Politiskais režīms
Politiskais režīms ir metožu, paņēmienu un līdzekļu kopums politiskās varas realizēšanai, ko izmanto jeb pielieto politiskās partijas, NVO, sabiedriskās organizācijas. Valsts režīms – tikai valsts pielietotās metodes, paņēmieni.
Pastāv triju veidu politiskie režīmi: demokrātija, autoritārisms un totalitārisms.
Politiskā režīma pazīmes:
– Politiskās varas veidošanas process – tautas dalības pakāpe tajā un metodes;
– Cilvēka tiesību un brīvību attiecība pret valsts tiesībām;
– Cilvēka tiesības un brīvības – kā un cik lielā mērā tiek garantētas;
– Varas realizācijas praktiskie mehānismi;
– Pati tauta – cik lielā mērā realizē politisko varu;
– PL (plašsaziņas līdzekļi) un to stāvoklis valstī;
– Valsts aparāta caurspīdīgums – cik liels;
– Nevalstisko struktūru vieta un nozīme sabiedrības politiskajā sistēmā;
– Balanss starp likumdevējas varu un izpildvaru;
– Stimulējošais vai ierobežojošais tiesiskā regulējuma raksturs attiecībā uz pilsoņiem un amatpersonām;
– Politiskās uzvedības un politiskās līderības tips;
– Dominējošās metodes politiskās varas īstenošanas procesā: pārliecināšana, piespiešana, cits;
– Mazākuma interešu ievērošana, pieņemot politiskos lēmumus;
– Valsts un sabiedrības attiecību pamatprincipi;
– Spēka struktūru darbības normatīvais regulējums un loma sabiedrībā;
– Politiskais plurālisms – vai attīstīts un kādā pakāpē. Arī daudzpartiju sistēmas pastāvēšana;
– Mehānismi, kuri nodrošina valsts amatpersonu saukšanu pie politiskas un juridiskas atbildības.
Autoritārisms
Autoritārisms ir dominējošā politiskā režīma forma pirmsdemokrātiskās un pirmskonstitucionālās sabiedrībās. To var saukt par vidējo politiskā režīma formu starp demokrātiju un totalitārismu.
Autoritārisma pazīmes:
– Varas koncentrācija viena vai dažu cieši saistītu valsts varas orgānu rokās;
– Tautai nav tiesību piedalīties valsts pārvaldē;
– Netiek ievērots varas dalīšanas princips;
– Pārstāvniecisko valsts varas orgānu darbību ierobežo varas subjekts;
– Tiesas darbojas kā palīgorgāns, vienlaicīgi var izmantot ārpustiesas institūcijas;
– Vēlētu valsts orgānu darbība – sašaurināta vai tās nav kā tādas;
– Dominē administratīva un komandu rakstura valsts pārvaldes metodes;
– Cenzūra ir, bet nav visaptveroša;
– Nav vienīgās „īstās” ideoloģijas;
– Visas dzīves sfēras netiek pilnībā kontrolētas;
– Opozīcija netiek pieļauta, tomēr pastāv zināms viedokļu plurālisms. Var pastāvēt daudzpartiju sistēmas imitācija, tomēr visas partijas rīkojas atbilstoši valdošajai partijai;
– Cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības tiek atzītas, taču netiek nodrošinātas pilnībā;
– Cilvēkam nav drošības garantiju attiecībā pret valsts varu;
– Spēka struktūras ar sabiedrību nav kontrolējamas un bieži tiek izmantotas politisku mērķu sasniegšanai;
– Līdera loma ir ļoti būtiska, bet līderis nav harizmātisks. Valsts politiskā dzīve ir pilnībā atkarīga no valsts galvas.
Piemēri
Autoritārie režīmi 20.gs.
Fransisko Franko (Spānijas valsts galva); Augusto Pinočets (Čīles prezidents); Kārlis Ulmanis (Latvija, autoritārais režīms pastāvēja 6 gadus no 1934.g. 15.maija līdz 1940.g. 17.jūnijam).
Autoritārisms demokrātiskos režīmos
Makartisms – Senators Džozefs Makartijs, ASV, antikomunistisko „Raganu medību” saasinājums XX gs. vidū.
Tečerisms – Mārgareta Tečere, Lielbritānijas premjerministre, autoritatīvais populisms – neoliberālās ekonomikas apvienojums ar neokonservatīvu sociālo politiku.
Totalitārisms
Totalitārisms ir centralizēta politiskā režīma diktatoriska forma, kas pilnībā regulē visus valsts un tās iedzīvotāju dzīves aspektus – visu valstij, neko ārpus valsts, neko pret valsti.
