Mezopotāmijas valstis
Mezopotāmiju mēdz dēvēt par civilizācijas šūpuli. Savā ilgajā attīstības vēsturē Mezopotāmija pasaulei devusi vairākas dižas pilsētas un valstis.
Pilsētvalstis Divupē
Ap 5000.g. p.m.ē., zemkopju ciematos jau sāka parādīties zemkopības produkcijas pārpalikums – galvenais priekšnosacījums, lai sāktos darba dalīšana, padziļinātos specializācija un kooperācija un rezultātā civilizācijas attīstība turpinātos jaunā līmenī. Tā, daļa Mezopotāmijas iedzīvotāju varēja atteikties no lauksaimniecības kā galvenā nodarbošanās veida un pilnībā apgūt amatniecību. Savukārt līdz ar amatniecības attīstību aizsākās pilsētu veidošanās process. Tā ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē. šeit jau bija izveidojusies virkne pilsētu. Lielākās no tām sākumā bija Erida (Eridu) un Ereka (Erech vai Urūka).
Divupes valstis
Gadsimtu gaitā Divupes pilsētas attīstījās, konkurēja savā starpā, līdz dažas no tām kļuva par valstu galvaspilsētām. Tā, dažādos laika posmos uzplauka, sasniedza varenību un piedzīvoja norietu dažādas valstis. Tās bija Šumera, Asīrija un Babilonija. Līdz ar šo valstu dzīves cikliem mainījās arī Divupes liktenis. Savu augstāko ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpi Divupe sasniedza Babilonijas valdnieka Nebukadnecara II laikā (valdīja 605-562 p.m.ē.). Taču pēc viņa nāves Mezopotāmijā sākās dažādu dinastiju un valdnieku maiņas, šajā reģionā turpināja ieplūst jaunas tautas un ciltis. Tomēr arī vēl līdz pat agrīniem viduslaikiem šis joprojām bija viens no plaukstošākajiem Vidējo un Tuvo Austrumu reģioniem.
1. lpp.
Divupes izveidošanās priekšnosacījumi
Mezopotāmijas, tāpat kā citu vēsturiski agrīno civilizāciju uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un tās pietekas nodrošināja ērtas kontaktu un transporta iespējas plašā reģionā. Lekno zemi starp upēm jau kopš senos laikos dēvēja par “ražīgo sirpi”, vai “auglīgo pusmēnesi” Šis loks stiepjas no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Mezopotāmiju. Nonākot šajā apvidū cilvēki atrada priekšā daudz derīgu augu. Piemēram, Turcijas dienvidu daļā brīvā dabā auga savvaļas mieži. Savukārt, Jordānas ielejā kuplā skaitā, neviena nekultivēti zēla kvieši. Pa Sīrijas mežiem ziloņi klaiņojuši vēl ap 1000.g. p.m.ē. Tādēļ nav nekas neparasts, ka ražas novākšana Tuvajos Austrumos sākusies jau ap 9500.g. p.m.ē,, lai gan mērķtiecīga graudaugu kultivēšana aizsākusies vēlāk. Katrā ziņā pirmajiem pastāvīgajiem šī auglīgā reģiona iedzīvotājiem bija jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai ievērojami pilnveidotu savu uzturu. Aprēķini liecina, ka ap 2500.g. p.m.ē. Mezopotāmijas dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.
Tomēr mūsdienās Mezopotāmijas reģiona klimats ir mazāk labvēlīgs, nekā tas bija antīko civilizāciju laikā. Rietumos no Mezopotāmijas plešas bezgalīgie Sīrijas tuksneša smiltāji. Pirms tūkstoš un vairāk gadiem, kad saule šeit tik nežēlīgi vēl nesvilināja, reģiona klimats bija maigāks. Tuksnešu un stepju rajoni aizņēma mazākas platības un nebija tik nemīlīgi kā mūsdienās. Kādreiz leknais Divupes līdzenums mūsdienās ir stipri noplicināts – zemes ražīgums ir dramatiski krities. Liela daļa senatnē rūpīgi koptās irigācijas sistēmas mūsdienās ir degradējusi, upju gultnes un kādreizējie mākslīgie kanāli daudzviet aizauguši un pārpurvojušies. Tikai arheoloģiskie izrakumi vēl liecina, ka pirms daudziem gadsimtiem šeit pleties viens no ekonomiski un kultūras ziņā visaugstāk attīstītajiem reģioniem uz Zemes.Taču mazāk labvēlīgie klimatiskie apstākļi varētu būt vainojami tajā tikai daļēji, jo, lai gan mūsdienās lietus šajā reģionā ir samērā reta parādība, ūdens no abām upēm, kas plūst no kalniem ziemeļos un austrumos, lauku apūdeņošanai joprojām ir pietiekamā daudzumā. Pienācīgi apstrādāti un apūdeņoti lauki arī tagad dod labas ražas.
