denī didro

Izcilais franču filozofs, literāts un kultūras darbinieks Denī Didro (Denis Diderot, 1713-1784) bija viens no aktīvākajiem franču apgaismotājiem, kura daudzveidīgā darbība būtiski ietekmēja franču kultūras attīstību XVIII gs. vidū un otrajā pusē. Dažās nozarēs, it īpaši zinātņu sistematizācijā, filozofijas metodoloģijas jautājumos, estētikā un literārajā jomā viņa veikums nav zaudējis nozīmi arī mūsdienās.

Didro dzimis Langras pilsētā Austrumfrancijā kā otrais bērns un vecākais dēls ģimenē. Nākamā domātāja tēvs bija augsti kvalificēts nažu kalējs, materiālajā ziņā ļoti pārticis, viens no savas cunftes vadītājiem pilsētā. Sa

a
avu bērnu audzināšanai viņš veltīja daudz pūļu un līdzekļu, taču, būdams dziļi reliģiozs cilvēks, centās tos gatavot baznīcas dienestam.

Denī Didro 11 gadu vecumā sāka mācīties Langras jezuītu koledžā. 13 gadu vecumā Didro izcirpa tonzūru, ietērpa viņu sutanā un sāka dēvēt par abatu, bet zēnā modās dedzīga vēlēšanās turpināt izglītību Parīzē. Pēc ilgas pretošanās tēvs nolēma ļaut dēlam braukt uz Parīzi.

Parīzē Didro mācījās Dārkura koledžā. Vispārējais mācību līmenis tur bija krietni augstāks nekā provincē.

Kad 19 gadu vecumā Didro pabeidza koledžu un ieguva mākslu ma
a
aģistra grādu, viņš kategoriski atteicās kļūt par garīdznieku. Tēvs, cerēdams izveidot dēlu par juristu, nodeva viņu mācībā pie prokurora. Tomēr šajā darbā nākamais filozofs neizrādīja nekādu centību un lielāko daļu laika pavadīja, lasīdams dažādu filozofu sacerējumus. Tēvs piedāvāja viņam iespēju st
t
tudēt medicīnu, taču saņēma striktu atteikumu. Tad tēvs, uzskatīdams, ka dēls ir nekam nederīgs slaists un dienaszaglis, pārstāja sniegt materiālo atbalstu. Denī apmēram nākamos 10 gadus dzīvoja Parīzē dziļā nabadzībā, pelnīdams iztiku kā stundu pasniedzējs un repetitors, mācīdams gan matemātiku, gan valodas, gan citus priekšmetus, kā arī sastādīdams dažādus juridiska satura tekstus. Cīņā par eksistenci nestabilos un ļoti mainīgos apstākļos filozofs iepazinās ar sava laika sabiedrības ēnas pusēm un ieguva lielu dzīves pieredzi.

40. gadu sākumā Didro iepazinās un sadraudzējās ar Ženēvā dzimušo mūzikas skolotāju un nošu pārrakstītāju, vēlāk slaveno literātu un sabiedrības problēmu iztirzātāju Žanu Žaku Ruso (1712-1778). Līdzīgi uzskati viņiem tuvināja arī Sorbonnas universitātes absolventu Etjēnu Bonē de Kondljaku (1715-1780), kurš, oficiāli būdams garīdznieks, bija aizāvies ar Dž. Loka un citu angļu ma
a
ateriālistu sacerējumu studijām.

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā draugi pamazām atsvešinājās, un Didro visciešāk sadarbojās ar matemātiķi Dalambēru. Mūža otrajā pusē viņam izveidojās cieša draudzība ar P.Holbahu un vairākiem dabaszinātniekiem.

40. gadu vidū pamazām nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis. Dažu Parīzes izdevēju un grāmattirgotāju uzdevumā viņš regulāri sāka tulkot no angļu valodas dažāda satura sacerējumus.

Nozīmīgākie tulkojumi:

R.Džeimsa „Medicīnas vārdnīca” 6 sējumos

A. Šāftsberija „Eseja par nopelnu un tikumu”

Staniani „Grieķijas vēsture” 3 sējumos

Sākot ar četrdesmito gadu otro pusi Didro dzīve cieši savijās ar franču Enciklopēdijas [Encyclopedie ou

u
u Dictionnaire raisone des sciences, des arts et des metiers] izdošanas gaitu un likteni.

Kopš 1746. gada viņš publicēja arī savus oriģinālsacerējumus. Tie gan iznāca anonīmi, taču policija bija labi informēta par autora patieso identitāti.

