Patstāvīgais darbs
Profesionālā ētikā
Darba ētika.
Diena nodaļas
2.semestra
3.grupas student
………………………
Studentu karte …….
Zinātniskais konsultants
Saturs.
Ievads. 3
Darba ētika. 4
Nobeigums. 7
Izmantotā literatūra. 8
Ievads.
Darba ētika tā ir saistīta ar jebkuru no mums, jo katrs no mums dara jeb kādu darbu. Tāpēc varu sacīt, kā katram cilvēkam ir tiesības uz cieņu tāpat tā ir arī jāizrāda pret katru un katram. Šī cieņa ir attiecināma tādos pašos apmēros apmēros uz darbu, kuru mēs veicam, jo, ja mēs necienīsim sevi, tad arī darbu nespēsim cienīt. Taču vai mēs mūsu sabiedrībā un tagadējos apstākļos izjūtam ‘darba ētiku, tas ir aprakstīts un izanalizēts šajā darbā.
Darba ētika.
‘’Cilvēks ir darbīga būtne, kuras attiecības ar apkārtējo vidi ir dinamiskas. Ar vārdu darbs parasti apzīmē cilvēka mērķtiecīgu darbību, kas virzīta uz dabas spēku un sociālo attiecību pārveidošanu un apgūšanu, lai apmierinātu viņu vajadzības.’’
Darba būtība ir pretrunīga, jo tā pauž īpatnējo cilvēka stāvokli pasaulē. No vienas puses cilvēks savā ziņā ir piederīgs pie dzīvās pasaules un darba uzdevums ir nodrošināt ‘’vielu maiņu’’ starp viņu un apkārtējo vidi, no kuras jāiegūst izdzīvošanas nosacījumi, jo cilvēkā pastāv neatceļama dzīvnieciskās dabas prasības.
‘’Darbs ir process, kurā dzīvnieciskais, dabiskais tiek pakļauts sociālajam dzīves režīmam, kas atšķiras ar citu ritmu un kārtību, uzdevumiem un mērķiem.’’
Zināmā mērā mēs tos varam saukt par mūsu centieniem, kas izpaužas darbā, ko mēs veicam un kurā mēs iepazīstam arī sevi pašu kā cilvēku. Tādēļ šeit labi iederētos bieži pielietotā Platona pamācība:
‘’Dari savu darāmo un tu iepazīsti sevi.’’
Jo mūsu darbs un atbildība par to parāda , kādi mēs paši esam un protams to kāda attieksme mums ir pret darbu. Tādēļ. lai mēs labāk varētu paveikt darbu mums ir jāizprot tā jēga. Ir šausmīgi, ja cilvēks nesaskata savā darbā jēgu vai arī spiests darīt bezjēgas darbu, kas pēc būtības ir vairs jau nav darbs, bet gan tā imitācija. Manuprāt tas būtu tas pats, kas kantaina ola vai cepts ledus. Tā ir rīcība bez mērķa apzināšanās.
‘’Turklāt mērķtiecība ir jēgas zudums kā cilvēciskās dzīves pamatu iztrūkums.’’
Nekas cits tā nenostiprina cilvēka personību kā spēja strādāt un redzēt, piedzīvot sava darba augļus, un manuprāt nekas tā cilvēku nesagraus kā šo spēju atņemšana. Atņemot to cilvēkam nozīmētu viņu pārvērst par riekstu bez kodola, jo saturs ir ne tikai tas materiālais labums, ko mēs iegūstam par paveikto darbu, bet arī mūsu spēja veidot sevi un būt atvērtam pasaulei, piemēram, saskatot tajā skaisto un svēto. Taču ne jau visa sabiedrības daļa tā uzskata un ne jau visi spēj to saskatīt, kā tas bija mūsu senčiem jeb vecvecākiem senajā pagātnē. Protams nevar nepiekrist, ka pašlaik ir daudz kas mainījies, bet tāpēc jau mums nevajadzētu visu to skaisto un svēto aizmirst, ko mums ir atstājuši mūsu vecvecāki. Par to es pārliecinājos izlasot kādu pavisam sen rakstītu autora rakstu, kurš arī manuprāt ataino šo skaisto mūsu darbā.
Tajā autors ir atainojis mūsu attieksmi pret dabas un darba skaistumu. Par to mums arī liecina tagad nesakoptās lauku sētas ar nogruvušām ēkām, kas ir nolaistas līdz tādam stāvoklim pašlaik un nevis palikušas no karu laikiem kā piemiņas vieta par to, ka šeit ir kādreiz bijusi kāda ļoti skaista lauku sēta. Brīžam liekas, kur ir palikusi lauku cilvēkam tik raksturīgā skaistuma izjuta, savas apkārtnes uzkopšanas prieks. Tas viss ir mūsu nolaidības un muļķības dēļ radies. Bieži vien cilvēks nespēj saskatīt atšķirību starp glītu un neglītu, starp apkoptu un neapkoptu, kārtīgu un nekārtīgu māju, pagalmu, lauku, darba vietu utt. Un it īpaši starp kārtīgu un nekārtīgu darbu.
‘’Ir zināma vide mūsu jaunieši līdz trīsdesmit un mazliet pāri, viņi tajā darbojas, rada produkciju, bet to kāda ir šī vide viņi neprot pateikt. Viņi tur ienāk, rīkojas, aiziet, tajā ir lielākas vai mazākas viņu darbībai nepieciešamas ērtības, bet, cik šī vide apmierina no estētiskā viedokļa, cik daudz viņi šai ziņā tai dod vai atņem, to jaunieši nav ievērojuši, nav par to domājuši.’’
