Drošības šaurā un plašā izpratne.
Drošības šaurā un plašā izpratne lielā mērā saistās ar drošības konceptu. Tiek pat minēts, ka, lai pilnībā būtu iespējams izprast problēmu, kas saistās ar nacionālo drošību, vissvarīgākais būtu pilnībā jāizprot drošības koncepts. Un tātad nepilnīga šī koncepta izpratne tad arī, galvenokārt, izraisa šauru drošības izpratni.
Drošības konceptu ir pētījuši daudzi pētnieki. Un vairums darbu tiek publicēti saistībā ar pētījuma apakšnozari, kurā drošība ir galvenais normatīvais objekts. Valstu ārpolitiskās, militārās un ekonomiskās nostādnes, to krustošanās pārmaiņu vai strīdu gadījumos, kā arī galvenās attiecību struktūras, ko tās rada, tiek analizētas, ņemot vērā valstu centienus panākt nacionālo un/vai starptautisko drošību. Jāsaka, ka laika gaitā tika radītas daudzas teorijas un darbi par drošības tematiku, taču vienots viedoklis, teorija netika radīta, jo radītie darbi daudzējādā ziņā bija līdzīgi, taču daudzējādā ziņā arī atšķīrās. Piemēram, bija daudzi tādi autori, kuri klaji nosodīja tādu pieeju, kas lielākoties lika uzsvaru uz nacionālo drošību. Viņi šāda veida pieeju uzskatīja par šauru, kas lielākajā daļā gadījumu noved pie tā, ka drošība tiek skatīta tikai no militārā aspekta, nepievēršot uzmanību pārējiem ļoti būtiskajiem aspektiem, piemēram, politiskajai vai ekonomiskajai drošībai. Piemēram, tāds autors kā Leonards Bitons ir norādījis, ka drošības koncepts nav izprotams šauri – nacionālās drošības ietvaros un ka tajā iekļaujami daudzi sistemātiska rakstura apsvērumi. Šeit tiek parādīts tas, ka plašā drošības izpratne ir daudz labāka nekā šaurā drošības izpratne.
Lielā mērā plašāka drošības izpratne tiek saistīta ar to, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta kopējām interesēm, uzsverot domu, ka ir jāpastāv saistībai starp dažādu valstu nacionālo drošību, ka vērā ņemama ir arī savstarpējās atkarības loģika. Pētnieku vidū pastāvēja arī stipri pamatota ideja par to, ka agrāk, pirms tika ieviesta ideja par plašāku drošības izpratni, valdīja nelietderīga vienveidība, jo pārsvarā visi drošību skatīja saistībā ar valsts varu, tādejādi lielāku uzmanību pievērsdami tieši nacionālajai drošībai. Tiek norādīts, ka biežāk tiek skatīts šaurais drošības skatījums, jo tas ir vienkāršāks nekā plašais izskaidrojums, kas sevī ietver vienas nacionālas valsts drošības saistību ar pārējo valstu drošību. Tieši šī iemesla dēļ vēl pirms 1980. gada vara, galvenokārt tika skatīta kā varas iegūšana, valsts vara. Tiek uzsvērts, ka šaurajā drošības sistēma problēma pastāvēja nevis tajā faktā, ka vara un drošība ir savstarpēji aizstājamas, bet gan problēma ir tajā, ka tāds uzskats valdīja laika periodā, kad tikko sāka veidoties konkrētas drošības izpratnes. Tātad var teikt, ka šaurā drošības izpratne ir tāda nepilnīga drošības izpratne, taču jau plašā drošības izpratne vairāk atspoguļo patieso drošības situāciju.
Nedaudz vēlāk pat tika izveidota kustība, kas uzstājās pret reālisma šauro skatu uz drošības izprati, kas reālismu, galvenokārt, skatīja tikai no militārā un varas viedokļa. Šī kustība pauda viedokli par to, ka militārie pasākumi ir mazvērtīgi, salīdzinot ar rezultātiem, kuros izpaužas savstarpējās atkarības problēmas. Šīs kustības darbības laikā izveidojās arī tāds neorealistu viedoklis, ka drošības jautājums valstu anarhiskajā sistēmā ir ļoti nozīmīgs, un tāpēc to pētīt ir nozīmīgi.
