DABAS KATASTROFAS – ZEMESTRĪCES, CUNAMI, PLŪDI, VĒTRAS UN VULKĀNI

LATVIJAS REPUBLIKAS IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJA

ZINĀTNISKI PĒTNIECISKS DARBS

DARBA AUTORI:
DARBA VADĪTĀJA:

2005

Saturs
Ievads 3
1.Dabas katastrofas 4
1.1.Kas ir zemestrīces? 4
1.1.1.Patiesība par zemestrīču biežumu 5
1.1.2. Seismiskie apgabali 5
1.1.3. Stiprākās zemestrīces 20. Gadsimtā 5
1.1.4. Zemestrīces intensitātes skala (pēc 1952.gadā Krievijā pieņemtās) 6
1.2. Kas ir cunami? 6
1.3. Kas ir plūdi? 7
1.4. Kas ir vulkāni? 8
1.5. Vējš un vētra 10
1.5.1. Tornado 10
1.5.2. Tropiskie cikloni 11
1.5.3. Vēja intensitātes skala 11
1.6. Lielākās zināmās dabas katastrofas cilvēces vēsturē 12
2. Pētījumi par Latvijas mūsdienu iedzīvotāju attieksmi pret dabas katastrofām 13
Aptaujas rezultātu analīze 13
Secinājumi 23
Anotācija 24
Anotation 25
Izmantotās literatūras saraksts 26

Ievads
Mūsdienās arvien biežāk masu mēdijos redzama, lasāma un klausāma informācija par dažādām dabas katastrofām – zemestrīcēm, cunami, vētrām, plūdiem un vulkānu izvirdumiem. Šodien šādas stihijas skar ne tikai ārvalstis, bet kļuvušas aktuālas pat mūsu valstī – Latvijā. Vēl nesenā pagātnē, t.i., 2005.gada janvāra sākumā Latviju skāra postoša vētra. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem, iespējams, tā bija pirmā klātienē pieredzētā dabas stihija mūžā. Arī darba autori ar šādu situāciju sastapās pirmo reizi. Izjūtas bija ļoti spilgtas, kā rezultātā radās īpaša interese iepazīt dabas katastrofas un to izraisošos faktorus tuvāk.
Darba praktiskajā daļā autori ar anketas palīdzību, vēlējās noskaidrot 14 – 18 gadus vecu jauniešu izjūtas un attieksmi pret dabas katastrofām.
Pamatojoties uz literatūras izpēti un piedzīvoto vētru, izvirzījām šādu projekta darba tēmu, mērķi un hipotēzi:
• Tēma: Dabas katastrofas – zemestrīces, cunami, vētras, plūdi un vulkānu izvirdumi.
• Mērķis: Iepazīt dabas katastrofas un to izraisošos cēloņus.
• Hipotēze: Mazās pieredzes dēļ 14 – 18 gadus vecie jaunieši nespētu ātri un loģiski rīkoties dabas katastrofu gadījumā.
Uzdevumi:
1. Iepazīties ar teorētisko literatūru par dabas katastrofām – vētrām, zemestrīcēm, vulkāniem, plūdiem, cunami un to izraisošiem faktoriem;
2. Noskaidrot 14 – 18 gadus vecu jauniešu attieksmi un domas pret dabas stihijām.
3. Analizēt iegūtos rezultātus un izdarīt secinājumus.
Pētnieciskās metodes:
1. Teorētiskās literatūras izpēte.
2. Anketēšana.

1.Dabas katastrofas
1.1.Kas ir zemestrīces?

