Aleksandrs Dimā – tēvs (1802—1870) — savā laikā ļoti populārs franču rakstnieks. Iesācis literāro darbību kā novelists, vēlāk pievērsies dramaturģijai. Dimā laiž klajā ap 60 lugu. No tām populārākās: «Anrī III un viņa galms», «Napoleons Bonaparts», «Kārlis VII», «Terēza» u.c. Viņa dramaturģijā spilgti iezīmējās franču literatūras romantiskais virziens, kas turpmāk aizvien vairāk gūst pārsvaru pār klasicismu. Taču visplašāko popularitāti Dimā iegūst ar saviem romāniem. Ar Dimā vārdu publicēts ļoti daudz darbu, taču tie visi nav viņa paša sarakstīti. Dimā strādāja ar daudziem anonīmiem palīgiem, maz rūpēdamies par sarakstīto darbu māksliniecisko vērtību, bet cenzdamies dot vieglu un aizraujošu lasāmvielu. Lielākā daļa no šiem darbiem arī sen jau aizmirsta un nav atstājuši nekādas pēdas literatūrā, taču tādi viņa paša sarakstītie romāni kā «Grāfs Monte – Kristo», «Trīs musketieri», «Pēc divdesmit gadiem», «Karaliene Margo» un vēl daži citi lasāmi arī šodien. Tanīs lasītāju aizrauj interesantā, intriģējošā fabula, lai gan tur neatradīsim ne dziļāku domu, ne sadzīves problēmu. Dimā savus varoņus idealizē. Mīlas, draudzības un taisnīguma vārdā tie veic visneiedomājamākos varoņdarbus, kuriem jo bieži vairs nav nekā kopēja ar patieso dzīvi. Un tomēr lasītājs dzīvo līdzi šiem varoņiem, iziedams līdz ar tiem cauri vissarežģītāko notikumu režģim, pat nejautādams, vai tiešām tas dzīvē tā varēja notikt. Aizrauj notikumi, aizrauj rakstnieka veiklā un asprātīgā izdoma.
Aleksandra Dimā biogrāfijai lieliski piemērojama spārnotā frāze – “Dzīve ir romāns, kas risinājies īstenībā”. Šajā romānā ir visai daudz ļoti interesantu lappušu. Dimā rosīgi piedalījies tāds sava laika nozīmīgos notikumos kā 1830. un 1848. gada revolūcija. Viņš sadraudzējās ar Garibaldiju, kas vadīja cīnu par Itālijas vienotību un neatkarību, un pavadīja viņu Sicīlijas un Neapoles karagājienos. Un cik gan daudz interesantu atgadījumu rakstnieks piedzīvojis savos klejojumos pa plašo pasauli!
Jau no bērnības Dimā bija izveidojies izcils kaligrāfisks rokraksts, un ar šo dabas dāvanu viņš pelnīja savu iztiku pirmajos darba gados. Iesākumā viņam nācās apmierināties ar pārrakstītāja vietu Orleānas hercoga (nākamā karaļa Luija Filipa) kancelejā, kur viņš nokļuva ar sava tēva sena drauga ieteikumu. Uz kādu vilinošāku vietu nebija ko cerēt, jo — kā jau teikts — viņam gan bija skaists, vienāds rokraksts, taču nebija nekādu zināšanu. Taču ar iedzimto prātu un labo atmiņu, turklāt vēl ar fenomenālām darba spējām, kā izrādījās, pietika, lai pēc diviem trim gadiem, sistemātiski lasot, Dimā likvidētu robus savā izglītībā, pareizāk sakot — lai patstāvīgi to apgūtu. Viņš aizrautīgi lasīja seno un sava laika autoru grāmatas, atklādams sev Platonu un Aishilu, Šekspīru un Valteru Skotu, Gēti un Šilleru, Moljēru un Korneiju. Tad, ticēdams savai zvaigznei un mostošajam talantam, viņš arī cieši nolemj veltīt sevi literatūrai.
Atzinību Dimā guva jau pēc savas pirmās uzvestās lugas—tā bija «Anrī III un viņa galms»—, ko pirmo reizi nospēlēja «Comedie-Francaise» aktieri 1829. gada 11. februārī. Pirms tam viņš bija izmēģinājis spēkus, sacerēdams vodeviļas un drāmas dzejā. Tomēr par rakstnieka Dimā dzimšanas īsto datumu, protams, jāuzskata «Anrī III» pirmizrādes diena.
Pēc tam sekoja jaunas lugas —«Antonijs», «Ričards Dārligtons», «Nelas tornis», «Kīns jeb Ģēnijs un izvirtība», kas nostiprināja Dimā — teātra rakstnieka — skaļos panākumus. Dimā toreiz jau bija savas slavas kalngalā, bija publicēti viņa panākumiem bagātākie darbi: «Grāfs Monte – Kristo», «Trīs musketieri» u.c.
