Ievads.
Kā zināms, tieši Senā Ēģipte ir uzskatāma par vienu no galvenajām pasaules literatūras vēstures rašanās vietām, jo tieši šeit ir meklējami sākumi gan hieroglifiem, romāniem, kapu tekstiem, dzejai un daudziem inteliģentiem sakāmvārdiem. Senā Ēģipte saistās arī ar ‘’Piramīdu tekstiem’’ un ‘’Mirušo grāmatu’’. Ēģiptieši bija pirmie cilvēki senajā pasaulē kuriem bija šāda veida literatūra. Viņi rakstīja un lasīja, viņi grāmatas un literatūra bija viņu apsēstība. Viņu literatūra ietvēra morālus un izglītojošus apcerējumus, ģeometrijas darbus, medicīnas, astronomijas, maģijas, ceļojumu grāmatas, pasakas, fabulas, varoņu poēmas, mīlestības dziesmas un esejas, himnas, kapa dziesmas, rituālus un visbeidzot arī neparasto lūgšanu krājumus un reliģiskās formulas. Daži no šiem rakstītajiem tekstiem ir pat vecāki par piramīdām, citi sarakstīti laikā, kad Ēģipte sabruka un tika pakļauta romiešiem. Ēģiptes senā literatūra attīstījās un uzplauka aptuveni 5 tūkstošus gadu.
Jāpiebilst, ka seno ēģiptiešu literatūra ir cieši saistīta arī ar mitoloģiju, par to liecina kaut vai viņu dievs Tots, kas tika uzskatīts par varenāko zinībās un daiļrunā, kā arī valodas pazīšanā. Pastāv uzskats, ka Tots iemācīja ēģiptiešiem rakstīt un runāt ēģiptiešu valodā. Kā grāmatu uzturētājs viņš bija atbildīgs par visiem pierakstiem gan Dievu saimē, gan Ēģiptē, gan visos pārējos pierakstos.
Šajā nelielajā projektā centīsimies jums mazliet vairāk pastāstīt par seno ēģiptiešu literatūru un to kādās formās tā izpaudās. Parādīsim arī ēģiptiešu literatūras iedalījumu un runāsim par dažiem šīs tautas literatūrai tik svarīgiem darbiem, piemēram, ‘’Mirušo grāmatu’’ un ‘’Vestkara papirusa tekstiem’’. Neaizmirsīsim mazliet paskaidrot arī par pašiem hieroglifiem; kā nekā tieši šajā rakstībā sarakstīta gandrīz visa ēģiptiešu literatūra.
Seno ēģiptiešu literatūra:
Seno ēģiptiešu literatūras paši aizsākumi meklējami aptuveni 3000 gadus pirms mūsu ēras. Senajā Ēģiptē literatūra bija cieši saistīta ar sadzīves notikumiem, un katrā situācijā (reliģiskajos rituālos, galma ceremonijās, dzīrēs u. c.) izmantoja noteikta žanra literatūras sacerējumus. Žanram bija noteicošā loma, un sacerētājs pakļāvās tā prasībām. Ap 2000.g. p.m.ē. Ēģiptē radās pasaulīgā dzeja un stāstu literatūra, kas līdz mūsdienām saglabājusies senos papirusos.
Tā kā pierakstīšana nesagādāja sevišķas grūtības, ēģiptieši izmēģināja roku dažādos literārajos žanros. Daudzi literatūras vēsturnieki Vidējās valsts ēģiptiešus uzskata par noveles tēviem. Tajā laikā pierakstīti dažāda veida īsi stāstiņi: uz kāda papirusa ruļļa, kas datējams ar 19. gs. p.m.ē., lasāms garš nostāsts par jūrnieku, kas pārcieš kuģa bojāeju; kāds vēlāks stāstījums apraksta, ko pārdzīvojis cilvēks, kura miegu traucē nīlzirga baurošana, un kāds seno ēģiptiešu neķītrais stāstiņš vēsta par miesaskāru sievieti. Vēl saglabājies vismaz viens ēģiptiešu literārais darbs, ko varētu saukt par politisko traktātu, proti, „Daiļrunīgā zemnieka lūgums”, kas ir rakstīts ap 2050. gadu p.m.ē. Šajā darbā autors apraksta ideālu valdnieku, kurš pret saviem pavalstniekiem izturas labvēlīgi un taisnīgi. Neraugoties uz to, ka nevienam no ēģiptiešu literatūras pieminekļiem nav tik paliekošas vērtības kā mezopotāmiešu eposam par Gilgamešu, vai grieķu ”Īliādai” un „Odisejai”, ēģiptiešu literatūrai piemīt savdabīga pievilcība.