Zemestrīces ir Zemes garozas svārstības, kuru rezultātā rodas horizontālas nobīdes un vertikāli pamati gar lūzuma plaisu. Zemestrīces centrs jeb hipocentrs atrodas zemes garozā: vietu, kas atrodas virspusē, tieši virs tā, par epicentru. Zinātnes nozare, kas pēta zemestrīces, sauc par seismoloģiju. Zemestrīces stiprumu mērī ar seismogrāfu magnitūdās pēc Rihtera skalas. Maksimāli reģistrētā ir 8,9 magnitūdas. Zemestrīces okeānā izraisa cunami viļņus, tikai ap pusmetru augstus, bet garus un ātrus, kas piekrastē kļūst augstāki un nodara lielu postu. 95% no visām zemestrīcēm notiek ap Kluso okeānu un ap Vidusjūras baseinu.
Speciālisti tās iedala trijos veidos – tektoniskās, iegruvumu un vulkāniskās zemestrīces. Iegruvumu zemestrīces rodas tur, kur pazemes ūdeņos šķīstošajos iežos izveidojušies lieli pazemes tukšumi. Tiem sabrūkot, rodas satricinājums, ko var sajust zemes virspusē. No triju veidu zemestrīcēm šīs ir visvājākās, parasti tās sajūtamas pavisam nelielās teritorijās.
Vulkāniskās zemestrīces rodas, karstajai lavai grūdiena veidā laužoties uz augšu caur vulkāna kanālu, kas aizsērējis ar iepriekšējo izvirdumu produktiem. Spiediens vulkāna iekšienē šādos gadījumos var paaugstināties tā, ka izvirdums notiek spēcīga sprādziena veidā. Šādi izraisījušās zemestrīces var būt ļoti postošas, kaut arī parasti tās sajūtamas nelielās platībās tuvu vulkāna krāterim.
Visizplatītākais zemestrīču veids ir tektoniskās zemestrīces, kuru radītie satricinājumi ir visspēcīgākie un skar visplašākās teritorijas. Šo zemestrīču cēlonis ir pēkšņa iežu bloku lūšana, sabrukšana un pārbīdīšanās, kas notiek dziļi zemes dzīlēs. Pazemē notiekošo tektonisko kustību dēļ ieži ar laiku tiek saspiesti vai izspiesti tik tālu, ka radušies spriegumi pārsniedz iežu robežizturību. Tā rezultātā ieži plīst un drūp. Tas notiek ļoti ātri. Apkārtējie ieži saņemtā trieciena dēļ tikpat ātri tiek saspiesti, pēc tam atkal izplešas. Šīs elastīgās deformācijas lēni rimstošu svārstību veidā, ko sauc par seismiskajiem viļņiem, izplatās uz visām pusēm no notikumu vietas.
Daudzi pētnieki uzskata, ka visvairāk zemestrīces rodas tieši apmēram 700 km dziļumā. Dziļāk gan nav, jo trīci radošie slāņi tur sāk “kustēties” un vairs nespēj radīt rāvienus un grūdienus, kas izraisa zemestrīces. Kamēr seismiskie viļņi nonāk līdz virszemei, tie mainās un veic graujošas darbības pazemē. Kad zemestrīce izpaužas zemes virspusē, speciālisti to vērtē pēc intensitātes, pēc jau minētās Rihtera skalas.
Tās visas ir diezgan sarežģītas lietas, kuras zemestrīču biežu norišu rajonos māca jau bērniem. Labi gan, ka Latvijas iedzīvotājiem nenākas saskarties ar zemestrīcēm, kaut gan pavisam mazas tās pie mums reizēm ir reģistrētas. Tās bijušas, varētu teikt, atskaņas no tālu zemju dabas katastrofām. [3;1115]
1.1.1.Patiesība par zemestrīču biežumu
To, ka sen nav bijusi neviena zemestrīce, var teikt tikai tie, kas dzīvo apvidos, kur tās parasti nenotiek, kā, piemēram, valstīs ap Baltijas jūru. Patiesība ir diezgan skarba – gada laikā notiek vairāk nekā miljons zemestrīču, kuras var sajust to norises vietai tuvumā esošie cilvēki. Stiprākas zemestrīces, ar kuru sekām jārēķinās arī celtniecībā, notiek apmēram 2000 reižu gadā. Rēķinot sanāk, ka katru dienu kaut kur pasaulē notiek vidēji 5 – 6 zemestrīces. Seismiski aktīvajos rajonos ir vietas, kur līdz 5 ballu stiprām zemestrīcēm īpašu uzmanību nepievērš. Tādi rajoni, kur zemestrīces nenotiek nekad, nav zināmi. Vidēji apmēram reizi gadā kādā pasaules malā notiek zemestrīce, kuru nešaubīgi var nosaukt par dabas katastrofu.
Mūsu mierīgās zemes iedzīvotājiem ir diezgan grūti izprast šāda notikuma izcelsmi, norisi un sekas. Tādēļ par to, kas īsti ir šī mums mazpazīstamā dabas dīvainība – zemestrīce, kur un kādēļ tā rodas. Varbūt kādam šis stāstījums liksies pārāk sauss, pārāk bagāts dažādiem skaitļiem, bet tieši tie, kas skaidri un nepārprotami liecina par faktiem, visskaidrāk vēstī par neparasto dabas stihiju un tās drausmīgajām izpausmēm. [2;12]
1.1.2. Seismiskie apgabali
Teritorijas, kuru zemestrīces notiek bieži, sauc par seismiskajiem apgabaliem. Piemēram, Krievijā tādas vietas ir ap Ļenu un Indigirkas, un Kolimas augšteci. Bijušās Padomju savienības teritorijās vietas, kur bieži notiek ļoti stipras zemestrīces, apņem apmēram pusotru miljonu kvadrātkilometru. Biežas zemestrīces ir Ķīnā, Japānā, Indijā, Vidusjūras zemēs, Karpatos, Vidusāzijā. Seismiskajos apgabalos atrodas lielākā daļa pasaules seismisko staciju. Pavisam tās ir apmēram 2500. Seismisko staciju galvenais darbarīks, ar kuru strādā zemestrīču pētnieki, ir seismogrāfs. [2;12]
1.1.3. Stiprākās zemestrīces 20. gadsimtā
Vieta un laiks Magnitūdas
1. Konsepsjona (D. Amerika – Čīle), 1960.g. 8,8
2. Kuriļu salas (Krievija), 1958.g. 8,7
3. Prunča Viljama līcis (ASV), 1964.g. 8,6
4. Gaņsu province (Ķīna), 1920.g. 8,5
5. Kamčatka (Krievija), 1952.g. 8,5
6. Krasta Kordiljeras (D. Amerika – Čīle), 1906.g. 8,4
7. Bolnaja grēda (Mongolija), 1905.g. 8,2
8. Kalifornija (ASV), 1906.g. 8,2
[2;13]
1.1.4. Zemestrīces intensitātes skala (pēc 1952.gadā Krievijā pieņemtās)