Būtībā var teikt, ka tā saucamā šaurā drošības izpratne ir saistāma ar tradicionālo drošības koncepciju, taču jau plašo drošības izpratni var saistīt ar jaunradīto drošības koncepciju, kurā tiek iekļauta arī kopējās drošības nozīme. Kopējas drošības ideja radās pēc 1980. gada, kad tā izveidojās no anarhijas loģikas un imperatīva sintēzes. Šajā laikā kopējās drošības teorija uzsvēra drošības attiecību savstarpējo atkarību pretstatā tradicionālajai stratēģijai, kas priekšplānā izvirzīja nacionālo drošību. Un tātad šajā laikā, kad tika atklāta liela sadarbība un savstarpējā atkarība starp dažādām nacionālajām valstīm, tradicionālā drošības izpratne kļuva pārāk šaura. Liela uzmanība ir jāpievērš arī galvenajai drošības idejai, uz kuru tad arī parasti balstās teorijas, izpratnes par drošību. Tas, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība drošības idejai un ir jāveido plašāku drošības konceptu bieži vien izriet no tā, ka starptautiskās vides raksturs pārsvarā vienmēr ir mainīgs. Lielā mērā arī nacionālā drošība nosaka tieši to, ka starptautiskā vide ir tik mainīga, jo starptautiskā vide lielā mērā ir atkarīga arī no iekšējās nacionālas valsts politikas. To var secināt no Jožefa Balāša teiktā: „Starptautisko drošību tiktāl nosaka dažādu sociālo sistēmu iekšējā un ārējā drošība, ciktāl lielās sistēmas identitāte ir atkarīga no ārējiem faktoriem…” Tātad var arī droši apgalvot, ka reālistu pretiniekiem jeb tiem, kas paplašināja drošības izpratni lielā mērā ir izdevies plašo drošības izpratni ieviest dzīvē, jo tā pastāv arī mūsdienās un nu jau drošības izpratne tiek saistīta ar dažādām dzīves sfērām – ne tikai ar militāro un varas, bet arī ar politikas, socioloģijas un ekonomikas sfērām. Piemēram, politiskā drošība visvairāk tagad tiek saistīta ar valsts organizatorisko stabilitāti, kas lielā mērā arī nosaka valsts institūciju leģitimitāti.
Vēl ir derīgi piezīmēt, ka iepriekšminētās drošības izpratnes tiek skatītas no anarhistiskas starptautiskās sistēmas viedokļa, jo galvenā īpašība, kas raksturo starptautisko sistēmu ir anarhija, kas valda starp valstīm un kas tiek dēvēta arī par politiskās kārtības decentralizēto formu. Un tādā veidā gluži saprotami paplašinātās drošības izpratnes forma ir ietekmējusi, gan nacionālo valstu iekšpolitiku, gan ārpolitiku.
Manuprāt, vēsturiski šīs divas drošības izpratne ir veidojušās tieši tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem valstīm nozīmīgāka bija nacionālā drošība, tāpēc tai tika pievērsta lielāka uzmanība, taču mūsdienās situācija ir mainījusies un svarīgas ir kļuvušas arī starp valstu attiecības, kas lielā mērā tieši ir devušas šo paplašināto drošības izpratni. No šīm abām izpratnēm labāka un izsmeļošāka ir paplašinātā izpratne, jo tā sevī ietver daudz vairāk aspektu, kas mūsdienu nacionālajām valstīm un starptautiskajā vidē ir nozīmīgāki.
Valsts ideja, tās materiālais pamats un institucionālā izpausme: ietekme uz nacionālo drošību.
Galvenokārt, valstis ir uztveramas kā sociālpolitiski teritoriāli veidojumi, kuriem, lai tie varētu pastāvēt, ir nepieciešami dažādi faktori, pamati. Valstīm ir nepieciešams materiālais pamats, ko veido iedzīvotāji un teritorija; tām nepieciešamas kaut kāda veida institūcijas, kas pārvalda šo materiālo pamatu; ir jābūt arī kādai kopīgai idejai par šo valsti, idejai, kas valsti padara leģitīmu tās iedzīvotāju skatījumā. Divi no vissvarīgākajiem elementiem valsts pastāvēšanai ir arī suverenitāte un nacionālā drošība, kuru labāk var izprast, apskatot valsts ideju, materiālo pamatu un arī institucionālo valsts izpausmi.