Senās valsts beigās sāka parādīties didaktiskā jeb pamācošā literatūra. Pilnībā ir saglabājies “Ptahotepa pamācības” teksta oriģināls – milzīgs papiruss, kas tagad glabājas Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, bet tas saglabājies arī neskaitāmajās kopijās. Pamācības literārais stils, forma ir nevainojami un lakoniski, toties teksts ir grūti tulkojams un skaidrojams no saturiskā viedokļa.
Jaunās valsts laikā parādījās jauni žanri, mūsdienās jaunākā literatūra ir arī labāk saglabājusies. Šajā laikā radās reliģiskās himnas, piemēram, himnas Atonam. Tās ir ārkārtīgi skaistas himnas dabas skaistumam. Atons slavēts kā dzīvības radītājs, kā valstu veidotājs. Dievs runā visās valodās un ir labvēlīgs visām tautām: “Tu noteici laika ritumu. Tu radīji ziemu, kas dod valgmi pļavām un laukiem. Tu radīji debesis, lai no augstumiem spētu redzēt visu un visus…”
Seno ēģiptiešu literatūra skar gandrīz visas dzīves sfēras. Literārie darbi bija iedalīti pēc tēmām dažādos žanros: noveles, īsie stāsti, dzeja, folkloras pasakas, sakāmvārdi, gudri izteicieni, morālas pamācības, filozofiskas, meditācijas un literāras vēstules. Senie ēģiptieši rakstīja arī lugas, dramatisko dzeju, dziesmas, reliģiskas himnas un mīlestības dzeju. Tika rakstītas arī cildinošas poēmas, lai godinātu savus dievus un slavenas kaujas, dziesmas strādniekiem un zemniekiem, lai dziedātu svētkos.
Ēģiptiešu literatūra bija sasniegusi augstu māksliniecisko līmeni. Par to liecina ne tikai dzeja, bet arī prozas darbi, kas bija sarakstīti ritmiskā formā. Dzejai bija raksturīgi spilgti tēli un salīdzinājumi. Ēģiptiešu dzejā spilgti izpaužas prieks par Ēģiptes zemes dzīves skaistumu. Pastāv uzskats, ka ēģiptiešu dzejā pirmoreiz bija sastopami motīvi, kuri vēlāk kļuva pazīstami pasaules literatūrā. Senajiem ēģiptiešiem padevās arī mīlestības dzejas rakstīšana. Papildus Nīlas upes vērtības slavināšanai, bija daudzas mīlestības dzejoļi, kas izteica ne tikai kaislīgu mīlestību, bet arī delikātas emocijas. Mīlestības jūtas tika atspoguļotas, izmantojot dabas tēlus, kā, piemēram, mīlētājs saka savai mīļotajai: ‘’Mana mīļotā ir kā dārzs, kas pilns ar skaistiem papirusa ziediem, un es esmu kā mežonīga zoss, kas apmulsusi no mīlestības garšas.’’ Savukārt kādā citā mīlestības dzejolī divi mīlētāji apmainās ar šādiem mīlestības izteicieniem: mīlošā sieviete saka: ‘’Es nekad neatstāšu tevi, mans mīļais. Mana vienīga velēšanās ir palikt tavā māja un kalpot tev. Mēs vienmēr iesim roku rokā, visur kopā, tu esi mana dzīvība, mana laime..’’ Ir pamanīts, ka daudzos mīlestības dzejoļos, senajā Ēģiptē vīrietis savu mīļoto sauc par māsu un sieviete vīrieti par brāli, tādejādi savstarpēji parādot cik ļoti viens otru ciena un mīl.
Par Vecāko karalisko dārgumu grāmatu ir uzskatāma ir Amduata. Amduata literāri nozīmē – ‘’tas, kas ir aizsaulē’’. Amduata ir svarīgi seno ēģiptiešu apbedīšanas teksti Jaunajā valstī. Līdzīgi kā citi apbedīšanas teksti, arī šie bija rakstīti kapa iekšpusē, lai palīdzētu mirušajiem. Atšķirībā no pārējiem apbedīšanas tekstiem, šie bija paredzēti tikai faraoniem vai ļoti iemīļotiem dižciltīgajiem. Agrākā pilnā Amduata versija tika atrasta Thutmosa trešā kapenēs, karaļu ielejā.