Balles Īss raksturojums
1 Augsnes svārstības reģistrē mērierīces.
2 Atsevišķos gadījumos jūt cilvēki, kas atrodas miera stāvoklī.
3 Svārstības jūt nedaudzi cilvēki.
4 Svārstības jūt daudzi cilvēki. Iespējama stiklu šķindēšana.
5 Karājošos priekšmetu šūpošanās. Daudzi guļošie atmostas.
6 Ēkās viegli bojājumi.
7 Plaisas apmetumos un atsevišķu daļu nokrišana, mazas plaisas sienās.
8 Lielas plaisas sienās, krīt karnīzes un skursteņi.
9 Dažās ēkās grūst sienas.
10 Sagrūst daudzas ēkas. Plaisas gruntī līdz 1 m.
11 Neskaitāmas plaisas uz zemes virsmas, lieli nogruvumi kalnos.
12 Neskaitāmas plaisas uz zemes virsmas, lieli nogruvumi kalnos.
[9]
1.2. Kas ir cunami?
Cunami ir lieli seismiski ierosināti viļņi jūrā vai okeānā. Viena no bargākajām dabas parādībām, kas nodara lielu postu piekrastes saimniecībai un kuras laikā iet bojā daudz cilvēku. Cunami nav iespējams precīzi prognozēt, jo nav pilnībā izzināta tā izcelsme. Nelieli cunami veidojas, izverdot zemūdens vulkānam vai notiekot zemūdens nogruvumam, bet lieli cunami veidojas, pēkšņi pārvietojoties Zemes garozas blokiem spēcīgas zemestrīces laikā. Zemestrīces stiprums pēc Rihtera skalas ir lielāks par 7 ballēm, un tās epicentrs atrodas līdz 30 km dziļumā. Šie pazemes spēki iekustina milzīgas ūdens masas, kas no centra pārvietojas dažādos virzienos. Raksturīgi cunami veidošanās rajoni ir Klusā okeāna nomale pie Čīles, Japānas. Domājams, ka kādreiz cunami viļņus ir radījuši arī lieli meteorīti, kas iekrituši okeānā. Galvenā cunami viļņa garums sasniedz vairākus 100 km. Izplatīšanās ātrums ir 50 – 1000 km/h. atstatums starp divu viļņu mugurām ir 5 – 1500 km. Parasti tie piekrastē tie uzvirzās sērijveidā. Viļņu augstums atklātā okeānā ir 0,01 – 5 m, un tie nav bīstami. Cunami viļņu lielākais spēks parādās piekrastē, kad to augstums strauji pieaug līdz 10 m, reizēm pat 50 m, viļņu ātrums samazinās līdz 30 – 100 km / h., jo priekšējās ūdens masas bremzējas, bet aiz tām nākošās kā stāva siena gāžas uz krasta. Jo krasts stāvāks, jo vilnis augstāks. Tas savā ceļā noposta visu. Pa upju grīvām tie iekļūst tālu sauszemē un nereti izraisa plašus plūdus. Cilvēces vēsturē reģistrēts ~ 1000 cunami gadījumu, postoši no tiem bijuši ~ 100. Visvairāk cunami bijuši Klusajā okeānā. Liela traģēdija notika 1703.g. decembrī, kad cunami viļņi uzbruka Japānas piekrastei 4 reizes. Atlantijas okeānā reģistrēti ~ 200 cunami. Lielākais no viļņiem novērots 1755.g. Lisabonas zemestrīces laikā, kad viļņa augstums pārsniedza 20 m. Daži desmiti cunami ir reģistrēti arī Indijas okeānā. Nelieli cunami var būt arī jūrās (Melnajā jūrā 1927.g. un 1966.g.). Viena no pazīmēm, kas vēstī par cunami tuvošanos, ir jūras atkāpšanās no krasta. Japānas, Kuriļu salās, Aļaskas, Sahalīnas, Kamčatkas piekrastēs un citur ir izveidoti speciāli cunami prognozēšanas dienesti, galvenais dienests atrodas Honolulu (Havaju salās). [1;42 – 43]
1.3. Kas ir plūdi?
Plūdi ir teritorijas appludinājumi, paaugstinoties ūdens līmenim upē, ezerā vai jūras piekrastē. Plūdi iespējami visos gadalaikos un gandrīz visos zemes apgabalos. Visvairāk no plūdiem cieš iedzīvotāji upju ielejās. Vienā un tajā pašā teritorijā plūdi var atkārtoties vairākas reizes gadā. Parasti tie sākas pēkšņi; applūst vairākus tūkstošus kvadrātkilometru plaša teritorija un paaugstināts ūdens līmenis var saglabāties pat vairākus mēnešus. Plūdus izraisa strauja sniega segas kušana (pali), spēcīgas un ilgstošas lietus gāzes, ledus sastrēgumi pavasarī un vižņu sastrēgumi rudenī. Daudz nokrišņu var dot tropiskie un reizēm arī mēreno platumu cikloni, ja to kustību palēnina kāds šķērslis. Diennakts laikā dažviet nolīst pat 1000 mm nokrišņu. Kalnos šādos apstākļos veidojas seljes un noslīdeņi. Līdzenumos pastiprinās erozijas procesi. Piejūras apgabalos bieži plūdus izraisa tropiskie cikloni. Plašu teritoriju jūras piekrastē un upju grīvā var applūdināt vējuzplūdi – vēja atdzītais ūdens vai jūras, kā arī zemūdens zemestrīču un vulkānu izvirdumu radītie ūdens viļņi – cunami. Visbiežāk pārplūdusi ir Huanhe. Sevišķi spēcīgi plūdi bija 1887.g., kad appludinātajā teritorijā izveidojās 3m biezs noguluma slānis. Tik pat bīstama ir Jandzi. No tās plūdiem regulāri cieš 20 – 40 miljoni iedzīvotāji. Plaši pārplūst arī Misisipi, sevišķi tās lejtecē, Amazone, Amūras baseina upes, Inda, Ganga, Eiropas ziemeļu daļas upes. Plūdi ir vieni no postošākajām dabas parādībām. Pēdējo 100 gadu laikā plūdos gājuši bojā aptuveni 9 miljoni iedzīvotāju. Neviena cita dabas stihija nav paņēmusi tik daudz cilvēku dzīvību. Mērenajos platumos plūdi parasti nenodara tik lielu postu un novērojami 2 – 3 reizes 10 gados, bet katastrofāli plūdi ir 2 – 3 reizes 100 gados. Latvijā visplašāko teritoriju applūdina Lubāns, Lielupe. [1;222 – 223]
