Daugavpils Vienības nams.
Vienības namu būve Latvijas pilsētās bija Ulmaņa varas gados radusies ideja. Šo namu galvenais uzdevums bija kļūt par reģionāliem kultūras centriem un vairot nacionālo vienotību īpaši daudznacionālajā Austrumlatvijā. Latviešu skaits Davgavpilī reti kad pārsniedzis pusi no iedzīvotājiem. Šis apstāklis vēl jo vairāk mudināja latviešus noturēt un attīstīt latvisko. Līdz Latvijas valsts nodibināšanai latviešiem Daugavpilī, tāpat kā vispār Latgalē, bija liegta biedrošanās brīvība. Latgales administratīvās iekartas likumi bija citādi nekā parējā Latvijā, jo tā ietilpa Krievijas sastāvā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas uzvaras Krievijā, beidzot arī Daugavpils latvieši ieguva biedrošanās un varda brīvību. 1917. gada 13. aprīlī tika uzrakstīts pirmais Daugavpils Latviešu biedrības protokols – un šī diena ir uzskatama par biedrības dibināšanas dienu. No 1923. gada Daugavpils Latviešu biedrība risināja sarunas ar valdību par tautas nama celšanu. 1934. gada 11. jūnijā biedrības padome lemj par zemes gabalu Vadoņa (tagad Ģimnāzijas iela) un Lācplēša ielas stūri, kurā varetu būvēt jauno namu. Tomēr šī vieta tiek atzīta par mazu un nolemts prasīt atļauju pilsētas valdei izmantot pilsētas tirgus laukumu. Pilsētas valde šo lūgumu atbalsta un nodod Daugavpils Latviešu biedrībai zemes gabalu pilsētas tirgus laukumā, iepretim A. Ņevska katedralei. Laukumu vienlaicīgi pārdēvē par vienības laukumu. 1934. gada 17. augustā Daugavpilī ierodas prezidents K. Ulmanis, kuram biedrības pārstāviji lūdz atbalstu nama būvei. Atbilde ir īsa un skaidra: „Uz šī laukuma pacelsies Vienības nams!” Verners Vitands tika iecelts par nama arhitektu. Par to kā ticis izvēlēts arhitekts ir minēts 1988. gada 29. decembra laikrakstā „Avangards” „Tajā pašā gadā Latviešu biedrība izsludināja „Nama idejas projekta sacensību”. Sacensībās piedalījās trīs autori, tacu par vispieņemamāko tika atzīta arhitekta Vernera Vitanda skice. Viņam tad arī valde uzticēja izstrādat galīgo projektu, kā arī vadīt būvdarbus”. 1936. gada 15. maijā Vienības namam tiek ielikts pamatakmens, klātesot Ministru prezidenta biedram M. Skujeniekam un tautas labklājības ministram V. Rubulim. Būvi atbalsta valsts, un būvē, iegūstot līdzīpašuma tiesības, ar līdzekļiem piedalās Daugavpils Latviešu biedrība, Armijas ekonomiskais veikals un Latvijas Kredītbanaka. Ziedojumi nama būvei Latviešu biedrībā ienāca gan no pilsētu gan no lauku pašvaldībām, bankām un uzņēmumiem, gan no sabiedriskajām organizācijām, atsevišķām personām. Valsts prezidents K. Ulmanis ziedoja 100 latus.
