Alberta Bela romānu “Būris” izvēlējos, jo pēdējā laikā vairākkārt biju par to dzirdējusi no draugiem, kas mācās manā paralēlklasē, turklāt arī mana mammīte ieteica man šo romānu izlasīt.
A. Bels dzimis 1938. gadā, bet sevi kā talantīgu prozaiķi viņš piesaka 60. gados. Tas ir laiks, kad padomju literatūrā modē nāk grēksūdzes romāns, iekšējais monologs kā cilvēka rakstura un apkārtējās dzīves atklājējs. Romāns “Izmek¬lētājs” rakstīts, šajā manierē un uzreiz iegūst plašu atsaucību, lasītājs ir sastapies ar gudru, intelektuālu autoru. Turpmākajos romānos (“Būris”, “Poligons”, “Saknes”) A. Bels no raksturu atklāsmes grēksūdzes formā atsakās, viņu saista vai gluži zinātniska tēlojuma precizitāte, intelektuāla do¬mas virzība, kas dažkārt risināta nosacītā vidē un apstākļos.
Līdz 1971. gada martam A. Bels pazīstams kā Jānis Cīrulis. Interesanta ir viņa pseidonīma izvēle – Bels. Ar šo izvēli jaunais rakstnieks it kā met izaicinājumu citiem un arī pats sev – līdzināties slavenajam vācu rakstniekam Henriham Bellam, pierādīt savu varēšanu, apliecināt sevi.
Romāns “Būris” tiek publicēts 1972. gadā, un tas ir otrais no viņa publicētajiem 10 romāniem. Ar šo romānu autors vēršas pret šablonu, pret inerci, pret garīgo apsīkumu, pret kompromisu ar sirdsapziņu, pret iekap-sulēšanos būrībā. Autors iestājas par garīgi bagātu per¬sonību, par radošu darbu.
Vēlāk, 1977. gadā, Ansis Epners ekranizē romānu “Būris”.
Romānā “Būris” ir stāstīts par arhitektu Edmundu Bērzu, kuru nolaupa un iesloga būrī meža vidū greizsirdīgs auto zaglis Kārlis Dindāns. Bērzam ir maz cerību izdzīvot, taču viņš neļaujas panikai, uztur savu dzīvību, sagādājot pārtiku no būra tuvākās apkārtnes. Bērzs ir sabiedrībā ļoti atzīts un pazīstams arhitekts, viņa pazušana daudzus satriec. Bērza sieva Edīte dodas uz miliciju un lūdz atrast viņas vīru. Izmeklētājs Valdis Strūga ir Bērza vecuma vīrietis, kas tāpat kā Bērzs sirgst ar podagru. Viņš sīki iedziļinās arhitekta dzīvē un iztēlojas sevi viņa vietā, tādejādi nonākot uz pēdām auto zagļiem. Pēdējā brīdī, kad Bērzs ir jau uz nāves robežas, viņš un būris tiek atrasts.
Romānā dots vienas sabiedrības daļas šķērsgriezums: “Šie cilvēki griezās vienā ritenī un dažbrīd, kādas nepiecieša¬mības vai darījuma spiesti, saskārās ar citu sabiedrības nosjāņojumu. (..) Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sa¬biedrībai. (..) Viņi atpūtās diezgan vienādi. (..) Viņi skatījās vie¬nas un tās pašas filmas.”
Romānā, runājot par slikto, autors nav saglabājis nopietnību. Autora attieksme materializējusies citā mākslinieciskā pieejā, un tai ir savas priekšrocības. Vienīgi šajā gadījumā pats rakstnieks kļuvis par “riskētāju”. Viņš savu daiļ¬radi novirzījis uz šķautni, kur daudz grūtāk balansēt starp pa¬reizu autora pozīcijas izpratni.
A. Bels nespēj distancēties no sava varoņa un viņa tieksmes pēc komforta, viņš atzīst par labu to, kas romānā “Būris” tēlots kā radošai personībai traucējošs. Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka rakstnieks idealizējis savu varoni. Būtisks trūkums gan ir romāna kompozīcijas irdenums – sižets ir saskaldīts, paralēli simboliskie tēli vairākkārt atkārtojas ar tiem sekojošu prātošanu.
Romānā “Būris” galvenokārt notiek dinamiska darbība, Bērzam cīnoties par dzīvību un izmeklētājam šķetinot dīvaino pazušanu.