Plūdus izraisa pamatā nokrišņi. Tie nes ielejās dubļus un klinšu gabalus. Izejot no krastiem, upe var aiznest prom automašīnas, iznīcināt mājokļus un citas būves. Tāpēc ir jābūt gatavam palīdzēt ģimenei un sabiedrībai.
Ja pēc drošības mēriem sekos iedzīvotāju evakuācija – jāatceras šādus pasākumus:
• Atslēgt elektrību un gāzi;
• Aizvērt visas durvis un logus;
• Pamēģiniet nodrošināt sev līdzņemšanai visu nepieciešamo pirmām stundām – segu, praktiskās un siltās drēbes, zābakus, enerģētiski vērtīgos pārtikas produktus (šokolāde, ūdens, piens), dokumentus, naudu un vērtīgas lietas, kas bieži ir nepieciešamas, kad visu pārējo aiznes ūdens.
Viss var notikt mazā laika brīdī, tāpēc reakcijai var palikt tikai pāris sekundes.
Aizsardzība no plūdiem balstās uz pareģojuma un preventīviem mēriem. Daži padomi:
• Cenšaties savākt visu, kas var būt vajadzīgs – glābšanas riņķi, virvi, kāpnes, signāllīdzēkļus, peldēšanas līdzekļus;
• Cenšaties glābt cilvēkus, kurus stihija atrāvusi no pārējiem, cenšaties veikt pirmo medicīnisko palīdzību, ja tā nepieciešama;
• Ja draud ūdenī iekrišana, negaidot palīdzības pienākšanu jānovelk apavus un jācenšas tikt ārā no smagā un šaurā apģērba;
• Jāuzpilda kreklu un bikses ar vieglām peldošiem priekšmetiem (bumbiņām, tukšām aizvērtām plastmasas pudelēm);
• Izmantot galdus, automašīnu riepas, glabāšanas jostas, lai turētos uz ūdens virsmas;
• Lēkt ūdenī pēdējā brīdī, kad citas izvēles nav. [8]
1.4. Kas ir vulkāni?
Pieņemts uzskatīt, ka pa vulkāniem šķidrā lava un gāzes izverd tieši no Zemes mantijas. Tā nav taisnība. Kad karstā, cietā iežu masa ceļas augšup no mantijas, spiediens krītas un neliela daļa iežu sāk kust. Šie izkusušie ieži, saukti par magmu, ir mazāk blīvi nekā cietie ieži. Augšup plūstošā magma, cenšoties izspiesties virszemē, rada Zemes garozā plašus kanālus. Kad tā izlaužas virspusē spiediens krītas. Magmā izšķīdušās gāzes izspiež to pa aptveri virszemē, kur tā iegūst nosaukumu “lava”.
Vulkāna “uzvedību” ir atkarīga no tā, kāda tipa magma no tā izplūst. Piemēram, vulkāni Havaju salās un Islandē atrodas tieši virs karsto mantijas iežu izplūdes vietām, sauktām par karstajiem punktiem. Lava, kas izplūst pa šiem vulkāniem, nāk no dažkārt pat vairāk nekā 150 km lielu dziļumu mantijā. Lavas un mantijas sastāvs atšķiras, jo tikai niecīga daļa mantijas iežu izkūst. Izkausētā lava pa Zemes garozas plaisām izspiežas virszemē un veido blīvu, melnu iezi – bazaltu. Lavas plūšanas ātrums sauszemē var sasniegt 50 km/h.
Ja šī tipa lava izplūst zem ūdens, tā strauji atdziest, sacietē un veido vulkāniskās salas. Ja lava ir piesātināta ar gāzēm, tās izvirdums ir kā brīnumaina strūklaka. Kamēr šī lava plūst brīvi, tā izverd vienmērīgi, bez eksplozijas.
Cita tipa vulkāni ir radušies vietās, kur okeāniskā plātne pavirzās zem kontinentālās. Okeāniskā garoza daļēji kūst, veidojot stīgru lavu, kura ir bagāta ar silīcija dioksīdu un kurā ir arī ūdens. Izvirduma laikā, krasi krītoties spiedienam, ūdens pārvēršas tvaikā. Notiek eksplozija, kurā tiek izmesti putekļi un gāzes, kas traucas lejup pa vulkāna nogāzēm ar ātrumu 200 km/h. Šo parādību franču valodā sauc par nuēe ardente, kas nozīmē “kvēlojošā lavīna”.
Karstā lava, toksiskās gāzes un slāpējošie pelni – to visu izverd vulkāns, un tie var būt nāvējoši dzīvām būtnēm. Taču cilvēki turpina dzīvot vulkānu piekājē, par spīti draudošajām briesmām. Tas ir tādēļ, ka vulkāniskās augsnes parasti ir auglīgas, bet vulkānu izvirdumi atkārtojas ar lieliem starplaikiem, kas rada mānīgu drošības izjūtu. Sekas var būt graujošas. 1902.g. notika līdzīgs izvirdums, kad Vezuvs dubļos un pelnos apraka Senās Romas impērijas pilsētas Herkulānu, Pompejus un Stabijas. Novērojot gravitācijas un vulkānisko gāzu sastāva pārmaiņas, ko izraisa izkausētās lavas plūšana augšup, pastāv iespēja paredzēt vismaz dažus izvirdumus. Dažkārt pirms izvirduma vulkāns pilnībā nosprostojas ar lavu. Kad sākās Senthelēnas kalna izvirdums 1980.g. Vašingtonas štatā (ASV), lielāko daļu cilvēku paguva evakuēt, pirms vēl bija noticis izvirdumsprādziens. Milzīgs noslīdenis noārdīja daļu vulkāna, atslēdzot lavas kanālu. Lava izvirda gan uz sāniem, gan uz augšu, izmetot gaisā gandrīz kubikkilometru iežu un noguldot mežus vairāk nekā 30 km rādiusā. [7; 47 – 49]

