Pasaulē dzīvo dažādi cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem, domāšanas veidu, cilvēki atšķiras arī pēc reliģjas, rases, sociālā stāvokļa u.c. atšķirīgām pazīmēm. Vieniem patīk uzdzīvoties uz citu rēķina un atņemt otramt piederošo, piemēram, mantu, dzīvību. Citi nespēj kontrolēt savas emocijas un arī var laupīt otram dzīvību.
Tieši Krimināllikums palīdz taisnīgi rīkoties ar tiem, kuri nevēlas atzīt vispārpieņemtās tiesiskās un uzvedības normas. Tas nosaka vainīgos un cietušos kriminālprocesā un nosaka kārtību, kādā vainīgiem par savu uzvedību jāatbild.
Šajā esejā mēs pievērsīsimies tieši kārtībai, kādā vainīgiem jāatbild par savu uzvedību. Citiem vārdiem, pievērsīsimies sodam un tā izpratnei Krimināllikuma traktējumā.
Sods un tā skaidrojums ietilpst Krimināllikuma ceturtajā daļā. Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa vai likumā paredzētajos gadījumos nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.
Savukārt soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad patiesībā mēs redzam, ka sodam Krimināllikuma izpratnē jau ir vairākas funkcijas, no kurām viena – sodīt vainīgo personu, otra – atturēt šo personu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas nākotnē, un trešais – piemērojot sodu, panākt, lai pārējie Latvijas iedzīvotāji cienīgi izturētos pret likumu un ievērotu to. Bez šaubām, var teikt, ka sods veic audzinošo funkciju – vienu no svarīgākajām funkcijām sabiedrības virzībā uz labo jeb pareizo pusi.
Atkarībā no noziedzīga nodarījuma smaguma pakāpes, arī sodus var nosacīti iedalīt vieglākos, vidējos un īpaši smagos. Pastāv vairāki sodu veidi. Saskaņā ar Krimināllikuma 36.pantu tie var būt sekojoši: nāves sods, brīvības atņemšana, arests, mantas konfiskācija, piespiedu darbs, naudas sods. Krimināllikumā šie sodu veidi saucami par pamatsodiem. Taču pastāv arī papildsodi, kurus var piespriest kopā ar pamatsodiem. Papildsodi ir sekojoši: mantas konfiskācija, izraidīšana no Latvijas Republikas, naudas sods, tiesību ierobežošana, policijas kontrole, aizliegums kandidēt Saeimas, Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanās.
Neapšaubāmi, pats smagākais un nopietnākais soda veids ir nāves sods. Mūsu valstī gan šis soda veids jau netiek praktizēts dažādu apsvērumu dēļ. Gadiem ilgi cilvēki diskutē par nāves soda piemērošanas nepieciešamību vai aizliegumu un šajā sakarā visus cilvēkus var iedalīt humānistos un „tiesniešos”. Humānisti ir tie, kuri cilvēka dzīvību vērtē visaugstāk. Galvenais viņu ierocis cīņā pret oponentiem ir jautājums: „Kas mēs tādi esam, lai lemtu, laupīt citam dzīvību vai nē?”. Protams, estētisko apsvērumu un sociālās audzināšanas dēļ mums šis soda veids šķiet amorāls. Taču ir atsevišķas tautas, kuras nāves sodu piespriež līdz šim brīdim un uzskata to par pareizu. Viņu galvenais ierocis cīņā pret oponentiem ir cits. Šie cilvēki uzskata, ka sabiedrībai bīstamu cilvēku ir jānošķir no sabiedrības, un vislabāk to ir izdarīt, piespriežot nāves sodu. Viņi arī domā, ka ar šādu uzvedību pārējai sabiedrībai parādīs, kas notiek ar cilvēkiem, kuri pārkāpj likumus, un līdz ar to piespiedīs cilvēkus būt paklausīgiem.
