Datoratkarība

Šodien dators bērniem skolas vecumā no vienas puses kļuvis par uz bērnu iedarbojas datorspēļupirmo nepieciešamību, no otras puses kārdinājumi. Līdz kuram brīdim dators ir pozitīva lieta bērna pasaulē? Kur ir robeža starp zinātkāru bērnu, kas gūst informāciju un datoratkarīgo?komunicējas ar datora palīdzību, un bērnu

Datorspēles un datoru kā komunikācijas līdzekli nevar izraut no bērna dzīves. Uz laika pavadīšanu pie datora ir jāraugās kontekstā ar katra individuālā bērna dzīvesveidu. Tas, kas palīdz noturēties cilvēkam uz ceļa, ir pavisam primitīvs, vienkāršs jautājums, ko mūsu sabiedrībā vai tas ir normāli, ar kocilvēki vairs nenopūlas sev uzdot, nodarbojas mans bērns?

Ja bērns, neatkarīgi no vecuma, mācās, sporto, atpūšas svaigā gaisā, tiekas ar draugiem, iet uz kino un dzimšanas dienām, lasa grāmatas, kopj savu ķermeni, interesējas par drēbēm, ceļo, apmeklē pasākumus, dažreiz uzspēlē spēles ar vecākiem, dažreiz kaut ko padara, dažreiz vienkārši pamuļķojas un paguļ un dažreiz arī spēlē datorspēles, tad mans bērns ir kāds? Nu, normāls!

Bet, ja es, māte, pamanu, ka manam bērnam patīk sēdēt pie datora arvien vairāk, vairāk un vairāk un ka viņam vairs nekas pārāk neinteresē, ka viņš ārā tikpat kā neiet, atnāk mājās, nomet skolas somu un metas pie datora, pat aizmirst paēst, viņu neinteresē citas spēles, viņš vairs nesazvanās ar draugiem, viņa sekmes pasliktinās, mājas pienākumus viņš nepilda, istabu nekopj, drēbes nemazgā un pat dušā vairs neiet, tad mans bērns ir kāds? Pazaudējies.
Patiesībā nevis bērns ir pazaudējies, bet tēvs ar māti ir pazaudējušies, viņi šīs pārvērtības bērnā nav pamanījuši, viņiem savs bērns nav šķitis interesants un viņi nav nodarbojušies ar audzināšanu.

Kārtību mājās nosaka vecāki, nevis bērns. Augām dienām pie datora visi mūsu klasēpavada tie bērni, kuru vecāki to akceptē. Bērns saka tā dara. Bet vai tad klases kārtība nosaka mājas kārtību? Un kas ir ko citi vēlas? ko tu pats vēlies, vai svarīgāk
Robežu nosakām mēs paši. Ja visi čato un spēlē datorspēles un vecāki akceptē, ka viņu bērns arī dara to pašu, tad viņš to arī darīs un kļūs par datoratkarīgo.

Manos skolas gados bija televizora bums, kas nāca iekšā kā “šausmas”, līdzīgi kā tagad datorbums. Atceros, mums mājās nebija šī televizora, bet manā klasē daudziem bērniem bija. Ja gribēju skatīties televizoru, gāju pie kaimiņiem. Taču es drīkstēju iet skatīties televizoru tikai tad, kad biju paveikusi mājas darbus, izmācījusies, un tas bija noteikts, limitēts laiks, kuru vecāki man atļāva pavadīt pie televizora. Tāpēc arī šodien man televizors neinteresē, jo mana dzīve ir interesanta pati par sevi. Par to es saku paldies savam tēvam, kurš man iemācīja nemīlēt televizoru un prata parādīt, ka dzīve ir bezgala interesanta citos veidos.
Televizors mūsu mājās maksimāli ilgi netika ienests. Tēvs teica: “Nekā laba no viņa nebūs.” Mans tēvs bija vieds cilvēks un ierādīja man citas zinības. Jā, atzīšos, toreiz biju ļoti dusmīga uz tēvu, bet viņš teica: “Nē, meitiņ, es esmu tavs tēvs un tev būs mani klausīt!” Tas ir tas, ko es uzskatu par audzināšanu.