1.5. Vējš un vētra
Pastāvošais vēju modelis atmosfēras apakšējā daļā ir gaisa trīsdimensiju kustības rezultāts. Pie ekvatora, kur Saule spīd visintensīvāk, siltais gaiss ceļas augšup un horizontālo vēju ātrums ir mazs. Jūrnieki pazīst šos reģionus kā bezvēja joslu. Gaiss, kas plūst augšup virs ekvatora joslas, tālāk pārvietojas virs tropu apgabaliem, kur daļa no tā plūst lejup, radot vējus – pasātus – kuri pūš ekvatora virzienā: ziemeļpuslodē – no ziemeļaustrumiem, dienvidpuslodē – no dienvidaustrumiem. Aiz 30 – 35 grādiem ģeogrāfiskā platuma dominē rietumu vēji.
Daudzviet pasaulē pūš spēcīgi vietējie vēji, un tiem ir doti nosaukumi. Piemēram, Dienvideiropā auksto ziemeļu vēju, kas pūš lejup pa Ronas un citu upju ielejām, sauc par mistrālu. [7; 44]
1.5.1. Tornado
Kad dažviet gaiss stipri sasilst, tas izplešas un rotējot plūst augšup, ieraujot virpulī arvien vairāk zemāk esošā gaisa. Tornado parasti sākas negaisa mākoņos, kur sastopamas siltā gaisa un aukstā gaisa plūsmas. Veidojas rotējoša gaisa sistēma, kura aizvien ātrāk iesūc apakšējo gaisu, un mākoņa pamatnē parādās gaisastabs, kas tuvojas zemes virsmai. Gaisa iesūkšanas spēks piltuvē ir neaprakstāms, un vēja ātrums var sasniegt 480 km/h jeb 133 m/s, kas nav nekas neparasts. Daži tornado ilgst stundām, daži pāris sekunžu. Virpuļa pamatnes diametrs var būt no dažiem metriem līdz pat kilometram. Amerikas Savienoto Valstu vidējo rietumu rajonus dažkārt sauc arī par tornado aleju, jo katru gadu šo teritoriju šķērso simtiem tornado. Tie veidojas, kad karstais, mitrais gaiss no Meksikas līča sastopas ar auksto, sauso gaisu no Kanādas. 1965.g. 19.aprīlī 6 štatus šķērsoja 37 tornado, 9 stundu laikā nogalinot 271 cilvēku. [7;45]
1.5.2. Tropiskie cikloni
Tropiskie cikloni nodara plašākus postījumus nekā tornado. Daudzi tropiskie cikloni veidojas vasaras beigās. Tas notiek, kad jūrā ūdens temperatūra ir visaugstākā un simtiem vētru sistēmu apvienojas vienā virpuļojošā zema spiediena sistēmā, kas dažkārt diametrā sasniedz vairākus simtus kilometru. Vēja ātrumam palielinoties, tropiskie cikloni virs siltajiem ūdeņiem pieņemas spēkā un pārvietojas, līdz sasniedz sauszemi.
Meksikas līcī, Atlantijas okeāna rietumdaļā, tropiskos ciklonus sauc par orkāniem. Ziemeļpuslodē orkāni virpuļo pretēji pulksteņrādītāju kustības virzienam un visbiežāk veidojas augustā un oktobrī. Dienvidpuslodē cikloni griežas pulksteņrādītāju kustības virzienā un visbiežāk rodas janvārī un aprīlī. Tropiskos ciklonus Dienvidaustrumu Āzijā sauc par taifūniem.
Visi tropiskie cikloni nes spēcīgas lietusgāzes un vēju, kura ātrums var pārsniegt 200 km/h. tā kā cikloni ir pazemināta spiediena apgabali, tie zem sevis jūrā paaugstina ūdenslīmeni, izraisot neaizsargātos piekrastes rajonos katastrofālus plūdus, ko sauc par vējuzplūdiem. [7;46]
1.5.3. Vēja intensitātes skala
Balles Vēja ātrums (km/h) Pazīmes
0 <1 Bezvējš. Dūmi ceļas augšup vertikāli.
1 1 – 5 Viegla gaisa pūsma. Dūmi nedaudz noliecas, bet karogi neplīvo.
2 6 – 11 Neliels vējš. Dūmi norāda vēja virzienu.
3 12 – 19 Lēns vējš. Karogi plīvo, lapas šalc.
4 20 – 29 Mērens vējš. Šūpojas nelieli koku zari.
5 30 – 39 Mērens stiprs vējš. Lokās zari un tievi koku stumbri.
6 40 – 50 Stiprs vējš. Lietussargi tiek izliekti augšup.
7 51 – 61 Ļoti stiprs vējš. Pret vēju grūti iet.
8 62 – 74 Vētrains vējš. Lūst koku zari.
9 75 – 87 Vētra. Dūmeņi tiek sašķiebti, cieš arī jumti.
Balles Vēja ātrums (km/h) Pazīmes
10 88 – 102 Stipra vētra. Koki tiek zemu noliekti.
11 103 – 120 Auka. Koki tiek izrauti ar visām saknēm, tiek pārnesti automobiļi.
12 <120 Orkāns. Celtnes tiek sagrautas, pilnīga postaža.
1805.g.britu admirālis sers Frānsis Boforts (1774.g. – 1857.g.) vēja stipruma mērīšanai (ballēs) izveidoja Boforta skalu, kas joprojām tiek plaši lietota. [4; 42 – 45]
1.6. Lielākās zināmās dabas katastrofas cilvēces vēsturē
Upuru skaits Gads Notikums
3 700 000 1931 Plūdi Huanhe un Jandzi upē Ķīnā
500 000 – 2 000 000 Ap 5500.g.pr.Kristus Plūdi, iespējams, Melnajā jūrā nogalināja līdz 10% reģiona iedzīvotāju un deva iedvesmu leģendām par grēku plūdiem
1 000 000 1201 Zemestrīce Tuvajos Austrumos – Ēģiptē un Sīrijā
900 000 1877 Plūdi Ķīnā
830 000 1556 Zemestrīce Šaņsi provincē Ķīnā
300 000 – 500 000 1970 Ciklons un plūdi Bangladešā
255 000 – 655 000 1976 8,2 balles spēcīga zemestrīce Ķīnas austrumos Tjaņdziņas provincē
200 000 1920 8,6 balles stipra zemestrīce un zemes nogruvumi Gaņsu provincē Ķīnā
200 000 856 Zemestrīce Irānā
150 000 2004 9,0 baļļu zemestrīce un cunami Indijas okeānā skāra 10 valstis
142 000 1923 Lielā Tokijas zemestrīce un ugunsgrēks izpostīja Japānas galvaspilsētu
138 000 1991 Ciklons Bangladešā
110 000 1948 7,3 balles spēcīga zemestrīce Turkmenistānā, kurā gāja bojā arī pašreizējā valsts līdera māte
100 000 1099 No Ziemeļjūras nākoši milzu viļņi appludināja Anglijas un Nīderlandes krastus
92 000 1815 Vulkāna izvirdums Sumbavā Indonēzijā
83 000 1908 Zemestrīce Itālijas pilsētā Mesīnā
77 000 1755 Zemestrīce un cunami pie Portugāles krastiem, kas nopostīja Lisabonu.
[5]
2. Pētījumi par Latvijas mūsdienu iedzīvotāju attieksmi pret dabas katastrofām