Seno ēģiptiešu stāsti:
Senie ēģiptieši bija izcili stāstu rakstīšanā. Tas atspoguļojas lielajā stāstu daudzumā, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Dažos no šiem stāstiem labi pazīstams varonis stāsta mums par saviem piedzīvojumiem, kā, piemēram, stāstā par jūrnieku, kurš izglābjas no grimstoša kuģa un briesmām, ko viņš piedzīvoja mistiskajā čūsku salā.
Vēl viens piemērs ir ‘’Snohi’’ – šis stāsts ir populārs jau vairākus gadsimtus. Tas apraksta Snohi bēgšanu no Ēģiptes, viņa palikšanu Sīrijā uz vairākiem gadiem, kur viņš iegūst karaļa labvēlību. Viņš nonāca tik tuvu karalim, ka tas atļāva viņam aprecēt savu vecāko meitu un iedeva viņam zemes gabalu. Kad Snohi novecoja viņš sāka ilgoties pēc mājām. Viņš lūdza karalim atļauju atgriezties Ēģiptē, lai redzētu kā pats teica: ‘’Vietu kur viņa sirds ilgojas būt, jo lielāka lieta pasaule vīram ir tikt apglabātam savā dzimšanas vietā.’’ Viņa vēlēšanās tika piepildīta un viņš atgriezās Ēģiptē.
Kā trešo piemēru no brīnumainajiem stāstiem var minēt ‘’Daiļrunīgo zemnieku’’. Tas ir stāsts par ēģiptiešu zemnieku, kas netaisnīgi tika apzagts un piekrāpts. Lai panāktu taisnību, viņš daiļrunīgi iesniedza sūdzību faraonam, sakot:
‘’..Skaties, tu esi valdnieks, kas tur svarus. Neļauj tiem zaudēt līdzsvaru.
Tava mēle pārstāv šos svarus, tavas lūpas ir centrs.
Ja tu piever acis varmākam ,kas vel var palīdzēt?
Tas esi tu, kas lemj tiesu,
Tu dari visu labu un iznīcini slikto,
Tu ienes taisnību. Kad atnāc, izsalkums pazūd, tu nāc kā mierīgas debesis pēc mežonīgas vētras.
Tu dod siltumu tiem kas cieš no aukstuma,
Tu esi kā svaigs ūdens, tiem ko nomāc slāpes..’’.
Mirušo grāmata:
“Mirušo grāmata” ir vispārīgs nosaukums seno ēģiptiešu nāves tekstiem. Nosaukums “Mirušo grāmata” ir vācu ēģiptologa Karla Ričarda Lepsiusa ieviesums, viņš 1842. gadā publicējis dažu tekstu atlasi no šīs Mirušo grāmatas. Grāmatas tekstus sākotnēji iekala aizgājēja sarkofāga ārpusē, bet vēlāk tekstus rakstīja uz papirusa, tagad zināms, ka tos sarullēja un ielika sarkofāga iekšpusē kopā ar mirušo. Jādomā, ka tekstus lika tā, lai tie atrastos tuvu pie mirušā rokām.
Mirušo grāmata radīja burvestību, lāstu, paroļu, skaitļu un maģijas formulu krājumus. Šie krājumi tika radīti, lai mirušais tos varētu izmantot aizsaulē. Mirušo grāmatas sākotnēji tika radītas, lai vadītu mirušo cauri dažādām takām un pārbaudījumiem, ar kuriem mirušajam varēja nākties sastapties sasniedzot pazemi. Zināšanas un piemērotas burvestības tika uzskatītas par pamatu, lai sasniegtu laimi pēc nāves. Mirušo grāmatas parasti tika ilustrētas ar attēliem, kuros bija redzami iespējamie pārbaudījumi, kas mirušajam būtu jāiztur. Šie, mirušo grāmatas, teksti parasti tika individualizēti mirušajai personai- tātad nav divu vienādu kopiju, kas saturētu to pašu tekstu.
Mirušo grāmata, ceremonijas, rituāli un maģija, tas viss tika darīts cerībās lai mirušais varētu sasniegt Rietumu zemi un laimīgu pēcnāves dzīvi, kas piepildīta ar labām lietām. Lai dzīvotu mūžīgi ar visiem labumiem, mirušajam 4 dienā pēc nāves vajadzēja pamosties reizē ar sauli.