2.lpp.
Divupiešu izgudrojumi
Ritenis
Izgudrots laikā starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.
Arkls
Izgudrots laikā ap 3500 gadu p.m.ē. Ar arklu varēja apsēt laukus daudz ātrāk un vieglāk.
Rakstība
Viens no svarīgākajiem izgudrojumiem pasaules vēsturē. Pirmās rakstības iezīmes bija piktogrāfiskais raksts. Tas ir izgudrots un sākts pielietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktākiem, izveidojās arī ķīļraksts.
Eposs
Pirmā episkā poēma sarakstīta ap 2000 gadu p.m.ē. Tajā ir stāstīts par Urūkas valdnieku Gilgamešu.
3.lpp.
Relģija
Divupē pastāvēja daudzdievība. Valdnieki tika uzskatīti par dievišķām būtnēm. Dievi tika godināti tempļos – Zikurātos. Cilvēks netika uzskatīts par dievišķu būtni, bet gan par dievu vergu. Šumeri mēģināja rast kontaktu ar pārpasaulīgo, dievišķo, lai sekmētu savus laicīgos ikdienas darbus. Bet dievības izpausme netika atdalīta no tās būtības. Dievišķais netika meklēts ārpus pasaules, bet gan saskatīts dažādās dabas parādībās. Divupē nav viena Dieva radītāja idejas. Pasaule rodas no haosa, pirmatnējās matērijas, nekārtības. Nevis saprāts rada pasauli, bet tā pati rodas no haosa. Divupiešu izpratnē cilvēks ir dievu kalps. Šis uzskats saistīts ar mītu par cilvēka radīšanu. Cilvēks ir radīts šai pasaulei, nevis mūžībai, viņpasaulei. Pašā cilvēkā svarīgākais ir plāns, nolūks, kāpēc viņš darināts, cilvēkam ir arī garīga būtība, dzimtas gars, tas dod cilvēkam enerģiju no paaudzes uz paaudzi. Šumeriem un akadiešiem nebija īstas skaidrības, kas notiek ar cilvēka ķermeni pēc nāves. Pēc nāves divupiešu mitoloģijā nav nekādas mirušo tiesas, kurā lemtu par cilvēka atbilstību vai neatbilstību dievišķajam ideālam. Divupē cilvēks nav dievišķs, viņš ir tikai dievu vergs. Mirušo sagaida visai nepievilcīga eksistence drūmā aizkapa valstībā, kur jāēd samazgas un jāvārtās putekļos. Cilvēka uzdevums ir nevis domāt par iekļūšanu dievišķajā pasaulē, bet dzīvot zemes dzīvi, jo ar tādu nolūku viņš radīts.
Dievības Divupē:
• Ans – dievs-tēvs
• Enlils – vēju un negaisu dievs, debesu un zemes dievs
• Inanna – auglības un mīlestības dieviete, arī kara un ķildu dieviete
• Enki – pazemes pasaules, gudrības un saldūdens dievs u. c.
Zikurāta modelis
4.lpp.
Izmantotie avoti:
http://www.liis.lv/kultvest/kultura/divupe/teksts.htm
http://lv.wikipedia.org/wiki/Divupe
http://lv.wikipedia.org/wiki/Literat%C5%ABras_v%C4%93sture
http://lv.wikipedia.org/wiki/Sen%C4%81s_Divupes_literat%C5%ABra
http://videsvestis.lv/content.asp?ID=48&what=63
http://www.darbaz.lt/lv/sum_par_problmu/kas_ir_cilvku_tirdzniecba/
http://www.mvm.lv/?rid=106
http://lv.lv/index.php?left_mode=TOPIR&mode=DOC&id=145673&fp_izdevums=493&PHPSESSID=101f8cf54b8943aa9b011640eab4b913
http://www.pirtslietas.lv/web/?id=400403
http://www.ancara.eu/mezopotmija_lv.html
http://www.saulesjosta.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=365&mode=thread&order=0&thold=0
http://www.liis.lv/kultvest_att/
Rakstība
Divupē (jeb Mezopotāmijā) 4.g.t. p.m.ē. šumeru civilizācijas laikā radusies agrākā zināmā (vai vismaz viena no agrākajām) rakstība – ķīļraksts, ko izmantoja arī akadieši, elamīti amorieši un citas šī reģiona tautas.
