Cilvēks filozofijas skatījumā

„Cilvēks filozofijas skatījumā”

No seniem laikiem cilvēku ir interesējuši jautājumi kā, kad, no kurienes, kāpēc radies cilvēks, kāda ir viņa sūtība, nolemtība…
Cilvēks ir mainīga, atvērta, laiciska, unikāla, pārdzīvojumam pakļauta būtne, kas atklājas attiecībās ar citiem. Nav tādas vienas vai vairāku īpašību, raksturojumu, substances, ko nemainīgi varētu uzdot par cilvēka būtni. Cilvēks nevis ir, bet top. (1.)
““Cilvēkam piemīt cilvēciska daba, kas veidodama cilvēka jēdzienu izpaužas visos indivīdos. Tas nozīmē, ka jebkurš indivīds ir universālā jēdziena “cilvēks” atsevišķs piemērs. Tātad cilvēka būtība pastāv pirms vēsturiskās esamības.” (2.)
Kā apgalvo Ž. P. Sartrs, cilvēka eksistence ir pirms viņa būtības. Tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viņu rada. Cilvēka sevis izpratne nozīmē sevis veidošanu.
Skatupunkti, no kuriem cilvēks raugās uz sevi, veido viņa attiecības ar līdzcilvēkiem un pasauli. Šie skatupunkti var mainīties, jo cilvēks ir dziļi personiska, individuāla būtne. Neviens nevar noliegt, ka no visas pārējās dzīvās dabas viņu atšķir prāts. Tomēr pēc eksistencialistiski ievirzītās filozofijas domām, nav pareizi pārāk uzsvērt prātu kā vienīgo, galveno cilvēka būtības izteicēju.
Eksistencialistiskās pieejas pārstāvji ir pārliecināti, ka nevar nodiktēt vienus likumus visiem cilvēkiem un laikmetiem, nevar uzrādīt vienu vispārīgu cilvēka būtību. (1.)
Mēdz teikt- cik cilvēku, tik viedokļu. Es cilvēka unikalitāti saskatu tieši viņa daudzveidībā un spējā mainīties, gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.
Cilvēkam ir lielāka vērtība nekā akmenim vai galdam. Tiek apgalvots, ka cilvēks pastāv sākotnēji, tas ir – viņš traucas uz nākotni un apzinās šo tiekšanos uz to. Cilvēks vispirms ir subjektīvi dzīvojoša iecere, nevis putas, puvums vai puķukāposts. Nekas cits pirms šīs ieceres nepastāv: debesīs nav nekā aptverama, un cilvēks vispirms veidosies tāds, kāds tieksies būt, nevis kāds gribētu, jo parasti ar vārdu “gribēt” mēs saprotam apzinātu lēmumu, kuru pirms kādas rīcības pieņem lielākā daļa no mums. Ja esamība tiešām pastāv pirms būtības, tad cilvēks ir par sevi atbildīgs. Eksistenciālisms pirmām kārtām nodod cilvēka īpašumā visu esošo un liek viņam pilnīgi atbildēt par savu esamību. Un, ja saka, ka cilvēks ir atbildīgs par sevi pašu, tas nozīmē, ka viņš atbild nevis vienīgi par konkrēto individualitāti, bet gan arī par visiem cilvēkiem. … Patiesībā, veidojot savai gribai atbilstošu cilvēku, mēs veidojam arī tādu cilvēka tēlu, kādam, mūsuprāt, tam jābūt. … Ja esamība pastāv pirms būtības un mēs gribam eksistēt, veidojot savu tēlu, tad šis tēls ir pieņemams visiem un visam mūsu laikmetam. … būdams atbildīgs par sevi un visiem, es radu tāda cilvēka tēlu, kādu esmu izvēlējies. Un izvēloties sevi, es izvēlos cilvēku. “ (2.)
Doma, ka es pats veidoju sevi, un līdz ar to savu apkārtējo vidi, reizē ir glaimojoša un mulsinoša. Savos sasniegumos un savās neveiksmēs es varu vainot tikai pats sevi? Atbildīgi un grūti- vieglāk meklēt „vainīgo” ārpus sevis.
Cilvēks nav tik vienkārša būtne, lai vienmēr pēc kādas patriotiskas shēmas atteiktos no ģimeniskām, intīmām vērtībām un dotu priekšroku sabiedriskām vērtībām. Turklāt Sartrs uzskata, ka jūtu stiprumu nevar noteikt pirms rīcības. Cilvēks var teikt, ka pietiekami mīl savu māti tikai tad, kad ir palicis pie viņas. Mīlestības stiprumu var noteikt tikai tad, kad to apstiprina rīcība. Ja tiek prasīts, lai mīlestība attaisno rīcību, rodas apburtais loks. Jūtas, pēc Sartra domām, veidojas atbilstoši rīcībai. (1.)
“Eksistenciālists ir gatavs paziņot, ka cilvēks ir baiļu mākts. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš rīkojas un apzinās, ka ir ne tikai tas, par ko viņš izvēlējies būt, bet arī noteicējs, kas izvēlas arī visu cilvēci, nespēj izvairīties no savas pilnīgās un dziļās atbildības izjūtas. “ (2.)

