ANOTĀCIJA
Studiju darba tēma ir „Dzīves līmenis Baltija valstīs”.
Studiju darba autors pēta dzīves līmeņa ietekmējošos faktorus, problēmas un dzīves līmeni Baltijas valstīs. Definēti tiek tādi jēdzieni, ka iekšzemes kopprodukts, personiskais patēriņš, investīcijas, valdības izdevumi, tirdzniecības bilance, bezdarbs un inflācija. Apskatīti ir makroekonomiskie mērķi, analizēts bezdarba un inflācijas līmenis Baltijas valstīs.
Studija darba pētījuma rezultāti apkopoti secinājumos un priekšlikumos.
Pētījumu periods 2006. – 2007. gads
Studiju darba apjoms – 22 lapas. Tas sastāv no 4 nodaļām, kurās ietverta viena tabula.
Darbā izmantoti 10 bibliogrāfiskie avoti.
SATURS
Ievads 4
1. Makroekonomiskie mērķi 5
2. Dzīves līmeni noteicošie faktori 6
2.1. Personiskais patēriņš 6
2.2. Kopējās investīcijas 7
2.3. Valdība un Iekšzemes kopprodukts 8
2.4. Tirdzniecības bilances nozīme ekonomikas izaugsmē 9
3. Makroekonomiskās problēmas 11
3.1. Bezdarbs 11
3.1.1 Bezdarba veidi 11
3.1.2. Bezdarba mērīšana un apmērs 13
3.2. Inflācija 14
4. Dzīves līmeņa salīdzinājums Baltijas valstīs 18
4.1. IKP salīdzinājums Baltijas valstīs 18
4.2. Bezdarba līmenis Baltijas valstīs 19
4.3. Inflācijas radītāji Baltijas valstīs 19
Secinājumi un priekšlikumi 21
Izmantotas literatūras un avotu saraksts 23
IEVADS
Makroekonomika ietver dažus nacionālas ekonomikas attīstības aspektus, tā pēta nacionālu ekonomiku kopumā, nacionāla kopprodukta ražošanas problēmas, vispārējo cenu līmeni. Makroekonomika izskaidro ekonomisko situāciju valstī.
Tautas attīstību un dzīves līmeni nosaka katra indivīda materiālā labklājība, izglītība, veselība, fiziskā un garīgā attīstība. Attīstības efektivitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem, it īpaši no sociālās infrastruktūras un tās pieejamības, sabiedrības pārticības, ekonomiskās attīstības līmeņa un cilvēkresursu kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem rādītājiem.
Svarīgākais radītājs, kurš parada ekonomisko situāciju valstī ir Iekšzemes kopprodukts, jo lielāks ir tas radītājs jo labāk var spriest par ekonomisko aktivitāti un attīstību, kā arī jo lielāks ir IKP, jo augstāks dzīves līmenis.
Tomēr pastāv arī problēmas, kuras nosaka iedzīvotāju dzīves līmeni, tas ir bezdarba līmenis un inflācijas līmenis valstī.
Autors izvēlējas salīdzināt Baltijas Valstu dzīves līmeni, jo pieder pie Latvijas Republikas pilsoņiem, un Latvijas valsts ekonomiskais stāvoklis ir svarīgs autoram, ka arī Lietuva un Igaunija ir tuvākas valstis Latvijai.
Darba mērķis bija salīdzināt dzīves līmeni Baltijas valstis.
Augstāk minēta mērķa sasniegšanai tika izvirzīti tādi uzdevumi:
1. Izpētīt makroekonomiskos mērķus, kuri tiek izvirzīti ekonomiskas attīstības un dzīves līmeņa paaugstināšanai.
2. Izpētīt dzīves līmeņa ietekmējošos faktorus un kritērijus, kuri tos raksturo.
3. Izpētīt makroekonomiskas problēmas to cēloņus un sekas.
4. Salīdzināt Baltijas valstis ar dotiem kritērijiem.
Studiju darba metode ir literatūras un statistikas analīze. Studiju darbā izmantotas mācību grāmatas, periodika, zinātnisko darbu izstrādāšanas metodiskie norādījumi un ziņojums par tautsaimniecības attīstību, u. c. statistika.