3.g.t. p.m.ē. Mezopotāmijā tapis eposs “Poēma par Gilgamešu”. Precīzs tā rašanās laiks un autors nav zināms. “Poēma par Gilgamešu” būtībā ir leģendu apkopojums par mitoloģizēto karali Gilgamešu (valdījis ap 2650.g. p.m.ē.). “Poēma par Gilgamešu” akadiešu valodā vairāk vai mazāk saglabājusies uz 11 māla plāksnītēm no 7.gs. p.m.ē. asīriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēkas.
Pirmā zināmā literāru darbu autore ir šumeru/akadiešu Mēness dieva Nannas priesteriene Enheduana (ap 2285.-2250.g. p.m.ē.) no Ūras pilsētas. Ir saglabājušās māla plāksnītes ar vairākām viņas rakstītām himnām, kas veltītas dievietei Inannai.
Rakstības izveidošanās pamatā bija praktiska nepieciešamība. Mezopotāmijas, tāpat kā citu upju ieleju civilizāciju saimnieciskās sistēmas pamatā bija lauksaimniecība. Tā balstījās uz sarežģītu kanālu sistēmu, kuras pareiza funkcionēšana prasīja lielu cilvēku masu kolektīvu darbu, tātad arī precīzu centralizētu plānošanu un regulēšanu. Tas savukārt radīja nepieciešamību pēc pastāvīgas administrācijas. Lai administrācija varētu pildīt savus pienākumus, bija nepieciešama rakstība, kas Mezopotāmijā pirmo rakstīto dokumentu veidā parādījās vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Tā bija vēl viena cilvēces attīstībā nenovērtējama inovācija, kuru varētu uzskatīt arī par tehnoloģiju, kuras izmantošanas rezultātā zināšanu uzkrāšana, to izplatīšana tālāk sabiedrībā un nodošana nākamajām paaudzēm kļuva par vairāk vai mazāk organizētu un stabilu sistēmu.
5.lpp.
Rakstības aizsākumi un literatūra Divupē Vai varam šodien iedomāties savu ikdienu bez rakstītā vārda klātbūtnes? Laikam jau nē. Laiks pierādījis, ka ikvienas civilizācijas visbūtiskākajiem sekmīgas attīstības pamatnosacījumiem saistās ar rakstības izgudrošanu un ieviešanu sadzīvē. Arī šajā jomā divupieši ir pirmatklājēji, aizsācēji -jau ap 4. gadu tūkstoša vidū viņi izgudrojuši pašu senāko rakstības sistēmu – ķīļrakstu. To, ka ar rakstu prasmes palīdzību iespējams “iekonservēt”, padarīt jebkurā laikā pieejamus iepriekšējo paaudžu intelektuālos sasniegumus, savā laikā bija sapratis un novērtējis asīriešu valdnieks Ašurbanipals, likdams no visām Divupes malām savākt ķīļraksta plāksnes un, ja nepieciešams, tās nokopēt (šim nolūkam viņš uzturējis veselu rakstvežu armiju). Savā pilī viņš bija ierīkojis bibliotēku, kur savākto “māla grāmatu” skaits sniedzās vairākos desmitos tūkstošu. Viņš bija spēris vēl vienu soli tālāk grāmatniecības attīstībā, liekot seno šumeru ķīļrakstus pārtulkot asīriešu valodā. Vairākus tūkstošus gadu šis kultūras dārgums gulēja aprakts zem Nīnives drupām, līdz 19. gs. angļu arheologi G .Leijards un H .Rasams atklāja šķietami bojā gājušās vērtības. Šodien atšifrētie teksti palīdz dziļāk iepazīt šīs zemes tradīcijas, paražas, seno gudrību, literatūru un mitoloģiju. Ķīļraksta atšifrētajā gods pienākas britu virsniekam Henrijam Roulinsonam, kurš 1840. gadā, izmantojot par atslēgu Behistunas klintī trīs dažādas valodas iecirstos uzrakstus, atklāja pasaulei ķīļraksta noslēpumu. Pasaules pieredze rāda, ka senatnē rakstībai izmantots visdažā¬dākais materiāls, bet divupieši par piemērotāko uzskatīja mālu. Viņi bija pamanījuši, ka tas labi saglabā jebkuru nospiedumu. Šim nolūkam vajadzēja vai nu atrast dabiski attīrītu mālu, vai ar šķīdināšanu atdalīt to no traucējošajiem piemaisījumiem. Rakstīšanai izmantoja koka vai vēlāk metāla irbulīšus, kuri atstāja materiālā ķīlveidīgus nospiedumus. Pirmās rakstu zīmes ļoti atgādināja zīmējumu. Šādu rakstības veidu apzīmē ar jēdzienu “piktogrāfisks”. Šumeru piktogrammas pamazām laika gaitā