Ādolfs Hitlers

Bērnības dienas 1889 – 1908

Ādolfs Hitlers piedzima 1889.gada 20.aprīlī Braunavā pie Innas, Austrijā. Pilsēta atrodas netālu no Austrijas – Vācijas robežas un viņa tēvs Aloīzs Hitlers, strādāja par muitas oficieri uz robežas. Viņš bija tipisks self made man un, pateicoties neatlaidīgam darbam un disciplinētībai, vēlāk kļuva par visai cienījamu vidusšķiras locekli. Viņš bija taupīgs, savtīgs, mīlēja nodoties izpriecām. Aloīzs Hitlers nebija tirāns vai despots, kā dažviet tiek rakstīts, bet izteikti autoritatīva personība. Viņš uzskatīja, ka līdz noteiktam vecumam ir pilnīgs noteicējs pār savu dēlu. Viņa māte bija klusa, vienkārša, mazizglītota sieviete, pirms tam bija devusi 2 bērnus Aloīzam (Gustavu un Idu), bet viņi abi nomira agrā bērnībā. Māte neapšaubāmi mīlēja savu dēlu, lai arī šī mīlestība nebija pārmērīga. Mātes pastāvīgā aprūpe veicināja mazajā Ādolfā patmīlības un pasivitātes veidošanos. Pēc Fromma domām, Hitlera pieķeršanās mātei bija ar patiesa siltuma un emocionalitātes trūkumu. Māte viņam bija bezpersoniska vara (pretstatā tēvam). Viņš izjuta iekšēju riebumu pret to un slēptu vēlmi iznīcināt. Nekad vēlāk viņš neizjuta mīlestību pret sievietēm, kas atgādinātu māti. Pēc tā paša Fromma domām, Hitleram par mātes simbolu kļuva Vācija, tāpēc viņš to neapzināti vēlējās iznīcināt. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo neviens neies karot un atdot sevi visu tikai tāpēc, lai tiktu galā ar bērnības iespaidiem. Turklāt, tad jau viņam vajadzēja priecāties, ka Vācija zaudēja pirmo pasaules karu, nevis iet bezkompromisa cīņā otrajā pasaules karā.
No sešu gadu vecuma Ādolfs apmeklēja skolu, bet ģimene dzīvoja netālu no Lizas pilsētas, austrumos no Braunavas. Pa šo laiku Ādolfam piebiedrojās brālītis, bet tas izdzīvoja tikai līdz 6 gadu vecumam. 1896.gadā Klārai piedzima meita Paula, kas nodzīvoja ilgāk par Ādolfu. Fromms Hitleru uzskatīja par tipisku nekrofilā rakstura piemēru.
Skolas gados Hitlers aizrāvās ar kara un indiāņu spēlēm. Šeit viņš varēja justies brīvs no tēva stingrās kontroles. Šajās spēlēs viņš jutās kā vadonis un no tā nevēlējās atteikties visu mūžu. Ādolfs uzauga ar labām sekmēm pamatskolā, bet vidusskolā viņš bija vājš students un pameta to pirms beigšanas. Savā grāmatā “Mein Kampf” viņš to skaidro ar vēlmi nodoties mākslai. Ideja kļūt par mākslinieku bija racionalizācija viņa nespējai daudz strādāt, mērķtiecīgi pielikt pūles, disciplinēt sevi. Aloīzs Hitlers nomira, kad Hitleram bija 13 gadu un Klāra viena pati uzaudzināja abus bērnus. Starp 16 un 19 gadiem jaunais Ādolfs ne strādāja, ne arī mācījās, toties izrādīja pieaugošu interesi par politiku un vēsturi. Šinī laikā viņš nesekmīgi centās iestāties Vīnes Tēlotājmākslas Akadēmijā. Izgāšanās iestājeksāmenos Hitleram bija patiess trieciens. Vairs nederēja attaisnojumi, kas bija labi vidusskolas pamešanā. Hitlers nolādēja profesorus, sabiedrību, visu pasauli.

Jaunības gadi 1909 – 1913

Klāra Hitlere nomira ar vēzi, kad Ādolfam bija 19 gadu un turpmāk viņam nebija radinieku, kas viņam piekristu un atbalstītu. Tā 1909.gadā viņš aizceļoja uz Vīni, cerībā, ka kaut kā varēs nopelnīt iztikai. Gadu viņš dzīvoja bezpajumtnieku patversmēs un apmeklēja bezmaksas ēdnīcas trūkumcietējiem; pašreiz tādus sauc par bomžiem. Viņš atteicās no patstāvīgas nodarbošanās un dzīvošanai pelnīja ar smagiem gadījuma darbiem un pārdodot pašzīmētas kartītes un plakātus. Viņš bija ar degošu vēlēšanos cīnīties, pilns naida un aizvainojuma, ambiciozs līdz pēdējam, bet bez konkrētiem mērķiem un plāniem.