Jūtas nevar dot padomu un virzīt, jo tām pašām vajag apliecinājumu. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar meklēt sevī kādu autentisku dvēseles stāvokli, kas mudinātu rīkoties noteiktā veidā, ne arī prasīt padomu kādai morāles sistēmai. Neviena vispārīgā morāle, priekšraksti nevar norādīt, ko īsti darīt, jo pasaulē nav tik konkrētu zīmju un norāžu, lai izskaidrotu visus iespējamos gadījumus. Cilvēks pats izvēlas zīmēm atbilstošo nozīmi un nes pilnu atbildību par to atšifrējumu. Cilvēks ir paša iecere, viņš pastāv tikai tik daudz, cik sevi realizē. Katrā dzīvē viss ir jāatkārto un jāapliecina arvien no jauna. Tu vari vienā dienā būt varonis, taču, ja otrā tu rīkosies gļēvulīgi, tad neviens vairs tevi par varoni neuzskatīs.
Cilvēciskajā pasaulē būtības (piemēram, cilvēks kā varonis) nesaglabājas pašas par sevi nemainīgas uz mūžīgiem laikiem. Tās ir jāapliecina nemitīgi no jauna. Cilvēks, pēc Sartra domām, nav nekas cits kā rīcību kopums, nekas cits kā paša dzīve.
Eksistenciālisms skaidro, ka cilvēks ir absolūti brīva būtne, ka
„…cilvēks ir notiesāts būt brīvs. Notiesāts, jo viņš nav pats sevi radījis, un tomēr brīvs, jo iemests pasaulē, viņš ir atbildīgs par visu, ko dara. …cilvēks ir atbildīgs par savu kaislību. Cilvēkam ir lemts bez jebkāda atbalsta un glābiņa katru mirkli apziņā radīt cilvēku no jauna. … jebkuram cilvēkam priekšā ir nākotne, kas tam būs jāveido, – neskarta nākotne, kura viņu gaida.
Cilvēks ir tikai paša iecere, viņš pastāv vienīgi tik daudz, cik sevi realizē, cilvēks nav nekas cits kā savu rīcību kopums, nekas cits kā paša dzīve.” “ (2.)