pārveidojās par simboliskiem apzīmējumiem, kur katram vārdam vai jēdzienam bija savs zīmju komplekss. Tā no piktogrāfiskā raksta izveidojās ideogrāfiskais raksts. Tradicionālais rakstības virziens vispirms bija no augšas uz leju, sākot no plāksnītes labās puses, bet vēlāk – no kreisās uz labo horizontālā virzienā. Plāksnīšu forma bija visdažādākā: taisnstūra, kvadrātveidīga, asiem vai noapaļotiem stūriem; tikpat dažāds bija arī to lielums 4 no dažiem centimetriem, līdz gandrīz pat pusmetram. Senajā Šumerā sastopam ari gan nelielus, gan plakanus, gan cilindrveidīgus zīmogus, ar kuriem zīmējums vai raksts tika iespiests mīkstajā materiālā. Rakstu mākslas apgūšana prasīja diezgan lielu piepūli. Mācekļiem sākumā vajadzēja nodarboties ar kopēšanu, atdarinot gatavā paraugā iespiestās zīmes. Ja gadījās kļūda, nepareizo vietu varēja viegli izlīdzināt un tad sākt no jauna. Šīs mākas apgūšana prasīja vairākus gadus, un rakstu pratēji bija lielā cieņā, jo reizē ar valstiskuma attīstību pieauga nepieciešamība fiksēt darījumus, veikt dažādus aprēķinus, uzskaitīt patērēto un saražoto, pierakstīt senos mītus un iemūžināt literāros sacerējumus. Ja plāksnīte saturēja svarīgu informāciju un bija domāta ilgstošai uzglabāšanai, tad to apdedzināja. Laika gaitā šumeru rakstību pārņēma arī citas Rietumāzijas tautas. Asīrijas valdnieka Ašurbanipala pils bibliotēka līdz mūsdienām saglabājusi ari senās Šumeras dieviem veltītās dziesmas, nostāstus un teikas par senajiem, varenajiem valdniekiem, dieviem un varoņiem, kā ari teikas par pasaules radīšanu, par cilvēku cīņu ar dieviem.
6.lpp.
Referāts.
Divupe jeb
Mezopotāmija
Saturs:
1.Lpp. Divupe
2.lpp. Izveidošanās priekšnosacījumi
3.lpp. Izgudrojumi
4.lpp. Reliģija
5.lpp. Rakstība
6.lpp. Rakstība
7.lpp. Celtniecība, māls
8.lpp. Medicīna, sadzīve
9.lpp. Verdzība
10.lpp. Valdnieki
11.lpp. Šumera Mezopotāmija
12.lpp. Astroloģija
13.lpp. Divupes hronoloģija
14.lpp. Divupes pagrimums
Celtniecība
Galvenais celtniecības materiāls abu upju lejtecē bija māls. No māla ķieģeļiem cēla galvenās sabiedriskās ēkas, bet no niedru un māla sajaukuma – zemnieku būdas. Tā kā māls viegli padodas ūdens un saules iedarbībai, tad diemžēl no seno šumeru celtnēm maz kas ir saglabājies. No māla ķieģeļiem cēla nocietinājumus, nostiprināja kanālu malas. Plaši uzplauka keramika, no māla darināja arī rotas lietas un pat sirpjus labības pļaušanai. Koku bija maz, ja neskaita dateļpalmas, kuru augļus lietoja pārtikā. Tādēļ koka, tāpat kā akmens, mājas bija ļoti reta parādība. Katras šumeru pilsētas centrā atradās galvenais templis – zikurāts. Tas bija veidots pakāpju piramīdas formā. Pamatā zikurātam ir liels, no ķieģeļiem celts četrstūrains kubs (vai nošķelta piramīda), uz kura uzlikts nākamais, taču mazāks, tad vēl cits. Beidzot uz augšējā kuba atradās svētnīca. No šumeru zikurātiem diemžēl saglabājušies tikai nelieli mālainas zemes pauguri. Izņēmums ir Ūras zikurāts, kurš daļēji ir saglabājies. Pēc tā var spriest par šumeru celtņu izmēriem. Pēc Ūrā veiktajiem izrakumiem izveidotas zikurātu rekonstrukcijas. Divupes zikurāti bija celti par godu dieviem, kuri, pēc divupiešu domām, atradās debesīs. Šumeru templī lūdzējs meklēja Dieva klātbūtni. Augšup pa zikurāta kāpnēm devās svinīgas procesijas, lai izpildītu rituālus un iegūtu debesu labvēlību. Dievi bija pieejamāki. To pielūgsmes vieta bija labi redzama augšā uz zikurāta. Zikurāta konstrukcija atgādina simbolisku sabiedrības kārtu sadalījumu. Celtnes platais pamats atbilda nabadzīgāko iedzīvotāju slānim, augšējā platforma, kur atradās templis, – valdniekam, augstmaņiem, priesteriem.