Aptaujas rezultātu analīze

Lai realizētu projekta darba pētniecisko daļu un noskaidrotu cilvēku attieksmi pret dabas katastrofām, izmantojām pētnieciskās metodes: anketēšanu un intervēšanu. Par pētījuma bāzi izvēlējāmies Tukuma Raiņa ģimnāziju. Pētījumā piedalījās 14-18 gadus veci jaunieši, kopskaitā 150. No tiem 65 zēni, bet 85 bija meitenes.
Aptaujas rezultātu analīzi sāksim ar anketas 1. jautājumu. Respondentiem tika uzdots jautājums, vai esat piedzīvojuši kādu dabas katastrofu.
Kā redzams 1. diagrammā, 97% no aptaujātajiem respondentiem ir piedzīvojuši kādu no dabas katastrofu veidiem. Pēc iegūtajiem datiem mēs secinām, ka dabas katastrofas ir neizbēgamas un gandrīz visiem iedzīvotājiem ar tām agri vai vēlu nākas saskarties. 3% respondentu nav nācies saskarties ar dabas katastrofām. Domājams, ka lielākā daļa aptaujāto ir saskārušies ar notikumiem, kuri norisinājās Latvijā šī gada janvāra sākumā, kad plosījās orkāns.

1. diagramma

2. diagramma

Ar šīs anketas jautājuma palīdzību mēs uzzinājām, kādas izjūtas pārņēma respondentus dabas katastrofas laikā (skat. 2. diagrammu). Kā redzams lielākajai daļai, t.i., 47% cilvēku bija intereses par notiekošo laukā. Ar sajūsmu notiekošo vēroja 15% respondentu. Savukārt, 19% no aptaujātajiem cilvēkiem izjuta bailes katastrofas laikā. Bet 7% respondentu šādās situācijās izjūt vienaldzību. Viens no respondentiem atzina, ka dabas katastrofu laikā bijis panikā. Starp atbildēm 11% respondentu minēja variantu “cits”. Aptaujātie uzsvēra, ka dabas stihiju laikā jutās apdraudēti un uztraukti, jo apzinājās savu nekompetenci un rīcības nespēju.
Kopumā lielākā daļa cilvēku tomēr šādas situācijas uztver kā piedzīvojumu. Apkopojot iegūtos datus, varējām secināt, ka jaunākā vecuma respondenti ir ziņkārīgi, kā arī mazāk bailīgi, jo 14-16 gadus vecie zēni dabas stihiju laikā nejūtas nobijušies. Savukārt, visbailīgākās šādās situācijās ir 17-18 gadus vecas meitenes. Vairākums no respondentiem, kuri atzīmēja atbilžu variantu “vienaldzīgs”, bija zēni.
Secinām, ka cilvēku sajūtas dabas katastrofu laikā ir ļoti dažādas. Izjūtas atšķirīgas ir arī dažāda vecuma un dzimuma pārstāvjiem.

3. diagramma

Apkopojot iegūtos datus noskaidrojām, ka lielākā daļa no respondentiem, t.i., 54% izjuta līdzjūtību. Gandrīz trešā daļa aptaujāto cilvēku bija šokēti par notikušo Dienvidaustrumu Āzijā. Zīmīgi, ka 9 % no aptaujātajiem šie notikumi bija pilnīgi vienaldzīgi. Iespējams, ka šiem 9 % respondentu, kuri visi ir vīrieši, vienaldzību izraisīja tas, ka viņus šī postošā dabas stihija neskāra. Šokēti galvenokārt bija 17-18 gadus vecie jaunieši. Bailes par cunami un tā nāvējošajiem postījumiem izjuta 5% no aptaujātajiem. Jaunieši, kuri izvēlējās variantu “cits”, atzīmēja, ka radās īpaša interese par postījuma apmēriem, kā arī cēloņiem, prognozēšanas iespējām u.c., kas veicina šādu dabas stihiju rašanos. Salīdzinot savā starpā abas vecuma grupas jauniešus, konstatējām, ka līdzjūtīgāki ir 17-18 gadus vecie respondenti.
Rezultātā varam secināt, ka domas šajā jautājumā dalās, jo ne visi respondenti nopietni uztver dabas katastrofas un to postošo spēku. Tomēr prieks, ka nedaudz vairāk pa pusi aptaujāto spēj iejusties Dienvidaustrumu Āzijas iedzīvotāj piedzīvotajās sāpēs (skat. 3. diagrammu).

4.diagramma

Kā redzams 4. diagrammā, tad lielākā daļa respondentu ieklausījās speciālistu viedoklī par drošību un dabas stihijas laikā uzturējās mājās – 58%. Katastrofas laikā pie draugiem bija 11%, bet ar radiem kopā notiekošo pārdzīvoja 6% respondentu. Ļoti nedrošos apstākļos uzturējušies 17% aptaujāto, no kuriem 11% atradušies mežā vai tā tuvumā, bet 6% jauniešiem vētra nav bijusi šķērslis, lai šajā laikā atrastos uz ielas. Kā redzams 3 diagrammā, tad 8% respondentu atbildot uz jautājumu atzīmējuši variantu “cits”. Šie jaunieši par uzturēšanos vietu dabas stihijas laikā min klubus. Tātad vētra Latvijā nav kavējusi cilvēku vēlmi atpūsties un izklaidēties. Pēc iegūtajiem datiem, secinām, ka starp respondentiem ir cilvēki, kuriem patīk riskēt un izbaudīt ekstrēmas situācijas, uzturoties ārpus ēkām vētras laikā.

