CILVĒKU VALODA UN DIEVA VALODA
Kristieši var piekrist postmoderno teorētiķu uzskatiem, ka nozīmi veido valoda. Bet, ja laicīgie teorētiķi pieņem, ka valoda ir tikai cilvēkiem raksturīgs fenomens, tad kristieši iet daudz, daudz tālāk.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. (..) Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības (Jņ. 1,1-5.14).
Valoda – Dieva valoda – eksistēja pirms cilvēkiem un pirms fiziskā visuma. Domai un personībai valoda ir tiešām būtiska. Dieva Vārds ir būtiska Viņa neizdibināmās esības daļa.
Turklāt Dieva valoda izveidoja pasauli. Visumu, saskaņā ar 1. Mozus grāmatu, radīja runas aktu virkne. (“Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa,” un tā tālāk [1. Moz. 1,3].) Dieva vārds rada visu, ko tas nosauc. “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis. (..) Jo Viņš runāja, un tā notika” (Ps. 33,6.9). Pirms Dievs runāja, “zeme bija neiztaisīta un tukša” (1. Moz. 1,2); Dieva vārds eksistencei deva formu un pilnību. Visuma kārtība, zinātnes likumu realitāte, valodai līdzīgie ģenētiskie kodi un fizikas matemātiskā konsekvence – tā visa sākums ir Dieva vārdā.
Cilvēkiem, tāpat kā Dievam, ir valoda. Dievs ir personisks, spējīgs domāt un ar valodas starpniecību veidot attiecības. Ādams un Ieva varēja runāt, jo bija veidoti pēc Dieva līdzības. Viņu personības, tai skaitā valodas spēju, pirmsākums bija Dieva personība un valoda. Tomēr 1. Mozus grāmata atklāj, ka Dieva un cilvēku valoda bija atšķirīga jau pirms grēkākrišanas.
Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus (1. Moz. 2,19-20).
Zīmīgi, ka Dievs cilvēkiem deva zināmu valodas autonomiju. Ādams Dieva izveidotajam drīkstēja dot vārdu. “Kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds.”
Atšķirība starp Dieva visvarenajiem vārdiem un cilvēka vārdiem, kas ir īslaicīgi un patvaļīgi, nozīmē to, ka cilvēka valoda pati par sevi nav svēta. Tā ir mainīga, ierobežota un diezgan neveikla. Gluži tāpat, kā ir milzīga atšķirība starp bezgalīgo Dievu un ierobežoto, kaut gan bezgrēcīgo radību, arī starp cilvēka un Dieva valodu ir dabiska plaisa. Līdz ar grēkākrišanu šī plaisa un cilvēku valodas ierobežotība kļuva vēl dziļākas un komplicētākas.
Lai Ādamu un Ievu ievilinātu grēkā, velns lietoja vārdus. Atdalot valodu no patiesības, viņš izgudroja melus. Velns jeb čūska apšaubīja Dieva vārdu (“Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” [1. Moz. 3,1].). Ieva grēkoja; tad pierunāja grēkot Ādamu. Lai izdarīto apspriestu un viens otru notiesātu, viņi lietoja valodu. Viņi slēpās no Dieva balss (“Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi (..) , tad cilvēks un viņa sieva paslēpās” [ 1. Moz. 3,8].).
Laika gaitā cilvēku valodas grēcīgums auga, līdz kamēr Dievs pašai valodai piesprieda īpašu sodu. “Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda” (1. Moz. 11,1). Cilvēces vienotība un spēja citam citu saprast liekas utopisks ideāls, taču šie cēlie mērķi piemirst cilvēka grēka realitāti. Cilvēku vienotība nozīmēja to, ka tirānijas, elkdievības un jebkāda ļaunuma iespējas vienīgi palielinājās. Kad apvienotie cilvēki sāka būvēt lielu pilsētu ar torni, kas sniegtos debesīs, Dievs iejaucās.
Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu (1.Moz. 11,6-7).
Pēc Bābeles cilvēku valoda ir sajaukta. Mēs vairs nevaram cits citu pilnībā saprast. Lai gan domājam, ka ar valodu ceļam konstrukcijas, kas sniedzas debesīs, patiesībā mēs lietojam vārdus, lai saceltos pret Dieva vārdu.
Dieva vārds rada un tiesā, taču arī pestī. Dievs uzrunāja Ādamu un Ievu un deva savu vārdu kā solījumu visiem patriarhiem. Cilvēku valodā Dievs atklājas praviešu vārdos un inspirētajā Bībeles tekstā. Dieva Vārds ir ne tikai augstāks par cilvēku valodu; tam ir pavisam cita daba. Dieva Vārds ir Jēzus Kristus, otrā Trīsvienības persona. Dieva valoda nav tikai nozīmīgas skaņas vai zīmes uz papīra; tā ir Dieva prāts, Viņa Es, Viņa vienpiedzimušais Dēls, kas iemiesojās pasaulē, ko Viņš pats runājot bija radījis: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ. 1,14). Iemiesotais Vārds mira pie krusta, lai izpirktu visus cilvēces grēkus. Vasarsvētki atcēla Bābeles lāstu, un Svētā Gara dāvanas apustuļiem ļāva sludināt tā, ka to saprata daudzās valodās runājoši cilvēki (Ap. d. 2,1-12).
Dievs ar savu vārdu spēcīgi strādā joprojām. Ik reizi, kad lasām Bībeli, ik reizi, kad mācītājs saka sprediķi par Svēto Rakstu tekstu, ik reizi, kad kādam skaidrojam Evaņģēliju, Svētais Gars strādā. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis” (Ebr. 4,12). Gluži tāpat kā Dieva vārds radīja visumu no nekā, tas var arī radīt ticību grēcinieka sirds bezveidīgajā tukšumā. “Tātad ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom. 10,17).
Postmodernie teorētiķi dara pareizi, koncentrējoties uz valodas centrālo lomu. Taču viņiem valoda ir cietums, kultūras auglis. Pēc viņu domām, ārpus valodas nav ne transcendenta logos, ne nozīmes. Viņi pieņem, ka Dieva nav. Tiem, kas tomēr tic Dievam un transcendentam logos, kas ir Jēzus Kristus, stāvoklis ir vēl sarežģītāks.
Jā, cilvēku valodai ir raksturīgi trūkumi, robežas un nenoteiktība. Mūsu valoda ir neveikla; vārdu pielietojums domu paušanai dažkārt līdzinās mēģinājumam ievērt adatā diegu ar cimdiem rokās. Taču cilvēku valoda ir dievišķas valodas zīme vai pēdas. Valoda dažkārt var traucēt, taču tā arī nes atklāsmi. Nozīme nav tikai subjektīva; redzamā pasaule ir balstīta Dieva vārdā, kas noteica tās formu un deva tai objektīvu nozīmi. Nodarbojoties ar zinātni, mēs ne tikai ar prātu veidojam modeļus, bet, savā ziņā, lasām visumā ierakstīto dievišķo valodu. Valoda nav vienkāršs cietums; no ārpuses tajā var ielauzties Dieva vārdi un mūs atbrīvot.