kāpēc citiem ir, bet man nav! Tā ir šantāža noŠodien bērni protestē bērna puses, bērns “pērk” vecākus. Ja uzvaru gūst bērna kaprīzes, tad vecāki nav bērnam autoritāte.
Ja vecākiem būtu kontakts ar bērniem un viņi bērniem būtu autoritāte, tad vecāku teikto, pat tad, ja tas ir nepatīkams, bērns respektētu. Bet vecākiem ir bail saviem bērniem neizdabāt.

Cik ilgi drīkst pavadīt pie datora

Skolās jau no pirmajām klasītēm bērnu mudina apgūt datorzinības. Kurā brīdī dators no darbarīka kļūst par nelaimi?

Vecākiem ir jānosaka mājas kārtība un jālimitē, cik stundas bērns pavadīs pie datora. Ir jāraugās, vai bērns bez datora dara arī ko citu.
Dators ir fantastiska jaunā tehnoloģija, kur var gūt informāciju, ar kuru ir viegla komunicēšanās un arī iespēja par velti sūtīt īsziņas. Tas ir brīnišķīgi! Nav runa, ka to nevajadzētu izmantot, bet dzīvot kā vai bērnstumsonim zaru būdā. Bet ir svarīgi atšķirt, kas ko nosaka ievēro mājas kārtību un vecāku likumus. Vecākiem ir jāsaredz, vai pie datora pavadītais laiks ir samērīgs ar citām nodarbēm paredzēto laiku un vai bērns tiek galā ar saviem pienākumiem.

Es neuzņemšos atbildību noteikt, cik stundas bērnam pieļaujams atrasties pie datora. Tas ir jāsabalansē ar bērna dienaskārtību. Ja mans bērns visu nedēļu ir lieliski mācījies, sportojis, gājis uz kino, ticies ar draugiem un viņam ir bijusi ļoti ražīga nedēļa, un viņš pie taddatora tikpat kā nav piesēdies, un ir svētdiena, ārā līst lietus, lai viņš sēž tās 6 stundas pie datora!

Turpretī tikko bija gadījums, kad viens pusaudzis spēļu zālē nosēdējis 63 stundas, un viņu iznesa uz ātrās palīdzības mašīnu, jo šis datoratkarīgais noģība.

Limitējot laiku pie datora, jāņem vērā, cik bērnam ir gadu, kā ir pastaigām svaigā gaisā,sadalīta diena, cik atvēlēts miegam, cik cik irmācībām, mājas pienākumiem, grāmatu lasīšanai, un tad noteikt pieļaujamais laiks datoram.

Pirmo klašu bērnam, manuprāt, pietiek dienā atrasties pie datora ne vairāk par 15 minūtēm. Savukārt vidusskolas vecuma bērnam varbūt ir nepieciešamība gatavot skolai referātu un atrasties pie datora līdz rīta gaismai. Taču tad ir jābūt pauzēm.
Ja laiks pie datora ir sabalansēts, bērnam saglabāsies veselīgs miegs un dzīvesprieks.

Lai neiestātos datoratkarība

Pirmkārt, ir vajadzīgs, lai vecākiem vispār būtu interese par savu bērnu. Vecāki bieži ir pārāk noguruši un noņēmušies ar savām problēmām un naudas pelnīšanu, biznesu, savstarpējām attiecībām, sānsoļiem un visu ko citu, ka bērns kļuvis par apgrūtinājumu.