Lai arī stingrie vērtētāji izvairās nosaukt Dimā par izcilu, visbiežāk attiecībā uz viņu lietojot epitetus “talantīgs” un “populārs”, tācu viņš ir īsts klasiķis, tāpēc, ka izvēlētajā žanrā neviens nav pratis viņu pārspēt un iegūt plašāku atzinību. Jau daudzus gadu desmitus cilvēki visos kontinentos aizrautīgi lasa viņa grāmatas.
“Neviens nav izlasījis visus Dimā darbus, taču visa zemeslode ir lasījusi Dimā”, šajā sakarībā ir teicis Andrē Moruā izcilā stāstnieka dzīves aprakstā.
“Trīs musketieri”
Romāna darbība sākas 1625. gada aprīlī, Francijā Mengas pilsētiņā. Ir pieminēts 1628. gads, kad 28. oktobrī, parakstot kapitulāciju, karalis Ludviķis XIII atgriežas Parīzē. Romāna priekšvārdā ir minēts, ka autors izmantojis faktus par laiku, kad Francijā valdīja karalis Ludviķis XIII.
Šis laiks Francijā iezīmējās ar cīņām par varu, kam, protams, seko iedzīvotāju nemieri, neuzticēšanās nevienam un nemitīgas bailes par savu dzīvību.
Romāna tēlu galeriju veido diezgan interesanti varoņi. Romāna galvenais varonis ir d’Artanjans – Gaskoņas muižnieka dēls, kurš saticis savus sabiedrotos – Atosu, Portosu un Aramisu.
Bez ievērības nevarētu atstāt musketieru kapteini – de Trevila kungu, kurš bija godīgs, uzticīgs, gudrs cilvēks un labs karaļa draugs.
Galveno sieviešu tēlu galeriju romānā “Trīs musketieri” veido divas varones – Konstance Bonasjē kundze un Milēdija – skaista, bet tajā pašā laikā cietsirdīga sieviete.
Trīs musketieri un d’Artanjans izseko Milēdijas ļaunajiem darbiem, palīdz karalienei atgūt divpadsmit briljanta karuļus, parāda drosmi ēdot brokastis Sen-Žervē bastionā, tiesā Milēdiju par Bonasjē kundzes nozāļošanu un izpilda viņai nāves sodu.
Romāns beidzas ar to, ka trīs musketieri Atoss, Portoss un Aramiss atsakās no iespējas iegūt musketieru leitnanta pakāpi. Viņi uzskata, ka vispiemērotākais tam būs d’Artanjans.
Romāna notikumi ir apbrīnojami līdzīgi ar paša Dimā dzīvi. Romānā astoņpadsmit gadus vecais d’ Artaņans, pamezdams vecāku pajumti ir saņēmis – līdz ar tēva zobenu, vērtīgiem pavadvārdiem un brīnumziedes recepti – trīs dāvanas: vecu neparastas krāsas zirgu, piecpadsmit ekijus un vēstuli kapteinim de Trevilam. Savukārt nākamais “Trīs musketieru” autors divus gadsimtus vēlāk devās prom ar nedaudz naudas un ieteikuma vēstulēm (kuras viņam neviens laimīgā kārtā nenolaupīja). Bez zirga viņš iztika pilnīgi, izmantodams diližansu, bet braucienam nepieciešamo summu laimēja biljarda spēlē. Divi jauni godkārīgi cilvēki bija cieši nolēmuši iekarot Parīzi, kas viņiem abiem spoži izdevās. D’ Artaņans to panāca ar zobenu, bet Dimā – ar spalvu. Bet šajā gadījumā, ja Dimā nebūtu spožs rakstnieks, nebūtu arī d’ Artaņans. D’ Artaņans pieder pie tiem literatūras varoņiem, kuriem – tāpat kā viņu radītājiem – ceļ pieminekļus, jo gan par godu Dimā, gan d’ Artaņanam ir uzcelti pieminekļi.
“Trim musketieriem” ir kāda īpatnība, uz ko der vērst uzmanību. Proti, tās iecerētas kā “feļetonromāni”, lai varētu tos publicēt presē ar turpinājumiem. Arī “Trīs musketieri” sākotnēji tika iespiesti 1944. gada avīzē “Le Siecle” – ilgstoši katrā numurā, kas daudzējādā ziņā noteica darba kompozīciju. Katram fragmentam vajadzēja būt pabeigtam un tajā pašā laikā modināt lasītājā ziņkārību par to, kas notiks tālāk. Un Dimā tas izdevās, viņam bija tādi panākumi, kā nevienam citam. Viņa dzirkstošie dialogi brīžiem bija tik pat noslīpēti, kā pašu bruņinieku zobenu asmeņi.