Būvdarbus uzsāka 1936. gada augustā, iesvētīja un nodeva ekspluatācijā 1937. gada 19. decembrī, bet jau 1937. gada 5. janvārī jau notika Vienības nama spāru svētki. Nams tika uzcelts 17 mēnešos. Ievērojot tā milzīgos apmērus un komplicēto telpu sadali, tie bija celtniecības rekordtempi. Vienības nams ir viena no ievērojamākajām šī perioda un stila celtnēm Latvijā – polifunkcionāla celtne, kurā atrodas teātris ar zāli 850 vietām, kluba telpas ar sarīkojuma zāli 600 vietām, universālveikals, restorāns, kafejnīca, avīzes izdevniecība un spiestuve, neliela viesnīca, peldbaseins un personāla dzīvokļi. Teātra grozāmā skatuve ierīkota pēc Nacionālās operas skatuves parauga, kurš savukārt pārņemts no Reinharda teātra Berlīnē. Daugavpils teātrī vienā no pirmajiem republikā tika pielietotas arī bīdāmās platformas. Tas deva iespēju veodot tehniski sarežģītus liela stila inscinējumus. Daugavpils Latviešu biedrības priekšnieks nama būves laikā bija Daugavpils apgabaltiesas priekšēdētajs A. Kociņš, kurš prata nama celtniecībai un latviskuma idejai apvienot visus vietējos latviešus. Biedrībai bija arī būves saimnieciskā vadītāja. Darbus vadīja arhitekts Verners Vitands. Vitands tolaik bija jauns arhitekts, kuram 34 gadu vecumā valsts uzticēja projektēt tik īpašu un atbildīgu ēku. Nama ķermenis veidots vienkāršo celtniecības formu – prizmu un kubu veidā. Atbilstoši ēkas pilsētbūvnieciskajam novietojumam tai ir atšķirīgs fasāžu noformējums. Neitrāli vertikāls ārsienas ritmizējums gar cieši apbūvēto ielu pāriet diferencētu kubisku apjomu kompozīcijā, kur vietām ir horizontāli dalījumi, bet pret laukumu paveras monumentāla teātra ieejas fasāde ar īpatnēju seškolonnu portiku. Pret Daugavas upi vērstā celtnes garenass it kā apliecina, ka ar Daugavu saistās svarīgākie latviešu vēstures un kultūras notikumi un ka viss, kas turpmāk risināsies šajā namā, būs tautas vēstures turpinājums. Vienības nama apbūves laukums ir 6000 kvadrātmetrus liels, grīdu laukums – 3 hektāri, telpu skaits – 450. Namā iebūvēti trīs miljoni jeb, vagonos reiķinot, 600 vagoni ķieģeļu, 90 vagoni cementa, 45 vagoni dzelzs. Ēkai ir kvalitatīva cēlapmetuma ārējā apdare, tolaik nekur neistrūkstošais „ klasiskais” portiks teatra ieejas daļā, bet būves kopējā izmaksa bija samērā neliela, jo plaši tika izmantota racionāli vienkarša iekštelpu apdare. Griesti gandrīz visās telpās ir vienkārši atveidņota un nokrāsota monolītā dzelzsbetona pārseguma virsma. Pat teātra zālei nav piekārto griestu. Tās pārsegumu veido dzelzsbetona loki, kas koncentriski samazinās virzienā uz skatuvi. Šī forma izvēlēta akustisku apsvērumu dēļ. Vienības nama celtniecībā piedalījās vairākas firmas: būvdarbus veica „L. Neiburgs un biedri”, siltūdens un tvaika apkuri, kā arī kanalizāciju, celtņus un saldētavas iebūvēja firma „Konstantīns Pēkšēns”, elektrisko instalāciju – „J. Gulbis”, siltā gaisa apkuri un vēdināšanu – firma „Rishards Kablies”, virtuves katlus, pavardu un vairākstavu konditorejas ceptuves krāsni izbūvēja inženieris A. Ozoliņš. Namā bija arī saldētava un makslīgā ledus ražotava. Lielos kroņlukturus koncertzālē un visu pārējo armatūru, arī grozāmās saktuves ierīces darināja Daugavpils Valsts arodskolas audzēkņi. Netika izgatavots vienīgi ugunsdrošais priekškars teātra skatuvei, jo kara dēļ pasūtījums aizkavējās Somijā. Celtniecības darbos tika iesaistīti ap 300 strādnieki. Darbs bieži risinājās divās maiņās. Turklāt pilnīgi visus zemes darbus, mūrnieku, apmetēju un transportdarbus veica vietējie amatnieki, strādnieki un zemnieki.