lai vecākiem būtu cieņa pret bērnu. Bērns, kuru irMan ir novēlējums tēvs un māte, prasa sev laiku. Vecākiem irradījuši divi cilvēki jāpilda sava mātes un tēva loma.
cik viņš ir drošs savā personā unIr jāinteresējas, kā bērns jūtas mājā, kurā viņš dzīvo. Mājās, kur ir skandāli, agresija vecāku starpā, bērni bieži vien nejūtas droši.
māti un savu tēvu?Vajag pajautāt: “Bērns, kā tu jūties kopā ar mani Vai tava dzīve ir gana interesanta?” Bērns pateiks visu priekšā. Vajag vairāk sarunāties ar savu bērnu. Ja vecākiem pietiks 15 minūtes laika rītos un vakaros, lai ar savu bērnu pabūtu kopā, vecāki pamanīs to brīdi, kad ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Vēl jo vairāk, ja vecāki vai tas, kas notiek ar mani un manu bērnu, irpajautās arī paši sev normāli, tad viss būs kārtībā.
dators ir jaunā tehnoloģija, tas ir vajadzīgs un pozitīvs, visi spēlē,Bieži vecāki uzskata čato, ko te runāt. Tā ir katra vecāka privāta darīšana un personīgā atbildība.

Manā praksē bija viena ģimene, kur vīrs pēc profesijas bija datorspeciālists. Viņš ne tikai strādāja ar datoru, bet visa dzīve komunikācijas, vēstules, sarakstes, izklaides,viņam norisa datorā čatošana ja tas jums pašam es tā jūtos ļoti labi. Sacīju utt. Viņš man teica vai tasnetraucē, nu tad jauki! Taču bildu, ka ir vēl viena lieta nē, netraucē,netraucē jūsu sievai dzīvot normālu dzīvi? Viņš teica jo es arī sievai nopirku datoru! Pie viena datorgalda sēž viņš, bet pie sieva. Viņiem verbālas komunikācijas savā starpā nav, viņiotra komunicējas caur datoru. Zinām taču, ka arī ar seksu var nodarboties nu tad vēl bērniem nopērciet pa datorā. Tad es teicu virtuāli datoram, un visi jūsu ģimenē būs “laimīgi”. Bet, vai tā ir, vai šie cilvēki ir laimīgi?…
Patiesībā viņi ir nelaimīgi. Viņi ir tik lielā mērā pazaudējuši saikni ar reālo pasauli, ka nespēj vairs tajā atgriezties. Viņi ir pazaudējuši kritiku un izjūt nedrošību atgriezties realitātē. Tāpēc dzīvo virtuālajā pasaulē.

Kas datorā visvairāk saista? Vienu cilvēku daļu piesaista process, citus – rezultāts, citiem ir komunikāciju grūtības. Datorā notiekošais ir gan azartisks, gan informāciju, gan piederības sajūtu dodošs (es čatoju, tātad esmu viens no visiem, es esmu kādai cilvēku grupai piederīgs, man ir tik daudz draugu un visi viņi pēc manis tiecas!). Un tad var atvērt portālu “labi” un dabūt seksu, meitenes, ka nav pat no mājas jāiziet, orgasms ir turpat pie galda! Šiem cilvēkiem tas šķiet tik “jauki”!
Taču patiesībā šie cilvēki ir jāārstē, jo ir slimi.
Ja tā noticis ar pusaudzi un vecāki ir bijuši tik “neredzīgi” un bezatbildīgi, tad ambulatori šo stadiju vairs nevar izārstēt, var tikai klīnikā.

Kā izārstēt bērnu

Datoratkarīgais bērns ir jāatrauj no datora un uz laiku jāievieto slimnīcā. Ārsts ar speciālistiem bērnam palīdzēs adaptēties reālajā pasaulē, kas viņam sagādā grūtības.
Viena no slimnīcām, kur ievieto datoratkarīgos bērnus, ir Narkoloģiskās valsts aģentūras stacionārs. Šādi bērni tiek ievietoti arī Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Jo šādiem bērniem lielākoties jau ir psihes un uzvedības problēmas, kā arī koncentrēšanās un adaptācijas grūtības.

šos bērnus nosūtām uz ambulatorajāmNākamais ārstēšanās posms rehabilitācijas grupām pie sociālajām nodaļām.
Arī Narkomānijas un profilakses centrā ir ambulatoras atveseļošanās grupas šiem pacientiem.

Uz ārstēšanās laiku dators no mājas ir jāiznes. Bērns ir jāizolē no šī “draudziņa” un jāpalīdz viņam atgriezties reālajā pasaulē.