Pētījuma priekšmets ir Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija.
1. MAKROEKONOMISKIE MĒRĶI
Valsts izstrādā savu ekonomisko problēmu, lai atrisinātu savu pamatproblēmu: panāktu stabilo līdzsvarotu ekonomikas attīstību un maksimāli racionālu izmantotu ierobežotus resursus. Lai to realizētu tiek izvirzīti šādi mērķi: 1
Ekonomiskā izaugsme – jo lielāku daudzumu labākas kvalitātes preču un pakalpojumu sabiedrība spēj saražot, jo augstāks ir tās dzīves līmenis.
Pilnīga nodarbinātība – katram, kas spēj un spēj strādāt, ir jānodrošina darbs, taču tas neizslēdz ekonomiski pamatota bezdarba pastāvēšanu jeb dabisko bezdarbu
Ekonomiskā efektivitāte – maksimāli racionāli resursu izmantošana. Ar minimālām izmaksām sabiedrība vēlas saņemt maksimālo atdevi, no saviem ierobežotiem ražošanas resursiem.
Stabils cenu līmenis – ir jācenšas izvairīties no jūtamam cenu svārstības, kas rada ekonomisko nestabilitāti.
Ekonomiskā brīvība – tautsaimnieciskiem subjektiem, patērētājiem un ražotājiem ir jādot lielāka rīcības brīvība.
Taisnīga ienākumu sadale – pasaulē valda uzskats, ka neviena iedzīvotāju grupa nedrīkst būt galīgi nabaga, ja citi dzīvo pārpilnībā. Taisnīguma problēmu ekonomikā ir visai sarežģīta. Ja ienākumi tiek apzināti vienādoti, tad tas grauj stimulus vairāk un labāk stādāt.
Ekonomiskā nodrošināšana – ar to saprot sabiedrības locekļu eksistencei nepieciešamu apstākļu radīšanu.
Tirdzniecības bilance – katra valsts cenšas panākt, lai eksports valstī būtu lielāks par importu.2
1 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību. – R. Jumava. 2002. g 121.lpp
2 M. Šenfelde, V. Ņikitina, I. Lapiņa. Makroekonomika. Mācību līdzeklis. – KAMENE.
2002. g. 11. lpp
2. DZĪVES LĪMEŅA NOTEICOŠIE FAKTORI UN KRITĒRIJI
Katras valsts politikas galvenais mērķis ir iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšana. Dzīves līmeņi raksturo daudzi radītāji, bet galvenais radītais vispār ekonomiskajai vērtēšanai ir Iekšzemes kopprodukts, kurā ietilpst personiskais patēriņš, kopējas investīcijas, valsts izdevumi un tīrais eksports. Jo lielāks ir IKP, jo valstij ir lielāka ekonomiskā izaugsme, un labāks dzīves līmenis.
2.1. Personiskais patēriņš
Personiskais patēriņš veido lielāku Iekšzemes kopprodukta daļu. Tas ir preces un pakalpojumi, kurus pērk mājsaimniecības, lai apmierinātu savas vajadzības. Pie personiska patēriņa pieder gan ilglietošanas, gan kartēja patēriņa preces, ka arī iedzīvotāja nepieciešamas, medicīnas, juridiskos, izglītības pakalpojumus.
Personisko patēriņu ietekmē ienākumi un ietaupījumi, bagātība, cenu līmenis, nākotnes paredzējumi, parādu apjoms, ka arī nodokļi valstī.
Svarīgākais patēriņa faktors ir ienākumi, bet tā kā ietaupījumi ir ienākumu daļa, kuru neizlieto tad arī ietaupījumi ir ļoti atkarīgi no ienākumiem.
Patēriņa apjomu nosaka cilvēku rīcība esošo, ienākumu lielums: ģimenes ar augstākiem ienākumiem izdos patēriņam vairāk. Ienākumu daļa, kas netiks patērēta tiks uzkrāta, tātad ģimenes ar augstāku ienākumu līmeni varēs vairāk ietaupīt.