Nāves soda piespriešanas jautājums ir kā dilemma, kuru atrisināt ir diezgan sarežģīti. No vienas puses, mēs neesam tiesīgi nevienam atņemt dzīvību. No otras puses, iedomāsimies situāciju: slepkava, kurš patstāvīgi nogalina cilvēkus, piemēram, sievietes vai bērnus savas nežēlīgās „izpriecas” dēļ. Cik daudz ģimeņu cietīs no viena šāda vardarbīga cilvēka? Nevar pateikt konkrēti, bet jāsaka – daudz. Un ko darīt ar šādu cilvēku? Vai ietupināt cietumā un ļaut viņam mierīgi nosēdēt laiku, kamēr sods būs izbeudzies? Un visu šo laiku barot viņu par valsts līdzekļiem? Lūk, te atklājas nepareiza pieeja, jo bieži vien tā arī notiek, ka cilvēku iesēdina cietumā par vairākām slepkavībām un viņš mierīgi „nosēž” savu sodu. Lūk, tas nav taisnīgi. Ja sabiedrība tiešām vēlas, lai šādi cilvēki labojas, nevajag viņus lutināt!
Uzreiz prātā nāk informācija, kas kaut kur sen tika dzirdēta pa radio. Informācijas pamatsaturs bija sekojošais: vienā no Rietumpasaules valstīm par ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšanu (braukšanu dzēruma stāvoklī) autovadītājiem draudēja piespiedu darbi. Šim nolūkam darbi bija speciāli piemeklēti, piemēram, darbs morgā vai sabiedriskās tualetes tīrīšana. Praktiski visi, kuriem bijis piespriests šāds sods, ne tikai vairāk nepārkāpa ceļa satiksmes noteikumus, daudzi pat dzert pārstāja. Visi kā viens viņi atbildēja: „Tas bijis šausmīgi. Strādāt…”
Šis atgadījums tika minēts sakarā ar to, ka arī pret cietumniekiem jāizturas daudz stingrāk (šobrīd mēs runājam par tiem cietumniekiem, kuri ir izdarījuši īpaši smagus noziedzīgus nodarījumus). Piemēram, Amerikā atšķirībā no Latvijas piemēro daudz stingrākus sodus. Ja pie mums par slepkavību var atņemt brīvību uz 4-8 gadiem, tad Amerikā dažreiz cilvēkam var pietrūkt visas dzīves – tik lielus brīvības atņemšanas sodus piemēro. Un tas ir pareizi, jo cilvēki sāk aizdomāties, vai savu vienīgo dzīvi, kas viņiem dota, ir vērts pavadīt, skatoties uz „rūtainām” debesīm.
Brīvības atņemšana ir viens no izplatītākiem soda veidiem. Brīvības atņemšana paredz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā. Saskaņā ar Krimināllikumu brīvības atņemšanas periods svārstās no sešiem mēnešiem līdz piecpadsmit gadiem, bet īpaši smagu noziegumu gadījumā – līdz divdesmit gadiem. Atsevišķos gadījumos likums paredz arī ieslodzījumu uz mūžu (tā saucamais mūža ieslodzījums). Brīvības atņemšanu nosaka gados un mēnešos, kā arī dienās.
Atšķirībā no brīvības atņemšanas arests ir personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā. Arī laiks, kurš tiek pavadīts ieslodzījumā, ir daudz mazāks – no trim dienām līdz sešiem mēnešiem. Krimināllikuma 39.panta 2.punktā minēts arī, ka naudas sodu iespējams aizstāt ar arestu, un šajā gadījumā tas tiek noteikts uz laiku līdz vienam gadam.
Aresta laikā pesonu var iesaistīt sabiedrībai nepieciešamo un lietderīgo darbu veikšanā. Krimināllikums ir lojāls pret sievietēm, kuras ir grūtnieces un mātes, kuru aprūpē ir bērns līdz viena gada vecumam. Šajos gadījumos sievietēm arestu nepiemēro.
Pastāv arī tāds soda veids kā piespiedu darbs. Piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, izcieš kā sodu, veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Piespiedu darbu nosaka uz laiku no četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit stundām. Prokurors, priekšrakstā par sodu nosakot piespiedu darbu, var piemērot ne vairāk kā pusi no šajā pantā paredzētā maksimālā piespiedu darba ilguma. Gadījumā, ja persona, kurai kā sods noteikta piespiedu darba veikšana, atsakās vai ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas – tiesai ir tiesības piespiedu darbu aizstāt ar arestu, vadoties pēc sekojoša principa: divas darba stundas = viena aresta diena. No šī principa izriet, ka daudz vienkāršāk ie brīvprātīgi un apzinīgi veikt piespiedu darbu, nekā aizstāt stundas ar dienām.