1937. gada 19. decembrī Vienības nams tika svinīgi atklāts un iesvētīts. Kā raksta 1937. gada 17. decembra „Latgales vēstnesis” : „Jaunais nams gatavs. Būsim uz to lepni! – Nu būs dota lielāka iespēja labāki strādat tās zemes labā, celt tās tautas slavu, kurai mēs piederam un no kuras mēs nekad negribam šķirties. Nu daugavpilieši par savu pilsētu, visa Latgale un Ilūkstes apriņķis par savu novadu varēs domāt citādi un turpināt labāki piepildīt Prezidenta norādījumus. – Tāds vēlējums lai vienmēr pavada ikvienu latvieti ieejot Vienības namā un tur strādājot”. Ceremonijā piedalījās kara ministrs ģenerālis J. Balodis, finansu ministrs L. Ēķīs, izglītības ministra biedrs J. Camanis un Daugavpils pilsētas galva J. Volonts, kā arī visa Daugavpils Latviešu biedrība. Monumentālais Daugavpils Vienības nams bija un ir viena no lepnākajām būvēm Daugavpilī, turklāt nereti tiek uzsvētrs, ka kubatūras ziņā tā ir lielākā celtne, kas uzbūvēta pirmskara Latvijā, turklāt vēl sava laika modernāka un dzudzfunkcionālākā ēka Eiropā. Galīgā būves izmaksa sastadīja 2802301 Ls. Kopā ar zemes gabalu, uz kura tas atradas, Vienības nams tika nodots Daugavpils Latviešu biedrības īpašumā.
No 1938. gada Daugavpils Latviešu biedrības īpašnieks bija Daugavpils vecākais A. Švirksts. Biedrības darbībai bija radīti vislabvēlīgākie apstākļi. Biedrības rīcībā tika nodota koncertzāle, baltā zāle, sēžu telpas, vairākas ēdamzāles, lasītava, atpūtas telpa, spēļu istaba, peldbaseins, telpas redakcijai, frizētava un etri dzīvokļi. Arī teātris bija Latviešu biedrības veidojums. Pārējās biedrībai piederošās telpas tika iznomātas Armijas Ekonomiskajam veikalam, kas uzturēja arī viesnīcu ar 50 vietam, un akciju sabiedrībai „Rota”. Bierības telpas, sevišķi balto zāli, rotāja latviešu mākslinieku gleznas: L. Liberta „Jersikas karalis Visvaldis”, J. Ūdra „Vasara” un J. Tilberga valstsvīru portreti. Šīs un daudzas citas gleznas, latviskos svecturus un citus māklas darbu, kā arī latviskā stilā veidotās mēbeles biedrība kā dāvanu saņēma no Latvijas bankas, Hipotēku bankas un Valsts zemes bankas, kā arī no pašvaldībām, skolām un dažādām organizācijām.
Visās biedrības telpās ik dienas, sevišķi vakaros, ritēja spraigs darbs. Baltajā zālē notika priekšlasījumu vakari, šaurāka apmēra sarīkojumi un viesu uzņemšana. Pārējās telpās notika biedrības pārvaldes orgānu sēdes un dažādu sekciju nodarbības. Biedrību pārvaldīja valde ar 22, padome ar 75 un revīzijas komisija ar 5 locekļiem. Biedrībā darbojās 14 dažādas komisijas un sekcijas. Raženi iesākto un rosīgo Daugavpils Latviešu biedrības darbu pārtrauca 1940. gada okupācija un sekojošais Otrais pasaules karš. Biedrības priekšnieks un Daugavpils pilsētas galva A. Švirksts tika deportēts uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā biedrība turpināja izdot laikrakstu un organizēt dažadus pasākumus. Tomēr tās aktivitāte gāja mazumā. 1949. gadā padomju vara nacionalizēja visu Daugavpils Latviešu biedrības īpašumu un piesavinājās tās mantu.
Tikai pēc Latvijas neatkarības ottreizējas atgūšanas 1991. gadā atdzīvojās arīnacionālo kultūras biedrību darbs. Atmodas vilnis bija tik liels, ka jau 1989. gadā tika atjaunota Latviešu biedrība, un savas biedrības sāka veidot poļi, baltkrievi, krievi, ebreji u.c. Nevienai no tām nebija telpu, jo iepriekšējās paadomju vara bija atņēmusi. Tāpēc daudzas no tām izmantoja Daugavpils kultūras nama telpas.
1989. gadā savu darbu atsāka arī Daugavpils Latviešu biedrība. 1992. gada 7. oktobrī Daugavpils Latviesu biedrībai tika iedalītas telpas Vienības namā, un ēka tika nosaukta par Latviešu biedrības namu. Interesanti, ka šai ēkai vairākkārt ticis mainīts nosaukums. 1940. gadā, ienākot padomju varai, tas tika pārdēvēts par Tautas namu, 50. gados – par Kultūras namu Nr. 1, vēlāk par Centrālo Kultūras namu Nr. 1. Drīz vien, 1993. gadā, tāpat kā citām biedrībām, arī latviešiem nodibinājās Latviesu Kultūras centrs, un Vienības namam atcēla Latviešu biedrības nama nosaukumu. Tas lielā mērā saistījās arī ar to, ka Latviesu biedrība nebija spējīga uzturēt un apsaimniekot šo ēku. 1993. gada aprīlī ar Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes lēmumu Latviesu biedrības nams tika pārdēvēts par Latviesu Kultūras centru, kuru finansēja pašvaldība, un tajā sāka darboties dažādi pašdarbības kolektīvi.