Bagātība ir nekustāmais un kustāmais īpašums, ka arī finansu līdzekļi, kas pieder mājsaimniecībām. Ģimenes krāj, lai palielināt savu bagātību, jo lielāka bagātība ir mājsaimniecības rīcībā, jo mazāks ir stimuls uzkrāt, lai palielinātu bagātību. Vispārinot var teikt, jo lielāka ir bagātība, jo augstāks patēriņa līmenis un jo mazāka tieksme taupīt.
Cenu līmenis izmaiņas rada preču un pakalpojumu vērtības izmaiņas vai patērētāju pirktspējas izmaiņas. Paaugstinoties cenu līmenim, naudas vērtība samazinās. Tā kā ģimenes reāla bagātība samazinās, tā mazāk patērē. Un otrādi pazeminoties cenu līmenis bagātība pieaug un cilvēki vairāk patērē.
Nākotnes paredzējumi ir saistīti ar iespējam, ko mājsaimniecības gaida mainoties cenām, ienākumiem, preču pietiekamībai un pieejamībai. Tas ko cer un ko gaida no nākotnes būtiski ietekmē mājsaimniecības lēmumus – taupīt vai patērēt. Ja ģimene prognozē, ka ir gaidāma cenu paaugstināšanas vai preču deficīts tad tā sāk vairāk patērēt, iespējams pat samazina ietaupījumus.
Parādu apjoms: Mājsaimniecības rada vēlmi novirzīt ienākumus vai nu patēriņam vai ietaupījumiem. Ja parādi sasnieguši tādu līmeni, ka 20 – 25 % no esošajiem ienākumiem, lai norēķinātos par parādu, tad patērētāji ir spiesti samazināt patēriņa izdevumus.
Nodokļi tiek maksāti daļēji uz patēriņa un daļēji uz ietaupījumu rēķina. Tāpēc izmaiņas nodokļu iekasēšana abus lielumus ietekmēs vienādi, ja nodokļu likmes paaugstinās gan patēriņš, gan ietaupījumi samazinās, un otrādi, ja nodokļu likmes samazinās, tad gan patēriņš, gan ietaupījumi palielinās.
2.2. Kopējas investīcijas
Par investīcijām uzskata personiskas ieinteresētības motivētu kapitāla ieguldīšanu uzņēmumos, nekustamajos īpašumos, akcijās, obligācijās, izglītībā, pensiju fondos u.c. Kopējas investīcijas ir saražotu preču daļa, kuru uzņēmumi izlieto savām vajadzībām, lai uzņēmumi varētu funkcionēt tiem ir vajadzīgi, līdzekļu nolietota pamatkapitāla atjaunošana, kurus uzkrāj amortizācijas fondā; papildu līdzekļi vajadzīgi pamatkapitāla palielināšanai un tas ir tīras investīcijas. IKP ietilpst valsts iedzīvotāju kapitālieguldījumi un tas ir jāņem vērā. Lai atšķirtu tos no ārzemju investīcijām. Krājumi arī būtiski ietekmē investīcijas.1
• Atbilstoši kapitāla ieguldīšanas objektam investīcijas iedalās trīs grupās, materiālās, finanšu un nemateriālas investīcijas.
• Materiālas vai reālas investīcijas tiek iesaistītas materiālajos objektos, pamatlīdzekļos.
• Finanšu investīcijas ir uzņēmuma brīvo naudas līdzekļu ieguldījums ilgtermiņa vērtspapīros, daļu līdzdalībā, citos uzņēmumos, vai arī ilgtermiņā kredītu izsniegšanā citiem uzņēmumiem.
• Nemateriālas investīcijas – kapitāla ilgtermiņa ieguldīšana nemateriālos objektos, kas nepieciešami uzņēmuma darbībai.
