Saskarsme – sarežģīts process, kura laikā veidojas un attīstās attiecības starp vismaz diviem cilvēkiem, kas apmainās ar informāciju, izveidojot savstarpēju saprašanos un ietekmē partnera uzvedību, emocijas.
„Saskarsmes laikā runājiet ar cilvēkiem tā, it kā viņi tieši tādi, kādi paši grib būt, un Jūs palīdzēsiet viņiem kļūst par tādiem.”
I. Gjete
Emocionālas saites mūsdienīgam cilvēkam spēlē lielu lomu un to trūkums var izraisīt letālu (?) iznākumu. Šeit iet runa par tā saukto sensoru badu cilvēka dzīvē, it īpaši periodā, kad viņa dzīve tikai sākas, kad vēl trūkst stimuli, lai veidot fiziskus kontaktus. Es esmu lasījis pētījumus, ka sensora deprivācija spēj izsaukt cilvēkam īslaicīgu psihozi vai īslaicīgus psihiskus traucējumus. Cilvēki, kuriem pietrūkst saskarsmes ar citiem cilvēkiem, bieži ir spiesti pirkt suni vai kaķi, lai samazinātu sensoru badu. Manāms, ka cilvēkam, kurš kaut kāda iemesla dēļ atrodas sociālā vai sensorā izolācijā, attīstās apātija, un uz tās fona attīstās degeneratīvas izmaiņas un tas pat var novest pie suicīda.
Secinot augšminēto var uzrakstīt sekojošo – saskarsmes bada sajūta ir viena no svarīgākajām cilvēka sajūtām un to var salīdzināt ar izsalkumu.
Bieži jauc divus jēdzienus – „saskarsme” un „attiecības”, kuriem pēc būtības ir liela atšķirība. Saskarsme ir kādas attiecības realizācijas process. Bieži vien mēs nepievēršam uzmanību mūsu mērķim, kad runājam ar cilvēkiem. Mēs iebiedējam viņus, strīdamies ar viņiem, piespiežam un atņemam kaut ko. Mēs lamājam citus kad mums iet slikti, un aizmirstām pateikt kaut ko patīkamu, kad mums ir labi. Rezultātā attiecības ar cilvēku (vai cilvēkiem) nav tādas, kādas mums gribētos lai tās būtu. Protams, sazināšanās notiek ne tikai ar vārdu palīdzību – verbāli, bet arī neverbāli. Tikai daļu, nav obligāti ka lielāko, no visas informācijas cilvēki nodod viens otram ar nodomu sniegt zināšanas par sevi vai par kaut ko citu, tā teikt apzināti. Bet lielāka informācijas daļa tiek „pastāstīta” neverbāli un šajā gadījumā jau dominē emocijas. Tā, piemēram, kad cilvēki grib kaut ko noslēpt tiem trīc rokas un balss ir uztraukums un satraukums.
Vēl ir jāsaprot, ka katram indivīdam jēdzieni: zīme, vārds, nozīmē katram kaut ko savu. Tie ir atkarīgi no indivīda personīgās pieredzes, vai no uzvedības stereotipa kā pieņemsim šajā grupā – piebildumi, akcenti un atsauksmes uz kādas personas autoritāti vai viedokli. Tā kā zīmes un vārdi, mīmika un intonācija vispirms raksturo cilvēku ar kuru mēs runājam, tad ir īpaši svarīgi tos atpazīt, pareizi saprast un atšifrēt visas tādas „zīmes”. Ne vienmēr mums tas ir pa spēkam, jo, kā zināms „pasaule ir teātris un cilvēki tajā – aktieri”. Daži no tiem spēlē ļoti profesionāli. Var teikt, ka saprast cilvēku kā kādas kultūras nesēju, mēs varam tikai pareizi saprotot viņa vārdus un rīcību. Bet lai saprast viņu kā cilvēku, kā indivīdu mēs spējam tikai tad, ja mēs varam saprast gan nozīmi, gan katra vārda un žesta individualitāti.
Pēc mūsu partnera „saprašanas”, pastāv iespēja saprast viņa iekšējo pasauli. Un pēc iekšējās pasaules apjēgšanas mums ir lieliska iespēja šo pasauli aizpildīt ar mūsu idejām. Lai to sasniegt pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, mums ir nepieciešams „nostāties” cilvēkam blakus. To izdarīt mēs varam izmantojot dažas metodes…