Studiju darbs
Profesionālajā ētikā
Nāves ētika
Dienas nodaļas
2.semestra
2.grupas studente
Studentu karte
Pasniedzēja
Ievads
Visu organisko pasauli raksturo universālais dzīvā un mirušā pretstats. Šīs divas pasaules ir pilnīgi atšķirīgas savā kārtībā , struktūrā un ritmā . Katrs dzīvais organisms nes sevī savas iznīcības iespējamību ārējās pasaules ietekmes rezultātā un nepieciešamību iekšēju faktoru darbības rezultātā. Ir jāpierod pie domas, ka katras dzīvības sākumā ir ieliktas arī tās beigas. Tikai nedzīvajā pasaulē viss ir mūžīgs, nemainīgs. Taču dzīvība nepārtraukti atrodas attīstības procesā, kas savukārt saistīts ar mūžīgu maiņu un tapšanu, un, protams, ar katras atsevišķas būtnes bojāeju. Visas organiskās dabas riņķojumu un cikliskumu raksturo triāde – dzīve-nāve-jauna dzīve. Tas nzīmē, ka vienam organismam ir jaiet bojā , lai dotu dzīvību un vietu citam,kurš būs piemērotāks jaunajiem apstākļiem
Iztirzājums
Cilvēks ir dabas un pirmām kārtām dzīvās dabas daļa. Viņa eksistence nevar atcelt dabas vispārējās likumsakarības, kuras atspoguļo minētā triāde. Taču cilvēks ir tāda dabas daļa, kas pakļaujas ne tikai bioloģiskajām ,bet arī sabiedriskām likumsakarībām. Iekļaudamiesnoteiktās sociālās attiecībās, cilvāks ir pirmā un vienīgā būtne, kurai data spēja izveidot savu attieksmi pretpasauliun sevi, ieturot distanci no aklas nepieciešamības, kas valda pārējā dabā. Dzīvajam kopumā ir tieksme uz nāvi , bet cilvēkam vēl pieder attieksme pret nāvi (un ne tikai, protams, arī pret citiem dzīves jautājumiem). Cilvēka būtība izpaužas tieksmē uz attieksmi, un tādēļ tieši viņam nāve kļūst par rūpju un pārdomu priekšmetu, kas izpaužas arī tendence atmunēt , atrisināt tās noslēpumu. Cilvēks apzinās, ka viņš dzīvo un tieši tas atšķir viņu no pārējāsdabas. Taču līdz ar pazinātu attieksmi pret dzīvi neizbēgami top attieksme pret nāvi. Tāpēc, piemēram, nāves bailes ir garīga parādība un raksturo cilvēku kā ar apziņu apveltītu būtni.
Cilvēks ir būtne, kas nostādīta nāves priekšā visas savas dzīves laikā, nevis vienīgi mūža pēdējā stundā. Mēs bieži iedomājamies par šo nenovēršamo notikumu. Cilvēks , māca Hēgelis, ir vienīgā būtne, kas spējīga uz pašnāvību kā iespējamo izeju no pašreizējās dzīves bezjēdzības un bezcerības. Tikai cilvēkam piemīt iespēja pieņemt vai nepieņemt dzīvi atkarībā viņa priekšstatiem par tās jēgu, jo apņēmība dzīvot viņam saistās ar atbildības uzņemšanos. Un vienīgi cilvēks var apzināti doties nāvē , aizstāvot savus tuviniekus, savas idejas. Arī slavenais Hamleta monologa sākums –
‘’Būt vai nebūt – tāds ir jautājums” –
īpaši akcentē, ka tieši tas ir pats svarīgākais Jautājums, kurš jāatrisina cilvēkam. Pārējie ir nosacīti nebūtiski un izriet no pirmā jautājuma pozitīva vai negatīva risinājuma. Pāšnāvības izvēles iespēju nosaka arī cilvēka uzskati par labo un ļauno, ko stipri ietekmē viņa piederība pie kādas no reliģijām. To ietekmē atbildības izjūta pret sevi kā Dieva radītu būtni.
Nāvi var aplūkot no diviem aspektiem. No vienas puses, kā katras dzīvas būtnes dabiskas beigas, kā nenovēršamu faktu parādību dabiskajā kārtībā, no otras puses, – kā fenomenu, neatkārtojamu notikumu, kurš īpaši raksturo cilvēcisko esības veidu, kā neatņemamu cilvēka dzīves elementu. Rakstnieks M. Frišs raksta :
‘’Jau ilgi , pirms mēs apzināmies kā mirstīgas būtnes , mēs pieredzē izzinām laika plūsmu un ļoti agri izdarām atklājumu, ka dzīve plūst nāvres virzienā .Bez šis pieredzes nekad nerastos jautājums par dzīves jēgu. Bez jautājuma par tās jēgu – neatkarīgi no tā , vai mēs atrodam uz to atbildi, vai arī šis jautājums noved mūs izmisumā, – nav cilvēka.’’