Taču vispirms vecākiem noteikti ir jāsaprot, kāpēc bērns šajā datorā mājas,sevi pazaudēja. Kā nācās, ka dators bērnam aizstāja visu ģimeni, māti, tēvu, draugus? Ja tas netiks saprasts, atrisināts un mainīta vide, savstarpējās attiecības ģimenē, tad šī slimība bērnam neizzudīs, viņš atkal atgriezīsies pie datora.

alkoholu atņemt, bet vispirms jāsaprot, kāpēc šim cilvēkam alkohols bija nepieciešams.Līdzīgi kā ar alkoholiķiem. Viena lieta

Bērnam kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem ir jāsaņem terapija, kas palīdzētu atrisināt bērna saskarsmes problēmas, nedrošību, pašapziņas grūtības. Ja šos faktorus neatveseļos ar psihoterapeita, psihologa palīdzību, tad bērns no atkarības neatbrīvosies, viņš datorā atkal meklēs savas “zāles”.

Dators ir neveselīgā ģimenē augoša bērna “zāles”.
Ģimene, no kuras nāk datoratkarīgais bērns, ir nevesela ģimene.
Taču šodien tiek pasludināts, ka ģimene nav vērtība, ka tas ir arhaisks, atmirstošs veidojums, un to lielā mērā palīdz kultivēt arī masu mediji. Respektīvi, ka ir stilīgi daudzreiz šķirties, turēt daudzas mīļākās un mīļākos, ka atbildība ne par ko nav jāuzņemas. Bērns šādā vidē ir apjucis, viņš daudz ko nesaprot, un dators ir viņa “jaunā ģimene”, kur uz viņu neviens nekliedz, nelamājas, neaiztiek un kur viņš savā veidā ir drošībā. Tas ir ģimenes surogāts.
atņemot bērnam datoru, ir jāapzinās, ko vecāki viņam dos tāTāpēc vietā. Varbūt mātei ar bērnu vajadzētu aizbraukt ceļojumā, parādīt citas vērtības?

nodarboties ar viņu, būtIr vajadzīgs audzināt savu bērnu. Tas nozīmē kopā ar viņu, skatīties, ko bērns dara, priecāties par viņu, interesēties par viņa pārdzīvojumiem, saredzēt bērna nedrošību un palīdzēt viņu iedrošināt, ieinteresēt viņu ar daudzām lietām šajā pasaulē.
dari tā!Ir vajadzīgs būt ar bērnu kopā, sadarboties ar viņu, nevis ar diktātu norādīt
Nepārtraukti ir jārūpējas par bērna emocionālo veselību.

Datoratkarību var sekmīgi izārstēt, tikai tas prasa darbu. Ja vecāki ar to saprot tikai datora atņemšanu un bērna aizvešanu pie speciālista, tad rezultāta nebūs. Bērns vēl neprot strādāt ar sevi, vispirms jāstrādā ar sevi vecākiem un jārada bērnam drošu, tuvu cilvēku mīlošu vidi. Un, protams, šis terapijas darbs jāveic speciālista vadībā.
Vecākiem vispirms ir jāspēj atzīt, ka viņi nav tikuši galā ar savu dzīvi.
Ja tēvs pamet ģimeni, māte ir depresīva, raudulīga vai histēriska, kas notiek ar bērniem? Bērni dzer, spēlē azartspēles un nemācās. Viņi ir zaudējuši dzīves jēgu. Tas, ko lielākoties vecāki spēj, viņi atved bērnu uz slimnīcu. Paldies par to! Bet bērns pēc tam atgriežas atpakaļ tēvs turpina par bērnu nelikties ne zinis un māte turpinaslimā vidē būt depresīva un histēriska.
Vispirms ir jāatveseļo ģimene kopumā, tikai tad var palīdzēt bērnam. Un jāiesaista arī skolotāji, jo viņi bērnu redz vismaz 8 stundas dienā. Arī skolās ir sociālie pedagogi un psihologi.