Seno ēģiptiešu literatūras iedalījums:
Reliģiskajā literatūrā: Ietver himnas dieviem, mitoloģiskus un maģiskus tekstus, ‘’Leģendu par Ozīrisu’’ – vienu no slavenākajiem senās literatūras mītiem, ‘’Piramīdu tekstus’, ‘’Mirušo grāmatu’’,
Pasaulīgā literatūra: Ietver stāstus. Pamācošu literatūru, zināmu kā gudrības teksti un dzejoļi, daži no stāstiem ietver mitoloģijas elementus Piemēri: Cinderella- stāsts par Cinderellu,
Krokodils- hamuts un nekatu , divi bērni un mazulis krokodils
Nolemtais princis- princis, kuru dievi nolēmuši nāvei tiekot sakostam no čūskas, krokodila vai suņa.
Ceļojums uz mirušo zemi- osirisa ceļojumi, kā viņš aizved savu tēvu uz pazemi un atpakaļ.
Biogrāfiskajos un vēsturiskajos tekstos
Zinātniskos apcerējumos: ietver sevī matemātiskus un medicīniskus tekstus
Jaunajā Ēģiptes valstī bija sastopamas arī pasakas, kuru pamatā izmantota mitoloģija, daudzās pasakās izmantots ēģiptiešu mitoloģijas galvenais mīts par Ozīrisu un Izīdu. Jaunajā valstī bija arī pasakas, kuras pilnīgi atbrīvotas no jebkādas mitoloģijas. Tās ir jau pieminētās ‘’Pasakas par diviem brāļiem’’, kā arī ‘’ Pasaka par patiesību un meliem’’, kurā divi brāļi it kā simbolizē divas pretējās kategorijas.
1852. gadā angļu lēdija d’Orbinei nopirka Itālijā ēģiptiešu papirusu, kas tagad glabājas britu muzejā un tiek dēvēts šīs lēdijas vārdā. Šo papirusu lēdija d’Orbinei parādīja izcilam franču ēģiptologam Emanuelam de Ruže, kurš iztulkoja to un publicēja tulkojumu. Tā bija sensācija: pirmo reizi Vecā pasaule uzzināja par ēģiptiešu literārā darba eksistenci, tā kā ēģiptiešu literārajiem darbiem nebija nosaukumu, tad Ružē to nosauca – ‘’Pasakas par 2 brāļiem’’. Ilgu laiku valdīja uzskat, ka visi teksti apzīmējami ar jēdzienu ‘’ēģiptiešu literatūra’’.
XIX gs. Beigās netālu no Kairas slavenais franču ēģiptologs Maspero atklāja uzrakstus piramīdās. Tie attiecināmi uz 5. un 8. dinastijas faraoniem 23.gs. p.m.ē. literatūras vēsturē šos tekstus dēvē par ‘’Piramīdu tekstiem’’. Vairāku simtu rindu izlasīšana prasīja milzīgas pūles, bet atklājums bija tā vērts. Tika atklāts, ka ‘’piramīdu teksti’’ ir paši senākie maģiskie teksti pasaules literatūrā. Piramīdu tekstos bija iekodēta arī mumificēšanas un piramīdu ideja, lai vislabāk pasargātu valdnieka ķermeni. Piramīdu tekstos parasti bija aprakstīti kādi karagājieni, faraona dzīve, vai arī kāds lāsts, kur nolādēts tika tas, kurš mēģinās ielauzties faraona kapenēs. Nereti šajos tekstos tika aprakstītas daudzas citas lietas, kuras bija saistītas ar ēģiptiešu ikdienu, tika aprakstīti Dievi un pat rakstītas leģendas. “Piramīdu tekstos” teikts: “Tev jāņem Ra tronis, lai dotu pavēles dieviem, tev jākļūst par Ra.” Lai šo mērķi sasniegtu, pie mumificēta valdnieka šķirsta tika lasīta rituālā dzeja, kas apvienota “Piramīdu tekstos”. Lai paspilgtinātu maģisko efektu, ēģiptiešu dzejnieki izmantoja gan aliterāciju, gan paralēlismu, gan vārdu tēlainību un ekspresiju. Kapu uzraksti ar laiku kļuva arvien plašāki. Sākumā tie bija vārdi, tituli un amatu uzskaitījums, bet vēlāk arī ievērojami mirušā dzīves notikumi. Ar laiku šāds uzraksts kļuva par mirušo izvērstām biogrāfijām. Tekstu autori laikam bija ļoti talantīgi cilvēki, jo nemanot cilvēcīgais akcents sāka pārmākt reliģisko, maģisko. Senās valsts beigās sāka parādīties didaktiskā jeb pamācošā literatūra.
