Demokrātija senajā Grieķijā

Demokrātija ir politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai, pilsoņu vairākumam, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus. No grieķu valodas vārds demokrātija nozīmē dēmos “tauta” un kratos “vara”.
Senajā Grieķijā pastāvēja demokrātija, kas bija par pamatu mūsdienu valsts struktūrai. Antīkās Grieķijas demokrātijas pamatprincipi bija vēlēšanas, kurās varēja vēlēt balstiesīgie iedzīvotāji, pilsoņu vienlīdzība, brīvi iegūt zemi, kā arī karagūstekņus padarīt par vergiem. Viens no Atēnu demokrātijas pamatlicējiem bija Perikls (495.-429. p.m.ē.), kurš ilgu laiku bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Atēnās. Lielu ieguldījumu Senās Grieķijas demokrātijas veidošanā ieguldīja arī sofisti, kas bija izglītoti filozofijā, tieši sofistikā, kas radās Grieķijā 5.gs. p.m.ē. Mūsdienās spilgtākās demokrātijas iezīmes ir valsts suverenitāte, pilsoņu tiesības vēlēt attiecīgo varas instanci, kā arī būt brīvam un neatkarīgam no valsts, vai kāda cita varas. Mūsdienās pastāv galvenokārt pārstāvnieciskās demokrātijas: tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.
Vairāku gadu laikā demokrātijas pamatiem, kurus veidoja grieķi ir nākuši papildinājumi, bez kuriem mēs nespējam iedomāties demokrātiskas valsts pastāvēšanu. Reliģijas brīvība, tiesības uz viedokli, vairākumu vara, likuma ievērošana, valdības konsticionālie ierobežojumi, pamattiesību garantija un sociāli ekonomisko pakalpojumu daudzveidība. Attīstoties valsts struktūrai ir jāpilnveido arī demokrātijas pamatlikumi, tādēļ mūsdienu principi tik ļoti atšķiras no sākuma normām, kuras pastāv jau vairāk nekā 2500 gadu.
Tomēr, lai arī lielākā pasaules daļu valstis ir pieskaitāmas pie demokrātijas atbalstītājām, tajā skaitā arī Latvija, ir palikušas pāris, kuras šīs normas neievēro. Sabrūkot Padomju Savienībai 1994. gadā Baltkrievijā ievēl prezidentu Aleksandru Luka Tomēr, lai arī lielākā pasaules daļu valstis ir pieskaitāmas pie demokrātijas atbalstītājām, tajā skaitā arī Latvija, ir palikušas pāris, kuras šīs normas neievēro. Sabrūkot Padomju Savienībai 1994. gadā Baltkrievijā ievēl prezidentu Aleksandru Lukašenko, kuru var uzskatīt par vienīgo totalitārsima diktatoru Eiropā
Tautas varas jēdziens radies senajā Grieķijā-Atēnās .Senajiem grieķiem ”demos” nozīmēja tautu, precīzāk – privileģētos iedzīvotājus, ne vergus un ne sievietes; ”kratos” nozīmēja varu, kopā eiropieši izdomāja “demokrātiju” – tautas varu. Šis jēdziens jau tad bija deformēts, jo lielākā iedzīvotāju daļa bija beztiesīgi – nepilngadīgie un vergi. Demokrātija tiek traktēta kā valsts politiskās organizācijas forma, kas pamatojas uz tautas atzīšanu par varas nesēju, uz tās tiesībām piedalīties valsts lietu lemšanā un pietiekami plašu tiesību un brīvību loku pilsoņiem, mazākuma pakļaušanos vairākumam.
Seno grieķu sīkajās pilsētvalstiņās bija tā saucamā demokrātija – tauta regulāri sanāca kopā agorā – tirgus laukumā un lēma svarīgus jautājumus. Bet nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Pilsētvalstiņas savā starpā karoja biežāk, nekā ar svešiem iebrucējiem, un drīz vien tās sagrāba un apvienoja maķedonietis Aleksandrs Lielais, tad romieši, venēcieši, un beidzot vissliktākais variants – mežonīgie turki. Ja nebūtu romantisko eiropiešu, tādu, kā dzejnieks lords Bairons, kuriem briesmīgi patika seno grieķu mīti, un tie nebūtu devušies karot ar turkiem, lai atbrīvotu Grieķiju, tad tās nemaz vairs nebūtu.
Demokrātija var eksistēt vienlīdzībā, vienlīdzība – līdzvērtībā. Demokrātijas, tāpat kā jebkuras iekārtas, kvalitāte ir atkarīga no tajā valdošo (pilsoņu) kvalitātes.
Mūsdienās ir likumi, kuri sakrīt ar senās Grieķijas likumiem, un ir tādi, kuri atšķiras. Politikā tiek daudz kas izmantots tieši no to laiku demokrātijas pamatprincipiem. Manuprāt, senajā Grieķijā demokrātija savā ziņa bija labāka un pozitīvāka. Visi cilvēki mīlēja un cienīja savu zemi un tautu. Šodien demokrātija skaitās progresīvākā pārvaldes forma, taču tā tiek faktiski izkropļota, jo jautājumus nelemj vairs pati tauta (tās ir tik daudz, ka sasaukt kopsapulci nav iespējams, un aptaujas jeb referendumus rīkot ir pārāk dārgi), bet gan tās ievēlēti pārstāvji – deputāti. Un bieži vien ir tā, ka notiek dažādas sazvērestības un krāpšanās. Līdz ar to daudz kas tiek darīts negodīgi

Scroll to Top