Pirmais pasaules karš 1913 – 1918

1913.gadā Hitlers, joprojām klaidonis bez naudas, aizklejoja uz Minheni Dienvidvācijā. Pirmā pasaules kara sākumā, 1914.gadā viņš brīvprātīgi pieteicās dienēšanai vācu armijā un tika ieskaitīts Bavārijas 16. kājnieku pulkā. Kara laikā Hitlers cīnījās drošsirdīgi un tika paaugstināts līdz kaprālim. Viņš jutās kā varonis, kurš cīnās par Vāciju, par tās slavu un pastāvēšanu. Pusaudžu fantāzijas pārvērtās realitātē, viņš jutās kā savējais. Hitleru apbalvoja ar Otrās un Pirmās šķiras dzelzs krustu, kurus viņš nēsāja līdz savai nāves dienai (ironiskā kārtā pulka kaprālis, kurš viņu ieteica šim apbalvojumam bija ebrejs). Tad sekoja Vācijas sakāve un visām cerībām tika pielikts punkts. Kopš šā brīža visas Hitlera īpašības nostabilizējās to galējā formā – atriebties par katru cenu. Viņa personīgais sakāvums un pazemojums bija Vācijas krišana, tāpēc, nomazgājot kaunu, viņš nomazgās sevi.
Pamiera izsludināšanas laikā 1918.gadā Hitlers ārstējās no īslaicīga akluma, ko bija guvis no britu gāzes uzbrukuma pie Ipras. Tā paša gada decembrī 29 gadus vecais Ādolfs atgriezās savā pulkā Minhenē.

Politikas apguve 1918 – 1919

No 1918.gada decembrim līdz 1919.gada martam viņš strādāja par kara cietuma uzraugu Traušteinā un pēc tam atkal atgriezās Minhenē. Uzreiz pēc atgriešanās viņš kļuva par aculiecinieku tam, kā vietējie komunisti ar solījumiem palielināja savu varu, līdz armija viņus izspieda. Pēc tam Hitlers liecināja izmeklēšanā un viņam tika piedāvāta vieta lokālajā armijas organizācijā, kas bija atbildīga par mājās nākošo kareivju pārliecināšanu neatgriezties pie komunisma vai pacifisma. Treniņu laikā priekš uzdevumiem un pēc tam sekojošās pienākumu izpildēs viņš pieslīpēja savas oratora spējas. Daļa no viņa pienākumiem bija spiegot citās partiju grupās, un Vācu Strādnieku Partijas sanāksmes laikā viņš bija tik aizkaitināts vienas runas laikā, ka uzbruka ar niknu publisku runu sāncensim. Partijas dibinātājs Anions Drekslers bija tā iespaidots ar Hitlera tirādi, ka piedāvāja viņam iestāties šai partijā. Kādu laiku pārdomājot, Hitlers tomēr piekrita piedāvājumam un 1919.gada septembrī kļuva par 7. amatpersonu.

Pirmā runa 1919 – 1920

Aplikts ar atbildību par propagandu un publicitāti, Hitlers savu pirmo runu publikas pievilināšanai veica oktobra sanāksmē, kas bija viņa pirmā uzruna lielai auditorijai. Sanāksmei un viņa runai bija lieli panākumi, tāpēc 1920.gada februārī viņš organizēja lielāku pasākumu pūlim, kur cilvēku skaits bija gandrīz 2000 Mihenes Hofbrauhaus. Hitlers pats nebija galvenais runātājs, bet, kad viņš sāka savu uzrunu, trokšņojošais pūlis apklusa un noklausījās viņa veiksmīgo runu, kurā tika izklāstīti partijas 25 galvenie programmas punkti. 1920.gada 1.aprīlī partijas vārds izmainījās uz Nacionālā Vācijas Sociālistiskā Strādnieku partija (National Socialist German Workers Party) jeb Nacisti.
Neilgi pēc februāra runas viņš tika atvaļināts no armijas. Hitlers turpināja paplašināt savu ietekmi partijā un sāka veidot atsevišķu izsitēju grupu, kam bija jāapspiež nekārtības sanāksmēs un vēlāk jātraucē konkurentu saieti. Šo grupu vēlāk nosauca par “SturmAbteilung” jeb saīsināti SA – Hitlera triecienvienība brūnos kreklos. Turpmāk visos partijas pasākumos viņš bija galvenais runātājs, piesaistot lielus klausītāju pūļus savu runu laikos.
1920.gada vasaras laikā viņš izvēlējās kāškrustu par Nacistu partijas simbolu. Pēc Junga domām, hitleriskā Vācija izmantoja ārkārtīgi spēcīgas maģiskas zīmes, simbolus un rituālās darbības, kuru dēļ atraisījās tāda enerģija, ko viņi paši vairs nespēja kontrolēt. Kāškrusts bija ne tikai visur izkārts, bet arī cilvēki maršēja ar lāpām, veidojot kāškrusta zīmi, kustējās noteiktā virzienā. Tika uzskatīts, ka tam ir sava maģiska nozīme. Hitlers interesējās par Tibetu un Tibetas mūkiem. Viņš tur sūtīja vairākas savas ekspedīcijas. 1945.gada maija sākumā, kad krievu karaspēks iegāja Berlīnē, uz ielām tas atrada mirušus tibetiešus SS uniformās.

Nacistu partijas līderis – kopš 1921

Kopš 1921.gada Ādolfs Hitlers bija faktiskais partijas līderis, tomēr tas ne visiem partijas dalībniekiem patika. Šajā pašā gadā, kamēr Hitlers bija aizbraucis uz Berlīni, neapmierinātie partijas dalībnieki ierosināja apvienoties ar līdzīgi domājošu politisko partiju no Nuremburgas, cerībā, ka tas atšķaidīs Hitlera ietekmi. Padzirdējis jaunumus, Hitlers metās atpakaļ uz Minheni stāties pretī nemieriem un draudēja atkāpties. Arī citi partijas biedri saprata, ka Hitlers valda pār lielāko daļu organizācijas līdzekļiem, kurus izmantoja savās runās un citur. Kaut gan viņi to zināja, tie nevarēja atļauties atlaist Hitleru. Tad viņš ierosināja komitejas dalībniekiem sākt balsošanu un mudināja sevi iecelt par formālo partijas līderi ar diktatoriskām tiesībām.