Latvijā šobrīd ir ļoti daudz aktuālu problēmu un visticamāk, ka turpmāko 10 gadu laikā tās nekļūs mazāk, bet es ticu, ka visas problēmas ir iespējams risināt.
Lai Latviju padarītu labāku, ir ne tikai jārisina jaunās problēmas, bet arī tās, kas aktuālas jau ilgāku laiku. Es ceru, ka pēc desmit gadiem beidzot būs atrisinātas problēmas kas saistītas izglītības sistēmu. Tā ir balstīta 19. gadsimtā, kad notika industriālā revolūcija un ir pilnīgi nepiemērota 21. gadsimtam. Izglītības sistēma ir balstīta uz tādu darbinieku sagatavošanu, kuri visi zina vienu un to pašu, visi vienādi raugās uz lietām un neviens neiet ārpus kastes, kurā ir ielikts. Šodienas pasaulē to, cik skolēns būs veiksmīgs, nosaka oriģinālas idejas un individualitāte, bet skolās mums māca iekalt no galvas visiem vienas un tās pašas garlaicīgās matemātikas formulas, neizcelties ar atšķirīgu, individuālu viedokli un stundās sēdēt klusu.
Es ceru, ka desmit gadu laikā varētu kaut mazliet mainīt to, cik skaitā mazos, bet krasi atšķirīgos slāņos ir sadalīta sabiedrība – tie kuri no rīta brokastis ēd ar zelta karotītēm, un tie, kuri… neēd vispār. Es zinu, ka jebkurā sabiedrībā un valstī ir vairāki sociālie slāņi, bet es zinu arī to, ka Latvijā gandrīz vispār nav vidējais slānis, bet skaitliski lielākais ir viens no zemākajiem slāņiem. Es ceru, ka desmit gadu laikā kaut mazliet mainīsies dzīves līmenis un arī Latvijā izveidosies tāds vidējais sociālais slānis, kurā cilvēks, ja vēlas, var atļauties nopirkt visu nepieciešamo un mazliet sevi palutināt, nevis domāt par to, kā „savilkt galus kopā” un izdzīvot no vienas algas līdz nākamajai.
Es ceru Latviju pēc 10 gadiem redzēt ar pozitīvu iedzīvotāju dabisko pieaugumu – dzimstību augstāku nekā mirstību un pozitīvu migrācijas līmeni. Es ceru, ka Latvijā vairs nebūs problēmas ar izglītības sistēmu vai nesakārtoto likumdošanu. Es ceru redzēt Latviju, kā valsti, kura palīdz jaunajiem cilvēkiem realizēt savas idejas un rada iespēju mums izaugt. Es ceru Latviju redzēt ar labiem un sakoptiem ceļiem, skaistiem tiltiem, restaurētām un jaunuzceltām ēkām. Es ceru, ka pēc desmit gadiem latvieši veikalos varēs nopirkt Latvijā ražotu pārtiku, kas ir daudz gardāka, labāka un lētāka, nekā importētās pārtikas preces. Un es ceru, ka latvietis, kurš pats reti kad zina, ko grib, beigs pie visām savām likstām vienmēr vainot valdību un valsti.
Es ceru, ka pēc desmit gadiem mēs sāksim domāt par savām vērtībām. Tik liela uzmanība tiek pievērsta valsts budžetam, likumdošanai, inflācijai, prezidenta kļūdām, vienmēr sliktajai valdībai un pat „Maximai”. Manuprāt, vajadzētu vairāk domāt par latvieša ikdienas dzīvei tuvākām lietām. Piemēram, par ģimeni. Mūsdienās bieži tiek aizmirsta ģimenes nozīme un šis jēdziens kļuvis tāds „paplucis”. Varbūt pēc desmit gadiem būs vairāk dažādu izklaides un izglītojošu pasākumu, kas īpaši vērsti uz ģimeņu un bērnu saturīgu laika pavadīšanu. Tas tuvinātu ģimenes locekļus un atstātu labu iespaidu uz sabiedrību kopumā. Vai tad nav taisnība, ka ģimenē, kurā valda saticība un kopības sajūta izaug latvieši, ar kuriem valsts var lepoties?
Manuprāt, latviešu tautas problēma ir tā, ka mēs visi ceram – pēc 10 gadiem būs labāk, bet neko nedarām, lai tā tiešām būtu. Mēs slīkstam pašapmierinātībā vai maldos par to, ka neko nevaram mainīt. Ja visa latviešu tauta nesāks domāt un kopīgiem spēkiem risināt problēmas, tad pēc desmit gadiem vairums latviešu rausies Īrijas laukos, siltumnīcās, veikalos un slimnīcās, saviem bērniem ieaudzinādami lepnumu ne vairs par trīs zelta zvaigznēm, bet gan par trīslapu āboliņu. Un tie, kas tomēr neaizbrauks turpinās gausties par mazajām skolotāju algām, pensijām ar kurām nevar izdzīvot, inflāciju, kas noēd pēdējos matus no galvas un turpinās meklēt veidus, kā pasūdzēties par kārtējo valdības netaisnību. Bet apvienojoties un sākot nopietni domāt, ko darīt, mēs varam panākt daudz! Mēs taču spēlē „Monopols” Rīgu spējām iekļaut kā otro vērtīgāko pilsētu pasaulē! Mēs varam vēl daudz vairāk. Desmit gadi nav daudz, bet pietiekami, lai kaut ko sāktu darīt.
Kādi pēc 10 gadiem būsim mēs paši, tāda būs arī mūsu valsts. Mums Latvija ir jānovērtē, jāļauj tai augt un attīstīties, galvenais – pašiem nestāvot malā.