Drošības līdzekļi

SATURS

IEVADS……………………………………………………………………………………………………………………….2
1. Drošības līdzekļu būtība……………………………………………………………………………………………….4
1.1. Drošības līdzekļu jēdziens un nozīme………………………………………………………………..4
1.2. Drošības līdzekļu veidošanās……………………………………………………………………………6
1.3. Drošības līdzekļu vieta citu procesuālo piespiedu līdzekļu vidū……………………………7
1.4. Drošības līdzekļu veidi…………………………………………………………………………………….8
2. Drošības līdzekļu piemērošana……………………………………………………………………………………..10
2.1. Drošības līdzekļu piemērošanas pamati un kārtība……………………………………………..10
2.2. Apstākļi, kas jāņem vērā, izraugoties drošības līdzekļus……………………………………..11
2.3. Drošības līdzekļu izraudzīšanās īpatnības attiecībā pret nepilngadīgajiem…………….12
3. Drošības līdzekļu regulēšana………………………………………………………………………………………..13
3.1. Drošības līdzekļu termiņi………………………………………………………………………………..13
NOBEIGUMS……………………………………………………………………………………………………………….15
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN CITU INFORMĀCIJAS AVOTU SARAKSTS…………16Ievads
Dotā studiju darba tēma ir Drošības līdzekļu piemērošanas kārtība un, autora skatījumā, tā ir ļoti aktuāla uz doto brīdi. Jau tāpēc vien, ka šobrīd pastāv zināmas problēmas ar drošības līdzekļu kā tādu definējumu un izdalīšanu kā atsevišķu likumdošanas daļu. Tā, piemēram, pastāv noteikts juceklis terminoloģijā. Avotu analīze rāda, ka pēc savas dabas un tiesiskā institūta vienotu līdzekļu definēšanā izmanto tādus vārdu savienojumus, kā „drošības līdzekļi”, „sociālās aizsardzības līdzekļi”, „aizsardzības līdzekļi” u.c. Tas ir, drošības līdzekļi bieži vien tiek aizstāti ar augstāk minētajiem vārdu savienojumiem. Tas sagādā zināmas problēmas, jo viens no likumu galvenajiem mērķiem ir skaidri un precīzi definēt jēdzienus, lai izvairītos no divdomības un likumu izmantošanas neparedzētās interesēs.
Tādējādi darba mērķis ir atklāt drošības līdzekļu būtību un izskatīt to piemērošanas kārtību. No darba mērķa izriet sekojoši uzdevumi:
1. Izpētīt tēmai atbilstošo literatūru;
2. Atklāt drošības līdzekļu būtību;
3. Izskatīt drošības līdzekļu piemērošanas kārtību, tai skaitā arī pret nepilngadīgajiem;
4. Noteikt drošības līdzekļu regulēšanas bāzi;
5. Izdarīt secinājumus pēc paveiktā darba.
Daudzi avoti apskata drošības līdzekļus un ar tiem saistītās problēmas. Kā viena no galvenajām problēmām tiek minēta drošības līdzekļu piemērošanas vajadzība, respektīvi, vai drošības līdzekļu piemērošana ir laba, vai slikta prakse. Šī darba hipotēze: Drošības līdzekļu piemērošana ir nepieciešamais instruments noziedzības apkarošanai. Proti, šajā darbā autors centīsies argumentēti pierādīt, ka drošības līdzekļus ir jāparedz jebkuras valsts likumdošanai, lai izvairītos no noziedzības vairošanās.
Studiju darba objekts ir Latvijas Republikas normatīvie akti, bet priekšmets – drošības līdzekļi.
Darba uzrakstīšanai tika izmantotas specializētas, dotajai tēmai atbilstošas grāmatas. Par galveno pamatu kļuva LR normatīvie akti. Kā papildus avoti tika izmantoti arī specializēti interneta resursi.
Darbā izmantotās metodes:
• informācijas vākšanas un sistematizēšanas metode;
• analīzes metode;
• pētīšanas metode.