Cilvēka eksistences pirmā iezīme izpaužas attiecībā pret pagātni: es esmu mana pagātne, pateicoties tam, ka es vairs tā neesmu, jo es apzinos to kā pagātni. Pagātnes un nākotnes kopīgā iezīme ir tā, ka tās vienlaicīgi ir un arī nav.
Cilvēks apzinās savu brīvību bailēs. Bailes ir brīvības kā pašapziņas eksistences veids, kas liek apšaubīt pašu brīvību. Tas cilvēkā modina briesmu izjūtu. Nākotne ir mana iespēja, bet tās faktiski nav, pretējā gadījumā tā nebūtu mana nākotne.
Uz nākotni, kuras nav, orientēta apziņa saucas par bailēm. Baiļu pieredze ir saistīta ar brīvību: brīvība, kas reflektē par sevi, pārvēršas bailēs no brīvības. Vienlaicīgi brīvība ir priekšnoteikums tam, ka cilvēks var darboties: es esmu tas, kas es neesmu, tas nozīmē, ka es esmu esošais.
Kas atļauts Jupiteram –nav atļauts vērsim, bet kurš no viņiem ir brīvāks un laimīgāks?
Brīvāks ir Jupiters, bet lielāka brīvība ir arī lielāka atbildība. Vērsim ir maz brīvības un arī maz atbildības, par to, kurš laimīgāks varam diskutēt ilgi…
Atbildība rada rūpes un cilvēkam ir bailes šo rūpju priekšā. Rūpes ir brīvības eksistences veids, un tās atšķiras no bailēm ar to, ka rūpes mēs izjūtam sevis priekšā, bet bailes – ārējās pasaules priekšā.
Cilvēks ir ne tikai brīvs, viņš no šīs brīvības nevar izvairīties. Nekādi mērķi un vērtības viņam nav iepriekš dotas, tās ir brīvi jāizvēlas un jāprojektē. Tāpēc visi projekti ir revidējami arvien no jauna, taču vienlaicīgi tie ir arī absolūti, jo iekļauj sevī pretenzijas uz nākotni, norāda uz cilvēku kā par sevi totāli atbildīgu būtni. Izvēles aģents ir atbildīgs par savu darbību, galu galā – par pasauli vispār. Cilvēks ir atbildīgs par to, kas viņš ir. “Netīrā sirdsapziņa” ir cilvēka brīvības slēpšana pašam no sevis, atsaucoties uz ārējiem apstākļiem vai psiholoģiskiem cēloņiem, kas izraisa vienu vai otru rīcību.
No Sartra viedokļa, vienīgi eksistenciālisms pauž patiesu humānismu, jo tas aizstāv domu, ka cilvēkam ir iespējams pateikt “nē” apkārtējiem apstākļiem, norādot, ka viņam pastāv iespēja būt absolūti brīvam. Cilvēka eksistence ir absolūti brīva izvēle, par kuru viņš pats ir atbildīgs. Cilvēka ”es” veidojas spontānas izvēles rezultātā. Tāpēc viņš ir atbildīgs gan par sevi, gan arī par pasauli kā šīs brīvās izvēles produktu. Tas nozīmē, ka indivīds, izvēloties sevi, izvēlas arī savus dzīves apstākļus. Šos apstākļus viņš var pieņemt vai nepieņemt.
Sartrs uzsver, ka eksistenciālistiem cilvēks ir būtne, kurai eksistence ir primāra salīdzinājumā ar būtību. Ko nozīmē šī tēze? Aplūkosim gadījumu, saka Sartrs, kad mēs izgatavojam kādu priekšmetu: grāmatu, nazi u.tml. Šajā gadījumā mūsu rīcības pamats ir noteikts jēdziens vai priekšstats par izgatavojamo lietu. Nav iespējams izgatavot nazi, nezinot, kāds tas būs un kādam nolūkam tas kalpos. Šai gadījumā var teikt, ka būtība un izgatavošana ir bijusi pirms eksistences.
Līdzīgs priekšstats, turpina Sartrs, valdīja iepriekšējās filozofiskajās koncepcijās par cilvēku – gan reliģiskajā (cilvēks Dieva prātā ir analoģisks nazim cilvēka prātā), kurās tiek apgalvots, ka Dievs zina, ko rada un izveido pēc savas sejas un līdzības, gan materiālistiskajās, kurās tika atmesta Dieva ideja, bet saglabājās doma, ka būtība ir pirms eksistences. Materiālisti to agrākos laikmetos formulēja domā par mūžīgu, uz visiem laikiem dotu, gatavu cilvēka iedabu, kura vienāda visiem. Tas nozīmēja, ka ikviens atsevišķs indivīds tika saprasts kā vispārējā jēdziena “cilvēks” specifisks gadījums.
Bet ko nozīmē tas, ka cilvēkam, kā apgalvo Sartrs, tomēr eksistence ir pirms būtības? Tas nozīmē, ka cilvēks vispirms parādās pasaulē un tikai pēc tam nosaka sevi, proti, viņš nepiedzimst ar gatavu būtību, īpašībām, bet iemanto tās savas dzīves procesā. Tieši tāpēc cilvēku nav iespējams definēt – “cilvēks” , saka Sartrs, “ir nekas”, jo nekad nav tas, kas viņš ir, tāpēc ka atrodas pastāvīgā dinamiskā tapšanā. Sākotnēji viņš nav nekāda substance, substrāts. Par cilvēku nevar runāt kā par priekšmetu, un viņu nevar definēt tikai kā lietu vai būtību.
Kā norāda Sartrs, cilvēks ir absolūti atbildīgs par visu, pirmām kārtām par savu eksistenci: par to, vai viņš ir gļēvulis vai varonis, nodevējs vai patriots utt. Cilvēkam nav un nevar būt ne viņā pašā (abstraktā cilvēka iedabā), ne arī ārpus viņa (dabā, Dievā, kosmosā) nekādas instances, uz ko varētu reducēt vai novelt atbildību. Pasaulē nav un nevar būt nekā tāda, kas varētu piespiest cilvēku kļūt par nodevēju. Ja viņš par tādu kļūst, tad tikai “pateicoties” pats sev. Brīvība un brīva izvēle izaug no paša cilvēka un nav rodama ārpusē.
Kaut arī Sartrs brīvību pasludina par nedeterminētu aktu, kas nav ne ar ko saistīts, tajā nav jāsaskata visatļautība un patvaļa. Viņš apgalvo, ka, izvēloties sevi, cilvēks izvēlas arī citus, “iziet ārpus saviem ietvariem” pie citiem. Tāpēc individuālā rīcība skar visu cilvēci, jo izvēlē kā mēraukla citiem izkristalizējas noteikts cilvēka tēls.
Izvēle, uzsver eksistenciālisti, ir aktīvs, praktisks solis, un šajā nozīmē cilvēks ir “absolūts cēlonis pats sev”. Viņu nevar ne no kā atvasināt, tāpēc viņam nevar būt nekāda attaisnojuma ārpus viņa paša. Sartrs to pauž vārdos: “Cilvēks ir nolemts brīvībai” – nolemts tāpēc, ka nav sevi radījis; un tomēr viņš ir brīvs, jo, reiz nokļuvis pasaulē, ir atbildīgs par visu, ko viņš dara (piemēram, par kaislībām un afektiem). Ir dažādi temperamenti, bet nav temperamenta “gļēvulis”, jo cilvēks pats ir noteicējs par savu rīcību. Gļēvulis ir atbildīgs par savu rīcību, par savu gļēvulību, tāpēc ka viņam ir bijusi iespēja nebūt tādam (tomēr cilvēki bieži vien vēlas, lai piedzimtu par varoņiem, bet ne par gļēvuļiem). (3.)