Par nāvi ir jādomā kā par noslēpumu, nevis kā par problēmu. Noslēpums no problēmas atšķiras ar to, ka katrai probēmai ir iespējams atrisinājums , taču noslēpumiem nav konkrēta atrisinājuma, tie jārisina kartu reizi no jauna un katram priekš sevis. Cilvēks nevar noteikt mirkli, kad pienāks viņa kārta. Tāpēc nāvē nav iespējams arī ielūkoties no iekšienes. Savu apzinātu nāvi neviens neviens nevar pārdzīvot principā, ja nāves būtība ir cilvēka garīgās dzīves beigas. Nāve šajā ziņā ir neizzināma un mums jāsamierinās ar tās uztveri kā simbolu.
Nevar noliegt to, ka pastāv kāda saistība starp dzīvajiem un mirušajiem. Atšķirībā no indivīda fiziskās pastāvēšanas viņa sociālā sabiedriskā esība neizbeidzas ar bioloģisko nāvi . Arī pēc nāves cilvēks saglabā savu vietu palicēju savatarpējās attiecībās – statusu, prestižu un turpina pildīt kādu noteiktu lomu. Mēs tāču nenoliedzam kāda tuvinieka agrāko eksistenci, neizsvītrojam viņu no mūsu līdzšinējās dzīves , ja viņš tagad pieder mirušo pasaulei. Mirušie ir radījuši pasauli ( mājas,kurās dzīvojam, likumi, tradīcijas, iemīļotie ēdieni u. tml.)tādu kādā mēs dzīvojam, un tieši tādēļ nevar noliegt viņu esamību katrā mūsu spertajā solī. Mirušo valstība nav nemainīga . Tājā notiek tādi paši apvērsumi un satricinājumi kā dzīvo pasaulē. Parālēli dzīvo varenības graušanai, notiek arī pārmaiņas mirušo elitē. Bieži vien to var novērot dažadu politisku reformu rezultātā.
Cilvēku kopš seniem laikiem ir nodarbinājis jautājums par nemirstību. Taču šādu stāvokli būtu diezgan grūti iztēloties pat fantāzijas līmenī, jo nav iespējams paredzēt kādas attiecības veidotos starp cilvēkiem, ja viņi patiešam būtu nemirstīgi. Lai kā mēs sasprindzinātu iztēles iespējas, praktiski nav iespējams iedomāties, kas noriktu, ja dzīvotu visi pagātnes politiķi, mākslinieki,rakstnieki u. c. Domāju, ka tas kavētu gan sabiedrības attīstību, attiecības starp paaudzēm būtu saspīlētas. Rakstnieks H. Borhess savā stāstiņā ‘’Nemirstīgais’’ apgalvo :
‘’Nemirstīgo dzīve ir tukša … nemirstīgo republika, mācoties no gadsimtu pieredzes, sasniedza pilnību neiecietībā un nicinājumā gandrīz pret visu .Viņi zināja, ka viņu neierobežotajā dzīvē ar katru notiks viss. Tieši tāpat kā azarta spēlēs pāra un nepāra skaitļi , izkrītot savstarpēji sabalansējas, tā arī Nemirstīgo talants un netalantīgums savstarpēji viens otru iznīcina… Ieskats par pasauli , kurā viss kompensējas, ļoti ietekmēja Nemirstīgos. Pirmām kārtām, viņi pazaudēja līdzcietības spējas. …Viens no Nemirstīgajiem bija iekritis pašā dzīļākajā akmeņlauztuves bedrē; viņš nevarēja nosisties un nomirt, bet viņu mocīja slāpes; tomēr pagajaseptiņdesmit gadu, līdz viņam pameta virvi .“
Un vēlāk Borhess secina, ka ’’Nāve izraisa cilvēkā cēlas jūtas un dzīvi padaravērtīgu’’. Cilvēkas, atzīstot sevi kā par pārejošu būtni, nopietni motivē savu rīcību un izjūt atbildību par to. Tas zināmā mērā saistīts ar apziņu, ka katrs nākošais solis vairs neatkārtosies, to jau vadīs citādi apstākļi un, izdarot kādu neapdomību, tās sekas var atsaukties visas mūsu īsās dzīves laikā.