Māls
Visa Senās Divupes kultūra ir iemiesota mālā. Māls šeit pirmām kārtām ir celtniecības materiāls. Saulē dedzinātā ķieģeļa zikurāts dieviem un saulē dedzinātā ķieģeļa mājoklis cilvēkam. Māls – ķīļu raksta pamats. Uz māla plāksnītēm rakstīti likumi un tirgus darījumi, skolēnu vingrinājumi un «Poēma par Gilgamešu». Pasaulē vecākā bibliotēka Mari pilsētā – te grāmatas ir māla plāksnītes. Arī mūsdienu pases un kredītkartes prototips radies Divupē. Uz māla plāksnītes, slēdzot darījumu, tika norullēts personīgais zīmodziņš, no pusdārgakmeņa darināts neliels cilindriņš ar iedobta reljefa kompozīciju, kas kalpoja kā personas apliecinājums. Savu zīmodziņu īpašnieks nēsāja, piestiprinātu pie jostas, un uzskatīja par amuletu. Šādus zīmodziņus pazina visas senās Divupes tautas. Laika gaitā Divupes iedzīvotāji iemācījās pasargāt varenās māla celtnes no izskalošanas, gan pārklājot tempļa sienas ar viņu zemē atrodamo bitumu, gan dedzinot ķieģeli un pārklājot to ar dažādām krāsainām glazūrām.
7.lpp.
Medicīna
Par medicīnu pārsvarā var spriest no likumiem un grieķa Hērodota liecībām. Pastāvēja likumi, kas regulēja ārstniecību. Tie noteica, ja, ārstējot cilvēku, tas pazaudē kādu locekli vai fizisku spēju, iegūst defektu, tad ārsts jāsoda, izdarot viņam tādu pašu vai līdzīgu kropļojumu. Ja, ārstējot redzi, slimais kļūst akls, tad ārstam jānocērt roka. Ārsta pakalpojumi bija ļoti dārgi, jo ārsta darbs bija bīstams. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots stāsta, ka babiloniešiem esot bijusi paraža slimniekus izlikt laukumos vai pie tempļiem, un katram garāmgājējam bijis pienākums dot slimajam kādu padomu. Neviens nedrīkstējis paiet garām, neuzprasot, kas vājiniekam kaiš, un nepasakot kādu uzmundrinošu vārdu. Attīstīta bija pareģošana, zīlēšana, maģija. It sevišķi vēlākās Jaunbabilonas valsts iedzīvotāji haldeji bija slaveni ar savu buršanas un dziedniecības mākslu.
Sadzīve
Spilgtākie Divupes senākā perioda ikdienas dzīvi raksturojošie dokumenti ir tirdzniecības pārskati, parādzīmes, atskaites. Tie liecina par sarežģītām, daudzveidīgām ekonomiskajām attiecībām un saimnieciskajām rūpēm, kas aizņēma ievērojamu laiku cilvēku dzīvē. Tirgotāji un amatnieki bija tas vidusslānis, kas pamatā attīstīja Divupes kultūru. Divupē pastāvēja skolas, kurās varēja mācīties ne tikai augstmaņu, bet arī tirgotāju un amatnieku bērni. Mācības vadīja priesteri vai rakstveži.