Uz ko gan citu vērsts rūpes, kā vien uz to, lai atgrieztu cilvēku pie viņa būtības? Ko gan vēl citu tas nozīmē kā vien vēlēšanos, lai cilvēks (homo) kļūtu cilvēcisks (humanus)? (M. Heidegers).
Heidegers nepiekrīt Sartra radikālajai nostādnei, ka cilvēka būtība nekur nav atrodama. Taču tās meklēšanā viņš nepieņem klasiskās filozofijas variantus, kā meklēt cilvēka būtību, bet darbā “Vēstule par humānismu raksta : “Ar ko un kādā veidā nosakāma cilvēka būtība? Markss prasa izzināt un atzīt “cilvēcisku cilvēku”. Viņš atklāj to “sabiedrībā”.
“Sabiedrisks” cilvēks viņam ir “dabisks cilvēks”. Sabiedrība atbilstoši nodrošina “cilvēka dabu”, t.i., viņa “dabisko vajadzību kopumu” (barība, apģērbs, atražošana, ekonomiskā labklājība).
Kristietis cilvēka cilvēciskumu saskata attiecībās ar Dievu. Pestīšanas vēstures aspektā cilvēks ir “Dieva bērns”, kas ieklausās un uztver Dieva tēva aicinājumu Kristū. Cilvēks nav no šīs pasaules, jo “pasaule” teorētiski platoniskā nozīmē nav nekas vairāk kā epizode pārejā uz viņpasauli. …
Lai arī šie humānisma veidi pēc mērķa un pamatojuma, pēc realizācijas līdzekļiem, pēc savas mācības formas būtu cik atšķirīgi būdami, tiem visiem ir kopējs tas, ka tie ņem vērā kaut kādu jau nostiprinājušos dabas, vēstures, pasaules pirmpamata skaidrojumu, t.i., pasaules kopuma skaidrojumu.
… Pirmais – proti, latīņu humānisms, – un visi citi humānisma veidi, kas radušies kopš tiem senajiem laikiem līdz mūsdienām, pieņem maksimāli vispārinātu cilvēka “būtību” kā kaut ko pašsaprotamu. Cilvēku uzskata par “racionālu dzīvu būtni” kurai ir saprāts, kuru definē gan kā “spējas rīkoties ar pamatprincipiem”, gani “spējas izmantot kategorijas”, vai vēl kā citādi.