Šo gadu nozīmīgākie oriģinālsacerējumi:

„Nekautrīgie dārgumi” (1748.)

„Vēstule par aklajiem, lai pamācītu redzīgos” (1749.)

„Domas par dabas interpretāciju” (1753.)

Par šo un citu oficiālajai ideoloģijai neatbilstošo vai neērto sacerējumu izdošanu no 1749. gada jūlija līdz novembrim autors bija ieslodzīts Vensenas cietumā.

Enciklopēdijas izdošana tika vairākkārtīgi varmācīgi pārtraukta, vairākas karaļa pavēles aizliedza pārdot izdotos sējumus un publicēt nākamos. Enciklopēdijas izdošanu aizliedza arī Parīzes parlaments un Romas pāvests. Taču Didro, daudzu līdzstrādnieku atstāts, ik brīdi riskēdams nonākt cietumā, intensīvi strādāja, rediģēdams rakstus, kuru autori bija izcilākie Francijas zinātnieki, filozofi un literāti, kā arī daudzu citu nozaru viskvalificētākie amatnieki un citi speciālisti. Šajā periodā viņš sacerēja savus pret feodālo ideoloģiju visasāk vērstos rakstus:

„Ramo brāļadēls”

„Mūķene”

1765.-1766. gadā Enciklopēdijas veidotājiem izdevās pabeigt, iespiest un piegādāt pasūtītājiem tos sējumus, kuru veidošana kopš 1757. gada bija aizliegta (no 7.-18. sējumam). Līdz 1772. gadam iznāca vēl 11 sējumi, bet 70. gadu beigās laida klajā 5 papildsējumus un 1780. gadā vēl 3 uzziņu sējumus.

Laikā, kad Francijā Didro tika dažādi ierobežots un ik dienas varēja gaidīt arestu par neatļautu darbību, viņa starptautiskā slava auga. Krievijas ķeizariene Katrīna II, vēlēdamās iemantot popularitāti Rietumeiropas kultūras darbinieku aprindās, kopš 1765. gada sniedza filozofam materiālu atbalstu. Tas tika noformēts tā, ka ķeizariene par 15 000 livriem nopirka filozofa bibliotēku, bet atstāja to viņa rīcībā līdz mūža beigām, uzdodot iepirkt par Krievijas sūtniecības līdzekļiem arī jaunas grāmatas un maksādama viņam kā bibliotekāram algu. Šāds darījums jūtami uzlaboja Didro materiālo stāvokli un deva lielākas rīcības iespējas, taču no pašām smagākajām materiālajām grūtībām viņš jau bija izkļuvis paša spēkiem.

Pēc tam, kad bija sagatavoti pēdējie Enciklopēdijas pamatsējumi, Didro atkal sarakstīja vairākums sacerējumus, kam arī mūsdienās ir svarīga nozīme filozofijas vēsturē un literatūrā. Nozīmīgākie to skaitā ir:

„Dalambēra un Didro saruna”

„Dalambēra sapnis”

„Sarunas turpinājums”

„Tēva saruna ar bērniem”

„Žaks fatālists un viņa saimnieks”

Pēc Katrīnas II ielūguma filozofs 1773. gadā devās uz Krieviju. Pēterburgā viņš nodzīvoja no oktobra līdz nākamā gada martam. Abu ceļojumu gadu vasaras viņš nodzīvoja Nīderlandē, kur sagatavoja publicēšanai vairākus savus darbus, kas bija veltīti Helvēcija filozofisko uzskatu kritiskai analīzei, kā arī dažiem ateisma jautājumiem.

Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Viņš miris 1784. gada 31. jūlijā. pēc viņa nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu tika nosūtīti uz Krieviju. Lielākā daļa šo materiālu glabājas Ļeņingradā Saltikova-Ščedrina bibliotēkā.

Denī Didro ieguldījums apgaismotāju kustībā, Enciklopēdijas sagatavošanā un franču kultūras izaugsmē ir neizmērojams. Viņa raksti visdažādākajās zinātnēs, esejas un literārie darbi ļauj lasītājam gan dziļāk izprast Francijā valdošo politisko un sabiedrisko iekārtu, gan iepazīties ar dažādiem pētījumiem daudzās nozarēs. Kā ir teicis pats Denī Didro,

„Ikviens ir tik daudz vērts, cik vērts ir tas, ar ko viņš nodarbojas.”

Izmantotā literatūra:

K.Darovs „Apgaismība”

D.Didro „Ramo brāļadēls”

Citātu kartotēka – www.raim2s.id.lv/citati/

Leave a Comment