Mīla stiprāka par nāvi

Mīla stiprāka par nāvi

Traģēdija “Mīla stiprāka par nāvi” Rainis sarakstīja prozā, tikai nedaudzās vietās tekstā ir iestarpināti dzejoļi, pārsvarā tās ir vietas kur varoņi izpilda dziesmas. Lugas darbība risinās Turaidā.

“Mīla stiprāka par nāvi” – tas ir stāsts par kādas jaunas meitenes traģisko likteni. Tas ir stāsts par Turaidas Maiju, par Turaidas Rozi un mūžīgo mīlestības spēku.

Raiņa lugas “Mīla stiprāka par nāvi centrālā tēma ir mīlestība, uz kuras fona atklājas spilgti raksturi un uzskati. Mīlestības kodolu veido Maijas un Viktora Heila attiecības. Vi

i
isas pils un ciema meitas apskauž Maijas laimi, jo pašas ir iekārojušas Heilu, jo viņš ir godīgs un strādīgs. Arī Frīda ir iekārojusi Heilu un sadarbojās ar Jakubovski, lai varētu izšķirt Maiju un Heilu. Viņi gan panāk, ka abi sastrīdas, bet ar to viņu mīlestība top vēl lielāka, un viņi nolemj saderināties.

Viņu mīlestībai ir jāiziet ērkšķainu pārbaudījumu ceļš, tās ir nesaskaņas pašu mīlnieku starpā (balstītas uz greizsirdību).

Liela uzmanība tiek pievērsta tieši sievietei, viņas pasaules skatījumam, domām, uzskatiem, tiesībām un pienākumiem.

Galvenā lu
u
ugas varone ir Maija. Viņa ir atrasts bērns uz kara lauka starp miroņiem. Ap viņu vīts kāds noslēpums, neizdibināma burvība. Maija valdzina un pievelk cilvēkus. Daudzi domā, ka viņa nāk ne no šīs pasaules. Viņa ir skaista, gudra un domājoša bū
ū
ūtne, atšķirīga no pārējām meitām, jo

“pārējās meitas ir viegli paņemamas un skrien puišiem pakaļ kā aitas”.

Maija runā par sievietes maigo dabu, labsirdību un cēlumu. Viņa aizstāv sievietes tiesības: “Vai sieviete nav arī cilvēks? Ko tu viņu vien nosodi? – Un vai tad viņai rūp izdzīve? Viņa grib, lai to tur par cilvēku. Viņa negrib, ka to tur par īpašumu. Viņa nav medību suns, kuru pasvilpj un kauj.”

Maija uzsver sievietes sūtību kā cēlu un dievišķīgas mīlestības piepildītu, protams, ne visas sievietes spēj būt tādas. Spilgts piemērs tam ir Frīda – savtīga, nenovīdīga, pašlabuma meklētāja, kuras mērķis ir izjaukt Maijas un Heila laulību, kura ir gatava atdoties Jakubovskim un Jakubovska rokās nodot Maijas likteni, lai tikai iegūtu Heilu.

Maijas izredzētais ir dārznieks Viktors Heils. Viņš ir

r
r krietns un sirdslabs cilvēks, bet viņam ir kāds trūkums, tā ir greizsirdība, tik liela greizsirdība, ka viņš būtu pat spējīgs iedzīt savu mīļoto nāvē.

Heils kļūst gluži traks no savas greizsirdības : “Vienmēr tu mini savu brīvību. Bet sievai nevajag nekādas brīvības, viņas brīvība ir pie vīra azotē. Bet, kad tev tik dārga ir brīvība: aiziet prom no manis, tad ej tūliņ pie sava poļa!”

Pēdējā mirklī Heils tomēr saņemas, nomierinās un saprot, ka ir jādzīvo, ka viņam ir vajadzīga Maija. Viņš ap
p
psolās tapt gluži cits cilvēks. Un savu solījumu pilda. Viņš mainās, bet, manuprāt, pilnīgi mainīties viņš nespēj, viņš nav tik stiprs, nespēj izdzēst no sevis greizsirdību. Tam pierādījums ir arī tas, ka Heils Maijai notic tikai tad, kad tā ir jau mirusi un kad viņš uzzin tās nāves cēloni. Heils par vēlu nožēlo, par vēlu saprot, ka Maija bija svētā, uzticības pilnā, mīlošā.