• Tā kā investīcijas ietilpst IKP apjomā, tas būtiski ietekmē tā lielumu. Jo lielāks investīciju skaists, jo lielāks IKP apjoms.2
2.3. Valdība un iekšzemes kopprodukts
Valdības izdevumi ir nepieciešami valsts pārvaldes funkciju veikšanai, tie attiecas uz valsts uzņēmumu darbību iedzīvotāju veselības aprūpi, izglītību u.c. Taču šajā izdevumu grupā neieskaita transfertmaksājumus, pabalstus, pensijas, subsīdijas. Arī valdības izdevumiem ir ļoti liela nozīme IKP apjomā.3
Samazinoties valdības izdevumiem, var samazināties arī IKP apjoms, un otrādi, palielinoties valsts izdevumiem palielinās arī IKP apjoms.
Valsts sektoram ir mijiedarbība ar citiem makroekonomiskiem sektoriem, mājsaimniecībām, finanšu sektoru, ražotāju sektoru un pasaules saimniecības sektoru, starp tām pastāvīgi notiek naudas plūsmas.
1; 3 M. Šenfelde, V. Ņikitina, I. Lapiņa. Makroekonomika. Mācību līdzeklis. – KAMENE.
2002. g. 18. lpp
2 Marita Rurāne. Finanšu menedžments – RSEBAA. 2005. 108.lpp
Valsts politikas ietekme uz investīcijām un privāto patēriņu
Viena no valsts ekonomikas regulējošam politikām ir fiskāla politika. Fiskāla politika nav stihisks process, bet stingri organizēta mērķtiecīga rīcība. Fiskāla politika līdz ar to ir stingri plānots pasākumu komplekss, kas direktīvi nosaka valsts kases ieņēmumus un izdevumus. Tirgus ekonomika pēc tandēma principa ir valstiski regulējama bez tās nevar minimizēt zaudējumus. Fiskāla politika ir valsts regulējošas iedarbības visaktīvākais un mērķtiecīgākais ierocis tirgus saimniecībā. Fiskālas politikas neatliekamais uzdevums ir veicināt investīcijas, uzņēmējdarbību, atbalstīt sīko uzņēmēju pašmāju komersantu, īstenot anticikliskus pasākumu, ierobežot bezdarbu. Bez fiskālas politikas nav iedomājama reāla struktūrpolitika.1
Fiskāla politika būtiski ir saistīta ar nodokļiem. Un kā jau bija minēts iepriekš, nodokļi būtiski ietekmē personisku patēriņu, tas ir, palielinot, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokli samazinās personiskais patēriņš un ietaupījumi, un otrādi. Kā arī palielinot uzņēmuma ienākuma nodokļi samazinās investīciju skaits, un otrādi. Līdz ar to, valdībai ar savu fiskālo politiku ir visas iespējas ietekmēt, gan investīcijas, gan patēriņu, gan ietaupījumus.
2.4. Tirdzniecības bilances nozīmē ekonomiskā izaugsmē
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas raksturo ekonomiskās izaugsmes attīstību valstī, ir tās ārējā tirdzniecība. Preču ražošanas apjomu un kvalitāti, to spēju konkurēt starptautiskajā tirgū parāda jebkuras valsts ārējās tirdzniecības bilance, kurai ir liela loma visas maksājumu bilances analīzē kopumā.
Pārejot uz jaunu saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā politikā dominēja vairāki īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā bija cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas nacionālās valūtas izveidošana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju izveidošana u.c. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un sasniegta salīdzinoši laba makroekonomiskā stabilitāte, arvien aktuālāki kļūst ekonomiskās izaugsmes jautājumi.
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas raksturo ekonomiskās izaugsmes attīstību valstī, ir ārējā tirdzniecība. Jau vairākus gadu tūkstošus pasaulē aktīvi attīstās ārējā tirdzniecība. Tirdzniecība radās jau pirmatnējās kopienas sairšanas periodā sakarā ar starptautiskā darba dalīšanas un preču – naudas attiecību rašanos. Uzņēmumi vienās valstīs ražoja gala produkciju, bet komplektējošās detaļas, materiālus, palīgmateriālus, pusfabrikātus piegādāja citu valstu specializēti uzņēmumi. Tā veidojās stabilas starptautiskās kooperācijas saites un starptautiskā tirdzniecība. Tātad ārējā tirdzniecība ir tirdzniecība, kas pārsniedz vienas valsts robežas un ir galvenā ārējo ekonomisko sakaru forma.