Darba struktūra. Studiju darbs ir izklāstīts uz 20 lapām. Tas sastāv no trijām nodaļām un to apakšpunktiem. Pirmā nodaļa apskata drošības līdzekļu būtību, otrā nodaļa ir veltīta drošības līdzekļu piemērošanas kārtībai, savukārt trešā – drošības līdzekļu piemērošanas kārtības regulēšanai.1. Drošības līdzekļu būtība
1.1. Drošības līdzekļu jēdziens un nozīme
Terminu „drošības līdzekļi” sāka izmantot XIX gadsimta beigās, lai apzīmētu īpašu piespiedu līdzekļu grupu. Tieši šajā periodā to sāka izmantot kā patstāvīgu jēdzienu jaunos kriminālo nolikumu projektos (vācu, serbu, austriešu, dāņu).
Tiesību avotu analīze liecina, ka līdzekļus, kurus vēlāk nosauca par „drošības līdzekļiem”, var atrast visās mums zināmās likumdošanas sistēmās, bet noteikt un izdalīt to atšķirību no atbildības mēriem – soda kļuva iespējams tikai pietiekami attīstoties tiesību teorijai, pirmkārt, kriminālai teorijai.
Diezgan nosacīti drošības līdzekļu teorijas attīstībā var izšķirt piecus posmus, un tie ir sekojoši :
Pirmais posms. Saistās ar drošības līdzekļu teorijas rašanos un izveidi. Šīs teorijas avotus var atklāt agrīnos tiesisko ideju attīstības posmos, taču nosacītu noteiktību tā ieguva pozitīvisma skolas ietvaros XIX gadsimta pēdējos gados.
Otrais posms. Sakrīt ar periodu starp diviem pasaules kariem. Šo posmu raksturo tas, ka teorētiskā polemika kļūst elastīgāka. Sociālā aizsardzība no teorijas jomas pāriet likumdošanas jomā. Dažādu valstu likumdevēji uztvēra sociālās aizsardzības idejas un atzina drošības līdzekļu kā atsevišķas grupas pastāvēšanu. Drošības līdzekļus paredzēja: 1928.gada un 1931.gada meksikāņu kodeksi, 1930.gada itāļu un dāņu kodeksi, 1932.gada poļu kodekss, 1936.gada rumāņu kodekss, 1940.gada brazīliešu kodekss u.c. Drošības līdzekļi ar speciālu likumu palīdzību tika ieviesti arī Zviedrijā (1927), Ungārijā (1928), Čehoslovākijā (1929), Beļģijā (1930), Somijā (1932), Spānijā un Vācijā (1933). Amerikas Savienotajās Valstīs tika izdoti vairāki likumi, kas paredzēja ierasto noziedznieku internēšanu (Ņujorkas štats), bet vēlāk arī seksuālo psihopātu internēšanu (Kalifornija, Mičigana un daudzi citi štati). Un, visbeidzot, tur, kur drošības līdzekļus oficiāli neatzina, tos ieviesa zem citiem nosaukumiem .
Trešo posmu var nosaukt par „sabiedriskās vilšanās” periodu attiecībā uz drošības līdzekļiem. Tie tika diskreditēti par neiederīgu un pārmērīgu to izmantošanu. Šajā laikā tiek nepārtraukti meklēti universāli un radikāli noziedzības apkarošanas līdzekļi.
Ceturto posmu, kurš iesākās piecdesmito gadu vidū, raksturo paaugstināta interese pret drošības līdzekļiem, bet precīzāk – pret nesoda līdzekļu kompleksu. Rodas neopozitīvisms. Šīs parādības saknes meklējamas soda neefektīvumā. Parādās idejas (F.Gramatiks, M.Ansels) nevis par noziedznieku sodīšanu, bet gan to pielāgošanu sociālai videi, iekļaušanos sabiedrībā.
Piektais posms – mūsdienu periods, kurā iezīmējas ārējais teorētiskais apklusums. Notiek pakāpeniska likumdošanas reformēšana. Vieni iedarbības līdzekļi pazūd, citi, otrādi, gūst popularitāti.
Profesors A.A.Žižilenko uzskatīja, ka „drošības līdzekļus var noteikt kā līdzekļus, kuri tiek pielietoti pret personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, un kuri, neizsakot īpašu nodarītāja vērtējumu un rēķinoties tikai ar īpašām šo personu psihiskajām īpašībām, ir virzīti uz jaunu noziedzīgu nodarījumu īstenošanu ar šīm personām, iejaucoties viņu tiesisko labumu sfērā ”.
