O.Vācieša lirika un tās saistība ar mani.
O.Vācieti es iepazinu pavisam sen, bērnībā. Atceros kādu vīru ar mākslinieka beretīti galvā un ar šo cilvēku man saistījās dažādi dzejolīši, kurus kāds bija lasījis priekšā. Vēlāk televīzijas ekrānos parādījās sirsnīgā multiplikācijas filma – par astoņiem kustoņiem, par to, ka reiz viss bijis pavisam savadāks. Par to, ka reiz cilvēki lidojuši un par to, kā vilciņš iet vakara pastaigā gar krastmalu un lūkojas debesīs.
Tagad Vācieti izjūtu kā kaut ko daudz lielāku nekā bērnībā. Toreiz es pat nezināju, ka viņa dzejā dominē paradoksālas, ačgārnas, izdomas bagātas situācijas, kurās akcentētas bērna psihei interesantas, jaunatklājamas emocijas – drosme, bailes, izbrīns, aktivitāte, vienlaikus uzsverot tādas vērtības kā ģimene, mājas, draudzība, atbildība. Toreiz viss bija daudz vienkāršāks.
Šodien, lasot Vācieti, saprotu, cik daudz viņš pateicis no tā, kas svarīgs arī man.
Vācieša dzeja ir tieša, skaudra, domām un izjūtām pārbagāta. Tā nelaipo un nemeklē aplinku ceļus, bet atklāti un bezbailīgi aizstāv labo, cēlo un skaisto, nosodot ļaunumu, nodevību un gļēvulību. Viņa dzeja ir atbildīga par savu laiku – par pagātni, tagadni un nākotni, – tā ir uzticīga cilvēces labākajām domām.
Īsti nezinu, kāpēc tieši šī dzejnieka darbi mani pievelk ar pavisam neredzamu spēku – visticamāk manu sirdi saista tās jūtas, kuras viņš pauž dzejā, tas lielais tiešums kādā raksta. O.Vācietis rakstījis:
“Tā jau ir
Visas pasaules dzejnieku brīvība –
Publiski asiņot,
Kamēr šīs asinis ir.”
Vācietis asiņo – vēl joprojām. Viņa dzeja asiņo, tā ir pilna nebeidzamas dzīvības.
Dzejnieks rakstījis par daudz ko – ir iznākuši dzejas krājumi gan ar jauneklīgu nemieru, skaidrību, mīlestību un naidu pilni, gan pilni pārdomu, filozofisku atziņu un vēsturisku notikumu analīzes.
Nozīmīgu vietu Vācieša lirikā ieņem mīlestības dzejoļi un dzejoļi bērniem. Runājot par meiteni, sievieti, Latvijas dabu, dzejnieks ļoti iecienījis Gaujas tēlu. Nemierīgā, atvaru pilnā upe it kā simbolizē viņa mīlestības izpratni.
Caur personisko prizmu, caur savu “es” Vācietis runā par sabiedriskas nozīmes tēmām. Viņš ir uzticīgs savai dzejnieka misijai – atbalsot to, ko jūt tauta.
Imants Ziedonis par Vācieti rakstījis: “Vācietis nepārtraukti cīnās pateikt nepasakāmo, to pašu, par ko mēs sakām: “Tas nav pasakāms vārdiem.” Un, kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja.”
Ik krājumā Vācietis ir citāds – viņš nāk ar jauniem pārsteigumiem, jaunām domām – Vācieti nevar lasīt pēc iepriekš pieņemtiem uzskatiem, katrs dzejolis jāpieņem tieši tāds, kāds tas ir. Dzejnieks bieži vien jūt, nojauš un sāk dzejā paust to, ko citi vēl nejūt un nenojauš, tādēļ ir bijuši brīži, kad Vācietis palicis nesaprasts vai pārprasts.
Dzejnieks savos dzejoļos savirknē pavisam parastus vārdus, bet savirknē tā, ka parastam cilvēkam tie var likties nesaprotami. Šos vārdus nevar saprast, tos var tikai sajust:
“Lapas šķind
uz akmeņiem un sejas,
un no debess garas lietus vindas
spaiņiem dzeltenīgas bēdas lej.”
Skumjas, kas pārpildījušas dvēseli, dzeltenas bēdas… Pavisam neticami Vācietis spēj aprakstīt to, ko viņš jūt. Katrs izlasītais teikums aizrauj kādā citā pasaulē. Un, lai gan paša dzejnieka vairs nav starp mums, atšķirot jebkuru viņa grāmatu jebkurā vietā, var dzirdēt viņa balsi. Viņš vēl joprojām atdod daļu sava spēka lasītājiem…
Daudzi mēdz saukt O.Vācieti par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai”. Viņš tik tiešām ir kā dāvana, jo aiz sevis atstājis mūžīgu piemiņu.
