Rudens

Rudens ir kā sētnieks, kurš ar savām vēju slotām noslauka pēdējos vasaras krāšņumus, bet septembris ir mēnesis, kad vasara atblāzmojas pēdējos saules staros, pirmajās rudens peļķēs un lietū.
Kāds rūgtums dvēselē, laikam tas ir no rūgtajiem dūmiem, kas nāk no dedzinātajām ugunskuros lapām. Lapas sēro par pēdējiem dzīves mirkļiem. Taču lapas apzinās, ka tās deva cilvēkiem pēdējās atmiņas par silto vasaru, jo daudziem cilvēkiem lapu dzeltena, sarkana nokrāsa asociējas ar svilinošu sauli un sarkanām ogām.

Ģimene

Ģimene ir laulāto vecāku un bērnu grupa, kuras locekļus saista laulības vai radniecības attiecības, kopīga sadzīve un savstarpēja atbildība. Nepieciešamību pēc ģimenes nosaka tas, ka, izzūdot ģimenei, var tikt apdraudēta cilvēces pastāvēšana. Tieši tāpēc ģimene ir bijusi visos laikos un ikvienā sabiedrībā. Ģimenei ir noteiktas sabiedrībā funkcijas: bērnu laišana pasaulē, un bērnu audzināšana.
Ko man nozimē ģimene, mana ģimene? Nenoliedzami ļoti daudz. Manuprāt, ģimene ir
kaut kas svēts. Mēs taču katrs vēlamies cilvēkus, ne tikai draugus, kuri mūs mīl un atbalsta, bet arī ģimeņu locekļus, kas mūs saprot, rūpējas par mums, izpalīdz un audzina, uztraucas un zini, ka vienmēr būs kāds ar kuru varēs izrunāties.
Tik tiešām, ja tev ir ģimene, tu vari būt laimīgs. Es savā ģimenē esmu piedzīvojusi gan
skumjus, gan skaistus un gaišus brīžus. Arī bēdas ir skaistas, ja tev kāds jūt līdzi. Varbūt
skaistas nav tieši bēdas, bet tas, ka tu kādam esi vajadzīgs. Man šī apziņa ir nepieciešama.
Esmu laimīga, jo zinu – mani vienmēr kāds atbalstīs, uzmundrinās.
Vislielāko enerģiju saņemu tieši svētkos. Brīžos, kad esmu kopā ar ģimeni.
Mani mīļākie svētki ir Ziemassvētki. Tie atnāk klusi un nemanāmi, iededz sirdī gaismu un
tikpat nemanāmi aiziet, atstājot aiz sevis degošas sveču liesmiņas un skuju smaržu.
Eglītē smaržo sveces. Smaržo pēc piparkūkām, kuras esi cepis kopā ar ģimeni un visapkārt ir balts. Bet tomēr šie svētki un arī pārējie man nedaudz uzdzen skumjas, jo lai kā arī gribētos visa ģimene mēs nevaram pavadīt tos kopā, jo mani vecāki ir šķīrušies un varbūt nedaudz tas sāp, bet tomēr es zinu, ka vienmēr varu aizbraukt ciemos pie tētuka, un zinu, ka viņš ar vecmāmiņu mani gaidīs. Šos gaišos un brīnišķīgos svētkus – Ziemassvētkus es vienmēr pavadu kopā ar tēti, jo es viņu redzu tik reti un tapēc ziemas brīvdienās dodos ciemos tieši pie viņa. Arī ar savu lielāko brāļuku tiekos ļoti reti, jo viņš vairs kopā ar mums nedzīvo, bet dzīvo Rīga, kur viņš strādā un mācās un tieši tāpēc, ka viņam tikpat kā nav laika nebrauc ciemos pie mums. Es uzskatu, ka brālis man ir vairāk kā draugs, jo mēs varam izrunāt to ko nevaru ar vecākiem, varam patīkami pavadīt laiku kopā un, protams, kopā iet atpūsties un izklaidēties, un tas man nozīmē ļoti daudz.
Piemēram, ar savu jaunāko brāli man ir ļoti lielas nesaskaņas, iespējams tas ir tāpēc,ka viņš ir jaunāks par mani, un katru dienu mēs redzamies un ja tā varētu teikt vienkārši viņš man krīt uz nerviem.  Bet ir brīži, kad mēs kopā varam kaut ko padarīt un pasmieties.
No tā kāda gaisotne valda ģimenē ir atkarīga arī bērnu audzināšana. Ja būs skandāli, visu laiku kādi konflikti, tad arī bērns būs ierāvies sevī, mazāk gribēs kontaktēties ar cilvēkiem vai vispār novērsties no visa, bet ja ģimene ir smaidīga izpalīdzīga, tajā visi viens otru respektē un uzticas, tad cilvēks arī tieši tāds pats būs apkārtējo cilvēku vidū.
Manuprāt, katra diena, katra stunda un minūte ir svētki, ja tu esi mājās, kurās visi ir veseli
un laimīgi. Tad tu vari teikt: ‘Man šodien ir svētki, jo manā ģimenē valda saskaņa un
mīlestība. ‘Tas ir jauki, jo, lai arī kādi šodien būtu uzskati, tomēr nauda pasaulē nav pats
galvenais. Man svarīgākais ir mīlestība, veselība un saskaņa. Un visas šīs lietas mēs jau agrā
bērnībā iepazīstam tieši savā ģimenē.