‘’Vestkara papirusa teksts’’
Domājams, 2.g.t. p.m.ē. pirmajā pusē (12. dinastijas laikā) radīts t.s. Vestkara papirusa teksts, kas sastāv no 5 vēstījumiem par priesteru veiktiem brīnumiem. Šos stāstus 4. dinastijas faraonam Hufu (Heopsam) stāsta viņa dēli. Vestkara papiruss sastāv no divpadsmit ruļļiem, , sarakstīta 20.gs p.m.ē. šos Vestkara papirusa tekstus vēsturnieki ir izmantojuši kā pamatu vēsturiskiem pierādījumiem, pētot IV dinastijas vēsturi.
Pirmais stāsts , stāstīts no nezināma Hufu dēla( iespējams Djedefra) ir pazudis un līdz mūsdienām nav saglabājies gandrīz neviena šī stāsta daļa.
Otrais stāsts stāstīts no Khafra , tas rāda Hufusa priekšgājēju varenību. Šajā stāstā Karaļa Nebka galvenais priesteris uzzina, ka viņa sievai ir dēka ar Mempfisas pilsētnieku. Lai pārmācītu savu krāpjošo sievu, kas tiekas ar savu mīļoto, viņš liek noburt statueti, lai tā atdzīvojas nonākot saskarsmē ar ūdeni. Karalis liek savam aprūpētājam iemest statuju upē, pa kuru pilsētnieks nemanīti varēja iekļūt un izkļūt no karaļa īpašuma. Kad pilsētnieku noķēra, krokodils aizvilka viņu ezera dzelmē, kur viņi uzturējās 7 dienas, līdz priesteris aizgāja vizītē pie karaļa. Kad priesteris visu izstāstīja, karalis pasauca krokodilu augšā, un pavēlēja tam saņemt to, kas pieder viņam(tas veicināja pilsētnieka apēšanu), krāpjošo sievu karalis aizsūtīja uz ziemeļiem, kur viņa tika uzlikta sārtā un pēc tam iemesta upē.
Trešais stāsts, stāstīts no vēl viena dēla – Bauefres. Tas stāsta par Hufusa tēva valdīšanu. karalis esot garlaikojies un viņa galvenais priesteris ieteicis viņam savākt 20 jaunas sievietes un izmantot viņas, lai apbrauktu apkārt pils ezeram. Karalis pavēlēja izgatavot 20 skaistus airus un iedod sievietēm. Lai vai kā, viena no meitenēm pazaudē amuletu- tirkīza zivi, tik mīļu viņas sirdij, ka viņa pat atteicās pieņemt aizstājēju no karaliskajiem dārgumiem, un, līdz amulets tiks atgriezts viņai, ne viņa, ne arī kāda cita no meitenēm neairēs. Karalis žēlojās par to un viņa galvenais priesteris nosusina visu ūdeni, lai atgūtu amuletu, pēc tam priesteris ūdeni ezerā salēja atpakaļ.
Ceturtais stāsts stāstīts no Hardedefa. Tas saistās ar brīnumiem paša Hufusa valdīšanas laikā. Pilsētniekam vārdā Dedi esot bijušas spējas pārvērst atdalītās dzīvnieku galvas, dresēt mežonīgas lauvas un zināt istabu skaitu slepenajā Totha templī. Hufu ieintriģēts nosūtīja savu dēlu, lai tas atrod gudro vīru līdz pilij. līdz Dedi atbraukšanai Hufu pavēl, lai vienai zosij, ūdensputnam un vērsim nocērt galvas. Dedi pārvērš dzīvnieku nocirstās galvas. Pēc galvu pārvēršanas Hufu iztaujā Dedi, izmantojot savas zināšanas par Totha templi. Dedi atbild, ka viņš nezin istabu skaitu, bet zina, kur tās atrodas. Kad Hufu jautā ko vairāk, Dedi atbild, ka tas, kurš var dot Hufu informāciju nav viņš. Dedi izstāsta Hufu, ka nākošie trīs karaļi patreiz atrodas kādas sievietes- Reddedetas dzemdē. Šis stāsts ir pareģojuma daļa par 5 dinastijas sākumu.
