Veiksmīga komunikācija
(īslaicīgā saskarsme)
Reinim ir 34 gadi – piecus gadus atpakaļ viņš cieta autokatastrofā un tagad ir trešās grupas
Invalīds,kurš pilnībā atkarīgs no otra cilvēka,nepieciešama diennakts aprūpe.Atsaucos uz darba sludinājumu,kur aicināja cilvēku,kurš būtu gatavs piektdienas pavadīt ar Reini.Tā mēs iepazināpies!Pirmajā tikšanās reizē uztraucos un baidījos,ka kaut ko izdarīšu nepareizi.Tomēr ierodoties redzēju,ka ģimenes locekļi un medmāsiņa ir laipni un izpalīdzīgi.Ar Reini „sadraudzējāmies” jau pirmajā iepažīšanās dienā.Reinim patika,ka esmu jauna,smaidīga un komunikabla,kas sniedza iespēju dalīties ar to, ko ir redzējis un iemācījies,par dzīves pieredzi un problēmām.Reinim ļoti svarīgi bija,lai blakām ir ne tikai cilvēks,kurš pilda savu darbu,bet arī uzklausa viņu un dod pretī to pašu, t.i., uzticēšanos un vēlmi dalīties dzīves pieredzē.
Atbraucot pie Reiņa jau trešo reizi un cītīgi pastudējusi psiholģijas grāmatas centos ievērot vairākus nosacījumus,lai mūsu saruna būtu veiksmīga,taču nepārspīlējot,lai saruna būtu pēc iespējas brīvāka un Reinim patīkamāka.Protams,lieki piebilst,ka viegli nebija…..par ko,lai es runāju ar cilvēku,kurš visu savu laiku pavada mājās un,kuram dzīvē nekas aktīvs nenotiek…..?! Ienākot istabā smaidīju un viegli noliecot galvu uz Reiņa pusi,lai viņš mani redzētu(guļ gultā ar muguru pret durvīm)sasveicinājos,izrunājot viņa vārdu.Uzrunāšana vārdā rada mazāku distanci saskarsmē.Uzruna ir svarīga(pat tad, ja šis cilvēks nav pazīstams), jo, ja atceras cilvēka vārdu vai uzvārdu, tas liecina, ka šis cilvēks sarunas biedram ir nozīmīgs.Gan sasveicinoties, gan tālākajā sarunas gaitā ļoti svarīgs ir acu kontakts.Tomēr nav vēlams visu sarunas laiku cieši skatīties uz partneri, jo tas rada neveiklības izjūtu,tādēļ sarunas laikā ik pa laikam novērsos,arī Reinis darīja to pašu.
Ienākot istabā es pievērsu uzmanību arī tam,ka Reinis,kuram neklausa rokas un kurš ir fiziski nespējīgs patstāvīgi pat ēst,tomēr centās nedaudz piecelties(uz elkoņiem),man tas šķita ļoti nozīmīgi,jo tas parādīja viņa attieksmi un cieņu pret mani. J
Gatavojoties sarunai izstrādāju plānu,kas noteica sarunas gaitu,izvēlējoss tādus vārdus un tādus jautājuma teikumu formulējumus,kas Reinim būtu saprotami.Protams ik pa laikam atbildot uz viņa jautājumiem un ,aizmirstot,ka cenšos veikt mājas darbu,izmantoju žargonvārdus,taču mūsu komunikācijai šķēršļus tas neradīja,jo abi esam no vienas sociālās grupas.Sarunas laikā izturējos dabiski un,cik nu varēju,arī atklāti.
Lai sarunai nekas netraucētu ieliku telefonu un mp3 somā,novilku pat gredzenus lai nekas nenovērstu manu uzmanību,lai nerastos vēlme,piem.,virpināt gredzenus garlaicīgas sarunas laikā.Man tas likās svarīgi,jo gredzena virpināšana neverbālajā līmenī liktu viņam noprast,ka esmu uztraukusies vai ,ka neesmu ieinteresēta sarunā.Tas savukārt Reinim liktu justies neveikli un viņš nevarētu turpināt sarunu tik pat brīvi un nepiespiesti,kāda tā bija. Pievērsu uzmanību gan savām gan Reiņa ķermeņa pozām(lai gan Reinim ir grūti kustināt rokas,tomēr dažreiz pamanīju,ka Reinis cenšas ieņemt aizsargpozu – tādos brīžos nomainīju tēmu vai plaši pasmaidīju,lai samazinātu Reiņa šķietamo sasprindzinājumu)
Kad Reinis žēlojās par savu dzīvi un pārmetumiem no mātes puses,centos viņu nepārtraukt un uzklausīt līdz galam(dažreiz tas tomēr neizdevās,jo neizprašanas gadījumos uzdevu papildjautājumus).Beigās izteicu savu viedokli par situāciju un īsumā izklāstīju,kā to redzu no sava redzespunkta – Reflektīvā klausīšanās
Manuprāt, mūsu saruna izveidojās nepiespiesta un veiksmīga!