Manās acīs Heils visu laiku saglabā greizsirdīgi sīka cilvēka iespaidu. Jo, ja tu esi greizsirdīgs, tu netici savam mīļotajam. Tur, kur valda neuzticība, nevar runāt par gaišu un tīru mīlestību.

Maija varbūt bija pelnījusi, ko labāku, bet, es domāju, ka viens no viņas mērķiem bija padarīt cilvēkus labākus šai pasaulē, atvērt cilvēku sirdis labajam. Tas Maijai izdevās, jo ar savu mīlestību viņa atvēra Heila sirdi un palīdzēja Heilam mainīties. Arī Jakubovskim Maija gribēja palīdzēt viņa “dvēseles šaubās un nepratumos”, bet Jakubovskis saprata to nepareizi. Jakubovskis bija iemīlējies Maijā, bildināja viņu, bet bez panākumiem. Viņš solījās mainīties – Jakubovskis bija “nevaldāmas dabas, stiprinieks, dzērājs, sieviešu pavedējs,straujš, karstgalvis, ar tumšu pagātni”. Viņš nevarēja iegūt Maiju ar labu, centās to izdarīt ar varu, spēku un viltu (viņam palīdzēja Frīda)

. Par sevi Jakubovskis saka: “Es esmu velns! Un es visu uzvaru! Un visi cilvēki man ir padoti. Es daru ar tiem, ko es gribu.” Viņš sevi nedaudz pārvērtēja. Viņam neizdevās uzvarēt labo, viņš neieguva Maiju, jo Maija pati bija uzvarētāja, viņa bija pārāka par Jakubovska alkatību un varmācību. Maija pati lēma savu likteni un izvēlējās labāk mirt nekā aptraipīt savu godu un mīlestību.

Maija mira un ar savu nāvi pierādīja, ka mīla ir stiprāka par nāvi, viņa mira mīlot un par mīlestību.

“Nāve un mīla tik tuvas viena otrai. Stipri mīlēt ir taču mirt priekš sevis un atdzīvoties priekš otra. Kura gan ir stiprāka – mīla vai nāve?”

“Mīla stiprāka par nāvi” – šie vārdi vēl šodien skan mūsu sirdīs, mēs atceramies Turaidas Rozi un ticam mūžīgās mīlestības spēkam.

Lugā Rainis atspoguļo sievietes iekšējo pasauli, cik ļoti to ietekmē pārlieka greizsirdība, arī tas, ka viņu kāds uzskata par savu īpašumu, un cik svarīgs viņai ir gods un personiskā brīvība. Lugā Maijas tēls ir nostādīts pretīm Frīdas un kroga meitas tēliem. It sevišķi Frīda izceļas uz Maijas tēla: Maija godīga, Frīda cenšas ar viltu, Maija labsirdīga, Frīda ļauna. Frīdas tēls ir kā pretējs Maijas tēlam. Rainis lugas pirmajos uzmetienos Frīdu saucis vienkārši par “Konkurenti”.

Jakubovskis ir lepns un lielīgs, bet Heils – kluss un mierīgs. Heila ātrā un neaprēķināmā daba pamostas tikai tad, kad viņš ar Maiju strīdas. Šeit Rainis pretstata ne tikai savus divus dažādus tēlus, bet arī tā laika sabiedrības attiecības. Viņš pretstata bagātos un varenos pret trūcīgiem un vienkāršiem ļaudīm un parāda, ka dažreiz vienkāršie tomēr ir pārāki par varenajiem.

Ja piedomā pie lugas temata, tad varbūt tas arī sāk likties sekls un pat banāls, bet Rainis to ir pavērsis savādākā gaismā un līdz ar to tajā slēpjas citas idejas un problēmas. Lai arī sižets nav pārāk aizraujošs un var pateikt, kas notiks tālāk, tad tomēr neiedziļinoties nevar no tvert to, ko Rainis ir gribējis paust. Un tas ir par brīvību, cilvēka personisko brīvību, ka cilvēks nav manta ko cits cilvēks, uzskatīdams sevi par varenāku, nevar dabūt savā īpašumā vai pārdot. Maija to salīdzināja ar putniņu, kuru visi grib noķert un ieslodzīt, lai tas dziedātu tikai viņiem. Luga arī parāda cik kurš ir gatavs atdot par savu godu un brīvību.