Līdz ar cilvēka individualitātes attīstību , personības veidošanos, kas saistīta ar izteiktas pašapziņas un pašvērtības , unikalitātes un neatkārtojamības apziņas rašanos, pārdomas par nāvi kļūst izteikti ētiskas. Šīs domas kļūst ētiskas un pati nāve iegūst ētikas kategorijas statusu,proti, personībai izvirzās un saasinās dzīves jēgas , cilvēka esības un vērtības problēma. Mūsu pastāvēšaas jēga vairāk vai mazāk atklājas darbos, rīcībā. Taču katrs rīcības akts, panākums, neveiksme atklāj to daļēji, nepilnīgi. Vienīgā kategorija, kas izgaismo cilvēkam viņa dzīves pilnu jēgu, ir nāve. Ja nāvei nav jēgas ,domā Ļ.Tostojs, tad arī dzīvei tās nav. Nāve ir bezjēdzīga vienīgi tad , ja arī dzīve ir bijusi tukša, veltīga , nepiepildīta . Domai par nāvi ir, uzsver Tolstojs, ir jāpamodina doma par dzīvi , tās jēgu, vērtību , nozīmi.
Dzīvi var izvērtēt nevis ar acumirklīgo interešu mērauklu, bet vienīgi ar pilno tās jēgas mēru, kāda ir nāve. Tā apkopo visu visu dzīvi, un nav universālākas kategorijas , kas ļautu mums apjaust un aptvert sevi. Un tieši Platons norāda, ka ‘’tie , kas patiesi uzticīgi filozofijai , pēc būtības nodarbojas tikai ar miršanu un nāvi’’. Ar šim vārdiem tiek uzsvērts uzdevums atbrīvot sevi savas dzīves procesā no visa liekā , nevajadzīgā , bezjēdzīgā, no tā, ko varētu nedarīt , un koncentrētu visus spēkus, lai obligāti veiktu to, kas cilvēkam būtu jāizdara kā cilvēkam ‘’šeit un tagad’’. Ir jādzīvo tā ,lai dzīve nepārsteigtu cilvēku nesagatavotu, lai nebūtu jānožēlo mūža gājums un zaudētie gadi. Platona atziņa ir maksimālas sevis sakārtošanas un organizētības programma, kad nāvei jābūt dzīves pilnību noslēdzošam notikumam, brīdim,kas vainago šo iespejami maksimālo katra konkrētā laika momenta pilnību.
Memento mori ( atceries nāvi ) ir arī stoicisma filozifiskās skolas pamatprincips . Domai par nāvi, parāda stoiķi, jāpadara intensīvāka cilvēka atbildības sajūta par savu dzīvi un darbiem , pirmām kārtām jau paša priekšā. Nāve veicina atmiņu par galveno dzīvē, par dzīves saturu un vērtību , ko nevar reducēt uz dzīuvības instinkta darbību. Ja mēs katrs būtu nopietnāk pievērsušies domai par nāvi , tad bieži vien rīkotos un darbotos citādi, ar lielāku atbildības sajūtu.
B. Spinoza uzsver : ‘’Brīvs cilvēks ne par ko tik daudz nedomā kā par nāvi, un viņa gudrība izpaužas pārdomās par nevis par nāvi , bet par dzīvi.’’ Tomēr no domām par nāvi, par mūsu eksistences galīgumu, nevar tik viegli atbrīvoties , jo saskarsme ar to ir neizbēgama. Apspiestās bailes, mulsums, satraukumsagri vai vēlu izlaužas, parādās. Šeit rodas jautājums, vai mēs būsim sagatavoti tam , vai mums pietiks spēka. Jo nav nekā nepatīkamāka cilvēkam , kā nāves priekšā apjaust visu savu nodzīvoto gadu tukšumu, padarīto darbu veltīgumu. Domājot par nāvi , mēs nemirstam , taču šī doma organizē , ‘’savāc’’ mūs kopā, pretojoties tam, ka acumirklīgais, pārejošais gūtu uzvaru pār nepārejošo mūsu eksistences nozīmi. Izraugoties nāvi par pārdomu tēmu, mēs iemantojam, kā teica senatnē , it kā ‘’trešo aci’’ , kas sniedz mums iespēju visu ap sevi ieraudzīt citā gaismā, atklāt to , ko principā nevar saskatīt ar dabiskajiem sajūtu orgāniem . Ejot šo ceļu var atklāt daudzu mūsu tieksmju un alku nenozīmīgo raksturu . Kā, piemēram, alkas pēc mantas, naudas, baudām u.c. Šī doma palīdz attīstīt cilvēka garīgo pieredzi, morālo apziņu, dvēseles skaidrību.