Tātad viens no svarīgākajiem valsts pamatiem ir tās ideja. Ideja ir visabstraktākais, bet arī vissvarīgākais valsts pamats, kas no abiem pārējiem elementiem, galvenokārt, atšķiras ar to, ka valsts ideja pasaka, definē, kāds ir valsts pastāvēšanas mērķis jeb sūtība. Valsts idejas divi galvenie avoti ir nācija un organizējošas ideoloģijas. Šie divi galvenie avoti arī veido un nosaka valsts galveno virzību, un tie arī norāda uz to, ka valstij nozīmīga ir nacionālā drošība, jo jau pats vārds „nacionālā drošība lielā mērā norāda uz to, ka tam ļoti nozīmīga ir nācija, sevišķi tad, ja tiek runāts par valsts ideju, kas var nebūt arī viennozīmīgs pieņēmums. Nav viegli definēt sakaru starp valsti un nāciju, kas lielā mērā veido valsts ideju. Šo saikni grūti nodefinēt lielā mērā ir arī tieši tāpēc, ka nereti pati valsts rada draudus tās nācijai. Taču, neskatoties uz to vēsturiski ir izveidojušies četri galvenie valstu un nāciju saikņu modeļi.
Pirmkārt, ir izveidojies tāds modelis kā pamata nācijvalsts. Šī modeļa valstis ir tās valstis, kurās pirms valsts nodibināšanas jau ir izveidojušās nācijas. Tādas valstis ir, piemēram, Ungārija, Itālija un Japāna. Praktiski ir tā, ka galvenais nosacījums nācijvalstij ir tāds, ka tai ir jābūt skaidri definētai teritoriālajai identitātei, kuru pārsvarā vienmēr nosaka tajā izveidojusies nācija. Un otrs modelis ir tāds modelis kā valstsnācijas modelis. Šajā modelī atkal ir otrādi, jo šeit lielāka nozīme ir valstij, jo tā ir radījusi nāciju, pretstatā pirmajam modelim. Taču tiek paredzēts, ka valstsnācija pārstāvēs daudz vājāku valsts ideju nekā nācijvalsts. Valsts ideja, kuru pārstāv valstsnācijas, būs vāji attīstīta un nestabila, tādēļ arī neaizsargāta pret izaicinājumiem un iejaukšanos gan no iekšienes, gan no ārienes. Šis secinājums jeb apgalvojums arī parāda, ka pirmais modelis būs daudz spēcīgāks, jo tajās valstīs pastāvēs vienprātība starp nācijas pārstāvjiem par valsts izveidošanu. Bez šiem diviem nedalītajiem modeļiem tika radīti arī vēl divi modeļi. Tātad viens no tādiem modeļiem ir daļējais nācijvalsts modelis. Šāds modelis pastāv, galvenokārt, tādā situācijā, kad viena nācija ir sadalīta, mitinās divās vai vairākās valstīs un katrā no šīm valstīm pamatiedzīvotāji ir no šīs nācijas. Kā piemēru šim modelim varētu minēt korejiešu, ķīniešu, grieķu sabiedrību, kuras dzīvoja un veidoja pamatiedzīvotāju slāni vairākās valstīs.Un kā ceturtais modelis šeit tiek minētas multinacionālas valstis, kurās dzīvo divu vai vairāku nacionalitāšu cilvēki. Šim modelim var izdalīt divus valstu apakš veidus, kas ir impēriskās valstis un federatīvās valstis. Federatīvās valstis ir tāda, kas vismaz teorētiski neatzīst viedokli par to, ka nācijvalsts ir ideālās valsts modelis. Impēriskās valstis ir tās valstis ir tādas, kuru iekšienē dzīvo vairākas nācijas, taču viena no tām ietekmē valsts struktūras un bieži vien tās izmanto savā labā. Kā spilgtu piemēru šādam valsts modelim var minēt, piemēram, lielkrievus cariskajā Krievijā. Pie impēriskām valstīm ir nozīmīgi piebilst to, ka lielā mērā stabilitāte impēriskā valstī ir tieši atkarīga no dominējošās nācijas spējas saglabāt savu ietekmi, kontroli. Kā redzams, tad šie divi valstu apakš modeļi ir ļoti atšķirīgi taču tām ir kopīga viena vieta, kurās tās ir vārīgas. Impēriskās valstis, tāpat kā federatīvas valstis, ir vārīgas pret draudiem, kas saistīti ar to nacionālo daudzveidību. Taču šie ir valstu ideāltipi, kas ar pilnīgi noteiktām īpašībām nepastāv nevienā valstī, pārsvarā valstīs ir sastopams šo modeļu sajaukums, no kuriem kāds dominē valstī. Lai gan tīri tādu konsekventu modeļu pastāvēšana nav iespējama, tad tomēr tie ir ļoti labs pamats valsts idejai un, manuprāt, arī parāda to, kā valsts ideja ir veidojusies un kāds, galvenokārt, ir tās raksturs. Lai gan valsts ideja, tāpat kā daudzas citas idejas, ir diezgan nenoteiktas, un līdz ar to tās var uztvert kā tādas, ko potenciāli apdraud no visām pusēm, tā ir noderīga un sniedz pamatu arī pie valsts izveidošanās.