“Būra” problēmas ir arhitekta sarežģītā situācija, kurā viņš vardarbīgi ir nonācis, kā arī izmeklētāja risināmā lieta, jo viņš izmeklē pēc vislabākās sirdsapziņas, jo saskata Bērzā sevi. Abi cilvēki liek lietā savu intelektu un veiksmīgi tiek galā ar sevis izvirzītajiem uzdevumiem. Romāna beigās, izmeklētājam satiekot Bērzu slimnīcā, viņš arhitektu jau ir iepazinis tik tālu, ka tas viņam šķiet jau kā draugs.
Caur mākslīgi radītu būri tiek atklāta Bērza subjektīvā laika vieta objektīvajā laikā.
Galvenā problēma ir būrība. Būrība cilvēkos.
Auto zaglis Dindāns pats sev radījis mākslīgu būri: “Bailes Dindāna dzīvē spēlēja traģisku lomu. (..) Kā vienīgo līdzekli pret bailēm Dindāns pazina spēku.”. Ar laiku Dindāns atklāj sevi būrī: “Savu sprostu viņš visur nesa sev līdzi. No sprosta viņu atsvabināt spēja vienīgi nāve.”
Būris kā sistēma izrādījās nederīga: “Te uz katru jautājumu pašam jārod atbilde, te jāmeklē aizvien jauni risinājumi, un katra diena nesa aizvien citas problēmas.”
A. Belam ļoti interesē, kā determinētības izjūta atsaucas uz cilvēka apziņu, kā tās rezultātā izmainās cilvēka ieskati par savām iespējām un lomu sabiedrībā, ka mainās estētiskie un morālie priekšstati. Rakstnieks vēlas zināt vai cilvēka psiholoģija pastiprinās vai nepastiprinās reālās dzīves izjūta un, ja tā pastiprnās, vai tā spējīga atsaukties uz personības attīstību, pilsonisko aktivitāti, pašatdevi dažādās sabiedriskās darbības jomās.
Romāna galvenais tēls arhitekts Bērzs, uz laiku nonācis pilnīgā atšķirtībā no cilvēkiem – būrī, cīnīdamies par eksistenci uz dzīvības un nāves ro¬bežas, īsti iepazīst sevi, savus spēkus un iespējas, analizē sabiedrību ar tādu uztveres svaigumu un domu asumu, kādu dod radusies distance un visu garīgo un fizisko spēku sasprindzinājums. Bērza atzinums: “Esmu darījis visu, ko spēju. Nepadevos izmisumam. Neļāvos panikai. Nenodevu pats sevi. (..) Turējos līdz galam.” Pašanalīzei blakus iezīmējas domas par dažādām sabiedrības parādībām: attieksmi pret darbu, cilvēku uzskatu nonivilešanas ten¬denci, atsvešinātību, egoismu, aklas dzīvošanas inerci, kas var pazudināt cilvēku radošos spēkus, atbildību. “Esmu atbildīgs par visu pasaulē? Tā tikai tāda tukša pļāpā¬šana! Esi atbildīgs vispirms pats par sevi, par savu darbu, par savām attiecībām ar cilvēkiem, dzīvs būdams, neaproc sevi egoisma būrī, un es tev saku, pasaule kļūs labāka.”
Edmundu Bērzu raksturo viņa draugi, paziņas, darbabiedri, sieva, un tikai vienā nodaļā autors viņu tēlo darbībā un pārdomās, apstākļos, kuros viņš ir spiests apliecināt savu cilvēcisko pašcieņu, patstāvību un izturību, četr¬desmit dienas mežā dzelzs būrī, pārtiekot no tā, ko cauri režģiem var aizsniegt, noskaidro Bērza uzskatus par to, kas dzīvē ir vēr¬tīgs un kas nav, kas viņa dzīvē ir bijis paša atrasts un kas – aizgūts. Visādā ziņā būdams priekšzīmīgs arhitekts, biroja va¬dītājs, Bērzs bieži ir pratis panākt savu priekšlikumu realizēšanu. Toties ārpus darba Bērza mikrovides cilvēki “skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un eko¬nomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes…”
Varētu teikt, ka romānā ir divas galvenās personas: arhitekts Bērzs un izmeklētājs Strūga.
Strūga ir vienpatis, taču visādā citādā ziņā līdzīgs Bērzam: “Strūgas darbs saistījās ar cilvēku rakstura vājībām un trūkumiem un raksturu vājumu un trūkumu izpēti.” Strūgam pietrūkst azartiskas dabas, viņš ir lēnīgs analītiķis.