Jau 4000 gadu pirms mūsu ēras tālā pagātnē senajā civilizācijā Mezopotāmijā jeb Divupē bija augsti attīstīta kultūra. Ekonomiski uzplauka tādas valstis kā Šumera, Asīrija un Babilonija, kuras amatnieki bija labi meistari arī kosmētikā, parfimērijā un farmācijā. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka ziepes tika izgatavotas jau 2800. gadā pirms mūsu ēras. Ziepju pagatavošanas tehnoloģiskie apraksti atrasti Mezopotāmijā uz māla plāksnītēm. Arī uz Ēģiptes papirusiem atrastas liecības, ka Senajā Ēģiptē ļaudis lietojuši ko ziepēm līdzīgu. Toreiz tās gatavoja no olīveļļas un lauru koku pelniem un lietoja gan kā personiskās higiēnas līdzekli, gan kā ārstniecības līdzekli pret dažādām ādas slimībām.
8.lpp.
Verdzība
Cilvēku tirdzniecības pirmsākumi meklējami jau ļoti senā pagātnē. Šī necilvēciskā nodarbe pastāvēja jau pirms mūsu ēras – Senajā Ēģiptē un Senajā Divupē plaši izmantoja vergu darbu. Par vergiem parasti kļuva karagūstekņi un bēgļi. Bieži vien arī vecāki, trūkuma spiesti, pārdeva savus bērnus verdzībā gan tāpēc, lai iegūtu līdzekļus, gan arī tāpēc, lai bērns izdzīvotu. Vergus visbiežāk izmantoja kā palīgpersonālu – vīrieši raka kanālus un ūdenskrātuves, būvēja dambjus, strādāja akmeņlauztuvēs, kā arī valdnieka, augstmaņu un tempļu saimniecībās, bet sievietes – valdnieka vai tempļu darbnīcās kā vērpējas, audējas un malējas.
Laika gaitā cilvēku tirdzniecība ir ievērojami mainījusies. Cilvēku tirgotāji atšķirībā no seno laiku vergturiem izmanto jaunas un mūsdienīgas metodes, lai pievilinātu un pakļautu upurus. Mainījies arī veids, kā un kur pārdotie cilvēki tiek izmantoti. Taču būtībā mūsdienās cilvēku tirdzniecība nozīmē to pašu, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu, – cilvēki pārdod citus cilvēkus. Pārdevēji par pārdotajiem saņem naudu vai kāda cita veida atlīdzību.
Tā kā verdzība pasaulē sen vairs neeksistē un cilvēks nav prece vai īpašums, kas kādam pieder, tad cilvēku tirdzniecība visā pasaulē ir uzskatāma par noziegumu. Cilvēku tirdzniecība ir rupjš cilvēka cieņas un cilvēktiesību pārkāpums.
9.lpp
Valdnieks
Par pasaulē pirmo apkopoto likumu krājumu uzskata Hammurapi (Babilonijas valsts valdnieks, 1792.-1750.g.p.m.ē.) kodeksu. Jau tā prologā formulēts: “Marduks (dievs, Babilonas aizbildnis) sūtīja mani pārvaldīt tautu un sagādāt zemei labklājību.” Epilogā Hammurapi par valsts pārvaldību saka: “Lai stiprais nedarītu pāri vājajam, lai bārenim un atraitnei tiktu darīta taisnība, (..) lai tiktu veikta tiesa valstī, lai tiktu pasludināti spriedumi valstī, lai apspiestajam tiktu darīta taisnība, savus dārgos vārdus es uzrakstīju uz šīs stēlas un noliku to savas statujas priekšā, kas saucās “Taisnīgais valdnieks”.”
Savam pēctecim tronī valdnieks pavēl: “Ja viņš būs prātīgs un spējīgs taisnīgi valdīt pār valsti, lai pret rīkojumiem, kurus es uzrakstīju šajā stelā, viņš izturas godbijīgi; (..) lai taisnīgi viņš valda pār melngalvju tautu, tiesas prāvas lai viņš vada, tiesas spriedumus lai sludina, ļaunos un likuma pārkāpējus lai viņš iznīdē savā valstī, cilvēkiem saviem lai dod labklājību.”
Savukārt šumeru valdnieka Išmes Dagana kronēšanas teksts, datēts ap 22.gs. p.m.ē., vēsta, ka dievi vēlējuši: “Lai es tiesātu tiesu, lai spriedumu teiktu, lai tautu pārvaldītu,/Lai patiesību godinātu,/Lai noziedzniekus noķertu, ļaundarus lai sodītu ar nāvi./Lai mans brālis patiesību teiktu, lai viņš godinātu tēvu,/Lai nerunātu pretī vecākajai māsai, lai par māti viņš rūpētos,/Lai vājais neliektos stiprā priekšā…/Lai turīgais nedarītu pārestības,/lai cilvēks nestrādātu algotu darbu cita cilvēka labā,/Lai es izravētu ļaunos un spītīgos, bet taisnīgos lai izaudzinātu.”
