Eseja par tēmu
„Cilvēkdrošības veidošanās etapi”
Primitīvā sabiedrībā cilvēka sodīšana kalpoja dievu apmierināšanas mērķim, viņu dusmu mazināšanai tajos gadījumos, kad tika pārkāpts kaut kāds tabu. Senatnē par noziegumu un sodu varēja tikai filozofēt. Nekādu dabiski un sabiedriski zinātnisku pētīšanas metožu tajā laikā nebija un uz viena nozieguma pamata nevarēja atklāt noziedzības kā masu parādības iemeslus. Tomēr grieķu filozofi izteica domas par noziedzīguma iemesliem, un Platons, piemēram, par vienu no būtiskākajiem noziedzības iemesliem uzskatīja nepietiekamu audzināšanu [1; 13].
Kristīgo viduslaiku laikmetā valdīja tāds priekšstats par noziegumu un sodu (to visprecīzākā formā izteica jurists Benedikts Karpcovs 1595-1666)), ka noziegums – tā ir ne tikai pretlikumīga normu pārkāpšana, kuras noteica valsts, bet arī nemainīgs grēks Dieva priekšā, dvēseles pavedināšana ar velnu. Turpretī valsts sods bijis nepieciešams, jo tā vēlējās Dievs. Par šādu nozieguma jēgas izpratni uzstājās arī Akvīnas Toms 1225-1274) un Mārtiņš Luters(1483-1546). Tas bijis svarīgākais kristiešu pasaules uztveres princips viduslaikos. Tika uzskatīts, ka sods novada Dieva dusmas no valsts un līdz ar to saņem „piedošanu” par tajā notikušo grēka notikumu. Lai noziedznieks sasniegtu mūžīgu svētlaimi, svarīgākais bijis tas, ka viņa ciešanas, izciešot sodu, tika pielīdzinātas Dieva ciešanām.
Protams, kamēr likumpārkāpšana tika apskatīta kā grēks Dieva priekšā un apsēstība ar velnu, ne par kādu kriminoloģiju, kas nopietni domātu par noziedzības rašanos un novēršanu, nevarēja būt ne runas. Tiesa, Tomass Mors(1478-1535),kurš pamanīja, ka, neskatoties uz cietsirdīgu sodu praksi, viņa laikā noziedzība nevis mazinājās, bet gan auga, savā grāmatā „Utopija”(1516) izvirzīja viedokli, ka noziedzības iemesli ir pašā sabiedrībā. Bet šis redzes viedoklis, šķiet, palika vienīgais, jo priekšstats par sodu viduslaikos balstījās uz paša nozieguma būtības ārpus zemes izskaidrošanu, nesaistījās ar vietas un laika apstākļiem un nebija atkarīgs no cilvēka prāta [1; 16].
Tikai XVIII gadsimtā, līdz ar racionālisma attīstību, cilvēku priekšā pavērās garīgi un sociāli plašumi, kas nepieciešami tamdēļ, lai kritiski un reāli novērtētu tādas parādības, kā konformismu, novirzītu uzvedību un noziedzību.
Kriminoloģijas vēsturi var iedalīt trijos laikmetos:
– XVIII gadsimta klasiskā skola;
– XIX gadsimta pozitīvisma skola un
– jaunāko laiku kriminoloģija (kopš XX gadsimta sākuma).
Saskaņā ar klasiskās skolas kanoniem intelekts un prāts ir galvenās cilvēka pazīmes; tas ir fundaments, uz kura tiek celta viņa individuālās un sabiedriskās uzvedības izskaidrošana. Cilvēks pats kontrolē savu likteni saskaņā ar savu brīvo vaļu. Un prātīga sabiedrības atbilde uz noziegumu tiek novesta līdz cenas palielināšanai, kuru noziedzniekam jāsamaksā, bet, secīgi, līdz viņa „lietderīguma” samazināšanai. Šādas izvēles priekšā (pie prātīgas pieejas) indivīdam jāuzvedas konformistiski [1;26].
Pozitīvisma skola šādu optimismu neatbalsta: cilvēka uzvedību nosaka daudzi fiziskie (ķermeņa), psihiskie un sociālie faktori, kuri nevar būt kontrolēti. Un kriminoloģijas uzdevums ir tajā, lai pētītu noziedznieka psihiskās, fiziskās un sociālās īpašības. Ar savu labvēlīgumu pozitīvisti gribēja piespiest cilvēku būt labvēlīgam, sabiedrībai profesionāli lietderīgam un disciplinētam. Ja klasiskā skola galveno uzmanību pievērsa darbībai, bet vēl agrāk vainai, tad pozitīvisma skola virza to uz noziedznieku, viņa likteni un sabiedrības bīstamību. Un, ja klasiskā skola orientēta uz tiesiskās valsts interešu aizsardzību, tad pozitīvistu – uz noziedznieka labošanu.
Mūsdienu kriminoloģijas skola savā priekšā atvēra jaunu virzienu sabiedrības reakcijas pētīšanā uz novirzītu uzvedību un noziedzību, pievērsās cietušā (kā fenomena) un sociālās kontroles izpētei. Tagad jau nozieguma iemeslus apskata ne tikai no statistikas redzes viedokļa, bet tie drīzāk tiek saprasti kā sociāls process, kurā piedalās gan noziedznieks, gan cietušais (upuris), gan sabiedrība. Tajā pašā laikā tiek arī pētīti procesi sabiedrībā, kuru dēļ cilvēku uzvedība un paši cilvēki tiek definēti kā noziedzīgi. Tikpat lielā pakāpē, kādā mūsdienu kriminoloģija interesējas par personu uzvedību, kuras tiek sauktas par noziedzniekiem, tā pēta arī to uzvedību, kuri citus identificē ar noziedzniekiem (tas ir, tiesībaizsargājošu orgānu darbiniekus). Šeit var atrast arī izskaidrojumu faktam, ka radusies šīs disciplīnas pasniegšanas nepieciešamība [1; 31].
Mūsdienu kriminoloģija atklāja cietušā (upura) fenomenu, kā arī formālās un neformālās kontroles funkcijas no sabiedrības puses, kuras tika kritiski novērtētas ne tikai no to lomas redzes viedokļa noziedzības aizturēšanā, bet arī noziedzības ietekmē.
Mūsdienu kriminologi jēdzienus „noziedznieks” un „noziedzība” kā pret uzvedību un personību attiecošos, traktē tādā veidā, lai izanalizētu tos sociālos procesus, kuru rezultātā kļūst iespējams izmantot līdzīgu klišeju.
Esejai izmantotais avots:
Орехов В.В. Необходимая оборона и иные обстоятельства, исключающие преступность деяния. Юрид. центр Пресс, 2003 г – 13 – 31 стр.