Dzīves Svinēšan

„Dzīves svinēšana”

Noras Ikstenas romānu „Dzīves svinēšana” izlasīju pavisam nejauši. Mani piesaistīja grāmatas vāks, uz kura bija attēlota sieviete, ieinteresēja arī virsraksts, kas mani mudināja tuvāk iepazīties ar grāmatas tekstu. Par šo grāmatu bija labas atsauksmes internetā, jo Nora Ikstena ir no tām autorēm, kas savos darbos raksta par tādām tēmām, kas ir aktuālas.

Sākot lasīt romānu, nelikās nekas sevišķs , pat likās grāmatas teksts nesaprotams, jo nevarēju saprast, kura ir kura persona. Tālāk lasot un iedziļinoties tekstā, romāns mani ieinteresēja ar cilvēku do

o
omām par nāvi, mēs katrs par to esam domājuši.

Romāns ir par Helēnu, meitu, kura piedzīvo savas Eleonoras, mātes, bēres. Helēnai nav tuvas attiecības ar māti, tāpēc viņa daudz nezin par viņas dzīvi. Uz bērēm ierodas mātes draugi: Jonatans Sīmanis, Bita-Bita, Sofija Asara, Kirils Pelns, Konrāds Ķeizars, Emma Virgo, Uga Todhauzens. Eleonorai nav tuvinieku, kas viņu apglabātu. Šie draugi ar Eleonoru ir pavadījuši katrs savu dzīves posmu un katram ir kaut kas stāstāms par viņu. Katrs draugs izstāsta spilgtāko notikumu, ko ir
r
r pavadījis kopā ar Eleonoru, tas palīdz Helēnai, atklāt pavisam jauna mātes īpašības, par kurām viņa nemaz nenojauta. Tas ko stāsta draugi, Helēnai liek aizdomāties, jo viņa nekad nebija māti iedomājusies tādās situācijās. Helēnai tie ir lieli pārdzīvojumi, jo māte ne
e
ekad viņai par tādām lietām nebija stāstījusi. Mātei un meitai bija ļoti savādas attiecības, jo Eleonora nekad Helēnu nesauca par meitu un otrādi. Tas norāda to, ka Eleonoras un Helēnas attiecības nav bijušas tuvas kā tās ir normālā ģimenē.

Eleonora ir bijusi dzīves pieredzējusi sieviete, kurai ir bijuši daudzi vīrieši. To atklāj draugi, kas stāsta par saviem kopīgajiem piedzīvojumiem, kā viņi kopā ir dzēruši un uzdzīvojuši. Uz to arī norāda grāmatas virsraksts „Dzīves svinēšana”, jo tā tik tiešam bija – viņi svinēja dzīvi. Bērinieku acīs māte ir bijusi lielisks draugs, no kura vienmēr var paprasīt padomu un pamācību. Helēna nemaz nepazina šīs mātes īpašības, jo viņas savā starpā īpaši nesarunājās, ja vienīgi virtuvē. Eleonoras gudrība un vienkāršība draugu acīs bija zelta vērts. Vi
i
iņa bija it kā šo visu cilvēku balsts un uzklausītājs. Tas Helēnai ļāva iepazīt tuvāk māti, kas nekad tā pa īstam nav bijusi viņai. Helēnai vēl bija daudz jautājumu, kurus viņa gribēja uzdot Eleonorai, un viens no tiem bija šāds – kas ir viņas tēvs. Uz šo jautājumu Eleonora nekad nebija atbildējusi, jo, manuprāt, viņa pati nemaz nezināja to. Mātei nav bijusi viegla dzīve, par ko liecina draugu stāstītais, viņi ir priecājušies par katru dzīves labumu, ko tā deva. Tāpēc var ar
r
rī teikt , ka katru labo lietu māte ir svinējusi.

Šis romāns lika aizdomāties pa dzīvi un par to, cik labi mēs viens otru pazīstam un cik mēs tomēr esam atšķirīgi. Šim romānam ir gredzena kompozīcija – tas sākas un beidzas ar Helēnas sapni, kuru viņa vislabāk atceras. Tas sapnis bija par dzīvību un nāvi, no kurta it kā var izsecināts to, ka mēs nedzīvojam mūžīgi un katram pienāk sava kārta atstāt šo pasauli un varbūt doties uz labāku vietu.

Šī grāmata man patika, tā nebija ne skumja, ne priecīga – tā bija pārdomu grāmata. Romāna pēdējais citāts: „kas miris, lai dzīvi, kas dzīvo, lai mirst. Un mestie akmeņi pārtapa cilvēkos.” Šis citāts Ikstenas darbā liek domāt, ka nekas nebeidzas ar nāvi.

Leave a Comment