Vēl viens tāds valsts pamats ir valsts institūcijas. Valsts institūcijas veido visu pārvaldes aparātu, tā izpildu, likumdošanas, administratīvās un juridiskās institūcijas, kā arī likumus, procedūras un normas, saskaņā ar kurām tās darbojas. Lai gan valsts pilnīgi institucionāls modelis liekas empīrisks un ticams, tad tomēr biežāk pastāv daļēji institucionālais modelis, kurā institūcijas tikai lielā mērā kompensē valsts idejas vājumu. Jāsaka, ka valsts idejas vājums, galvenokārt, krasi parādās tādās valstīs, kas ir nonākušas pilnīgas dogmatiskas idejas varā, piemēram, Hitlera ideju varā. Ir tā, ka institūcijas ir daudz reālāks drošības līdzeklis, kas jau konkrēti var palīdzēt, nevis tā, kā valsts ideja, kas reālā vidēm, galvenokārt nepastāv.
Un nākamais valsts pamats ir valsts materiālais pamats. Tas ir valsts iedzīvotāji un teritorija, visi dabas resursi un cilvēka radītā bagātība, kas atrodas valsts robežās. Runājot par nacionālo drošību, var teikt, ka tieši materiālajam valsts pamatam var tikt nodarīti visacīmredzamākie postījumi, tikt izteikti visacīmredzamākie draudi. Tādu draudu materiālajam pamatam galvenais piemērs ir tad, kad kāda valsts izsaka draudus citai teritorijai attiecībā uz tās teritoriju vai kāda veida īpašumu. Draudi, kas tiek attiecināti uz valsts teritoriju, tās okupēšanu nereti ietekmē arī tās iedzīvotājus, piemēram, gadījums ar tamiliem Šrilankā. Valsts materiālajam pamatam draudus var radīt arī draudi tās iedzīvotājiem, piemēram, ja iedzīvotāju starpā ir liela migrācija, tad tas var arī apdraudēt tos iedzīvotājus, kas paliek valstī. Tas ir saprotams tādejādi, ka, ja valstī arī ir daudz migrantu, tad vietējiem iedzīvotājiem tas var radīt gan materiālos zaudējumus, gan konkurences draudus. Un tātad var secināt, ka valsts materiālais pamats ir būtisks arī valsts iedzīvotājiem un nacionālajai drošībai, jo draudi materiālajam pamatam ir arī draudi valsts pastāvēšanai. Un tā kā valsts galu galā balstās uz materiālo pamatu, teritorijas un iedzīvotāju aizsardzība ir uzskatāma par fundamentālu ar nacionālās drošības interesēm saistītu jautājumu, kaut arī dažkārt lielā mērā to upurē, lai aizsargātu pārējos divus valsts komponentus. Šeit var redzēt, cik nozīmīgs tad ir valsts materiālais pamats, kas viennozīmīgi nozīmīgs ir arī saistībā ar nacionālo drošību, jo tas pat, tiekot upurēts, var aizsargāt no draudiem valsts ideju un institucionālo pamatu.
Visi šie trīs valsts komponenti ir nozīmīgi, lai valsts varētu veiksmīgi pastāvēt un funkcionēt. Sakarā ar to, ka saistībā ar šiem valsts komponentiem var tikt izteikti arī draudi un lielā mērā šo komponentu stabilitāte arī nosaka to, ka šie komponenti ir nozīmīgi arī nacionālās drošības sakarā.
Vājas un spēcīgas valstis: ietekme uz nacionālo un starptautisko drošību.
