Komunikatīvās struktūrvienības situācijas analīze

A”

Tēma: Komunikatīvās struktūrvienības situācijas analīze

patstāvīgais studiju darbs mācību priekšmetā -Biznesa ētikā

Sastādīja:

Rīga 1998.gads

SATURA RĀDĪTĀJS

3. IEVADS;

4. KOMUNIKATĪVĀS SITUĀCIJAS ANALĪZE;

6. NOBEIGUMS UN SECINĀJUMI.

IEVADS.

Veidojot kontaktus ar citiem cilvēkiem, ikviens no mums rīkojas un domā savdabīgi, tikai sev raksturīgi, atbilstoši gan savai izpratnei par situāciju, gan arī savām domām par attiecīgo cilvēku.

Piemēram, darbinieks ir nolēmis izrunāties ar uzņēmuma vadītāju par savām domām par uzņēmuma darbību, notiekošo. No vienas puses šī situācija liekās normāla, taču gan darbinieks, gan vadītājs satiekoties šo situāciju var uztvert dažādi, tā viņos va

a
ar izraisīt atšķirīgas jūtas. Daļa vadītāju varētu justies patīkami, ka darbinieks vēlētos ar viņu izrunāties par situāciju uzņēmumā, uzklausītu viņa viedokli utt.

(tādējādi radot darbiniekā patīkamu sajūtu un pat autoritāti pret vadītāju), turpretim citi vadītāji to uztvertu kā kaut ko nepatīkamu, kā lieku laika tērēšanu un vēlētos ātrāk pārtraukt saskarsmi, izraisot darbiniekā līdzīgu noskaņojumu.

Saskarsme ir sarežģīts process, ko veido savstarpēji cieši sastītas daļas, kuras sauc par struktūrvienībām. Šajā darbā es rakstīšu par vienu no šīs struktūrvienības – komunikatīvo (ir vēl interaktīvā, perceptīvā).

Komunikācijas pr
r
rocesā noris apmaiņa ar informāciju- priekštatiem, idejām, interesēm, nostādēm.

Šajā darbā es izanalizēšu komunikācijas situāciju žurnālistikā saistot to ar ētikas principiem. Apskatīšu žurnālistikas ētikas kodeksu par “dāvanu” ņemšanu no saviem intervējamiem un analizējot situāciju mēģināšu noteikt vai tas ir ētiski vai nē
ē
ē.

KOMUNIKATĪVĀS SITUĀCIJAS ANALĪZE

Latvijas mediju fonda izstrādātajā ētikas kodeksā pastāv tāds punkts, ka žurnālists nedrīkst pieņemt nekādas intervējamā cilvēka vai firmas pārstāvja dāvanas. Taču, lai gan tas netiek īpaši reklamēts, tomēr nav noslēpums, ka dažādu prezentāciju, preses konferenču un interviju laikā korespondentam tiek piedāvāta “pateicība” par padarīto darbu. Reti tas ir kāds lielāks priekšmets vai pat naudas summa, biežāk nelieli, nevainīgi suvenīri. Parasti tie ir ar firmas simboliku apdrukāti priekšmeti kā pildspalvas, pulksteņi u.c. No šādiem sīkumiem žurnālists finansiāli neko neiegūst un to nevar uzskatīt par kukuli, tātad tas nav likumpārkāpums, taču rodas jautājums, vai ir ētiski pieņemt vispār jebkādas dāvanas par

darbu ?

Ņemot vērā vispārējos ētikas principus, šādu rīcību nedrīkst atbalstīt. Pat ja dāvana ir nevainīgs suvenīrs un tā pieņemšana ne

edraud ar
r tālejošām sekām, pat tad, ja dāvinātājam nav slēptu nodomu, tomēr jāatceras, ka jebkuras dāvanas pieņemšana var liecināt par žurnālista iespējamo pērkamību. Ar laiku kāds var to izmantot un censties korumpēt korespondentu, piespiežot sniegt viņam publicēt nepatiesas ziņas.