Hamurapi likumu stēla
10.lpp.
Šumera Mezopotāmija
Arī Mezopotāmijā arī ļoti sen tika kultivēti mieži. Kā liecina uzraksti uz III gadsimta (pirms mūsu ēras) māla plāksnītes, valdnieka alusdarītavā Lagaš pilsētiņā trijos mēnešos tika pārstrādātas 300 tonnas miežu. Alus darīšanas tehnoloģija ir aprakstīta uz šumeru māla plāksnītēm, kuras ir vairāk kā 5000 gadus senas. Vācu arheologs E. Hubers ir atradis rakstiskas liecības (3000 g. pirms ūsu ēras) par vairāk kā 15 dažādu alus šķirņu pagatavošanu. Šumeriem pat it kā esot bijusi paruna – „Nezināt alu – nezināt prieku”. Šumeri, asīrieši zināja vairāk kā 70 dažādas alus šķirnes ar dažādiem nosaukumiem atkarībā no krāsas, garšas un citām īpašībām. Alus tika dalīts saldajās, tumšajās un gaišajās šķirnēs. Pats populārākais bija tumšais alus ar nosēdumiem un ar nelielu alkohola daudzumu. Dažas alus šķirnes tika bagātināti ar dažādiem garšaugiem, kuri radīja alus rūgteno garšu. Alus bija demokrātisks dzēriens to dzēra parastā tauta un arī valdošā elite un tika pasniegts arī dieviem. Alus bija tirgošanās prece. Šumeri alus darītājus atbrīvoja no došanās karagājienos. Alus darīšanas un tirgošanas standartizācijas noteikumus (1792 – 1750 g. pirms mūsu ēras) radīja valdnieks Hammurapi. Babilonijā alu darīja arī sievietes, pirms tas nebija atļauts. Bargi bija sodi, ja tika pārkāptas normas cenu noteikšanā. Viltota alus izgatavotājs tika noslīcināts vai par sodu līdz pašai nāvei tam bija jādzer šāds viltots alus. Asīrieši alus darīšanas mākslu pārņēma no babiloniešiem, ko apliecina zīmējumi Sargona II pilī, ko attiecina uz VIII g. pirms mūsu ēras.
11.lpp.
Divupes pagrimums
Bronzas laikmeta civilizācijām sasniedzot augstu attīstības pakāpi, pieaugot iedzīvotāju skaitam, daudzkārt intensīvāka kļuva arī resursu izmantošana, līdz to atdevi ne tikai vairs nebija iespējams palielināt, bet tā sāka samazināties. To veicināja arī klimata izmaiņas – paaugstinoties gada vidējai temperatūrai ne tikai stepes pārvērtās tuksnešos, bet arī upēs samazinājās ūdens pieplūde, to baseinu platība saruka un līdzšinējo iedzīvotāju skaitu nodrošināt ar pārtiku vairs nebija iespējams. Mezopotāmijā uzturēt sarežģīto upju saimniecību arī kļuva arvien grūtāk daudzo karu dēļ ar iebrucējiem, kuri arvien lielākā skaitā plūda no izkaltušajiem stepju rajoniem uz piemērotākām zemēm.
Pilnīgs Mezopotāmijas civilizācijas pagrimums sākās pēc postošā mongoļu iebrukuma Mazāzijā un Bagdādes izpostīšanas 1258.g. Mezopotāmijas politekonomiskā sistēma, kura dažādās modifikācijās saglabāja lielākā vai mazākā mērā savu integrētību pie visdažādākajām varām un valdniekiem, arvien vairāk zaudēja savu spožumu. Arī rūpīgi izveidotā apūdeņošanas kanālu sistēma degradēja un tas jūtami ietekmēja galveno reģiona saimniecības nozari – lauksaimniecību. Rezultātā Mezopotāmijas iedzīvotāju dzīves līmenis arvien vairāk kritās, it īpaši Osmaņu turku un Savafīdu persiešu valdīšanas laikā 16.-18. gadsimtā. Netieši tas liecina par mazāk acīmredzamu taču ilgstošāku faktoru ietekmi. Proti, tehnoloģijas un jaunievedumi dažādās jomās ļāva cilvēkiem pielāgoties dzīvei citā vidē arī tālu ārpus Mezopotāmijas, zemēs, kuras pirms vairākiem simtiem gadu tika uzskatītas par nelabvēlīgām. Līdz ar to upju ieleju civilizācijas pamazām zaudēja savas kādreizējās priekšrocības. Laika gaitā tās izrādījās novājinātas ne tikai iekšējo nesaskaņu un valdnieku savstarpējo cīņu par varu dēļ, bet arī pārāk šaurās specializācijas dēļ, paļaujoties uz atsevišķiem dabas faktoriem. Līdz ar to nākas secināt, ka konkrētām organizācijas un inovācijas formām konkrētā vidē ir savas vēsturiskās un fiziskās robežas.