Heidegers runā par cilvēka iekļaušanos esamības jēgā. Heidegera uzmanības centrā nav eksistences cilvēciskais pārdzīvojums, bet tāds modelis, kurā vienotā veselā sakausēts cilvēks un pasaule. Viņš aicina atgriezties pie pirmsokratiķu pieredzes esamības interpretācijā, kur cilvēks neuzspiež esamībai savu gribu un pārliecību, bet saplūst ar to. Pēc Heidegera domām, jāatmet samudžinātie jēdzienu un jāsper solis atpakaļ, liekot domai nolaisties līdz pētošai vaicāšanai. Tad atklāsies, ka : “ Šai pasaulē nekad nav nekāda iepriekš gatava, subjekta veidā pastāvoša cilvēka, vienalga, vai šo subjektu izprotam kā “es” vai kā “mēs”. Cilvēks nekad nav vispirms un tikai subjekts, kas vienmēr būtu saistīts ar objektiem tā, lai viņa būtība būtu ietverta subjekta un objekta attiecībās. Drīzāk gan cilvēks jau no paša sākuma savā būtmē eksistē esamības atklātībā; esamības atvērums vispirms izgaismo to “starp”, kurā var pastāvēt subjekta attiecības ar objektu.” (M. Heidegers “Vēstule par humānismu”.) Esamības izpratne, nogājusi ceļu vairākus tūkstošus gadu garumā, pamazām atgriežas pie saviem pirmsākumiem.
Heidegers maksimāli pietuvina cilvēku esamībai. Viņš raksta, ka par eksistēšanu dēvē stāvēšanu esamības gaismojumā. Šāds esamības veids piemīt tikai cilvēkam. Līdz ar to eksistence nedibinās tikai uz prātu. Eksistence ir tas, kurā cilvēciskā būtne saglabā savas izteiksmes sākotni.
Cilvēka eksistenci, raksta Heidegers, nevajag iedomāties kā kaut kādu specifisku pastāvēšanas veidu citu būtņu vidū, meklējot atšķirības no tām. Cilvēkam, lai saprastu sevi, jāpārdomā savas esamības jēga, nevis tikai jāiegūst dabaszinātniska informācija par sevi.
Cilvēkam ir jāsasniedz esamības patiesība. Tas ir saistīts ar jautājumu, vai cilvēks realizēsies tā, lai atbilstu esamības sūtībai. Tas, ko filozofiskajā mācībā par cilvēku 20.gadsimtā izdara Heidegers, paver cilvēka “būtības” meklējumiem vēl nebijušus apvāršņus. Jaunā skatījumā paveras Eiropas kultūras un filozofiskās domas vēsture, cilvēka tirānija attiecībā pret dabu, tehnikas apšaubāmais triumfs, ideju un ideoloģiju uzmācīgā dominēšana pār sevis meklējumiem. Heidegers līdzsvaro cilvēka un esamības attiecības, atceļ Sartra maksimālo paļaušanos uz izvēli un atbildību, pārvar klasiskās filozofijas pieeju cilvēka būtībai un jaunā gaisotnē parāda, kā var runāt par cilvēku. (1.)

REZUMĒJUMS

Ž. P. Sartrs uzskata, ka cilvēks nepastāv, viņš tikai top savas individuālās, brīvās izvēles rezultātā.
M. Heidegers izstrādā īpašu eksistenciālistisko pieeju, kas atšķiras no Sartra uzskatiem. Viņš māca, ka jautājumā par cilvēka būtību ir jāskatās dziļāk – aiz visiem klasiskajai filozofijai un metafiziskajam laikmetam raksturīgajiem humānisma kā cilvēka būtības meklējumiem. Heidegers attīsta domu par cilvēka izpratni esamības gaismojumā. Cilvēkam ir jāsasniedz esamības patiesība un jārealizējas esamības sūtībā.
Rakstot šo darbu, man bija jāiedziļinās dažādos filozofijas skaidrojumos, daudz jādomā pašam, tomēr man vispieņemamākā ir doma, ka cilvēks pats veido sevi, savu apkārtni un visu pasauli. Būsim brīvi un atbildīgi!

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS:

Maija Kūle, Rihards Kūlis “Filosofija”; apgāds “Burtnieks”, 1996.gads.

Žans Pols Sartrs “Eksistenciālisms ir humānisms”; (fragments); 37 – 47 lpp.

Andris Rubenis “Ētika XX gadsimtā” – Teorētiskā ētika; apgāds “Zvaigzne ABC”, 1997.gads.

Martina Heidegers “Vēstule par humānismu”; (fragments); 18 – 41 lpp.