Pie šī jautājuma galvenais, kas ir jāpiemin, ir tas, ka pastāv sadalījums starp vājām un stiprām valstīm un starp vājām varām un stiprām varām. Termini „ vājas valstis” un „spēcīgas valstis” tiek lietoti attiecībā uz sociālpolitisko saliedētību, un termini „vājas varas” un stipras varas” tiek attiecināti uz valstu tradicionālajām atšķirībām, kas balstās uz to militāro un ekonomisko potenciālu attiecībā citai pret citu. Valstis var būt vājas varas, taču spēcīgas valstis un otrādi. Lielā mērā valsts vājums tiek saistīts ar to, ka iedzīvotāji un valsts institūcijas nav sociālpolitiski saliedētas un tāpēc rodas daudzas nesaskaņas to iekšienē, kas izpaužas arī to ārpolitikā. Bieži vien par spēcīgām valstīm tiek uzskatītas arī valstis ar diezgan garu vēsturi, kurās ir iesakņojušās zināmas tradīcijas, kas ļauj tās politikai, institūcijām un valdībai būt saliedētām. Lielā mērā, lai raksturotu arī spēcīgas valstis, der pieminēt vāju valstu galvenās pazīmes:
1. Augsts politiskās vardarbības līmenis;
2. Ļoti liela politiskās policijas loma pilsoņu ikdienas dzīvē;
3. Neskaidrības un konflikti par to, uz kādas ideoloģijas pamata tiks balstīta valsts;
4. Nacionālās identitātes trūkums;
5. Skaidri saskatāms politiskās varas hierarhijas trūkums;
6. ļoti stingra valsts kontrole pār sabiedrības saziņas līdzekļiem.
Tātad šīs pazīmes raksturo vājas valstis, kurās nevalda sociālpolitiskā saliedētība, kurai ir jābūt spēcīgās valstīs. Un vēl viena atšķirība, kas atšķir spēcīgas un vājas valstis ir tas, ka spēcīgas valstis mazāk reaģē uz ārējiem draudiem, taču vājas valstis ir ļoti uzņēmīgas pret ārējiem draudiem. Ietekme uz nacionālo drošību vājās un spēcīgās valstīs arī tieši izpaužas uzņēmībā pret draudiem. Lielā mērā arī, ja valsts nav saliedēta sociālpolitiski, tad tā nevar veiksmīgi izveidot militāro bāzi, ekonomiku un politiku, līdz ar ko mazinās valstu spēja atvairīt dažāda veida ārējos draudus. Un tātad var secināt, ka atšķirības starp vājām un spēcīgām valstīm ir lielas.
Draudi nacionālajai drošībai.
Draudi nacionālajai drošībai vistiešākajā nozīmē saistās ar to vai valsts ir vāja vai stipra, jo vāja valsts ir daudz uzņēmīgāka pret ārējiem draudiem nekā stipra valsts. Var pastāvēt dažādi draudi nacionālajai drošībai, kas var tikt attiecināti gan uz valsts materiālo pamatu, gan uz valsts institucionālo pamatu, gan uz valsts ideju. Tātad pastāv dažāda veida draudi nacionālajai drošībai – gan militārie, sociālie, ekonomiski, politiskie un draudi, kas saistīti ar ekonomisko drošību.
Pirmkārt, militārie draudi ieņem tradicionāli centrālo vietu apsvērumos par nacionālo drošību. Ja pret valsti tiek pielietots militārais spēks, tad tas viennozīmīgi rada lielus draudus gan nacionālajai drošībai, gan iedzīvotājiem. Ir tā, ka parasti vājas valstis baidās no militārā spēka pielietošanas tieši tāpēc, ka tās ar to tā īsti nevarēs cīnīties, taču spēcīgas valstis no militārā spēka pielietošanas lielā mērā baidās tāpēc, ka tā rezultātā var tikt gāzta valstī vienošanās ceļā izveidotā valsts vara un tā var tikt aizvietota ar varmācīgi uzspiest varu, kas var neatbilst valsts interesēm. Šajā sakarā arī militārie draudi var tikt uzskatīti par visbīstamākajiem draudiem valsts drošībai. Jāpiemin, ka militārie draudi var būt gan tieši, gan netieši. Tieši tie ir gadījumā, ja tie tiek vērsti tieši pret valsti, ar tiešu spēka pielietošanu pret to. Savukārt, netieši militārie raudi visbiežāk izpaužas tad, ja tie tiek attiecināti pret valsts ārējām interesēm, kur netiek veikts tiešs spēka pielietojums.