Totalitārisma pazīmes:
– Viena oficiāla ideoloģija;
– Vienpartijas valsts ar visvarenu līderi priekšgalā;
– Terora iekšpolitika;
– PL ir monopolizēti un pieder valstij;
– Spēka struktūras – pilnīgā līdera pakļautībā;
– Valsts kontrolē visus ekonomiskās dzīves aspektus;
– Individualitātes apspiešana;
– Hipertrofēta valsts varas aparāta izaugsme;
– Pilnīga pilsoniskās sabiedrības iznīcināšana;
– Noteiktas šķiras dominance;
– Masu lumpenizācija, indivīda pilnīga atkarība no valsts – tās ir privātīpašuma likvidēšanas sekas;
– Valsts tieksme uz globālu kundzību visās dzīves sfērās;
– Sabiedrība pilnībā atrauta no politiskās varas, bet neapzinās to;
– Valstij ir 100% monopols pār ekonomiku, PL, kultūru, reliģiju;
– Valsts vara tiek veidota birokrātiski, pa sabiedrībai slēgtiem kanāliem;
Totalitārisma aizsākumi
Totalitārisma idejas aizsākums meklējams fašistiskajā Itālijā (Džovanni Džentile). Valsts tiek uztverta kā ētiskā kopiena. Tā ir utopija – idejas par laimīgu vēstures finālu, cilvēka dzīves jēgas sasniegšanu. Tas ir veids, kā attaisnot milzīgus tautas upurus ikdienas dzīvē.
Piemēri
Hitleriskā Vācija – 1934.g. 30.janvāra Reiha atjaunošanas likums decentralizēto Veimāras Republiku pārvērta centralizētā totalitārā valstī. Vācijas zemju patstāvība tika likvidēta. Hitlers – reiha kanclers un fīrers. Notiek varas totāla konsolidācija un centralizācija.
Staļinisms Padomju Savienībā – vara tiek koncentrēta komunistiskās partijas rokās. Valda vienpartijas sistēma ar valsts līderi priekšgalā. Plašsaziņas līdzekļi tiek monopolizēti un pakļauti valstij. Genocīds.
Demokrātija
Demokrātija ir tautas vara. No grieķu vārdiem demos (tauta) un kratos (vara).
Demokrātijas pazīmes:
– Balsstiesības vēlēšanās;
– Tiesības būt ievēlētam;
– Politisko līderu tiesības sacensties pret atbalstu un balsīm;
– Vēlēšanas – brīvas un tiešas;
– Asociāciju brīvība;
– Alternatīvi informācijas avoti;
– Tiesības brīvi paust savu viedokli;
– Publisko politiku veidojošās iestādes ir atkarīgas no vēlētāju balsīm.
Demokrātijas modeļi, to saistība ar vēlēšanu sistēmām
Vestminsteras demokrātijas modelis
– Izpildvaras koncentrācija vienpartijas ministru kabinetā (MK – valsts orgāns ar visplašākajām pilnvarām);
– Ministru Kabineta dominance – MK dominē pār Parlamentu;
– Divu partiju sistēma – leiboristu partija un centriska, konservatīvo partija;
– Mažoritāra un disproporcionāla vēlēšanu sistēma;
– Unitāra un centralizēta valsts pārvalde – vietējā pārvalde finansiāli atkarīga no centrālās valsts pārvaldes;
– Konstitūcijas fleksibilitāte – grozījumus konstitūcijā var izdarīt ar vienkāršu tautas balsu vairākumu;
– Likumdevējas varas koncentrācija vienpalātas parlamentā;
– Izšķirošo slēdzienu par normatīvo aktu konstitucionalitāti izdara pats likumdevējs;
– Centrālā banka ir atkarīga no izpildvaras.
Konsensusa demokrātijas modelis
– Izpildvaras dalīšana plašās daudzpartiju koalīcijās;
– Likumdevējas un izpildvaras savstarpējs balanss;
– Daudzpartiju sistēma;
– Proporcionālās pārstāvniecības vēlēšanu sistēma;
– Koordinēta interešu grupu sistēma;
– Federāla un decentralizēta valsts pārvalde;
– Divas parlamenta palātas, kas ir vienādi spēcīgas, bet veidotas pēc dažādiem principiem;
– „Stingrā” konstitūcija, kas grozāma ar kvalificētu balsu vairākumu;
– Izšķirošo slēdzienu par normatīvo aktu konstitucionalitāti izdara augstākā vai konstitucionālā tiesa;
– Centrālā banka ir neatkarīga.