Lai izveidotu aizraujošu intrigu, Dimā bieži vien vajadzēja dot priekšroku nevis faktiem, bet senos foliantos un rokrakstos atrastām leģendām, sulīgām anekdotēm, jo tajās taču arī savā veidā atspoguļojas laikmets un tā tikumi. Lai cik tas paradoksāli, rakstnieks, bet rakstnieks no pilnīgi autoritatīviem 17. gadsimta avotiem smēlis daudzas detaļas un raksturojumus, kas dažreiz tiek pasludināti par neticamiem.
“Trīs musketieru” konflikts veidojas uz visvarenā kardināla – ministra un hercoga Bakingema sāncensības mīlestībā pret Austrijas Annu. Dimā saista šo sāncensību ar Larošelas aplenkumu. Taču par Larošelas aplenkumu hercoga Fransuā Larošfuko visai objektīvajos, ar aforismiem bagātajos memuāros rakstīts: “Vispār zināms, ka hercogs Bakingems ieradies ar spēcīgu floti, lai palīdzētu Larošelai… taču retais zina, ka kardināls apsūdzēja karalieni, it kā hercogs šo pasākumu iecerējis saziņā ar viņu, lai piespiestu slēgt mieru ar hugenotiem un sagādātu hercogam ieganstu atgriezties galmā un redzēties ar karalieni. Izrādījās, ka šīs ieceres bija veltīgas: Larošela tika ieņemta, bet hercogs nogalināts drīz pēc atgriešanās Anglijā. Kardināls ar cietsirdīgu atklātību izteica savu prieku par viņa bojāeju; viņš atļāvās dzēlīgus vārdus par karalienes sērām un sāka no jauna cerēt.”
Šis citāts no hercoga memuāriem ļoti atgādina Dimā grāmatu. Taču Dimā vēstījums nepavisam nav koncentrēts ap augsti titulētu, savās politiskajās un mīlestības intrigās iegrimušu personu rūpēm un kaislībām. Galvenie varoņi Dimā grāmatā ir nevis bagātie karaļi un hercogi, kuriem pieder gan vara, gan bagātība, bet gan vienkāršie musketieri, kurus stiprus dara draudzība un savstarpēja palīdzība, drosme, vīrišķība, noteiktība un atjautība.
Veiklais un bezbailīgais d’ Artaņans, godkārīgais un labsirdīgais Portoss, gudri viltīgais un noslēgtais Aramiss, cēlais un gudrais Atoss – ar viņu lielisko devīzi “Visi par vienu un viens par visiem” – pārvar jebkurus šķēršļus, izjauc jebkuru ienaidnieku intrigu, lai arī cik ievērojami viņi būtu. Un patiesi, četri tādi vīri kā viņi, četri vīri, gatavi cits cita dēļ ziedot visu – no maka sākot, ar dzīvību beidzot – , vienmēr atbalstīdami cits citu un nekad neatkāpdamies, izpildīdami kopā un atsevišķi ikvienu lēmumu, kas pieņemts kopīgi, – kā taisnīgi nodomāja d’ Artaņans, – atklāti vai slepus, tiešā vai aplinku ceļā, ar viltu vai ar spēku, neizbēgami atstāj neaizmirstamu iespaidu uz lasītāju. Ne velti par šo grāmatu ir uzfilmētas neskaitāmas filmas, no drāmas līdz pat komēdijām par šo musketieru dēkām. Šie četri varoņi ir arī modernizēti un veidoti kā mūsu laika cīnītāji par taisnību. Nemirstīgi varoņi – “d’ Artaņans un trīs musketieri”.
Mākslinieciskais stils romānā ir raits, sižets ir nesamezglots, taču visu laiku tiek uzturēta intriga. Kā raksturīga Dimā iezīme, kas jo spilgti atklājas romānā “Trīs musketieri”, ir asprātīgie, saistošie dialogi. Vēsturiskie fakti tiek izskaidroti lasītājiem saprotamā valodā, tādēļ arī vēstures nepārzinātājam vai nīdējam tie var likties interesanti.
Dimā romāni, tajā skaitā arī “Trīs musketieri” ir nevis vēsturiski, bet gan vēsturiski dēku romāni. Līdz ar to rakstnieks pamatos attēlojis laikmeta garu un kolorītu, kas viņam izdevies ne tikai smalkās mākslinieka intuīcijas dēļ, bet rūpīgi izpētot avotus – hronikas, memuārus, dokumentus. “Trīs musketieru” priekšvārdā teikts, ka romāna ieceres laikā autora izstudēto grāmatu uzskaitījums vien aizņemtu veselu nodaļu, – un, jādomā, tas nav liels pārspīlējums.