Lliela nozīme saskarsmē bija empātijai – Reiņa emocionālai izjušanai,lai neveiktu pārsteidzīgus un maldīgus priekšsatus.
Saskāros arī ar stereotipu.Likās,ka visi invalīdi „metami vienā katlā” Pēc iepriekšējās pieredzes skolā, kur pret invalīdiem bija īpaša attieksme no skolotāju puses,lai kā arī viņi uzvestos,bija radies stereotips,ka invalīdi to vien dara,kā žēlojas par dzīvi un izmanto savu bezspēcību,lai iežēlinātu cilvēkus,tajā pašā laikā būdami īgni un bieži vien pat rupji.Stereatipizācija parādījās, jo trūka informācijas par konkrēto cilvēku.
Neveiksmīga komunikācija
Mamma atnāk mājās pēc vakara maiņas – 23.30
Gulta neuzklāta,trauki nenomazgāti…..abas ar māsu skatāmies televizoru.
Izdzirdot,ka mamma pārnāca mājās, izgāju viņu sagaidīt.Iedevu buču,taču viņa bija saīgusi un sagurusi. Uz buču mamma nekā nenoreaģēja,tādēļ pagriezos un aizgāju.Kad mamma ienāca istabā un ieraudzīja,ka nav uzklāta gulta, paaugstinātā tonī lika māsai to izdarīt.Aizgāju uz virtuvi…mamma man sekoja un ieraudzīja kaudzi ar netīriem traukiem un „uzsprāga”.
No Transaktīvās analīzes izspriedu,ka Gadījuma konfliktā mammai bija „Ar mani viss kārtībā,bet ar tevi nav” dzīves pozīcija.Sāka celt augšā vecās domstarpības un strīdā ieņēma dominējošo pozīciju. Arī ķermeņa valoda par to liecināja – roku vicināšana,paplašinātas acu zīlītes,intīmās distances neievērošana,paaugstināts balss tonis un manu argumentu neuzklausīšana un pārtraukšana
Komunikācija ir iespējama,ja partneriem ir vienāda vai līdzīga informācijas kodifikācijas un dekodifikācijas sistēma.Tā kā biju sagurusi un konflikta risināšanā galīgi neieinteresēta neuztvēru galveno domu pārmetumiem….domāju manus argumentus mamma arī īsti nesaprata vai vienkārši nevēlējās saprast.Atgriezeniskā saite neveidojās!
Mamma paaugstinātā tonī izteica savu nepatiku un centās izjaukt manu autonomu darbību(uz virtuvi gāju,lai ievārītu tēju) ,nostājoties priekšā plītij uz kuras jau vārījās ūdens.
Šajā konfliktā es saskatīju inerces efektu , ka mammai izveidojās bērnībā priekštats par mani,kā par paklausīgu bērnu.Šī priekštata izveidei mamma patērēja laiku un enerģiju un tik viegli to nevēlējās mainīt,nevēlējās pieņemt,ka es neēsmu vairs bērns,ka man ir savas problēmas,savi iemesli viņas problēmas un mājas darbus atvirzīt otrajā plānā.Vēl,manuprāt,lielu lomu nospēlēja patības stereotips – sliktā garastāvoklī mamma vienmēr ir kritiska un viegli aizkaitināma.
Tā kā es sapratu,ka pati vien esmu vainīga un šovakar mani tā vai tā neviens neuzklausīs,centos nestrīdēties un dotajā situācijā piekāpties,vienkārši uzklausīt to,kas viņai sakāms.Taču tas mammu sakurināja vēl vairāk,jo tagad uz viņas uzbrukumiem es nereaģēju vispār….kamēr viņa „Vārījās” es centos domāt par citām lietām.Analizējot savu rīcību varu spriest,ka tā bija sava veida aizsargreakcija no viņas teiktā,jo lieliski apzinājos,ka viss ko viņa pārmet nav no tukša gaisa ņemts,taču mani aizkaitināja viņas nevēlēšānās manī klausīties,tādēļ sāku rīkoties pretēji – ignorēt…. Par to liecināja arī mana noslēgtā poza un acu kontakta pārtraukšana,kā arī atspiešanās pret leduskapi,it kā ieņemot ērtāku stāvokli,lai pavadītu šeit ilgu laiku(iespējams vajadzēja to kontrolēt un mamma nomierinātos ātrāk )
Neveidojās atgriezeniskā saite un konflikts palika neatrisināts! Mamma pati nomazgāja traukus un savu tēju tā arī nepadzēru!
Manuprāt, no konflikta verēja izbēgt divejādi :
Pirms mammas atnākšanas izdarīt visus mājas darbus, t.i., uzklāt gultu,nomazkāt traukus utt.
Tiklīdz sapratu,ka mammai slikta oma pēc atnākšanas ,sadalīt pienākumus starp mani un māsu un visu izdarīt.
Diemžēl trešo variantu, t.i., konflikta atrisināšanas iespējas es nesaskatu,jo mamma galīgi nebija gatava mani uzklausīt! Manuprāt, es kalpoju vienkārši kā cilvēks, uz kura izlādēties,jo nākošajā rītā mamma man ievārīja tēju un smaidīdama uzvedās it kā nekas nebūtu noticis! Nu ko…..gaidu nobīdīto konfliktu!