5.diagramma

Lai atklātu respondentu domas par to, vai dabas katastrofas ir likumsakarīgas vai nejaušas parādības, izmantojām anketas 5. jautājumu.
Lielākā daļa aptaujāto, t.i., 77% uzskata, ka dabas stihijas izraisa kādi noteikti cēloņi un to norise zinātniski ir izskaidrojama, paredzama. Savukārt, tikai 23% jauniešu piekrīt idejai, ka katastrofas ir nejaušības (skat. 5. diagrammu).
Salīdzinot jauniešu uzrādītās atbildes pēc dzimuma, zīmīgi, ka gandrīz visas 17-18 gadus vecās meitenes dabas katastrofas uzskata par likumsakarīgām, savukārt, lielākā daļa šī paša vecuma zēni stihijas uzskata par nejaušībām. 14-16 gadus vecu respondentu viedoklis arī ir atšķirīgs. Lielākā daļa zēnu katastrofas uzskata par likumsakarīgām. Bet šī vecuma meitenēm nav izteikti viens viedoklis.

6.diagramma

Lai pārliecinātos par respondentu spējām racionāli rīkoties neparedzamās situācijās, to starp arī dabas katastrofu gadījumā, analizēsim anketas 6.jautājumu. Pārsvarā saņēmām divus atbilžu variantus t.i., “jā” un “nezinu”. 44% respondentu atzīst, ka šādās situācijās spētu rīkoties racionāli. Savukārt, 11% aptaujāto jauniešu atbildēja, ka dabas stihiju laikā nespētu rīkoties racionāli. Tas varētu liecināt par to, ka šie cilvēki ekstrēmās situācijās rīkojas vairāk balstoties uz emocijām. Atbildot uz šo jautājumu konkrētu viedokli nespēja izteikt 45% respondentu. Par iegūtajiem datiem iespējams pārliecināties 6.diagrammā.
Kā redzams, tad ir diezgan liels to cilvēku apjoms, kuri nespēj pateikt kā rīkotos katastrofu situācijās. Tas liek domāt, ka respondentu pieredze šādu situāciju risināšanā ir ļoti maza vai nekāda. Tas varētu liecināt arī par to, ka jaunieši sevi pilnībā nav iepazinuši kā arī savas spējas neprot prognozēt.

7.diagramma

Zināms, ka labi dzīvās dabas un tās iemītnieku pazinēji, prot paredzēt dabas stihiju tuvošanos. Arī zinātnieki iegulda lielu darbu šo katastrofu iepriekš prognozēšanā. Tomēr ne vienmēr tas izdodas precīzi un savlaicīgi, kā rezultātā mums nākas cīnīties pat ar ļoti postošām sekām.
Kā redzams 7.diagrammā, tad tomēr lielākā daļa respondentu, t.i., 62% uzskata, ka cilvēki nākotnē spēs laicīgi paredzēt katastrofas tuvošanos, tātad arī laikus padomāt par savu īpašumu, mantu, kā arī sevis pasargāšanu. Negatīvi noskaņoti par savlaicīgām prognozēšanas iespējām ir 21% no aptaujātajiem. Savukārt, nenoteikts viedoklis ir 17% respondentu.

8.diagramma

Lai noskaidrotu jauniešu viedokli par to, vai cilvēks un viņa rīcība varētu tikt uzskatīta par dabas stihiju cēloņiem, analizēsim anketas 8.jautājumu.
Ļoti līdzīgi sadalās cilvēku viedoklis starp atbilžu variantiem “nē” un “nezinu”. Aplūkojot 8.diagrammu, redzams, ka 23% respondentu nespēj izteikt konkrētu viedokli, bet 29% aptaujāto jauniešu uzskata, ka dabas katastrofām nav nekāda saistība ar cilvēku un viņa rīcību uz zemes, ārpus atmosfēras.
Pozitīvu atbildi snieguši 48% respondentu, atzīstot, ka cilvēks var tikt uzskatīts par cēloni pasaulē notiekošajām dabas katastrofām.

9.diagramma

Lai pārliecinātos par aptaujāto viedokli, kas saistīts ar dabas stihiju novēršanu, izmantojām anketas 9.jautājumu.
Vēloties precizēt cilvēku viedokli, šo jautājumu izveidojām izvērstāku, t.i., respondentiem ne tikai bija jāizvēlas kāds no atbilžu variantiem, bet tas arī jāpamato. No aptaujātajiem cilvēkiem 24% atzina, ka katastrofas būtu iespējams novērst (skat. 9.diagrammu). Savas atbildes pamatošanā aptaujātie min tādus veidus kā savlaicīgāku katastrofas tuvošanās prognozēšanu un paziņošanu, saudzīgāku attieksmi pret dabu, tās nepiesārņošanu, daļa no jauniešiem piemin arī Kioto līguma nozīmīgumu katastrofu mazināšanā. Par stihiju novēršanas iespējamu risinājumu jaunieši uzsver arī dabas bagātību, t.i., naftas, gāzes, metālu, dārgakmeņu u.c. neaizskaršanu. Respondenti, kuri vairāk domāja par to, lai nerastos tik postošas sekas dzīvojamās zonās, ierosināja būvēt drošākas ēkas, kā arī tās necelt aktīvajos dabas stihiju rajonos.
Kā redzams 9.diagrammā, tad 42% respondentu atzīst, ka cilvēks nevar novērst dabas katastrofas. Pamatojot savu atbildi, jaunieši uzsver, ka daba ir ļoti piesārņota, ko izraisījusi cilvēku nevērība, neiecietība pret to. Starp aptaujātajiem respondentiem bija arī cilvēku, kuri uzskata, ka dabas stihijas cilvēks nevar novērst tādēļ, ka ir katastrofas, kuras rodas neatkarīgi no cilvēka, piemēram, zemestrīces, vulkānu izvirdumi. Daļa jauniešu uzsver, ka cilvēki var izvairīties, t.i., evakuēties, bet ne novērst katastrofas. Kā pamatojums tika minēts arī variants, ka daba paliek daba, cilvēka spēkos nav to mainīt. Vairāki respondenti uzskata, ka iemesls meklējams arī zinātnes un jauno tehnoloģiju attīstībā.
34% no aptaujātajiem atzīst, ka viņiem nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

