Datoratkarība (2)

Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību cilvēce ir uzkrāvusi sev jaunu lāstu atkarību no mobilajiem sakariem, datoriem un citas tehnikas. Nelielās devās mēs gandrīz katrs sirgstam ar kādu no šīm atkarībām, acīmredzot tā ir nodeva laikmetam. Tomēr raksturā vājākiem un garīgi nenobriedušiem cilvēkiem šī atkarība īsā laikā var pārvērst dzīvi par murgu.
Atkarība pasaules praksē tiek definēta kā slimība. Pēdējos gados atkarību rindai pievienojusies vēl kāda- atkarība no datora, kas pielīp gan no interneta, gan spēļu automātiem. Šai atkarībai ir tendence pieaugt, īpaši Rīgā. Pirms diviem gadiem par šādu atkarību tikai zinājām, bet nu šo atkarīgo cilvēku tuvinieki aizvien biežāk vēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Manuprāt, datoratkarīgo skaits pieauga, kad parādījās interneta klubi un zāles. Sākumā netika veikta nekāda kontrole- pie datoriem no rīta līdz vakaram varēja nīkt pusaudži un pieaugušie. Pēdējā laikā vairāk uzrauga, lai datorzālēs pēc pulksten 23 neuzturētos nepilngadīgie.
Pazīmes, kas liecina par atkarību ir līdzīga atkarībai no narkotiskajām vielām vai alkohola. Gluži tāpat kā alkoholiķis vai narkomāns, no datora atkarīgais zaudē kontroli – nejūt, cik ilgu laiku pavada pie datora. Ja cilvēks nosēdējis pie datorspēlēm vai sērfojis internetā visu nakti un no rīta jūtas psiholoģiski un fiziski salauzts- nespēj koncentrēties, ir neuzmanīgs, viņam sāp galva, ir nogurušas acis, viņš nav spējīgs iet uz darbu, skolu, kvalitatīvi veikt savus ikdienas pienākumus, tas nozīmē, ka organisms jau cīnās ar datoratkarības sekām. Ja cilvēku pārņem datormānija, pasliktinās attiecības ģimenē, ar draugiem līdzcilvēkiem.
Cilvēki, īpaši pusaudži ar laiku domās sāk dzīvot datorpasaulē. Cilvēks zaudē realitātes izjūtu, piemēram, bērns videospēlē brauc ar skrituļdēli un identificējas ar spēles varoni- iemācās dažādus trikus, krīt, bet nesasitas, iedomājas, ka ir varens un piemīt desmit dzīvības. Ja viņš pēc kāda laika brauks ar skrituļdēli reālajā dzīvē viņš var nenovērtēt risku un iegūt nopietnu traumu. Ar realitātes izjūtas zudumu saistītas arī vardarbīgās asins pirtis ārzemēs, kuru skaits arvien pieaug, un vaininieki gandrīz vienmēr izrādās nelīdzsvaroti pusaudži. Ja bērns datorspēlē sašauj un nākamajā dienā, uzliekot spēli no jauna, redz, ka vakar nogalinātie cilvēciņi ir dzīvi un neskarti, viņam var sākt šķist, ka nāve nav neatgriezenisks process. Īpaši viegli šim mānīgajam virtuālās realitātes iespaidam pakļaujas jūtīgi pusaudži un cilvēki, kurus nomāc mazvērtības kompleksi.
Rakstot šo darbu man radās domas, ka atkarības pamatā vienmēr ir izteikta vajadzība pēc asiem pārdzīvojumiem, ko cilvēks dabīgi nespēj piepildīt ar emocijām – risku, prieku, vilšanos. Ilgstoši uzturoties datorvidē, ikvienam rodas nepieciešamība pēc pārmērīgiem piedzīvojumiem, emocijām, viņš zaudē spēju reālajā dzīvē priecāties par vienkāršām lietām. Man liekas, ka lai novērstu datoratkarību, ir jācenšas mazāk uzturēties pie datora un dažādām spēlītēm.