Savā ziņā brīvībai nekaitīgs ir sods, kas tiek saukts par naudas sodu. Tas nozīmē, ka persona par noziedzīgu nodarījumu maksā tikai ar naudu, nevis savu brīvību, vairākus gadus pavadot cietumā. Saskaņā ar Krimināllikuma 41.panta 1.punkta definējumu naudas sods ir naudas piedziņa, ko tiesa vai prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, uzliek šajā pantā noteiktajos apmēros kā pamatsodu, bet tiesa — arī kā papildsodu. No redzamā definējuma izriet, ka naudas sods var būt gan pamata, gan papildsods.
Naudas soda apmērs nosakāms atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgās personas mantiskajam stāvoklim. Tas tiek aprēķināts, balstoties uz minimālo mēnešalgu apmēru. Krimināllikums nosaka, ka likumīgi ir piemērot naudas sodu apmērā no vienas mēneša minimālās algas līdz divsimts mēneša minimālām algām. Naudas soda summa tiek noteikta Latvijas Republikas valūtā, proti, latos.
Ja noziedzīgs nodarījums izdarīts tīšām un ar mantkārīgu nolūku, Krimināllikums paredz iespēju piespriest divkāršu paredzētā naudas soda apmēru, taču tas nedrīkst pārsniegt divsimt minimālo mēneša algu apmēru.
Ja vainīgā persona atsakās maksāt naudas sodu, bet tas, savukārt, noteikts līdz četrdesmit minimālo mēnešalgu apmēram, tad naudas sodu var aizstāt ar arestu, un šajā gadījumā vadās no sekojošā principa: viena minimālā mēnešalga = desmit aresta dienas, bet arests nedrīkst pārsniegt vienu gadu.
Ja vainīgā persona atsakās maksāt naudas sodu, bet tas, savukārt, noteikts virs četrdesmit minimālo mēnešalgu apmēram, tad naudas sodu var aizstāt ar brīvības atņemšanu, un šajā gadījumā vadās no sekojošā principa: viena minimālā mēnešalga = desmit brīvības atņemšanas dienas.
Izskatīsim gadījumu, kad vainīgajai personai piespriests naudas sods četrdesmit minimālo mēnešalgu apmērā. Sākot ar 2008.gadu minimālā mēnešalga sastāda 160 Ls, attiecīgi četrdesmit minimālās algas sastādīs 6400 Ls. Iedomāsimies, ka vainīgā puse nevēlas maksāt 6400 Ls. Krimināllikums nosaka, ka šādā gadījumā iespējams arestēt vainīgo personu un vadīties pēc principa, ka viena minimālā mēnešalga ir vienāda ar desmit aresta dienām, bet arests nedrīkst pārsniegt vienu gadu. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, mēs varam noteikt, ka 200 aresta dienās vainīgā persona no kopējā naudas soda var dzēst 3200 Ls. Tātad aptuveni pusgada laikā, atrodoties zem aresta, vainīgā persona var dzēst pusi no naudas soda. Veicot tālākus aprēķinus, mēs varētu noteikt, ka vesela gada laikā vainīgā persona varētu dzēst līdz pat 5000 Ls. Tas nozīmē, ka jebkura vainīgā persona, gadu pavadot ieslodzījumā, var nokārtot savas saistības likuma priekšā un būt brīva, dzēšot 2/3 no naudas soda. Vai tas ir taisnīgi? Jo būtībā likuma pārkāpējiem tiek dota izvēle, alternatīva – vai nu maksā, vai sēdi cietumā. Vai tas ir taisnīgi, ka likumpārkāpējiem tiek dotas vairākas iespējas. Un vai ir taisnīgi laupīt cilvēkam izvēles brīvību? Tā arī ir sava veida dilemma, kuru vienkārši tāpat vien atrisināt ir ļoti sarežģīti. No vienas puses, naudas sods netiek piespriests par īpaši smagiem noziegumiem, taču tas nebūt nenozīmē, ka „vieglu” noziegumu vainīgai personai var piedot.