10.diagramma

Apkopojot respondentu atbildes par anketas 10. jautājumu, redzams, ka nedaudz vairāk kā puse no jauniešiem, t.i., 52% uzskata, ka dabas katastrofas to iznīcinošais spēks atstāj neatgriezeniskas izmaiņas cilvēku psihē. Savukārt, 19% aptaujāto apgalvo, ka stihijas cilvēku psihē nespēj izraisīt paliekošas sekas. Bet 29% respondentu domā, ka visu nosaka cilvēku psiholoģiskās īpatnības, kā rezultātā cilvēki var reaģēt dažādi. (skat. 10. diagrammu).

Secinājumi
Rakstot šo darbu, autori iepazinās ar dažādu literatūru par dabas katastrofām, tādējādi iegūstot daudz jaunu zināšanu. Tuvāk autori iepazina dažādus dabas stihiju veidus, to cēloņus, norisi un sekas.
Tika anketēti 150 respondentu un autoru izvirzītā hipotēze daļēji apstiprinājās. 11% respondentu saprot, ka stihijas gadījumā nespētu rīkoties racionāli. 45% aptaujāto nesaprot vispār kā rīkoties šādās situācijās un varētu pat krist panikā. 14 – 18 gadus veciem jauniešiem nav vajadzīgās pieredzes un viņi nav iepazinušies ar literatūru, kas ir vajadzīga, lai stihijas laikā spētu nodrošināt savu un apkārtējo cilvēku drošību.
Pēc darba uzrakstīšanas varam secināt, ka:
• zemestrīces stiprumu mērī ar seismogrāfu magnitūdās pēc Rihtera skalas.
• cunami ir lieli seismiski ierosināti viļņi jūrā vai okeānā, un viena no bargākajām dabas parādībām, kas nodara lielu postu piekrastes saimniecībai un kuras laikā iet bojā daudz cilvēku.
• plūdus izraisa strauja sniega segas kušana (pali), spēcīgas un ilgstošas lietus gāzes un ledus sastrēgumi pavasarī.
• vulkānā karstā, cietā iežu masa ceļas augšup no mantijas, spiediens krītas un neliela daļa iežu sāk kust. Magma ir šie izkusušie ieži, kuri ir mazāk blīvi nekā cietie ieži.
• bezvēja josla ir pie ekvatora, jo tieši tur Saule spīd visintensīvāk un siltais gaiss ceļas augšup ,savukārt horizontālo vēju ātrums ir mazs.
• lielākā daļa 14 – 18 gadus vecie jaunieši neapzinās dabas katastrofu bīstamību un tās nesto postu, jo viņiem dabas stihija ir kā interesanta muzeja apmeklēšana.
• pēc jauniešu domām dabas stihijas izraisa kādi noteikti cēloņi un to norise ir zinātniski izskaidrojama, paredzama.
• pēc jauniešu domām tieši cilvēks ir dabas katastrofu cēlonis.

Anotācija

Pasaulei arvien straujāk attīstoties pieaug arī dabas katastrofu iespējamība. Lai dažādas stihijas izdotos paredzēt laicīgāk, vispirms nepieciešams iepazīties ar to būtību, rašanās cēloņiem, kā arī ar atstātajām vēstures liecībām.
Darba tēmas izvēli veicināja Latvijā 2005.g. janvārī notikusī vētra.
Zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no 2 daļām, nobeiguma, secinājumiem, izmantotās literatūras saraksta un pielikuma.
Darbā atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem ir iepazīta literatūra par dabas katastrofu 5 veidiem: zemestrīcēm, cunami, plūdiem, vētrām un vulkānu izvirdumiem.
1. nodaļā izpētīts, kas ir vētras, zemestrīces, vulkāni, plūdi un cunami, kā arī to izraisošie faktori.
2. Nodaļā analizēti iegūtie rezultāti par 14 – 18 gadus veco jauniešu izjūtām un attieksmi pret dabas katastrofām.
Darba tapšanas laikā tika izmantotas tādas pētnieciskās metodes, kā teorētiskās literatūras izpēte un anketēšana.

Anotation

Izmantotās literatūras saraksts
1. Ancāne I. Dabas ģeogrāfija – R., Zvaigzne ABC, 2003.
2. Grīnbergs A. Kas ir zemestrīce, kur tā rodas? //Diena, 10.04.2005.
3. Lielā enciklopēdiskā vārdnīca – R., Jumava, 2003.
4. Lielā ilustrētā enciklopēdija – R., Zvaigzne ABC, 2002.
5. Lielākās zināmās dabas katastrofas cilvēces vēsturē // Diena, pielikums – Sestdiena, 08 – 14.01. 2005.
6. Paiders J. Dabas katastrofu ēnā // Mēs 13.11.2004.
7. Skolēna enciklopēdija – R., Zvaigzne ABC, 2003.
8. Žagats M. Ieteikumi plūdu gadījumā //Diena, 04.01. 2002.
9. http://www.meteo.lv/public/25492.html?highlite=QXVnc25lcyBzduJyc3TuYmFz