Neveiksmīga komunikācija
Ar savu labāko draudzeni draudzējamies jau kopš smilškastes un nesen mums ar viņu radās domstarpības sakarā ar Jaunā gada svinībām.ilgu laika posmu nevarējām izdomāt,ko,lai iesāk Jaunajā gadā,jo abas bijām pārāk aizņemtas ar mācībām,lai vēl zvanītu un kādam uzprasītos.Tad man piezvanīga draugs un izteica vēlēšanos,ka viņam būtu liels prieks,ja es varētu svinēt Jauno gadu ar viņu un viņa draugiem.Izrādījās,ka arī Nadjai pa to laiku, kamēr nebijām tikušās piezvanīja draugi un uzaicināja uz Jaungada svinībām.
Nevarējām vienoties,kur tad īsti braukt,jo mūs uzaicināja divas dažādas kompānijas – viena ir labāki paziņas man,otra Nadjai,taču savā starpā visi pazīstami.
Strīds izvērsās pamatīgā konfliktā tikai tādēļ,ka nostrādāja emociju atgriezeniskais likums.Pozitīvi noskaņota ar smaidu sejā atnācu pie vņas ciemos un pastāstīju,ka mēs Jauno gadu svinēsim pie maniem draugiem,taču tā vietā,la mierīgi pateiktu,ka īstenībā arī viņai ir piedāvājums un mums vajadzētu abus priekšlikumus apdomāt un kopīgi izlemt kuru pieņemt viņa kategoriski pateica,ka Nē…mēs brauksim uz ballīti uz kuru uzaicināja viņas draugi,jo viņa jau esot pateikusi,ka mēs būsim! Protams,ka man veidojās prtereakcija un diezgan emocionāli ar paaugstinātu bals toni un roku žestikulāciju izteicu savu neapmierinātību,par tik neapdomīgu un egoistisku rīcību.
Kad liku viņai paskaidrot iemeslus, kādēļ viņa tik kategoriski atsakās braukt pie maniem draugiem,Nadja paskaidroja(slēgta ķermeņa poza-rokas sakrustotas),ka iepriekšējā reizē,viņai neesot bijis gana jautri, un tādēļ viņa nevēlas braukt arī šoreiz.Šeit iezīmējas oreola efekts – iepriekšējais pasākums viņai nepatika,tas liek viņai domāt,ka arī šajā viņai nāksies garlaikoties.Tad samazinot personīgo telpu un nākot man tuvāk,paaugstinātā tonī izteica savus „novērojumus” , ka arī es tā vienmēr darot,vienmēr viss notiekot pēc man parāta.Šeit vērojami spriedumi par otru cilvēku pēc analoģijasar sevi ,jo īstenībā,tieši otrādāk,viss parasti notiek pēc viņas prāta.Parasti ar lūdzošu intonāciju Nadja mani cenšas pārliecināt un emocionāli iespaidot(suģestēt).Nolēmu,ka šoreiz šid „triks” cauri viss neies un paliku pie sava!Centos viņu ietekmēt ieinteresējot – Lai radītu interesi sāku melot,ka tur būs tas…tas un tas….(ļoti labi pārzinu viņas intereses un vēlmes attiecībā uz ballītēm).Apgalvoju,ka,ja palaidīs garām šo ballīti viņa to nožēlos….Pamanot,ka sakrustotās rokas ieņem atvērtās pozas stāvokli sapratu,ka varu tik turpināt tādā pašā garā.Kad Nadja apsēdās man blakām un nedaudz pavirzijās man pretim piedāvāju kompromisu – tā,kā abas kompānijas savā starpā ir pazīstamas,piedāvāsim apvienot resursus un līdzekļus un taisīt nevis divas mazas,bet vienu grandiozu pasākumu!
Konflikts veiksmīgi tika atrisināts pateicoties tam,ka labi pazīstu Nadju un zinu kā viņu ietekmēt(lietot vārdu Manipulācija gluži negribās)
Secinājumi
Neviens cilvēks neiztiek bez konfliktiem,tā ir pavisam normāla atbildes reakcija uz negatīvu stimulu – tikai dažiem izdodās savas emocijas savaldīt,bet citiem atkal labāk patīk iesaistīties konfliktos,oponēt,diskutēt.Dažiem tas pat sagādā baudu,ja vien strīds un nelielas domstarpības neizvēršas sarežģīti atrisināmos konfliktos. Veicot situāciju analīzi sapratu,ka īstenībā ir ļoti svarīgi pievērst uzmanīu vissīkākajām cilvēka uzvedības niansēm,jo dažreiz nevietā pateikts vārds var visu vēl vairāk sarežģīt. Lai to novērstu ir lietderīgi nedaudz iepazīties ar speciālo literattūru,iepazīt sevi un novērst komunikācijas kļūdas savā komunikācijā ar apkārtējiem, un, tad pievērst uzmanību un analizēt citu cilvēku uzvedību dažādās dzīves situācijās!