Runājot par naudas sodu, bez šaubām tā apmērus nevar noteikt tā, lai tie derētu un būtu piemērojami attiecībā uz visiem cilvēkiem, kas īstenojuši noziedzīgu nodarījumu. Krimināllikuma definējumā uzsvērts, ka naudas soda apmērs tiek noteikts atbilstoši cilvēka materiālajam stāvoklim. Tātad nebūtu loģiski naudas sodu 200 000 Ls apmērā piespriest vainīgajai personai, kura pelna minimālo mēnešalgu jeb 160 Ls. No vienas puses. Paskatīsimies uz situāciju no citas puses: ja naudas sods tiks piespriests tādā apmērā, kādā cilvēks to spēj (kaut arī ar lielām grūtībām) samaksāt, tad var parādīties iespēja, ka nākotnē cilvēks turpinās veikt noziedzīgus nodarījumus, jo līdz galam nebūs izpratis visas situācijas sarežģītību. Tāpēc labi būtu vainīgām personām piespriest tādu naudas sodu, kas vismaz nedaudz būtu lielāks par viņu fiziskām spējām atmaksāt šo naudas sodu. Tādā gadījumā jau varētu runāt par piespiedu darbiem ar mērķi dzēst „parādu” (naudas sodu). Tādā veidā, par vienu noziegumu cilvēks maksātu ne tikai naudā, bet arī maksātu ar savu laiku. Turklāt svarīgi būtu, lai tie paši piespiedu darbi nedalītos atšķirībā no cilvēka sociālā stāvokļa (piemēram, attiecībā uz apkopējām un deputātiem vajadzētu piemērot vienus un tos pašus soda izciešanas nosacījumus).
Pēc būtības līdzīga naudas sodam ir mantas konfiskācija. Līdzīga ar to, ka mantas konfiskācijas procesā tiek atņemta cilvēkam piederošā vērtība, kuru var traktēt kā materiālo vērtību. Saskaņā ar Krimināllikuma definīciju mantas konfiskācija ir notiesātā īpašumā esošās mantas vai tās daļas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Mantas konfiskāciju nosaka gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Konfiscējamai mantai jābūt precīzi norādītai, ja tiesa konfiscē noteiktu mantas daļu.
Viens no papildsodiem ir izraidīšana no Latvijas Republikas. No valsts ir iespējams izraidīt citu pilsoni vai personu, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā. Parasti šis sods piemērojams pret cilvēkiem, kuri ir visas valsts (mūsu gadījumā: Latvijas valsts un latviešu tautas) ienaidnieki. Piemēram, ienaidnieka lomā var uzstāties cilvēks, kuras ir nievājoša attieksme pret latviešu tautu un kurš dara visu iespējamo, lai šī tauta nebūtu saliedēta.
Šobrīd izraidīšana nav populārs soda piemērošanas līdzeklis. Tā bija aktuāla laikā, kad valdīja totalitārisms un cenzūra, diktatūra, bet ne šodien. Šodien mēs sakām, ka pie mums valda demokrātija, bet tā, kā zināms, paredz jebkura cilvēka brīvu viedokļa izteikšanu. Tāpēc mūsu laikos ir grūti noteikt kur beidzas demokrātija un sākas bezkaunība, jo būtībā līdz galam cilvēki paši neizprot šo jēdzienu. Katram ir kaut kāda sava, subjektīva demokrātijas izpratne. Un šodien teikt, ka, lūk, mēs izraidījām šo cilvēku no valsts tāpēc, ka viņš pateica šo un to, nopublicēja šo un to utt. būtu, maigi sakot, nenormāli.
Arī tiesību ierobežošana uzskatāma par papildsodu. Tiesību ierobežošana nozīmē to atņemšanu uz noteiktu laiku vai visu veidu uzņēmējdarbību, uz noteiktu nodarbošanos, uz noteiktu amatu ieņemšanu vai speciālā likumā paredzēto atļauju vai tiesību iegūšanu.
Par papildsodu uzskatāms arī aizliegums kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanās. Ja šāds aizliegums pastāv, tad personai nav tiesību kandidēt uz Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanām. Šis aizliegums darbojas laika periodā no diviem līdz četriem gadiem, atkarībā no tā, kā to nosaka tiesa.
Kā pēdējais sods Krimināllikumā minēta policijas kontrole. Šī papildsoda mērķis ir uzraudzīt vainīgo personu un pakļaut to policijas iestādes minētajiem ierobežojumiem. Bieži vien tieši šis papildsods vainīgo personu acīs šķiet pats „labākais”, jo tas neparedz nekāda soda izciešanu.