„Cilvēka dzīve, tāpat kā fabula, tiek vērtēta nevis
pēc garuma, bet gan pēc satura.”
(Seneka)
Cilvēks nedzīvo dzīvošanas pēc, bet gan lai dzīvē kaut ko sasniegtu un izdarītu. Cilvēka dzīvi vērtē pēc paveiktā, nevis pēc nodzīvotajiem gadiem.
Cilvēks nav dzīvnieks, kuram nav augstākas vēlmes tikai par izdzīvošanu, cilvēks ir domājoša, saprātīga būtne, kas nedzīvo tikai, lai paēstu, pagulētu un vairotos. Mēs dzīvojam tāpēc, ka savas dzīves laikā gribam kaut ko sasniegt vai paveikt. Cilvēku dzīves garumu neapbrīno kā simtgadīgo bruņurupuču mūžu, jo mūs atceras tikai pēc paveiktā, nevis pēc nodzīvotajiem gadiem. Ar to mēs atšķiramies no dzīvniekiem, ka spējam loģiski domāt, spriest un progresēt.
Cilvēka dzīvi jau sāk vērtēt no bērnības, no mūsu pirmajiem soļiem, kad mūsu radinieki mūs pielīdzina kādam no vecākiem. Mūs vērtē visu laiku – bērnudārzā, skolā, turpmākajā dzīvē -, viss paveiktais nepaliek neievērots. Cilvēks ir radīts, lai dzīves laikā varētu kaut ko sasniegt un pilnveidoties. Dzīve ir kā vēstures grāmata, kuru var atšķirt jebkurā brīdī un atminēties kādu notikumu. Nav svarīgs vecums, ir svarīgi paveiktie darbi.
Daudzus slavenus cilvēkus atceras, jo viņi savas dzīves laikā ir paveikuši lielus darbus. Dažs ir nomiris jauns, bet viņa dzīve ir bijusi daudz vērtīgāka nekā simtgadīgā. Cilvēka vārdu nes viņa darbi un panākumi. Filozofa Senekas teiciens nebūtu nonācis līdz mūsdienām, ja vien viņš nebūtu savas dzīves laikā šos vārdus uzrakstījis – tas ir fragments no darba, kas nes viņa vārdu gadsimtiem ilgi. Tas ir pierādījums tam, ka ne jau dzīves ilgums ir svarīgs, bet gan tās saturs. Kurš gan skaita gadus – galvenais ir paveiktais.
Laba fabula ir ar labu saturu, tāpat ir ar cilvēka dzīvi. Dzīve ir kā grāmata, no kuras mēs mācāmies, un labas grāmatas atceras un pārlasa vairakkārt. Mērķis jau nav tikai nodzīvot ilgi, bet gan paveikt arī ko vērtīgu. Cilvēks taču ir rādīts, lai domātu.