Pēdējais, nepabeigtais stāsts atšķiras no iepriekšējiem un galvenokārt vēsta par Reddedetas triju dēlu dzimšanu. Reddedetas bērnu dzimšanas dienā, Rā pavel Isisam, Nephtūsam, Meskhenetam, Hekatai un Khnumam palīdzēt Reddedetai. Dievi pārģērbjas par muzikantiem un steidzas uz Reddedetas māju, lai palīdzētu viņai ar sarežģītajām dzemdībām. Trīs bērni piedzimst, katrs tiek raksturots kā veselīgs un stiprs, Meskhenets izsaka pareģojumu par to ka visi trīs kļūs par karaļiem, tad dievi aiziet, bet pirms aiziešanas viņi atstāj kukurūzas maisu kurā paslēpj trīs kroņus. Reddedete ir apmierināta ar jaunumiem un pēc nomazgāšanās izstāsta visu jautrajam vīram, viņa pavēl savai istabenei paņemt materiālus alum no dievu atstātā maisa. Istabene dzird mielošanos un mūziku, kad ieiet pieliekamajā un atklāj, ka tas nāk no maisa, kur atrodas trīs kroņi. Kad istabenei vēlāk ir strīds ar saimnieci un viņa tiek sista, istabene bēg un zvēr izstāstīt karalim Hufu par šo visu, bet ceļā istabene satiek saimnieces brāli un izstāsta stāstu viņam, neapmierinātais brālis viņu sit un sūta viņu uz upi, kur krokodils krokodīls istabeni noķer. Tad brālis iet satikt Reddedetu, kas raud par meitenes zaudējumu, brālis sāk atzīties kas notika… tieši šajā vietā papiruss noplīst un atlikušais stāsts ir pazudis…
Mazliet par seno ēģiptiešu rakstību:
Runājot par senēģiptiešu literatūru nedrīkst aizmirst pieminēt arī hieroglifus, jo kā nekā tieši hieroglifos visi literārie darbi tika pierakstīti. Šeit mazliet par pašu rakstību:
Neviena no kultūras jomām Ēģiptē nebūtu bijusi iespējama bez rakstības. Ēģiptieši bija vieni no senākajiem rakstu zīmju izgudrotājiem. Šī prasme Ēģiptē sasniegusi augstu attīstības pakāpi un vēsturē pazīstama kā viena no izcilākajām. Hieroglifu rakstība un papirusa izgudrošana, uz kura varēja uzrakstīt daudz plašākus sacerējumus nekā uz akmens, koka vai māla plāksnītēm, bija pamats nākamo civilizēto tautu grāmatniecībai. Rakstība izveidojās ap 3300. – 3100.g.p.m.ē.
Par galveno ēģiptiešu rakstīšanas materiālu uzskata papirusu, kas bija arī vērtīga eksportprece. Senākais papiruss ir datēts 1. dinastijas laikā. Pietiekami dīvaini ir tas, ka papirusu koki bija uz skaitliskā izsīkuma robežas Ēģiptē, bet 1960. gadā papirusu atsāka ražot un mūsdienās papiruss ir svarīga prece tūristiem.
Vārds hieroglifs sengrieķu valodā nozīmē “svētie grebumi (akmenī)”. Paši ēģiptieši savu rakstību dēvēja par “dievišķo valodu”. Rakstības izcelšanos ēģiptieši skaidroja ar mītiem par dievu Totu, kurš bija zinātnes un rakstvežu aizbildnis. Rakstīšana ar hieroglifiem bija svēta nodarbošanās, reliģiskās kalpošanas veids. Ēģiptiešu raksts saturēja ap 700 – 900 zīmju, taču to skaits ar laiku pieauga līdz dažiem tūkstošiem. Lielākā daļa no tiem ir vienkāršoti dažādu priekšmetu un dzīvnieku attēli. Katrs hieroglifs apzīmēja vienu vai vairākus burtus. Tajā pašā laikā ar vienu zīmi varēja apzīmēt atsevišķo objektu. Hieroglifu rakstība balstījās uz sava laika valodu. Kā valoda, tā rakstība pamazām mainījās, turklāt valoda pārveidojās ātrāk par izmaiņām hieroglifu rakstībā. Tas rada papildu grūtības seno tekstu izlasīšanā. Vēlākajā vienkāršotajā hieroglifu rakstībā apzīmēja tikai līdzskaņus un dažas īpatnējāk izrunājamas skaņas, piemēram “j”. Tādēļ nav īstas skaidrības, kā daži vārdi lasāmi. Tā, piemēram, vārds Amenhoteps, kas pierakstīts kā “mnhtp”, tikpat labi varēja arī skanēt kā Amunheteps vai Amanhatpi, Amenofis utt. Hieroglifi varēja būt rakstīti no kreisās uz labo, no labās uz kreiso vai no augšas uz leju. Uz kuru pusi bija vērsti zīmēs attēloties dzīvnieki un cilvēki, tādā virzienā arī jālasa hieroglifi. Senie ēģiptieši rakstīja ar otiņu un tinti uz papirusa, ko izgatavoja no īpašas papirusa niedres. Niedres stiebru ar nazi sagrieza garās, plānās sloksnēs un ievietoja veidnē. Auduma gabalu pārklāja papirusa sloksnēm, tās izdauzīja un sapresēja, tad papirusu ar plakanu akmeni nogludināja un pēc tam izkaltēja. Uz papirusa rakstītās grāmatas saritināja tīstokļos.