Starptautiskās tirdzniecības tradicionāla forma ir preču tirdzniecība. Preču starptautiskās tirdzniecības attīstību ietekmē valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, derīgo izrakteņu krājumi un izvietojums, transporta tīkli, bet izšķiroša nozīme ir ekonomiskajai situācijai valstī.
Preču ražošanas apjomu un kvalitāti, to spēju konkurēt starptautiskajā tirgū parāda jebkuras valsts ārējās tirdzniecības bilance, kuras apgrozījumu veido preču izvedums jeb eksports un preču ievedums jeb imports. Tirdzniecības bilancei ir liela loma visas maksājumu bilances analīzē, kā arī valsts ekonomikas attīstības analīzē kopumā. Latvijā pēdējā laikā daudz tiek runāts par ārējās tirdzniecības bilances stāvokli, jo tieši šī maksājumu bilances sastāvdaļa izraisa pārdomas par Latvijas ārējo ekonomisko politiku.
Jau ilgāku laiku Latvijas ārējās tirdzniecības bilance ir ar negatīvu saldo jeb deficītu – Latvija iepērk ārzemēs vairāk preču nekā pārdod pati uz ārzemēm. Tieši pieaugošais ārējās tirdzniecības bilances deficīts ir viens no būtiskākajiem Latvijas ekonomikas riska aspektiem.2
1 G. Lībermanism. Makroekonomika. – Kamene. 2007. 276. lpp
2 G. Lībermanism. Makroekonomika. – Kamene. 2007. 303. lpp
2. MAKROEKONOMISKĀS PROBLĒMAS
Bezdarbs un nodarbinātības problēma ir viena no svarīgākajām ekonomikas un sociālajām problēmām, arī Latvijā šī problēma ir kļuvusi ļoti aktuāla, jo tā ir pārejā uz tirgus ekonomiku. Šodien Latvijā darba zaudēšana bieži vien ir cilvēka vai pat visas ģimenes traģēdija. Ļoti grūti ir atrast darbu arī tiem jauniešiem, kuri pirmo reizi piedāvā savu darbaspēku ražošanas resursu tirgū. Bezdarba problēmai ir ne tikai ekonomiskas, bet arī cita veida sekas, piemēram, augsts bezdarba līmenis daudzās valstīs noved pie noziedzības līmeņa pieauguma.
Kā arī inflācija ir ļoti liela problēma valstīs, jo tā būtiski ietekmē dzīves līmeni.1
3.1. Bezdarbs
Bezdarbs izsaka resursu zaudējumu. Preces un pakalpojumi, kurus varētu saražot nenodarbinātais, ir zaudēti uz visiem laikiem.
Bezdarbam ir nopietnas sociālas sekas. Cilvēkiem, kuri zaudējuši savas darbavietas, pazeminās dzīves standarts, un tas pats notiek ar viņu apgādājamiem. Vēl viens zaudējums sabiedrībai ir nodokļu iekasēšana bezdarba pabalstiem, jo ir nepieciešams iegūt naudu, lai maksātu sociālās nodrošināšanas pabalstus tiem, kuri ir bez darba. Ja bezdarba līmeni var samazināt, tad šo naudu var izmantot pensijām, skolām, slimnīcām, ceļiem utt.
Vieni no vissvarīgākajiem rādītājiem bezdarba statistikā ir tie, kas parāda, cik ilgi dažādas cilvēku grupas ir bijušas bez darba.2
3.1.1.Bezdarba veidi
Frikcionālais bezdarbs
Katru gadu dažādu cēloņu dēļ miljoniem cilvēki maina savas darbavietas. Daudziem cilvēkiem vajadzīgs zināms laiks, lai atrastu citu darbu. Laiku starp vecā darba nobeigumu un jaunā darba sākumu sauc par frikcionālo bezdarba laiku. Tas ir īslaicīgs bezdarbs.