Autora skatījumā būtu pareizi definēt drošības līdzekļus sekojošā veidā: Drošības līdzekļi – tiesiskā ierobežojuma veids, kas tiek izmantots, lai novērstu paaugstinātas bīstamības avota kaitīgo ietekmi un lai aizsargātu paaugstinātas aizsardzības objektu. Dotais tiesiskā ierobežojuma veids pēc savām pamata pazīmēm būtiski atšķiras no citiem tiesiskā ierobežojuma veidiem – sodiem.
Drošības līdzekļi ir tāda pati reāla objektivitāte kā smaguma spēks. Tie pastāv neatkarīgi no tā, vai tos atzīst sabiedrība un cik lielā mērā pārzina tos. Miljoniem gadu cilvēki ievēroja un izmantoja smaguma spēku, bet ar Ņūtonu atklātais vispasaules smaguma likums ļāva to darīt daudz efektīvāk. Problēma jau nav tikai tajā, lai atzītu drošības līdzekļus, bet gan drīzāk tajā, lai pareizi noteiktu to pielietošanas sfēru un pamatu.
Drošības līdzekļiem ir milzīga nozīme noziedzības noturēšanā. Drošības līdzekļu teorijas dalī…jums Vispārējā un Sevišķajā daļā šķiet pareizs. Vispārējā daļā ir jāizskata drošības līdzekļu teorijas konceptuālās problēmas un likumsakarības. Sevišķajā daļā tos ir jākonkretizē atbilstoši atsevišķām bīstamības avotu un aizsardzības orgānu grupām: pretkorupcijas, anti teroristiskie, pretmonopola, pret noziedzības drošības līdzekļi, drošības līdzekļi pie ārkārtējiem apstākļiem, drošības līdzekļi attiecībā pret garīgi slimajiem, alkoholiķiem, narkomāniem utt.1.2. Drošības līdzekļu veidošanās
Drošības līdzekļi izveidojās vienlaicīgi ar soda līdzekļiem, likumdošanā tie pastāvēja vienmēr, tomēr tiesību teoriju tos „atklāja” salīdzinoši nesen – XIX gadsimtā. Visintensīvāk drošības līdzekļi tika pētīti krimināltiesiskās zinātnes ietvaros kā krimināltiesisko sankciju paveids. Par drošības līdzekļu teorētisko „šūpuli” kļuva pozitīvistu kustība.
Interese pret drošības līdzekļiem izpaudās cikliski. Tas lielā mērā saistās ar to, ka sabiedriskās un zinātniskās atzīšanas svārsts kustas no vienas galējas pozīcijas uz citu – no klasicisma uz pozitīvismu, bet tad no neoklasicisma uz neopozitīvismu. Neviena no galējām pozīcijām neatšķiras ar absolūtu noteiktību. Dažreiz iestājas mierīga, nolīdzsvarota situācija .
Šobrīd drošības līdzekļi tiek atzīti un uztverti ar visām likumdošanas sistēmām, kurās ieņem noturīgas pozīcijas, pie kam ne tikai kontinentālās, bet arī vispārējās tiesībās. Visu valstu krimināllikumā ir īpaši, pie soda neattiecināmi, personu iedarbības līdzekļi, kuras ir atzītas par rīcībnespējīgām vai ierobežoti rīcībspējīgām, recidīvistiem un nepilngadīgajiem. Krimināllikums ir divpusējs, respektīvi, vienlaicīgi paredz gan soda līdzekļus, gan drošības līdzekļus.
Tiesību teorijā drošības līdzekļi vēl nav pienācīgi atzīti, un to noformēšana patstāvīgā starpnozaru tiesiskajā institūtā nav beigusies. Terminoloģija nav unificēta. Trūkst to legālā un zinātniskā definējuma precizitātes. Pats jēdziens „drošības līdzekļi” ir pietiekami amorfs, un dažādi autori ieliek tajā dažādu saturu. Drošības līdzekļi ir pietiekami precīzi nošķirti no soda, toties atšķirības starp līnijām, kuras atdala drošības līdzekļus no visiem citiem iedarbības līdzekļiem, nav novilktas. Visizplatītākā kļūda ir lietot terminu „drošības līdzekļi” plašā nozīmē, kad tā apjomā tiek ietverti arī atjaunošanas līdzekļi un sociālās palīdzības līdzekļi.1.3. Drošības līdzekļu vieta citu procesuālo piespiedu līdzekļu vidū
Viens no piespiedu līdzekļiem, ko paredz Krimināllikums, ir sods. Saskaņā ar Krimināllikuma 35.panta definīciju sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, valsts vārdā piespriež tiesa vai likumā paredzētajā kārtībā nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu .
Sodi iedalās divos veidos – pamata sodos un papildsodos. Pie pamata sodiem pieskaita: nāves sodu, brīvības atņemšanu, arestu, mantas konfiskāciju, piespiedu darbu, naudas sodu. Savukārt pie papildsodiem: mantas konfiskāciju, izraidīšanu no Latvijas Republikas, naudas sodu, tiesību ierobežošanu, policijas kontroli, aizliegumu kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanās.
Saskaņā ar minētā likuma definīciju, soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas .
Bez soda pastāv arī citi piespiedu līdzekļi. Piemēram, var runāt par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem. Šādus piespiedu līdzekļus piespriež personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām. Var noteikt sekojošus medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus (Krimināllikuma 68.pants) :
• ambulatorā ārstēšana medicīnas iestādē;
• ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā);
• ārstēšana specializētajā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.
Tāpat arī pastāv piespiedu līdzekļi pret juridiskajām personām, kuri tiek saukti par piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem. Tāpat kā pastāv pamata un papildsodi, ir arī pamata piespiedu līdzekļi un palīglīdzekļi. Pie pamata līdzekļiem var attiecināt likvidāciju, tiesību ierobežošanu, mantas konfiskāciju, naudas piedziņu, bet pie palīglīdzekļiem – mantas konfiskāciju, kaitējuma atlīdzināšanu.1.4. Drošības līdzekļu veidi
Profesors I.T.Tarasovs šādi noraksturoja drošības līdzekļu veidus: „Drošības līdzekļu raksturu, – viņš rakstīja, – galvenokārt nosaka tie iemesli, kuri rada vienu vai citu bīstamības veidu: cilvēki, priekšmeti un daba ar tās stihijas spēkiem” . Atbilstoši arī drošības līdzekļus var iedalīt sekojošās četrās grupās:
1. drošības līdzekļi attiecībā pret cilvēkiem;
2. drošības līdzekļi attiecībā pret dzīvniekiem un priekšmetiem;
3. drošības līdzekļi no dabas stihiskām nelaimēm;
4. drošības līdzekļi no bīstamības avota.
S.A.Panarins pievērš uzmanību būtiskai uzskatu atšķirībai, kas ļauj sadalīt visas šajā jomā zināmās pieejas starp divām pamata koncepcijām – nacionālā un vispārējā (cilvēciskā) drošība. Koncepcijas atšķiras ar drošības objektiem, apdraudējumiem un aspektiem.
Pirmā koncepcija (nacionālā drošība) ir hierarhiska. Priekš tās galvenais nacionālās drošības objekts ir teritorija. Parasti pirmajā vietā izvirzās viss tas, kas saistās ar valsts pašsaglabāšanu, telpas un tajā valdošo valdības struktūru aizsardzību .
Vispārējās drošības koncepcija atzīst drošības objektu un aspektu daudzveidību. Tajā atkarībā no situācijas pirmajā plānā izvirzās viens vai cits aspekts, kurš interesē vienu vai citu objektu. Tas piedod atbilstošajam aspektam paaugstinātu aktualitāti – bet tikai dotajā vietā un dotajā laikā.
A.A.Ter-Akopovs raksta, ka drošības līdzekļi var būt bioloģiski (organisma aizsardzība, tā normālas funkcionēšanas nodrošināšana, bojāejas, traumu, slimību novēršana u.c.), sociāli (personības sociālā statusa nodrošināšana, tās sociālu, tai skaitā arī darba funkciju nodrošināšana) un psiholoģiski (psihes aizsardzība no negatīvas iedarbības) .
