Referāts kultūras vēsturē
Renesanse tulkojumā – atdzimšana. Ar jēdzienu renesanse saprot 15.-16. gadsimta mākslas, filozofijas, zinātnes un citu nozaru atmodu Eiropā. Tas bija humānisma ideju un klasiskās mākslas paraugu atdzimšanas laikmeta mākslas stils. Renesanses aizsākumi meklējami Itālijā. Tās aizsācējs bija Džoto di Bondone, kurš tika cildināts kā meistars, kas licis pamatus patiesai mākslas atdzimšanai; viņa veikums tika pielīdzināts antīko meistaru izcilajiem darbiem, to spožumam. Itāļi apzinājās, ka tālā pagātnē viņu dzimtene ar Romu kā tās galvaspilsētu ir bijusi civilizētās pasaules centrs. Atdzimšanas, proti, renesanses ideja itāļu prātos saistījās ar „tās varenības, kas reiz bija Roma”, atjaunošanu. Mazačo bija agrās renesanses mākslinieks, kas iedvesmojās no jauno tendenču ieviesējiem – Džoto, Brunelleski un Donatello. Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
Renesanses periodizācija:
Protorenesanse 13. gs. Otrā puse – 14. gs vidus
Agrā renesanse 15. gs. sākums un vidus
Dižrenesanse 15. gs. beigas – 16. gs. 30. – 40. gadi
Vēlīnā renesanse un manierisms 16. gs. 2. puse
Tomass Kassai, pavārdā Mazačo, līdzās Džoto ir viens no svarīgākajiem agrās renesanses gleznotājiem. Kopš 1417. g. Mazačo dzīvoja Florencē, mācījās pie Mazolini un 1422. g. kļuva par gleznotāju ģildes biedru. No arhitekta Brunelleski viņš pārņēma matemātiski pamatoto perspektīvas mācību un no tēlnieka Donatello – plastiski reālistisko cilvēka figūru attēlojumu. Īpaši viņa freskas ar perspektīvu, krāsu un gaismēnu, kā arī ar dzīvīgo cilvēka figūras attēlojumu, par spīti mākslinieka agrajai nāvei, atstāja ilgstošu iespaidu uz renesanses mākslu.
Mazačo mācījās pie Tomasa di Kristofera Fini, saukta Mazolini, kādreizējā Giberti Lorenco līdzstrādnieka. Mazačo ir iesauka un nozīmē aptuveni „Tomass-milzis. Tāpat kā viņa vārds, arī ieguldījums glezniecībā ir milzīgs. Viņš bija īsts Džoto mantinieks, kas definēja cilvēka stāvu un telpu kā trīsdimensionālu parādību. Mazačo iedvesmojās no Donatello skulptūrām un ciļņiem. Viņš bija pirmais, kurš spēja Brunelleski attīstīto arhitektonisko lineāro perspektīvu pielietot gleznās un zīmējumos.
Florencē Santa Marijas Karmīnes baznīcā Brankači kapelā 1424. g. Mazačo un Mazolini strādāja pie fresku cikla „Ainas no „Genesis” un Svētā Pētera dzīves”. Šis darbs ir tik grandiozs, ekspresīvs un satriecošs ar savu meistarīgo perspektīvu, krāsu, izteiksmi un cilvēku figūru attēlojumu, ka vēl gadsimtus pēc autora nāves jauni gleznotāji un tēlnieki (piemēram, Mikelandželo) devās uz Karmīnes baznīcu svētceļojumā, lai tur izstudētu freskas.
Freska „Svētā Trīsvienībā ar Dievmāti „Santa Maria Novella” baznīcā tiek uzskatīta par meistardarbu. Mazačo šajā darbā pirmajam izdevās zinātniski precīzs skeleta attēlojums, pusgadsimtu pirms Leonardo. Darbs nav radīts Florencē un visā Eiropā populārajā internacionālajā stilā – trauslu, graciozu augumu vietā bija smagnēji, drukni stāvi, plūdlīniju vietā – stūrainas formas un tādu izsmalcinātu detaļu vietā, kā, piemēram, puķes un dārgakmeņi – kailu kapakmeni ar skeletu uz tā. Taču Mazačo māksla, kurā, atšķirībā no iepriekšējā perioda darbiem trūka acij tīkamu detaļu, bija cilvēciskāka un aizkustinošāka.
Kad Mazolini 1425.-27. g. uzturējās Budapeštā, Mazačo strādāja pie Karmīnes baznīcas freskām. 1428. g. Pāvests Martins V aicināja Mazolini uz Romu, uz Mazačo viņam turp sekoja. Abi mākslinieki sāka darbu pie apjomīga fresku cikla „San Clemente” baznīcā par tēmu Aleksandrijas Katrīna. Tur Mazačo mira mīklainos apstākļos, nodzīvojis tikai 27 gadus. Par gleznotāja nāves cēloņiem ir vairākas versijas – slepkavība vai mēris. Viņa kaps atrodas Karmīnes baznīcā. Darbu pie fresku cikla „Ainas no „Genesis” un Svētā Pētera dzīves” pabeidza Filipino Lipi.
Leonardo da Vinči par Mazačo ir rakstījis: viņš „caur saviem pilnīgajiem darbiem parādīja, ka tie, kas cenšas iedvesmoties no kā cita nevis dabas – meistaru meistara, pūlas veltīgi.”
Nozīmīgākie Mazačo darbi
• „Madonna ar Svēto Annu” (ap 1423. g., Florence)
• Freska „Svētā Trīsvienība ar Dievmāti” (1426.-27. g., „Santa Maria Novella baznīca, Florence”
• Altārglezna Santa Marijas del Karmīnes baznīcai (1426, Piza)
• Fresku cikls „ainas no „Genesis” un Svētā Pētera dzīves” Karmīnes baznīcai Brankači kapelā (1425.-27., pabeidzis Filipino Lipi, Florence)
• „Svētais Pēteris” (gleznu galerija Berlīnē, koks, 21 x 29 cm)
• „Ķēniņa pielūgšana” (gleznu galerija Berlīnē, koks, 21 x 61 cm)
• „Četri Svētie” (gleznu galerija Berlīnē, koks, četrdaļīgs, katra daļa 38 x 12,5 cm)
Izmantotā literatūra:
E.H.Gombrich „Mākslas Vēsture”
B. Kols. „Masaccio and the Art of Earley Reneissance Florence”
www.liis.lv