Strūgas koncepcija: ” Galvenais – palikt uzticīgam pašam sev. Domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm. Nenožēlot notikušo, bet mācīties no tā. Izsargāties no emocionāliem slē¬dzieniem. Klausīt prātam. Darāmajam darbam atdo¬ties ar visu savu būtību. Pārāk nesapņot par nākotni, bet arī neiestigt pagātnē. Dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Tas attiecās arī uz baudām. Darba bauda varbūt bija tā augstākā no visām. Skaidrības atrašana. Patiesības meklēšana.”
Sākot izmeklēt lietu, Strūga Bērzā saskata sevi; virzoties izmeklēsanai uz priekšu, Strūgam uznāk “doma, ka viņš meklē pats sevi”.
Trešais nozīmīgais tēls šajā romānā ir auto zaglis Dindāns, kura traģēdija ir viņa paša bailes. Dindāns pamet darbu un pievēšas auto zādzībai baiļu dēļ, kā arī savas skaudības dēļ. Dindāns uzskata , ka viņš visu ir pelnījis “neliecot muguru” sabiedrības labā: “Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.” Dindāns meklē un atrod atrunas, kāpēc nedarīt sabiedrībai derīgu darbu. Viņš saprot, ka viņam ir stipra griba, un liek savai gribai darboties noziegumu organizēšanā. Dindāns izdomā savu sistēmu, kā tikt pie naudas, atrod biedrus.
Satikdams Mari, naivu dārzkopi, pats ir pārsteigts par to, ka viņa Dindānu iemīl. Uzzinot, cik jauki Mare ar kaimiņu, arhitektu Bērzu, pavadījusi laiku, Dindānā “vārās greizsirdība”. Aiz šīs neprātīgās greizsirdības Dindāns Bērzu iesloga būrī, par to juzdams “necerētu dvēseles pacilātību”.
Problēmas tēlu sistēmā: “Būra” ļaunais varonis viennozīmīgi ir auto zaglis, kurš nepamatotas greizsirdības dēļ ieslodzīja Bērzu būrī liela meža vidū. Kamēr arhitekts ir mežā, viņa sievu Edīti aplido sens pielūdzējs Irbe, kas joprojām cīnās par viņas labvēlību. Uzzinājis, ka Bērzs ir pazudis, viņš cer, ka varbūt viņam beidzot izdosies savaldzināt Edīti.
Romānā tēli samierinās ar to, ka “sabiedrībai uz visiem jautajumiem jau bija gatavas atbildes (..) vajadzēja interesēties tikai par šauri profesionāliem jautājumiem, ieliekot tur visu domas un enerģijas bagātību, bet pārējos jautājumos izmantot jau trafarētas un šablonētas atbildes”.
A. Bela daiļrades sociālās un literārās nozīmes būtisks fak¬tors ir ne tikai izvēlētās tematikas ideoloģiska aktualitāte un autora pašaizliedzīgā atdeve problēmu risinājumā. Ļoti sva¬rīga loma rakstnieka mākslinieciski profesionālajai meistarībai, individuālajam stilam, bagātajai un precīzajai va¬lodai, iztēles virtuozam. Rakstnieka pastiprinātā interese par mūsdienām nevarēja ne¬atsaukties uz 20. gadsimta domāšanas veidam piemērotu po¬ētikas un stilistikas formu izvēli.
A. Belā pastav tīri profesionāla patmīlība – neatpalikt, sekot līdzi visam jaunākajam, būt avangardā. Tomēr iekšējo monologu, apziņas plūsmas pamatformu vēl nebagātina tās jaunās vēstījuma sintaktiskās konstrukcijas, kurām tik liela mākslinieciskā slodze kļūst vēlāk, proti, vēl nav viena teikuma lauzums vairākās rindkopās, tei¬kumu sākums ar mazo burtu, atsevišķu vārdu savdabīgs virknē¬jums
Visā darbā ir ļoti maz dialogu. Ir iekšējie monologi, kas atklāj tēlu izjūtas, būtību, rakstura īpašības: “Man jāpaliek kādu laiku šajā būrī, kamēr mani atradīs (..). Ja es meklēšu būrim tikai vainas, dzīve kļūs nepanesama. Ar to nekas nebūs līdzēts.”
Autors darbu rakstījis 3.personā, tikai monologi ir 1.personā.
Reālais būris, kurā noziedznieki iesloga Bērzu, rakstnieka darbā iegūst vispārinājuma nozīmi, kļūst par būrības simbolu, kurš parādās visdažādākajos veidos: “Ir arī grezni būri, smalkās drānās, automašīnās, magneto¬fonos, savrupmājās, biezos paklājos, mīkstos dīvānos.”