Ēģiptiešu grāmatas bija ruļļos satīti papirusi, kuri glabājās speciālos māla traukos, ādas futrāļos vai kastē. Papiruss bija līdzīgs papīram, šie abi vārdi ir līdzīgi arī pēc izrunas. Papīra nosaukums cēlies no papirusa vārda. Dažreiz uzrakstus izdarīja arī uz māla traukiem vai akmens plāksnēm. Tinti ieguva, sajaucot ogli ar ūdeni un līmi. Tika izgudrots arī ātrraksts ikdienas vajadzībām, vienkāršojot hieroglifus. Ēģiptē Senās Romas valdīšanas laikā ieviesās kristietība, kas vēlāk kļuva par valsts reliģiju. Hieroglifi tik ļoti bija saistīti ar daudzo dievu simboliskiem attēlojumiem, ka kristietības idejas nebija iespējams izteikt šajā rakstā. Radās nepieciešamība pāriet uz burtu alfabētu.
Tomēr galīgās hieroglifu atšifrēšanas gods pieder ievērojamam franču zinātniekam Fransuā Šampoljonam. Kritiski izmantodams savu priekšteču sasniegumus, Šampoljons rūpīgi izpētīja daudzos uzrakstus, kuri bija nokopēti Napoleona ekspedīcijas laikā un publicēti grāmatā “Ēģiptes apraksti”; īpašu uzmanību viņš veltīja Rozetas divvalodu uzrakstam, kas bija uzzīmēts grieķu valodā ar grieķu burtiem, bet ēģiptiešu valodā, – ar hieroglifiem un demotiskajām (ātrraksta) zīmēm. 1882. gadā Šampiljonam izdevās pareizi izlasīt vairākus šā uzraksta vārdus, pamatojoties uz pareizu pieņēmumu, ka ēģiptiešu hieroglifi apzīmējuši ne tikai veselus vārdus, bet arī atsevišķas zilbes un pat skaņas. Šampiljons salīdzināja Ptolemaja un citus grieķu vārdus, kas bija minētu grieķu un ēģiptiešu Rozetas uzrakstā, ar tādiem pašiem šos vārdus apzīmējošiem hieroglifiem citos viņam zināmos uzrakstos. Tādējādi Šampiljonam izdevās noskaidrot, ka daži ēģiptiešu hieroglifi apzīmē tikai skaņas, un pat noteikt gandrīz visas ēģiptiešu alfabēta zīmes.
Ēģiptiešu mitoloģija un reliģija:
Vairākas grāmatas ir sarakstītas saistībā ar senās Ēģiptes reliģiju un garīgo dzīvi. Tāpēc apskatot seno ēģiptiešu literatūru un tās rašanos, nedrīkstam aizmirst pieminēt mitoloģiju un reliģiju, kas atstāja sava veida ietekmi uz literatūras attīstības gaitu.