Savas dzīves laikā, neapšaubāmi, dzejnieks ir cīnījies par to, lai varētu pārtapt sevī, lai varētu mainīties uz augšu, – viņš cīnījies arī par to, lai citi aptvertu to, ka jāaug un nevar palikt uz vietas, nemainoties.
“Jo lielāks ir cilvēks,
Jo vairāk viņš cīnās
Par jaunu cilvēku
Sevī.”
Visspilgtāk Ojāra Vācieša izjūtas, domas un pārdzīvojumus var saskatīt viņa attieksmē pret cilvēkiem, kur dzejnieks ir patiess, atklāts un nesaudzīgs. Tādēļ vieni viņu mīlu un slavē, bet otri – peļ un nicina.
Viņa nicinātāji un pēlēji ir mietpilsoņi jeb tā saucamie “mazo kaišu” cilvēki, kuri neprot novērtēt labo, kas ir ap viņiem, kuri ir nesaudzīgi ne tikai pret dabu, bet arī pret līdzcilvēkiem. Viņus interesē tikai vara, bagātība un slava, tie ir pagrimuši cilvēki savās viltībās un melos. Vācietis saka:
“Cilvēk, vispirms uzkāp pats sevī – cilvēkā,
pēc tam, kur gribi, vari kāpt!”
Šie vārdi mietpilsoņiem nepatīk, – tieši tāpēc – vieglāk rakstnieku nīst un pelt.
Savukārt, tie, kas viņu mīl, ir vienkārši cilvēki, kuri mīl savu darbu, ģimeni un dabu. Tie ir tā nelielā cilvēces daļiņa, kas prot novērtēt dabu un skaistumu:
“Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies, kā rasa upē krīt –
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.”
Daba ir viens no veidiem, kādos var izpausties cilvēcība, – cilvēks ir dabas sastāvdaļa, viens no lielākajiem brīnumiem, taču ne radības kronis.
“Ej un tikai sargies samīt gliemeni,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumu!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!”
Vācietis mīlējis dabu, un viena no viņa mīļākajām vietiņām ir bijusi kaut kur Gaujas krastā. Pasēdēt krastā un skatīties upes atvaros un sajusties vienkārši laimīgam. Vai tas nav skaisti? Vissirsnīgākie un skaistākie vārdi veltīti dzejnieka dzimtajai upei Gaujai, kuras krastos viņš uzaudzis. Šo skaisto, mūžīgi mainīgo Vidzemes upi Ojārs Vācietis dēvē par savu upi:
“Šī dziesma vairs jādzied nav brāzmainā rietā,
Neviens nevar iztraucēt mūs, –
Es tevi mīlu, ka asiņu vietā
Man tavi ūdeņi plūst.”
Un pāri visam skan dziesma, R.Paula melodija Vācieša vārdiem:
“Šo pašu svētāko
tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzelmē nirsti.
Vai draugu pulkā dali
savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
tu esi
Latvija!”
Tas ir visas tautas svētums, ko nedrīkst aizmirst nekad, mēs paši esam Latvija, jo “kur beidzies pārējais un cilvēks sācies, tur sākusies ir viņa dzimtene.”
Vācietis mīl savu dzimteni, viņš ir bijis un paliks mūžam visas tautas dzejnieks. Viņš mīl dzīvot.
“Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.”
Sāp arī laime, bet mīlot tomēr var nodziedāt
“kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu”, jo
“tuvāk būt, tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno –
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad ar klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs –
un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.”
Nav taču svarīgi, cik daudz kilometru šķir divas sirdis, svarīgi ir tikai tas, ka sirdis mīl – un tad nekāda attāluma nemana.
Un paši skaistākie, patiesākie un baltākie vārdi, kas ir mīlestības radīti, skan:
“Kāds es esmu, tāds es esmu tavs,
Kas man bija, to tev esmu devis,
Un, kas nebija, es teicu – nav,
Un man nebij jākaunas no tevis.”
Pilnīga atklātība un pilnīga atdošanās iespējama tikai patiesi mīlot. Katrs mēs mīlam ko citu. Vācietis mīlēja tautu, Latviju, Gaujas krastus….
Un es nebrīnītos, ja reiz kaut kur – Gaujas malā, reiz sastaptu vīru ar garu mēteli un mākslinieka bereti galvā. Viņš dzīvo. Savā dzejā. Dzejā, kuru iepazinu jau maza meitene būdama, vēl nemaz neapzinādamās, kas īsti ir vīrs, kurš to visu ir sarakstījis.