Atkarībā no apjoma var izšķirt individuālās, kolektīvās, nacionālās drošības un cilvēces drošības līdzekļus.
Par klasifikācijas pamatu var kalpot līmenis, saskaņā ar kuru drošības līdzekļus var iedalīt vispārējā, īpašā un vienīgajā līmenī. Licenču izsniegšana iepriekš sodītām personām – ir īpašs līmenis, bet licences izdošana konkrētam pilsonim – vienīgais līmenis.
Pēc satura drošības līdzekļi tiek klasificēti uz ekonomiskiem, sociāli politiskiem un ideoloģiskiem līdzekļiem. Pie ekonomiskiem līdzekļiem attiecas, piemēram, monopola ierobežojumi; pie sociāli politiskiem – varas sadale, pie ideoloģiskiem – fašisma propagandas aizliegums .
Pēc veida var izšķirt fiziskos, tehniskos, organizatoriskos un informācijas drošības līdzekļus. Pirmās divas grupas rada kaitējuma nodarīšanas fizisko un tehnisko neiespējamību. Tā ir fiziska aizturēšana, barjeri, nožogojumi, pretaizdzīšanas ierīces. Pie informācijas līdzekļiem attiecas paziņojums par draudošām briesmām, iepazīšanās ar bīstamības avota raksturojumiem, izmantošanas noteikumiem u.tml.
Drošības līdzeklis var tikt ietērpts drošības noteikuma (dispozīcijas) formā, kā arī drošības sankcijas formā. Noteikums regulē kārtību, kādā jārīkojas ar paaugstinātas bīstamības avotu vai paaugstinātas aizsardzības objektu. Drošības sankcija – tā ir reakcija uz sabiedriski bīstamu darbību, tās tiesiskās sekas, tomēr, atšķirībā no soda sankcijas, drošības sankcija ir virzīta uz personības sabiedriski bīstamu īpašību neitralizāciju .
Pēc likumdošanas nozares, kuras ietvaros tiek reglamentēti drošības līdzekļi, tos var iedalīt starptautiskajos, konstitucionālajos, administratīvajos, civilajos, krimināltiesiskajos, darba un kriminālprocesuālos drošības līdzekļos.2. Drošības līdzekļu piemērošana
2.1. Drošības līdzekļu piemērošanas pamati un kārtība
Iepriekšējā punktā mēs minējām, ka pēc likumdošanas nozares drošības līdzekļus iespējams iedalīt dažādi. Piemēram, starptautiskajos, konstitucionālajos, civilajos, krimināltiesiskajos, darba, kriminālprocesuālos drošības līdzekļos u.c. Šajā darbā mēs īpašu uzmanību pievēršam tieši drošības līdzekļiem krimināllikuma kontekstā.
Īpašā grupā mēs izdalām noziedzības novēršanai izmantojamos antikriminālos drošības līdzekļus. Par tās izdalīšanas pamatu kalpo kriminālā bīstamība, tas ir, nozieguma īstenošanas draudi. Tāpat kā visi citi drošības pasākumi, tie var būt virzīti uz: objekta aizsardzību no noziedzīgiem mēģinājumiem – aizsardzības līdzekļi, vai personu (biedrību), no kuras var gaidīt šādus mēģinājumus – novēršanas līdzekļi .
Atkarībā no pielietošanas brīža antikriminālos drošības līdzekļus var iedalīt pirms kriminālos un post kriminālos drošības līdzekļos. Par pirms kriminālo drošības līdzekļu piemēru var kalpot piereģistrēšana nepilngadīgo profilakses uzskaites nodaļās. Otrais līdzekļu veids tiek izmantots darbam ar personām, kuras jau īstenojušas noziegumu.
Drošības līdzekļi, kurus paredz spēkā esošais Latvijas Republikas Krimināllikums var iedalīt sekojošās grupās un apakšgrupās:
1. Nepieciešamā aizsardzība, noziedznieka aizturēšana un ārkārtējā nepieciešamība.
2. Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi:
a) nodošana zem vecāku, aizbildņu vai specializēta valsts orgāna uzraudzības;
b) brīvā laika ierobežošana un īpašu prasību noteikšana pret nepilngadīgā uzvedību;
c) ievietošana specializētā audzinošā vai ārstnieciski audzinošā iestādē.
3. Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi:
a) piespiedu ambulatorā novērošana un ārstēšanās pie psihiatra;
b) piespiedu ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā stacionārā;
c) piespiedu ārstēšana specializēta tipa psihiatriskajā stacionārā;
d) piespiedu ārstēšana specializēta tipa psihiatriskajā stacionārā ar intensīvu novērošanu.
4. Pienākumi, kas tiek uzlikti nosacīti notiesātajam un nosacīti pirmstermiņa atbrīvotajam:
a) bez paziņošanas specializētam valsts orgānam, kurš īsteno notiesātā labošanu, nemainīt patstāvīgu dzīvesvietu, darbu un mācību iestādi;
b) neapmeklēt noteiktas vietas;
c) iziet ārstēšanas kursu no alkoholisma, narkomānijas, toksikomānijas vai veneroloģiskas saslimšanas;
d) citi piespiedu pienākumi. 2.2. Apstākļi, kas jāņem vērā, izraugoties drošības līdzekļus
Tā kā šajā darbā mēs apskatām drošības līdzekļu piemērošanas pamatu un kārtību LR Krimināllikuma kontekstā, tad ir vērts pievērsties tieši minētajam likumam un noteikt apstākļus, kurus jāņem vērā.
Viens no galvenajiem apstākļiem, kas jāņem vērā drošības līdzekļu izvēlē, ir personības vecums. ANO Konvencija par bērnu tiesībām un LR likumdošana paredz, ka par bērnu tiek uzskatīta persona vecumā līdz 18 gadiem. Tātad, līdz 18 gadu vecumam persona tiek uzskatīta par ierobežoti rīcībspējīgu un tiesībspējīgu. Parasti Latvijā kā pats izplatītākais drošības līdzeklis attiecībā pret nepilngadīgajiem tiek izmantots nosacīts apcietinājums. Tas tamdēļ, lai „nebojātu” nākotni pusaudzim, kurš iespējams arī neapzinājās vai tikai daļēji apzinājās, ka veic noziedzīgu nodarījumu.
Cita, var teikt, grupa, kurai jāpiemēro atsevišķus drošības līdzekļus, ir slimie. Tie var būt narkomāni, alkoholiķi, garīgi slimie, cilvēki ar psihiskiem traucējumiem u.c. Pret viņiem tātad drīkst piemērot piespiedu ārstēšanos specializētajā iestādē.
Atsevišķu grupu veido arī personas, kuras izdara atkārtotus noziedzīgus nodarījumus. Pret viņiem arī piemēro citādākus drošības līdzekļus. Piemēram, ja pirmajā noziedzīga nodarījuma reizē tā bija nosacīta apcietināšana, tad otrajā brīvības atņemšana uz ilgāku laika periodu. 2.3. Drošības līdzekļu izraudzīšanās īpatnības attiecībā pret nepilngadīgajiem
Drošības līdzekļus attiecībā pret nepilngadīgajiem vienmēr ir sevišķi grūti izvēlēties. Šo grūtību nosaka tas, ka nepilngadīgie LR likumdošanas traktējumā ir bērni līdz 18 gadu vecumam. Dažāda veida notiesājumi (vai arī drošības līdzekļu piemērošana) pret nepilngadīgajiem viņu nelīdzsvarotās psihes dēļ (zināms, ka pusaudži ir ļoti viegli aizkaitināmi, ievainojami utt.) var izraisīt situāciju, kad nepilngadīgo noziedzība sāks palielināties. Tāpēc uz tiesnesi gulstas ļoti atbildīgs pienākums – „izlabot” nepilngadīgo, nesabojājot viņa nākotni un nepieļaujot atkārotus noziedzīgus nodarījumus no viņa puses.