Nākamais draudu veids, kas var tikt pielietots pret valsti, ir politiskie draudi. Politiskie draudi ir vērsti pret valsts organizācijas stabilitāti. To mērķi var būt dažādi, no spiediena uz valdību, lai tā piekoptu noteiktu politiku, līdz valdības gāšanai un valsts iekārtas graušanai, lai to novājinātu pirms militārā uzbrukuma. Būtībā politiskie draudi ir uztverami tikpat nopietni kā militārie draudi, jo tie var radīt tikpat lielas problēmas valstij kā militārie draudi, piemēram, ASV komunistiskā režīma pastāvēšanas laikā baidījās no tā, ka tā ideoloģija varētu negatīvi ietekmēt tās politisko dzīvi. Politiskie draudi var būt gan ideoloģiski, gan nacionāli. Nacionāli šie draudi var būt tādā gadījumā, ja, piemēram, kāda valsts periodiski netiek atzīta, piemēram. Diplomātiska neatzīšana, kuru izjūt Taivāna, ir nacionāli un arī tīši draudi. Politiskie draudi var būt saistīti gan ar valsts pārstāvju nodomiem, gan ar situāciju. Draudus, kas ir saistīti ar situāciju parasti sauc par strukturētajiem draudiem. Tātad arī šis draudu veids ir nozīmīgs un var arī radīt nopietnas problēmas valstij.
Nākamais draudu veids, kuru apskatīsim, būs sociālie draudi. Lielā mērā sociālie draudi ir cieši saistīti ar politiskajiem draudiem. Tie vislielākajā mērā ir saistīti ar sociālajām sfērām un iedzīvotājiem. Sociālie draudi ļoti bieži ir saistīti arī ar militārajiem un politiskajiem draudiem. Kā spilgts piemērs sociālajiem draudiem var būt arābu draudi Izraēlai, kurai tiek draudēts ne tikai politiski, bet arī saistībā ar iedzīvotājiem, to sociālo nodrošinājumu. Un vēl pie sociālajiem draudiem noteikti ir jāpiemin tas, ka tie lielā mērā pastāv valsts iekšienē un tāpēc tos pētī starptautiskā kontekstā ir diezgan grūti. Vēl ir tā, ka sociāli draudi raksturo vājas valstis, jo tur tie visbiežāk pastāv.
Vēl viens draudu veids ir ekonomiskie draudi. Šo draudu veidu ir ļoti grūti pētīt tieši tā iemesla dēļ, ka sabiedrībā par normu tiek uzskatīts tas, ka valsts ir pakļauta riskam, konkurencei un nedrošībai. Valsts ekonomika, ar ko šie draudi tiek saistīti, ir daļa no valsts materiālā pamata un tieši tāpēc draudi ekonomikai stipri ietekmē vispārīgi valsts materiālo pamatu. Ir tā, ka draudi ekonomikai ietekmē arī valsts militāro potenciālu, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa. Valsts militārais potenciāls ir atkarīgs ne tikai no tā, kā valsts ir apgādāta ar galvenajiem stratēģiskajiem materiāliem, bet arī no to, vai valstī ir rūpnieciskā bāze, kas var apgādāt bruņotos spēkus. Lielā mērā, ja valsts tiek apdraudēta ekonomiski un mazinās tās ekonomiskais potenciāls, tā kļūst ekonomiski vājāka, tad sarūk arī tās varenība starptautiskajā sistēmā. No tā var redzēt, ka ekonomiskie draudi valstij var ietekmēt gan tās iekšpolitiku, gan ārpolitiku.
Nākamais draudu veids, kas lielā mērā nav saistīts ar citu valstu intervenci nacionālā valstī, ir ekoloģiskie draudi. Tāpat kā militārie un ekonomiskie draudi, arī ekoloģiskie draudi var iedragāt valsts materiālo pamatu. Tādi ekoloģiskie draudi ir zemestrīces, plūdi, sausums, paisums, kas rada lielus zaudējumus valstij. Ir tā, ka, ja visus pārējos draudus valstis kaut minimāli var ietekmēt, tad ir ļoti maz valstu, kas var kontrolēt globālās izmaiņas, kas saistītas ar ekoloģiskajiem draudiem valstīm. Līdz ar to, izvērtējot, manuprāt, tieši ekoloģiskie draudi ir visbīstamākie valstīm. Lielā mērā tas tā ir tāpēc, ka pār šīm norisēm valstīm ir vismazākā ietekme.
Visi šie draudi valstij ir bīstami, jo lielā mērā var radīt negatīvas sekas. Taču, ņemot vērā, ka politiskos, ekonomiskos un sociālos draudus valstis var paredzēt un daļēju arī novērst, taču ar ekoloģiskajiem draudiem tas gandrīz nav iespējams, no tā tad arī var secināt, ka ekoloģiskie draudi ir visbīstamākie valstij.