Kaut arī autors to rakstot ir runājis par astoņdesmitajiem gadiem tomēr man liekas, ka pašlaik nekas daudz uz labo pusi nav mainījies. Jo sabiedrību aizvien retāk traucē mājas ar iebrukušiem jumtiem, neaparti lauki, grumbaini pagalmi bez puķēm, aizauguši parki ar piemēslotiem zālieniem, istabas ar finieri loga rūts vietā. Protams nevar noliegt to, ka pašlaik nebūtu skaistuma cienītāji, ir tāpat kā agrāk, kas to izprot un ar savu darbu paveic to. Ļoti spilgts piemērs varētu būt no autora raksta par kādu vecu vīru.
‘’Šis vīrs pēc vētras brāzmas, laukam garām iedams, pamanījis labības statiņus ar norautām cepurītēm un tūliņ gājis un salicis cepurītes rūpīgi atpakaļ. Un ne jau vienīgi labību glābdams viņš tā rīkojās, bet gan tāpēc, ka statiņš ar norautu cepurīti izskatās neglīts un nekārtīgs- tas ir kropls un, tādus redzot sirds uzreiz šķērsām sagriežas un rokas pašas stiepjas izlabot.’’
Tagad diezin vai kāds ietu un paceltu kaut vai papīru kurš ir nomests zālīte, ielas malā vai ceļa malā, kur nu vēl kaut ko citu noliktu savā vietā, lai būtu skaisti un glīti. Lai nebūtu tā, ka ejam garām nesakārtotai vietai, vai kādam nomestam paīra gabaliņam un mēs to nepamanam vai arī negribam pamanīt, jo citur jau tāpat ir tāda nekārtība. Bet kālab, lai mums nepacenstos un nenovērstu to vismaz tajā vietā, kurā mēs paši uzturamies un kālab mums neieguldīt savu darbu, lai ap mums būtu skaisti un glīti sakopts. Manuprāt tad arī citiem radīsies vēlme padarīt savu darbu tā, lai tas būtu skaists un glīts.
Šādu piemēru varētu minēt simtiem. Parasti to saucam par darba kultūras trūkumu.
‘’Tā sakot- cilvēks strādā daudz, cilvēks savus pienākumus veic, vienīgi tā kultūra nedaudz pieklibo.’’
Taču šajā kultūras trūkumā slēpjas daudz nopietnāki jēdzieni: darba mīlestības trūkums, darba goda sajūtas zudums. Dažs nonācis tiktāl, ka vairs neaptver, kas glīts, kas neglīts, ko drīkst, ko nedrīkst, kur beidzas kārtība un kur sākas nolaidība nevīžība. Varētu pat teikt, ka tā ir necieņa pret savu darbu. Daudzi saka, ka tas ir tikai sākums un cer, ka kādreiz būs labi, bet, ja neviens neparādīs un nepateiks, kur tā kļūda, ko vajag pielabot tad tā arī paliks. Un esmu vienis prāts ar A.Dripe, kurš teicis:
‘’Skabargu redzat, bet baļķi neredzat.. Taču viss sākas ar skabargu. Uzreiz vienā mirklī neviens baļķis neizaug. No sīkām nolaidībām dzimst lielās, no sīkas nekulturālības un neglītuma beigās izaug tādas, ka dūša apskrienas.’’
Bet, ja pierod, ja piever acis, ja citur arī iet tāpat, tad ar laiku viss sāk likties normāli. Taču mēs dzīvojam tādā kā apmānā, jo domājam, ka mums ir tik daudz darba, ka nav laika pievērst uzmanību skaistam un glītam darba, ja mēs spēsim savu darbu darīt tādu, lai mums pašiem būt prieks, tad arī citiem būs par to prieks un manuprāt tas jau būs liels solis ceļā uz darba ētiku.
Nobeigums.
Manuprāt darba ētikas, darba mīlestības pamatā jābūt sava strādājuma skaistuma izjūtai, ražotā produkta glītuma un kārtīguma iekšējai nepieciešamībai. Darītāja pienākums pret savu darbu, pret tā iziešanu ļaudīs prasa, lai vispirms pats darītājs būtu ar to apmierināts. Un, ja pats varēs patīksmināt acis, tad arī citiem šis prieks neies secen.
Ja cilvēkā kaut kāda iemesla dēļ apsīkusi skaistuma izjūta, ja šis iekšējais pulkstenis palicis neuzvilkts, un parasti to uzvelk skola, vecāki apkārtējā vide, tad rodas akls darba darītājs. Un, tā vai citādi cieš kvalitāte, līdz ar to skaistuma tālāk došana. Jo otrs cilvēks labi un skaisti strādāt varēs tikai tad, ja viņa rokās nonāks skaisti, ar mīlestību gatavots darba rīks vai priekšmets, ja viņš atradīsies kārtīgā un glītā darba vietā un būs atnācis no glīti iekārtotām mājām. Pat tam ir nozīme vai viņš ceļā no mājām uz darbu redz skaistu apkārtni. Iztrūkstot kādam skaistuma tālāk došanas ķēde tiek bojāta, un atkal kāds cilvēks paliek neuzvilkts un kāds darbs tiek bez dvēseles darīts.
Izmantotā literatūra.
• S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis. // ‘’Ētika’’
• Mišels de Monteņš. // ‘’Esejas”
• Andrejs Dripe. ‘’Sākas ar skabargu’’ // Karogs 1989.g.