Bieži vien korespondenti ņemot dāvanas nenojauš dāvinātāja patiesos nodomus. Un jo biežāk korespondenti sāk šīs dāvanas ņemt, jo vairāk tie sāk pie tām pierast un dāvanu ņemšana ar laiku tiem kļūst pašsaprotama lieta. Šādi sagatavotam cilvēkam var izteikt arī “lielāku piedāvājumu”. Pie ta
am re
eizēm neliela dāvana var likt žurnālistam nebūt īsti kritiski noskaņotam pret sarunu biedru. Cilvēka psiholoģija negrib pieļaut domu, ka cilvēks, kurš kādam dara labu – kaut ko dāvina – var to darīt ļaunu nodomu vadīts. Tā rezultātā korespondents zaudē savu nostāju un ar laiku pats sev izveido negatīvu imidžu. Neizbēgami par žurnālista tumšo pagātni uzzina arī citu firmu vadītāji un arī tie var censties viņu uzpirkt. Līdz ar to korespondenta tēls ir sabojāts un viņš nav vairs cienīgs strādāt sabiedrības informēšanas institūcijās. Kā lai cilvēki uzticas mediju pārstāvim, kurš jau agrāk ir apzināti sniedzis nepatiesu informāciju. Nav garantijas, ka tas nevarētu atkārtoties un līdz ar to ļoti cieš arī masu medijs.

Lai gan tas nav pierādīts, tomēr tas nav noslēpums, ka žurnālisti mēdz pieņemt arī lielākas dāvanas. No vienas puses var saprast cilvēka finansiālās vajadzības, tomēr jāapzinās, ka tādā gadījumā viņam nav vietas tādā iestādē, kuras gtalvenais uzdevums ir apgādāt sabiedrību ar patiesu informāciju, vēl jo vairāk, ja viņš strādā kādā no lielākajiem masu informācijas līdzekļiem, kuriem ir liela iespēja manipulēt ar sabiedrisko domu. Un tāpēc gribētos uzdot jautājumu : Vai šie ētikas kodeksa pārkāpēji apzinās, ko dara ? Vai viņi, pieņemot pirmo dāvanu, saprata, ka var nokļūt kāda ietekmē. Vai tas notiek apzināti vai nē ? Ja žurnālists ir nonācis līdz situācijai, kad viņam piedāvā reālu naudas summu, tad viņam ir jāizvērtē, kāpēc tas ir noticis ? Kurš pie tā vainīgs ? Ja tas ir noticis paša korespondenta vainas dēļ, tad viņam jāmain sava rīcība, jo pieņemot šo “dāvanu”, viņš vairs nebūs pārkāpis tikai ētikas kodeksu, bet arī kriminālkodeksu.

Tāpēc, lai līdz šādai situācijai lieta nenonāktu, korespondentam ir jāatsakās no jebkādām dāvanām, lai cik niecīgas un nevainīgas tās būtu. Tādā gadījumā nebūs iespējas apvainot šo cilvēku pērkamībā un nepatiesas informācijas sagatavošanā. Līdz ar to tiks atvieglota arī paša žurnālista dzīve.

Nobeigums un secinājumi

Komunikācijas process nav monolīts. Līdzīgi fantastiski sarežģītai mozaīkai tas sastāv no daudziem fragmentiem – komunikatīvajiem aktiem. Tāpat kā saskarsmei kopumā, arī katram atevišķam komunikatīvajam aktam ir sava struktūra, kurā var izšķirt sešus komponentus: adresants, adresāts, kontakts, paziņojums, kods, kontekss.

Komunikācija ir ietekme. Taču ļoti daudzi cilvēki nebūt nevēlas tikt ietekmēti. Adresanta informācija var izrādīties tāda, kas traumē vai ārda adresāta uzskatus, domas un priekštatus. Tieši tādēļ, visbiežāk gan saskarsmē ar nepazīstamiem un neuzticamiem saskarsmes partneriem, rodas komunikatīvās barjeras.

Visi mēs esam cilvēku un katrs no mums bieži vien nonāk kāda ietekmē un lai no tā izvairītos ir jāprot izvairīties no komunikatīvajām barjerām, jo lielākoties to dēļ mēs nonākam šādās situācijās.

Piemērs ar žurnālistu par “dāvanu” ņemšanu ir tikai viena no simtajām situācijām ar kurām mēs sastopamies. Tas pats var notikt darbā, kad mums pašam neabzinoties vadītājs iedodot tev nelielu “dāvanu”, kaut vai diezgan niecīgu, mēs paši nepamanot varam nonākt tā ietekmē. Tāpēc viss ir jākontrolē un jāmāk novērtēt šādas situācijas.