Reliģija senajā Ēģiptē bija pavisam atšķirīga no mūsdienu reliģijām. Mūsdienās ne visi domā un tic līdzīgi, un ne visiem ir viens un tas pats Dievs, kuru pielūgt. Senajā Ēģiptē faraoni pielūdza savus Dievus, pilsoņi savus, priesteri savus, bet daudzkārt ir zināmi fakti, ka atsevišķas sektas, pilsētas vai pat visa valsts pielūdz vienu Dievu, jo viņus uz to ir piespiedis faraons vai kāda cita augsti stāvoša persona. Ēģiptieši formulēja savas domas un uzskatus simbolos vai bildēs, bet laika gaitā ēģiptieši sāka visu iemūžināt rakstot, lai nākamajām dinastijām būtu pietiekami daudz zinības par dieviem, leģendām, zinībām, zālēm, kara gājieniem utt. , lai viņi varētu sekmīgi veidot Ēģiptes uzplaukumu. Ēģiptiešu Dievu vārdi bija ļoti vareni un mistiski. Senajā Ēģiptē ticēja, ka, ja iznīcina cilvēka vārdu, tad arī iznīcina pašu cilvēku un tā dvēseli pazudina. Pēc Karaļa nāca augstākie un vienkāršie priesteri, kuru uzdevums bija iemūžināt Dievu bildes un aprakstus, viņiem bija jāsaraksta arī daudzi citi veida teksti, papirusi, ruļļi, kuros tika aprakstīti kādi maģiskie rituāli. Priesteri bija tie, kuri sagatavoja statujas un runas tekstus, lai varētu notikt ceremonijas. Tieši priesteri bija tie, kuri pirms reliģiskajām ceremonijām lasīja ruļļus. Vēlākajās dinastijās priesteri bija orākula sludinātāji. Speciālas vietas, kuras sauca par ‘’priesteru alām’’ tika stratēģiski iebūvētas iekšā tempļos, kur priesteri atbildēja uz cilvēku uzdotajiem jautājumiem un viņus neviens neredzēja. Orākulus uzskatīja par Dieva domas sludinātāju un līdz ar to priesteri darīja Dieva darbu. Viņi tur uzturējās ļoti ilgi, tāpēc parastie cilvēki priesterus reti redzēja, ja nu vienīgi viņus varēja redzēt reliģiskajās ceremonijās. Karalis atstāja priesterus atbildīgus par tempļu svētajiem rakstiem un dārgumiem, bet senajā Ēģiptē bija problēma ar tempļu apzagšanu, un tieši priesteri bieži vien bija tie, kuri apzaga Karaļa tempļus. Senajā Ēģiptē tika rakstītas maģijas, kurām vajadzēja izārstēt čūskas kodienus vai kādas slimības, šādas maģijas ir neiedomājami daudz. Priesteri bija arī tie, kuri rakstīja svētos Karaļa apbedīšanas tekstus un daudzus citus.
Kopsavilkums:
Seno ēģiptiešu literatūra, kas radusies 3000 gadus pirms mūsu ēras, tiek cieši saistīta ar mitoloģiju un reliģiju. Par to liecina gan mirušo grāmata, kā arī pasakas un daudzie stāsti. Lai cik dīvaini tas neliktos, tomēr tikai retais no šiem tekstiem ir izvietots tādā grāmatā kā mēs esam pieraduši redzēt. Lielākā daļa no šiem tekstiem ir tikuši iegravēti uz kādas sienas piramīdā vai uz sarkofāga, ja arī tika rakstīts uz papirusa, tad šos sarakstītos papirusa ruļļus parasti satina un aizsēja, arī tā senajiem ēģiptiešiem skaitījās grāmata.
Ir diezgan apbrīnojami, ka seno ēģiptiešu literatūra ir tik plaša, šaubos, ka visu tautu pārstāvji ir tik kaislīgi literāti un viņiem ir tik daudz dažādu literāru tekstu. sākot no dzejas, stāstiem, pasakām, varoņpoēmām, sakāmvārdiem, gudriem izteicieniem un beidzot ar reliģiskām himnām un morālām pamācībām. Literatūra ēģiptiešiem piederējās pie dzīvesveida, katru mirušo aizvadīja ar tekstiem no ‘’Mirušo grāmatas’’, katru svarīgo jaunatklājumu centās pierakstīt. Ēģiptieši ir arī tie, kas likuši pamatus tādām zinātnēm kā medicīna, astroloģija un ģeometrija.
Gatavojot projekta darbu, ieguvām daudz jaunu informāciju par šo, mums tik netradicionālo literatūru, pārsteidzoši, ka ēģiptieši tik daudz maģiskajam, mēs uzskatam, ja nebūtu šī viņu ticība, tad arī daudzi literārie teksti nebūtu radušies, to pašu var teikt arī par slaveno ‘’Mirušo grāmatu’’ jo kā apgalvo vēstures avoti, šī grāmatas teksti un burvestības tika radīta lai palīdzētu mirušajiem. Diezgan grūti bija aprakstīt un savākt informāciju par šo seno literatūru, jo bibliotēkās atrodamā informācija bija diezgan skopa un internetā atrastā informācija pārāk sīki iedziļinājās kādās noteiktās detaļās nemaz tā īsti nerunājot par pašu šo literatūru kopumā, tomēr mēs centāmies darīt visu iespējamo, lai ar šiem nedaudzajiem literatūras avotiem radītu arī pārējiem kaut kādu priekšstatu par seno ēģiptiešu literatūru.