A. Bela darbiem piemīt laba tēlotās vides un tai raksturīgu cilvēku pazīšana.
Prozaiķa Alberta Bela daiļrade latviešu padomju literatūrā ieņēma vienu no vadošajam vietam. Stilistiskas meista¬rības un savdabības ziņā tā izcelās pat uz visas latviešu literatūras fona. No atsevišķu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un formu pielietojuma viedokļa tai bija zināma novatoriska nozīme arī padomju daudznacionālās literatūras kopējā virzībā.
A. Bela stāsti un romāni sacerēti ar skaidru sava laikmeta idejiski sociālo un mākslinieciski estētisko tendenču izjūtu un uzrakstīti patstāvīgā un ieinteresēti vērtējošā skatījumā, kā arī nebalstās tikai uz vienas nacionālās literārās skolas poētikas un sti¬listikas sasniegumiem. Tie tulkoti daudzās valodās un pazīstami gan Latvijā, gan ārzemēs.
Romāns “Būris” iekļaujas padomju romāna centienos izvērtēt 60. un 70. gados asi apzināto jaunā tipa mietpilsonību. Savulaik daudzpusīgi analizēts romāna veidojums vispirms jau pats būris kā garīgas nebrīvības simbols, “būrība” kā cilvēka iekšēja sajūta un rīcības diktētāja. Nozīmīgs ir Bērza pretstatījums biju¬šajam taksometra šoferim, vēlāk noziedzniekam Kārlim Dindanam, kurš iesloga Bērzu būrī. Līdzīgais un atšķirīgais abu likteņos ir saistīts ar būra simbolisko nozīmi: abi nes būri sevī – Dindanam tās ir bailes, Bērzam – ļaušanās vispārēju spriedumu straumei.
To gadu romānos varoņi pēc mokošas pašanalīzes nereti at¬griežas pie vecajiem paradumiem, kuru neīstumu viņi ir noskaid¬rojuši, vai arī vēstījums tiek aprauts brīdī, kad varonis ir atradis savu kļūdu un pozitīvo programmu. Šajā romāna tipā fiksēti dzīves vērtību meklējumi, bet reti parādīts to īstenojums.
“Būris” ir atbildības pārnešana no sabiedrības uz viena cilvēka apziņu.
Personības tēlojuma padziļināts psiholoģisms, cilvēka un sabiedrī¬bas mijiedarbības saasināts tvērums, globālās sakarības, daudzveidīgos simbolos skatītas aktuālas problēmas, ritmiski izteiksmīga kompozīcija ir Alberta Bela darbu, sevišķi romānu, pamatiezīme, kas nosaka viņa vietu mūsdienu latviešu literatūrā.
A. Bels ir viens no meistarīgākajiem un dzīvi vissāpīgāk, vis¬dziļāk tverošajiem latviešu prozaiķiem. Jau ar pirmajiem romā¬niem viņš piesaistīja uzmanību kā cilvēka psiholoģijas mūsdienīgs tēlotājs – liela loma viņa darbos ir asociācijām, zemtekstiem, in¬tonācijas vai prozas ritma maiņai. kas zemapziņā signalizē par autora pozīcijas vai varoņa izjūtu pārmaiņām. Intonatīvā daudz¬veidība (visbiežāk tā ir valodas lietojuma funkcionālo stilu vai personu domāšanas veida stilizācija) rada A. Bela darbu poli¬fonisku skanējumu un emocionalitāti, kuras zudums dažos darbos savukārt liecina, ka dzīves materiāls nav ieguvis adekvātu māk¬sliniecisku formu. Par ietilpīgiem kompozicionāliem paņēmieniem A. Bela daiļrade kļuvusi pagātnes laiku ienākšana tagadnē un telpas uztveres pārmaiņas varoņu apziņā pārdzīvojumu brīžos.
Katrā A. Bela romānā ir vismaz viens varonis, kam piemīt šī spēja izjust sevi vienlaikus kā indivīdu un kā visas cilvēces sastāv¬daļu, kā “es pats” un kā vienu no masas. Tas nereti ir varoņa iekšējās traģēdijas cēlonis, bet reizē arī – garīgā spēka pamats, viss atkarīgs no sociālās vides, kurā viņš darbojas.
A. Bels allaž ir apliecinajis savu interesi par problēmu kopumu – cilvēks un sabiedrība.
Bērzam romāna “Būris” darbs ir dzīves galvenais saturs. Visā pārējā laikā un visās citās lietās Bērzs atļaujas paviršības, slinkumu. Darbs, pienakums A. Bela romānos ir viena no augstākajām kategorijām.