Šajā lugā ir spilgti saskatāma Freitāga shēma. Autors apraksta darbības vietu, apstākļus, Satraucošais moments šajā lugā ir tas brīdis, kad Heils ienāk pie Maijas un ierauga, ka Jakubovskis Maiju ir apskāvis. „Heils (kliedz). Nost, jūs neģēli! Laižat viņu vaļā! Ārā no šenes!” Heils pat draud Jakubovskim ar cirvi, lai viņš iet prom. Jakubovska dēļ sākās strīds starp Maiju un Heilu. Ar šo brīdi arī sākas kāpinājums – parādās Heila milzīgā greizsirdība un strīdi turpinās, līdz ar to Jakubovskis uzskata, ka viņam vēl ir iespējas iegūt Maiju sev. Tad seko vēl viens satraucošais moments, kad Heils ar Maiju salabst un nolemj rīkot kāzas pēc iespējas ātrāk, lai viņiem nekas vairs nestātos vidū. Tas nozīmē, ka Jakubovskim ir jārīkojas ātri un viņš ar Lienītes un Frīdas palīdzību aizvilina Maiju uz Labvīra alu, kur notiek kulminācija – „Jakubovskis (cērt ar zobenu, un Maija saļimsts un nokrīt mirdama).” Uzreiz seko arī traģiskais moments, kad Jakubovskis saprot, ko viņš ir izdarījis: „Jakubovskis (stāv kā sastindzis, bez mēra izbrīnījies). Turpmākā darbība risinās tiesā, kur noziegumā tiek vainots Heils, kura cirvīti atrada mirkstam Maijas asinīs. Pēdējā sprieguma moments bija brīdī, kad Heils gāja pie Maijas līķa, jo tas izšķīra Heila likteni – vai viņš tiktu nogalināts, vai attaisnots – „Tiesnesis. Heil, ejat klāt! Tad pati nokautā izspriedīs par jums. Kad jūs teiksat, ka neesat vainīgs, un nokautās brūce sāks asiņot, tad jūs esat slepkava. Ejat klāt un sakāt – vai esat viņu nokāvis?

Heils (pieiet pie paaugstinājuma). (Maijas roka piepeši no nestuves malas nokaras pret Heilu.)

Heils (piepeši iekliedzas). Maijiņ! – Tava roka! – Tu man piedod!

Heils nav vainīgs!

Redzams, ka šis sprieguma moments beidzās ar to, ka Heils nav vainīgs, taču tad tiesas zālē ieveda Lienīti un Skudrīti, kuri izstāstīja patiesību. Visbeidzot tiesas zālē ienāca arī īstais vaininieks Jakubovskis, kurš arī piegāja pie Maijas un Maijas līķis sāka asiņot. Taču pēc šādiem Jakubovska vārdiem „Maija, tu mani atraidīji! Es uzņemšu sodu. Tev tiesība sodīt. Bet es cerēju, ka tu piedosi man un nesodīsi kā jaunatne! Jo es tomēr tevi esmu mīlējis.” asiņošana apstājās – Maija bija piedevusi Jakubovskim. Tad sekoja katastrofa – „Jakubovskis. Sveika, svētā Maija! (Viņš nošaujas. Jakubovskis izdara pašnāvību, tādējādi sodot sevi par nodarījumu pret Maiju.

Baznīckalns glabā Latvijā skaistāko leģendu par mīlestību un uzticību. Maijas – Turaidas Rozes – un Siguldas pils dārznieka Viktora mīlas stāsta pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājušies Turaidā 17.gadsimta sākumā. Ik gadu šo leģendu noklausās tūkstošiem tūristu, un Turaidas Rozes piemiņas vietā savā kāzu dienā ierodas vairāki simti jaunlaulāto.

Šajā lugā apstiprinās tas, ka ar varu mīlestību nevar iegūt, tā pazūd tur, kur nav brīvība, bet ir vara, egoisms.Mīlestībai ir jaābūt brīvai, tikai tad tā ir vērtīga. “Mīla stiprāka par nāvi” – šie vārdi vēl šodien skan mūsu sirdīs, mēs atceramies Turaidas Rozi un ticam mūžīgās mīlestības spēkam.