Ja vēl senie grieķi Mezopotāmiju saistīja ar leģendu par Ēdenes dārzu, tad mūsdienās šis pasaules reģions vismazāk atgādina paradīzi. Šobrīd liela Divupes daļa, it īpaši abu upju augštecē, ir karsta, visai neveselīga vieta ar smilšainiem, neauglīgiem klajumiem. Šo teritoriju dēvē par al-Jazirah, kas arābu valodā nozīmē “sala”. Vienīgie tās iedzīvotāji ir klejojoši nomadi.
Pateicoties dabīgajiem upju sanešiem relatīvi pārtikusi ir tikai Divupes centrālā daļa. Tomēr abu upju lejastecē plešas purvainas zemienes, bet pirms tūkstošiem gadu rūpīgi koptie kanāli sen pārklājušies dūņām un aizauguši ar meldriem un krūmājiem un vairs gandrīz nekas šeit neatgādina seno šī teiksmainā reģiona vēsturi.
13.lpp.
Astroloģija
Astroloģija visticamāk ir radusies Mezopotāmijā (tagadējā Irāka). Te dzīvojušas daudz un dažādas tautas: sākumā šumeri, pēc tam babilonieši, asīrieši un persieši. Tieši tur tika uzcelts slavenais Bābeles tornis, Bābele un Ūra – Ābrama dzimtā vieta.
Saistībā ar Nebukadnecaru Bībelē minēti burvji un astrologi, ar kuriem viņš bieži konsultējies. Savā grāmatā “Par pareģojumiem” Cicerons saka: “Asīrieši apdzīvoja lielus plašumus, kur nekas tiem netraucēja vērot zvaigznes… Tā viņi pakāpeniski radīja pareģošanas zinātni, kuru nosauca par astroloģiju”. Jau piecus tūkstošus gadu pirms
mūsu ēras sākšanās šumeri atnāca uz Mezopotāmiju no tagadējās Irānas teritorijas. Viņu rakstība, ko sauc par ķīļrakstu tiek uzskatīta par pašu senāko no visām līdz šim zināmām.
Arhitektūrā šumeri izcēlās ar īpaši augstu torņu celtniecību, viņi tos sauca par zikurātiem, tos izmantoja gan labības uzglabāšanai (kā elevatorus) gan kā administratīvās celtnes, gan kā tempļus un arī observatorijas. Šumeru kultūrā reliģija un zinātne bija cieši saistītas. III gadu tūkstotī pr.Kr. sākumā heti, pēc tam akādieši un pēc tam persieši iekaroja Šumēru un pārņēma tās kultūras sasniegumus. Bābele tajā laikā kļuva par Vidusaustrumu galvaspilsētu un tās ietekme skāra visas apkārtējās tautas. VII gs.pr. Kr. vidū Ašurbanipals radīja milzu bibliotēku, kurā bija plaši pārstāvēti astroloģiskie teksti
12.lpp.
Ievads:
Divupe jeb Mezopotāmija ir vissenākā un līdz ar to arī pirmā civilizācija, kurai bija augsti attīstīta kultūra.
Īstā divupiešu izcelsme vēl joprojām nav noskaidrota, taču pirmās liecības par šīs civilizācijas esamību iesniedzas 4000 gadu tālā pagātnē pirms mūsu ēras.
Divupe atradās mūsdienu Irākā, starp Tigru un Eifratu. Starp šīm divām upēm zeme bija ļoti auglīga, tāpēc divupieši visvairāk nodarbojās ar lauksaimniecību, veica apjomīgus irigācijas darbus.Tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu kā Senā Ēģipte, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne. Neskatoties uz to, ar Divupi saistīta arī Bībeles leģenda par Ēdenes dārzu.