Saskaņā ar Tiesu administrācijas datiem 2007. gadā kopējais notiesāto nepilngadīgo skaits bijis 1205 . Šo skaitli veido pusaudži un jaunieši vecumā no 14 līdz 17 gadiem. No Tiesu administrācijas pārskata izriet, ka lielākajam skaitam personu (721) tika nosacīti atņemta brīvība, kas apstiprina augstāk minētās domas par to, ka Latvijā izplatītākais drošības līdzekļu veids pret nepilngadīgajiem ir tieši nosacīta brīvības atņemšana. 226 cilvēkiem kā drošības līdzeklis tika piemērots piespiedu darbs un 16 – piespiedu darbs nosacīti. Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi tika piemēroti pret 8 personām. Brīvību atņēma kopā 238 personām, no kurām: līdz vienam gadam – 61, no viena līdz trim gadiem – 119, no trim līdz pieciem gadiem – 26, no 5 līdz 10 gadiem – 26, un no 10 gadiem un vairāk – 6 cilvēkiem.
Valsts cilvēktiesību biroja juriste Anita Kovaļevska uzskata, ka „Latvijā apcietinājums kā drošības līdzeklis tiek piemērots pārāk vieglprātīgi, ko apliecina gan minētā statistika, gan arī ECT (Eiropas Cilvēktiesību tiesas) norādītais fakts, ka tiesu lēmumi par apcietinājuma piemērošanu ir ļoti vispārīgi. Kā pamats apcietinājuma piemērošanai parasti tiek norādīts tas, ka persona traucēs lietas izmeklēšanai un patiesības noskaidrošanai vai izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus. Šie ir likumā norādītie pamati apcietinājuma piemērošanai, taču tiesa ļoti reti norāda, kas konkrēti šajā gadījumā liecina, ka persona traucēs, izvairīsies vai izdarīs jaunu noziegumu. Varbūt šādi apstākļi tiešām pastāv, bet lēmumā tas netiek atspoguļots” .3. Drošības līdzekļu regulēšana
3.1. Drošības līdzekļu termiņi
Drošības līdzekļu darbības laika princips teorijā ir maz apskatīts. Visdrīzāk likumdevējs vadās no veselā saprāta nevis no zinātniski pamatotiem aprēķiniem. Drošības līdzekļu laika parametri ir atkarīgi, pirmkārt, no draudošās briesmas rakstura un pakāpes, kā arī no kaitējuma iestāšanās varbūtības.
Ir pietiekami vienkārši atrisināt jautājumu par tiesību ierobežojumu darbības ilgumu, kad briesmas ir acīmredzamas. Pie dabas un tehniskā rakstura kataklizmām termiņu noteikšana nesagādā īpašas grūtības. Normāls tiesiskais statuss tiek atjaunots briesmu likvidācijas brīdī. Virknē gadījumu tiesību ierobežojumu ilgumu nosaka līgums, kā, piemēram, pildot darbu, kurš saistās ar valsts noslēpuma ievērošanu .
Ierobežojumiem, kurus izsauc „tuvība” ar paaugstinātas bīstamības objektu, ir jādarbojas līdz brīdim, kamēr netiek atcelts vai grozīts objekta tiesiskais statuss.
Citādi ir ar briesmām, kuras nav acīmredzamas. Tas bieži notiek gadījumā, ja bīstamību avots ir kaut kādas personības īpašības. Viens no šādiem neskaidriem jautājumiem – drošības līdzekļu piemērošana pret personām, kuras īstenojušas sabiedriski bīstamas darbības.
Personība ir sava veida „melnā kaste”. Un vizuāli atšķirt sabiedrisko bīstamību nav iespējams. Par to ar noteiktu varbūtības daļu var spriest pēc darbībām, kuras ir personības sabiedriskās bīstamības rādītāji. Sabiedriski bīstamas rīcības ir vienlaicīgi arī drošības līdzekļu piemērošanas indikatori un faktiskais pamats . No šejienes seko, ka drošības līdzekļu piemērošanas ilgumu jāskaita ne agrāk kā no sabiedriski bīstama nodarījuma īstenošanas brīža.
Ar ko tad saistās izbeigšana? Lai izvairītos no brīvprātības, ir mērķtiecīgi noteikt „kontroles termiņus” un, kad tie ir iztecējuši, iziet no sabiedriskās bīstamības neesamības prezumpcijas. Termiņi, kuru laikā darbosies anti kriminālie tiesību ierobežojumi, tiek piedāvāts saukt par kriminoloģiskā noilguma termiņiem.
