniekiem gan austrumos, gan rietumos. Iesākās viens no juceklīgākajiem laikiem Latvijas vēsturē. Atlikušais vācu karaspēks Latvijā bija dezorganizēts un nespēja aizkavēt, kā to bija noteicis pamiera līgums starp Vāciju un Antantes valstīm, lielinieku ienākšanu Latvijā. Padomju Krievijai anulējot Brestas miera līgumu, 1918. g. decembra sākumā lielinieki sasniedza Latviju, un jau 1919.g. janvārī ieņēma Rīgu. Valsti sāka pārvaldīt P.Stučkas valdība, bet Ulmaņa pagaidu valdība bija spiesta darboties Liepājā. 1918.g. 30.dec. no darbības Tautas padomē atteicās sociāldemokrāti. Savukārt, Kurzemē aktivizējās provāciski noskaņotie spēki, notika valsts apvērsums Liepājā, tika iecelta marionešu valdība ar mācītāju A.Niedru priekšgalā un 22. maijā ieņemta Rīga.
Šajā sarežģītajā situācijā Ulmaņa pagaidu valdība turpināja rīkoties, organizējot karaspēku un cīņas valsts aizstāvībai un atbrīvošanai. Vēsturē tās pazīstamas kā brīvības cīņas, no kurām kā zīmīgākās izceļamas latviešu-igauņu karaspēku kaujas pie Cēsīm 1919. g. jūnija beigās, kuru rezultātā Vācu karaspēks bija spiests atkāpties, Niedras valdība 8.jūl. krita, un Ulamaņa valdībai beidzot radās iespēja atgriezties Rīgā. Otra nozīmīgākā brīvības cīņu epizode ir saistīta ar kaujām pret Bermonta-Golca dibināto karaspēku, kas 8. oktobrī atklāti uzbruka Latvijai un sekmīgi nonāca līdz Rīgai. 11.nov. brīvības cīņu dalībnieki bermontiešus no Rīgas labā krasta piespieda bēgt, un Rīga bija atbrīvota.
Kad Latvijas teritorija bija brīva – 1920. g. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas. Visvairāk vietu ieguva sociāldemokrāti. Jaunievēlētā Satversmes sapulce par savu priekšsēdētāju ievēlēja J.Čaksti. Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija izstrādāt Valsts Satversmi. Sanākot Satversmes sapulcei, Ulmaņa Pagaidu valdība nolika savas pilnvaras. Taču arī pirmo konstitucionālo ministru kabinetu sastādīja K.Ulmanis. Liela vērība šajā laikā tika piegriezta attiecību nokārtošanai ar citām valstīm, tika slēgti miera līgumi un nospraustas robežas ar kaimiņiem. Lieli nopelni šajā jomā bija ārlietu ministram Z.Meierovicam.
1920. g. pavasarī tika uzsāktas miera sarunas ar Vāciju. 1920.g. 15. jūl. abas puses parakstīja pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.
1920. g. 11. aug. tika noslēgts arī miera līgums ar Padomju Krieviju, kura apņēmās “bez ierunām atzīt Latvijas patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atteities no jebkādām suverēnām tiesībām, kādas Krievijai bijušas uz Latvijas zemi un tautu”, un līdz ar to Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas Latviju atzina de iure. (Kaut arī neratificējot miera līgumu savā parlamentā). Sabiedrotie Latviju kā valsti de iure atzina 1921.g. 26.janv..
1921.g. 22.sept. sekoja Latvijas uzņemšana Tautu savienībā.
Latvijas valsts pamatlikums – Valsts Satversme tika pieņemta 1922.g.15.febr. Tajā bija sacīts, ka Latvija ir demokrātiska republika, kuras augstākā vara pieder tautai, un augstākais likumdevējs ir tautas vēlēšanās ievēlēts parlaments – Saeima. Izpildvaru realizē Saeimai pakļauta valdība.
Valsts Satversmē tika formulētas plašas pilsoņu tiesības – vienlīdzība likuma priekšā, personas un mājvietas neaizskaramība, biedrošanās, sapulču un sirdsapziņas brīvība, tiesības uz privātīpašumu, tika likvidētas arī kārtu paliekas.
Saskaņā ar jauno Valsts Satversmi 1922.gada 7.nov. sanāca Latvijas Pirmā Saeima, kurā par Valsts prezidentu ievēlēja J.Čaksti. Sākās Latvijas parlamentārās demokrātijas laiks – darbojās daudzpartiju sistēma un sekoja četru ik pēc trim gadiem ievēlētu Saeimu laiks Latvijas vēsturē, kuru izmainīja 1934.gada 15.maija K.Ulmaņa apvērsums.