Mūsdienās viss dzīves stils ir it kā nodalīts no nāves, un lielākā daļa cilvēku mirst slimnīcās, nevis mājās. Agrāk viss cilvēka dzīves cikls bija redzams, uzskatāms; tas ļāva uztvert novecošanos un nāvi kā dabiskus dzīves cikla elementus. Šodien šīs dzīves cikla izjūtas ir ievērojami vājinājušās. Nāve vienmēr pienāk un iestājas par agru. Tā ir absurda un līdz ar to dzīves jēga kļūst problemātiska.
Psihologi runā par portifikāciju – to jūtu, emociju, uztveres bloķēšanu, kuras varētu tikt saistītas ar nāvi. Agrāk bēru rituālam dzīvē bija liela nozīme, jo tas atviegloja nāves neizbēgamības uztveri, kā arī pasargāja no tās izraisītās traumas. Turpretī tagad valda tieksme apslēpt visu , kas saistīts ar nāvi. Pat slimnīcās nāvi uztver kā profesionālu defekt, bet pats cilvēks tās priekšā paliek absolūti vientuļš, apkrauts ar dzīvības uzturēšanas aparātiem, jo tuviniekiem dažkārt pietrūkst spēka izprast, samierināties ar to, ka ir pienācis laiks atvadīties no šiem cilvēkiem. Šajā ziņā mēs esam egoisti, jo gribam viņus paturēt sev.
Patlaban, kā norāda R. Iftons un E. Odsons, pastāv daudzveidīgas immortalizācijas (cīņas ar nāvi, nāves pārvarēšana) tendences. Tā, piemēram,
bioloģiskā nemirstība – dzīvības turpināšana pēcnācējos;
radošā nemirstība – sevis turpināšana darba rezultātos;
teoloģiskā nemirstība – saistīšanās ar mūžīgām vērītībām;
naturālistiskā nemirstība – saplūšana ar dabū ( īpaši raksturīga Japānā un citās austrumu kultūras kultūrās);
jutekliskā transendence – īpašu psihisko stāvokļu sasniegšana (laika izjūtas izzušana, ekstāze, izgaismošana u. c.)
Mūsdienās sevišķi aktuāla problēma ir nāvessoda nepieciešamība, lietderība, taisnīgums. Uzskatu, ka nāvessods ir pretrunā ar cilvēktiesībām, morālajām normam un tādēļ nepieņemams. Arī A. Kamī asi iebilst pret nāvessodu , jo rakstnieks uzskata ,ka tiesa ,kura atzīst to par nepieciešamību, kļūst ne mazāk šausmīga par pašu izdarīto noziegumu. Jaunā slepkavība neatceļ izdarīto sabiedrības apvainojumu, – tā vienīgi iepriekšējam nodarījumam pievieno vēl vienu. Piespriest cilvēkam nāvessodu nozīmē nolemt ,ka viņam nav ne mazāko iespēju izpirkt savu vainu . Katrs taču dzīvē ir nodarījis kādu ļaunumu, bezgrēcīgo nav, ir tikai vairāk vai mazāk taisnīgie. Tiesības dzīvot , kas sakrīt ar iespēju izpikt vainu, ir jebkura cilvēka , pat vissliktākā, dabiskās tiesības. Nevienam no mums nav tiesību zaudēt ticību cilvēkam līdz viņa nāvei , tikai pēc tās dzīvi var uzskatīt par likteni un pasludināt par to galīgu spriedumu.
Nobeigums
Nāve ir dzīvības beigas . Tā noliedz dzīvību kā augstāko vērtību , jo pat dzīvību ir iespējams izdzēst. Tas liek domāt par, ka absolūtākais elements dzīvajā pasaulē ir tieši nāve, jo tās spēkos ir pakļaut savai varai visu . Domājot par nāvi , mēs noskaidrojam un izzinām, kas mums ir svarīgs, nozīmīgs. Daudz cilvēku izjūt bailes no nāves, tāpat kā no visa nezināmā, noslēpumainā. Lai cīnītos ar šīm bailēm, ir jābūt apveltītam ar lielu gribas spēku. Dažreiz kāds drosmīgi apgalvo, ka neizjūt šīs bailes. Bet vai viņš būtu gatavs mirt šaja momentā?
Izmantotā literatūra
S. Lasmane, A.Milts, A.Rubenis. Ētika. – Rīga : Zvaigzne, 1993. – 135. – 153.lpp.
A.Milts. Ētika. Kas ir ētika. – Rīga :Zvaigzne ABC, 1999. – 20. – 21.lpp.