No 1994. gada Daugavpils Latviesu biedrību vadīja Jānis Kokins. 2003. gada novembrī Vienības namā sanāca bijušie Daugavpils Latviešu biedrības biedri, interesenti un nolēma atjaunot biedrības darbu. Tika ievēlēta arī jauna valde. 2005. gadā 23. novembrī pie Vienības nama virs teātra ieejas durvīm iemirdzējās atjaunotais nosaukums „Vienības nams”. Šis uzraksts tika noņemts padomju varas laikā. Arī tagad, 21. gadsimtā, Vienības nams Rīgas ielā 22a ir Daugavpils kultūras un darījumu centrs. Te izvietots Latviešu kultūras centrs, Daugavpils teātris, Latgales centrālā bibliotēka, ASV informācijas centrs, Daugavpils novada tūrisma informācijas centrs, banka, veikali un kafejnīcas. Joprojām nama lielāko daļu aizņem Valsts Daugavpils teātris – ar vairākkārtējām spožām slavas virsotnēm, gariem aizmirstības un nolieguma gadiem un atkalatdzimšanu. Daugavpils teātris dzīvo šodien, un teātrim ir tas, ko citi meklē – saprašanās: divas valodas, divas trupas un viena Mīlestība! Teātris mīl savu laiku un savu skatītāju! Vienības namā atrodas Latgales Centrālā bibliotēka, kuras apmeklētāju skaits pārsniedz 90 tūkstošus, bet lietotāju skaits sniedzas virs 15 tūkstošiem. Bibliotēka piedāvā grāmatas uz mājām, grāmatas un periodiku lasītavās (Mākslas zāle, vispārējā lasītava, tehniskā zāle), periodiskos izdevumus no 1950.gada, vecas, retas grāmatas, starpbibliotēku abonementu, elektroniskās datu bāzes un kopkatalogu internetā. Arī Latviešu kultūras centrs darbojas Vienības namā – tā ir vadošā kultūras iestāde, kas vislielāko vērību velta latviskās kultūrvides saglabāšanai un popularizēšanai pilsētā. LKC ir daudzu, tai skaitā starptautisku, pasākumu iniciators un organizators. Rīkotie pasākumi aktivizē ne tikai kultūras dzīvi Daugavpilī, Latgalē un Latvijā, bet arī veicina dažādu etnisko minoritāšu labvēlīgu līdzāspastāvēšanu un sabiedrības integrāciju. Gan teātris, gan bibliotēka, gan kultūras centrs vada un organizē šīs komplicētās kultūrceltnes dzīvi. Vienības nams Daugavpilī joprojām veic savu vēsturisko misiju – vieno pilsētas daudznacionālo sabiedrību un aktivizē kultūras dzīvi. Tas ir tautu saskaņas un vienotības simbols.
Avotu saraksts
1. Avangards // Mūsu Vienības nams. 1988. gada 29. decembris. 2. Lpp
2. Latgales laiks //Vienības nams atguvis nosaukumu. 2005. gada 25. novembris. 2. Lpp
3. Latgales laiks. 2006. gada 9. jūnijs. 18. Lpp
4. Latgales vēstnesis // Mūsu lepnums – Vienības nams. 1937. gada 17. decembris.
5. Latvijas avīze. 2005. gada 24. novembris. 5. Lpp
Literatūras saraksts
6. Barkovska G., Šteimanis J. Daugavpils vēstures lappuses. Latgales kultūras centra izdevniecība. –Rēzekne, 2005. – 132. Lpp.
7. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Izdevniecība Baltika, 1998. – 179. Lpp.
Elektornisko resursu saraksts
8. http://www.visitdaugavpils.lv/index.php?p=2&id=7 (skatīts 8.05.2008. 22:12)
9. http://www.daugavpilslkc.lv/?lang=lv&rub=6 (skatīts 08.05.2008. 23:50)