Unitāra valsts
Unitāra valsts ir vienota valsts, kuras sastāvdaļām nav juridiskas un politiskas patstāvības.
Pazīmes:
– Valstī ir viena Konstitūcija;
– Vienotas augstākās varas institūcijas;
– Vienota pilsonība;
– Vienota tiesu varas sistēma;
Formas:
Centralizēta unitāra valsts – Latvija, Grieķija, Islande, Francija, Malta, Itālija, Kolumbija, Kostarika, Portugāle, Jaunzēlande, Īrija, Barbadosa.
Relatīvi centralizēta unitāra valsts
Decentralizēta unitāra valsts – Dānija, Norvēģija
„Sarežģītās” unitārās valstis – pastāv aizjūras teritorijas, kurām ir īpašs statuss. Dažkārt šo teritoriju statusu nosaka līgumi ar metropoli (līdzinās asociētam štatam vai politiskās autonomijas statusam). Piemērs: Francijas Republika.
„Aizjūras departamenti” – Gviāna, Gvadalupa, Martinika, Rejunjona, Sentpermekelona.
„Aizjūras teritorijas” – Jaunkaledonija, Polinēzija, Vollisefrjuna.
Politiski autonoms veidojums – Korsika.
Konfederācija
Konfederācija ir suverēnu valstu savienība, kas tiek izveidota ar mērķi kopīgi risināt politiskās, ekonomiskās vai militāra rakstura problēmas.
Konfederācijas pazīmes:
– Tiek izveidota uz līguma pamata;
– Konfederācijas kompetence ir niecīga;
– Nav apvienotas pilsonības;
– Nav vienotas armijas, nodokļu sistēmas, vienota valsts budžeta, bet šie jautājumi koordinējami ar konfederācijas subjektu piekrišanu;
– Konfederācijas subjekti var vienoties par vienotu naudas sistēmu, starpvalstu kredītpolitiku uz laiku, kamēr konfederācija pastāv;
– Pastāv tik ilgi, kamēr netiek sasniegts mērķis, kālab tā tika izveidota. Rezultātā veidojas federācijas vai arī konfederācijas pilnībā sabrūk.
Konfederācijas piemēri:
– Vācijas savienība (1815 – 1867)
– Šveices savienība (1815 – 1848)
– Austroungārija (1867 – 1918)
– ASV (1781 – 1787)
Konfederācijas subjekti:
– Tās subjekti ir tiesīgi izstāties no apvienības;
– Konfederācijas subjekti var vienoties par vienotu naudas sistēmu, starpvalstu kredītpolitiku uz laiku, kamēr konfederācija pastāv;
– Ar konfederācijas subjektu palīdzību var koordinēt jautājumus, kuri saistās ar vienotas armijas, vienota valsts budžeta, nodokļu sistēmas u.c. izveidi.
Federāla valsts
Federālā valsts ir valsts, kura sastāv no valstīm vai valstiskiem veidojumiem. Tajā ir divas valsts varas – federācijas augstākā vara un tās subjektu pakļautā vara, kā arī federālo valsts varas orgānu sistēma un katras federācijas subjekta valsts varas orgānu sistēma.
Federālas valsts pazīmes:
– Sastāv no valstīm vai valstiskajiem veidojumiem;
– Divas valsts varas – federācijas augstākā vara un tās subjektu pakļautā vara;
– Federatīvo varas orgānu sistēma;
– Federācijas subjekta valsts varas orgānu sistēma;
– Tiek veidota īpaša parlamenta palāta federācijas subjektu pārstāvībai;
– Konstitūcijā federācijas un tās subjektu pilnvaras tiek nodalītas;
– Federācijas tiesības un federācijas subjektu tiesības.
Subjekti:
– Piemīt savas tiesības federācijā;
– Var pieņemt savas Konstitūcijas;
– Federācijas subjektiem var būt sava tiesu sistēma;
– Federācijas subjekti var pieņemt savus likumus.
Piemēri:
– Štati (ASV, Indija);
– Zemes (Austrija, Vācija);
– Provinces (Kanāda, Pakistāna);
– Emirāti (Apvienotie Arābu Emirāti).
Principi:
– Teritorija nav vienota administratīvi politiskajā iedalījumā;
– Federācijas subjekti var pieņemt savas Konstitūcijas;
– Federācijas pilsoņi var ņemt dubultpilsonību – federācijas un federācijas subjektu pilsonība;
– Federācijas subjektiem var būt sava tiesu sistēma;
– Federācijas subjekti var pieņemt savus likumus;
– Parasti divpalātu parlaments.