Kriminoloģiskā noilguma termiņu noteikšanas noteikumi juridiskajā zinātnē pagaidām nav izstrādāti. Tomēr ir pilnīgi acīmredzams, ka tiesību ierobežojumu ilguma noteikšanas pamatā ir jābūt divām vienkāršām, praksē pārbaudītiem argumentiem: no vienas puses, kaitējuma nodarīšanas varbūtība tiesībām un brīvībām, bet no otras, bez īpašas nepieciešamības neierobežot pilsoņu brīvības. Kriminoloģiskā termiņa noilgumus jānosaka uz empīrisku pētījumu pamata, nevis „uz aci”, kā tas ir šobrīd. Priekš tā ir nepieciešams veikt atbilstošus kriminoloģiskus pētījumus. Turpretī pagaidām tiek izmantoti piesaukšanas pie atbildības noilguma termiņi, kas noteikti visās likumdošanas nozarēs, kaut arī netiek izslēgts, ka dažos gadījumos drošības termiņus var piemērot uz mūžu.NOBEIGUMS
Darba gaitā tika izdarīti sekojoši secinājumi:
• Terminu „drošības līdzekļi” sāka izmantot XIX gadsimta beigās, lai apzīmētu īpašu piespiedu līdzekļu grupu;
• Drošības līdzekļi – tiesiskā ierobežojuma veids, kas tiek izmantots, lai novērstu paaugstinātas bīstamības avota kaitīgo ietekmi un lai aizsargātu paaugstinātas aizsardzības objektu. Dotais tiesiskā ierobežojuma veids pēc savām pamata pazīmēm būtiski atšķiras no citiem tiesiskā ierobežojuma veidiem – sodiem;
• Drošības līdzekļi ir tāda pati reāla objektivitāte kā smaguma spēks. Tie pastāv neatkarīgi no tā, vai tos atzīst sabiedrība un cik lielā mērā pārzina tos;
• Drošības līdzekļiem ir milzīga nozīme noziedzības noturēšanā;
• Atkarībā no apjoma var izšķirt individuālās, kolektīvās, nacionālās drošības un cilvēces drošības līdzekļus;
• Par klasifikācijas pamatu var kalpot līmenis, saskaņā ar kuru drošības līdzekļus var iedalīt vispārējā, īpašā un vienīgajā līmenī;
• Pēc satura drošības līdzekļi tiek klasificēti uz ekonomiskiem, sociāli politiskiem un ideoloģiskiem līdzekļiem;
• Pēc veida var izšķirt fiziskos, tehniskos, organizatoriskos un informācijas drošības līdzekļus;
• Viens no galvenajiem apstākļiem, kas jāņem vērā drošības līdzekļu izvēlē, ir personības vecums;
• Saskaņā ar Tiesu administrācijas datiem 2007. gadā kopējais notiesāto nepilngadīgo skaits bijis 1205. Šo skaitli veido pusaudži un jaunieši vecumā no 14 līdz 17 gadiem;
• Latvijā apcietinājums kā drošības līdzeklis tiek piemērots pārāk vieglprātīgi.

Izmantotās literatūras un citu informācijas avotu saraksts

1. Meikališa Ā., Kazaka S. Kriminālprocesuālie termiņi pirmstiesas izmeklēšanā. – Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2006.g. – 115.lpp.
2. Панарин С. Безопасность и этническая миграция в России // Pro et Contra. Т.3, №4, Осень 1998, – 5 – 27 стр.
3. Тарасов И.Т. Очерк науки полицейского права, М: Печатня С.П.Яковлева, 1897; 131 – 133 стр.
4. Щедрин Н.В. Введение в правовую теорию мер безопасности. Монография. – Красноярск 1999 – 5 – 125 стр.
5. Latvijas Republikas Krimināllikums http://www.likumi.lv/doc.php?id=88966
6. Latvijas Republikas Tiesu administrācijas informācija par nepilngadīgo notiesātu skaitu 2007.gadā http://www.ta.gov.lv/index.php/lv/29/58/243/index.html
7. Jēdziena „pozitīvisms” skaidrojums. Lielā juridiskā vārdnīca http://slovari.yandex.ru/dict/jurid/article/jur3/jur-4521.htm?text=%D0%BF%D0%BE%D0%B7%D0%B8%D1%82%D0%B8%D0%B2%D0%B8%D0%B7%D0%BC