Federatīvu valstu iedalījums pēc subjektu veida. Kompetenču sadale federācijā
Simetriskas federācijas – visi federācijas subjekti vienveidīgi.
Asimetriskas federācijas – federācijas sastāvā gan federācijas subjekti, gan ne subjekti (Krievija).
Slēpti asimetriskas federācijas – federācijas subjekti vienveidīgi, tomēr nav vienlīdzīgi visos aspektos.
Integratīvas federācijas – augsta centralizācijas pakāpe.
Devolucionāras federācijas – lielāka uzmanība tiek pievērsta federācijas subjektu specifikas ievērošanai.
Kompetenču sadale:
– Federālā jeb centra kompetence.
– Federācijas subjektu kompetence.
– Konkurējošā kompetence.
Autonomija
Vārdam ir divas nozīmes.
1. Subjekta spēja relatīvi patstāvīgi funkcionēt valstī, tai skaitā ari unitārā, tā raksturo attiecības starp centrālajiem un vietējiem varas orgāniem kompetenču sadalē.
2. Speciālu teritoriālu vienību veidošana unitārā valstī.
Veidi un piemēri:
– Administratīvi teritoriālā autonomija – visaugstākais pašpārvaldes līmenis. Nosaka vienkāršs likums, ne Konstitūcija. Itālijā 5 provinces (Sicīlija, Sardīnija, Trentīno – Alto Adidže. Veneto – Friuli, Veneto – Friuli), Somijā Ālandu salas.
– Nacionāli teritoriālā autonomija – vairāk pilnvaru nacionālo īpatnību saglabāšanai. Ķīnā 5 autonomie rajoni, 30 autonomie apgabali, 124 autonomie pagasti (veidoti ar mērķi saglabāt nelielu tautu savdabību).
– Nacionālā kultūras autonomija – ar mērķi saglabāt valodu un kultūru tām tautām, kas nedzīvo vienkopus, vienā kompaktā teritorijā. Tas nodrošina iespēju kultūras un izglītības darbībai, pašizpausmes attīstībai nelielām tautām. Izplatīta Eiropas valstīs.
Valsts vara
Ar pilnvaru (valstisko funkciju izpildītāju kompetences ietvaros) saistoša izturēšanās regulācija valstī, noteiktās izturēšanās panākšana ar varas līdzekļiem, ārkārtējā gadījumā pielietojot fizisko varu.
Leģitimitāte
Leģitimitāte ir juridiska, socioloģiska un politoloģiska kategorija.
Leģitimitāte = likumīgums.
Leģitimācija – valdošās varas atzīšana ar tiem, kam jāpakļaujas šai varai, piekrišana tās mērķiem un darbībai, uzticēšanās tai un gatavība sadarboties ar to.
Leģitimitātes trīs veidi pēc Maksa Vēbera iedalījuma
1. Tradicionāla leģitimācija. Nosaka lojalitāte pret karali vai valdošo dzimtu. Publiskā administrācija atrodas valdošās ģimenes rokās.
2. Juridiski racionāla leģitimācija. Nosaka lojalitāte pret bezpersonisku institūciju kopumu, kura pilnvaras nosaka institūcija. Publiskā administrācija atrodas profesionāla ierēdņu korpusa rokās.
3. Harizmātiskā leģitimācija. Nosaka lojalitāte pret vadoņa personiskajām kvalitātēm. Publiskā administrācija atrodas tuvāko līdzgaitnieku rokās.
Valsts funkcijas
Valsts funkcijas ir valsts darbības galvenie virzieni, realizējot tās pamata uzdevumus.
Pazīmes:
– Katras funkcijas saturs veidojas no vienveidīgu valsts darbības aspektu kopības;
– Valsts funkciju kopums aptver visu valsts darbību;
– Valsts funkcijas jānošķir no darbībām, kuras veic tās atsevišķie orgāni;
– Funkcijas nedrīkst identificēt ar to realizācijas formām un metodēm.
Klasifikācija:
1. Pēc sabiedrības dzīves sfērām: politiskās, ekonomiskās, sociālās un garīgās.
2. Pēc realizācijas formas: regulatīvajās un aizsargājošās.
3. Pēc ilguma laikā: patstāvīgās un fragmentārās.
4. Pēc politiskās virzības sfērām: iekšējās un ārējās.