Strukturālais bezdarbs
Šis ir bezdarba veids, kura cēloņi ir nozares strukturālās izmaiņas. Tas attīstās, kad samazinās pastāvīgs pieprasījums pēc galvenās nozares produkcijas. Tā ir nopietna problēma, ja nozare ir koncentrēta noteiktā reģionā.
Pastāv vairāki iespējamie strukturālā bezdarba cēloņi.
Nozare var zaudēt sava eksporta tirgu konkurencē ar jaunizveidotajām nozarēm citās valstīs. Vietējie uzņēmumi bankrotē un ir spiesti sašaurināt algoto darbinieku skaitu. Latvijā visu 1996. gadu pieauga importa pārsvars pār eksportu, izspiežot no vietējā tirgus pašmāju produkciju un veicinot bezdarba pieaugumu.
Pieprasījuma zaudējums var būt saistīts ar labāka substitūta radīšanu.
Strukturālā bezdarba cēlonis var būt arī tehniskais progress. Jaunas tehnikas, tehnoloģijas un organizācijas ieviešana padara noteiktu strādnieku skaitu lieku.
Lai gan jaunākās nozarēs tiek radītas darbavietas, strādājošiem, kuri jau ir zaudējuši savu darbu panīkušās nozarēs, var nebūt vajadzīgo prasmju, lai izpildītu jaunradītos darbus. Var arī būt gadījumi, ka jaunākās nozares tiek izvietotas citās valsts daļās nekā jau panīkušās nozares.
Visai dziļu struktūras krīzi pārdzīvo Latvija. Nozares, uzņēmumi, kas iepriekšējā gadu desmitā sekmīgi apkalpoja PSRS tautsaimniecības kompleksu, zaudēja savu ekonomisko nozīmi, pircējus un pasūtītājus. Ievērojama daļa uzņēmumu vairs nebija konkurētspējīgi ne vietējā, ne Austrumu, ne Rietumu tirgū.
Vispārējais bezdarbs
Tas ir visnopietnākais bezdarba tips. Tā cēlonis ir pieprasījuma trūkums. Vispārējais bezdarbs pastāv, kad ekonomikas kopējie izdevumi ir par daudz zemi, lai nopirktu visas preces un pakalpojumus, kurus ekonomika varētu saražot, ja darbaspēks būtu pilnībā nodarbināts.
Cikliskais bezdarbs
Izpaužas darba ņēmēja masveida atlaišanā, vidējā ekonomiskā cikla recesijas un bedres fāzē. Šāds bezdarbs Latvijā bija raksturīgs it īpaši 1931. Un1932. gadā.
Daļējais bezdarbs
Darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan piespiedu, gan brīvprātīga. Daļējais brīvprātīgais bezdarbs it pazitīvi vērtējams, jo atļauj sievietēm mātēm, mājsaimniecēm strādāt daļu darba dienas, studentiem savienot studijas ar darbu, jauniešiem mācīties un apgūt profesiju, pensionāriem strādāt sava spēka ietvaros. Daļējais piespiedu bezdarbs saistās ar ražošanas un pakalpojumu sašaurināšanu lejupslīdes un bedres fāzē, rekonstrukcijas apstākļos, konjunktūras svārstību gadījumos. Uzņēmēji bieži vien speciāli pilnībā neatlaiž darbiniekus, jo cer uz cikla rosības un uzplaukuma fāzes atjaunošanos, konjunktūras krituma pārvarēšanu.
Slēptais bezdarbs
Šī forma šobrīd izplatīta Latvijā, kad praktiski nestrādājoši uzņēmumi atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam.
3.1.2. Bezdarba mērīšana un apmērs
Bezdarba apmērs konkrētā valstī, reģionā noteiktā periodā ir viens no nozīmīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas liecina par saimnieciskās aktivitātes pakāpi. Statistikai ir ne mazums problēmu, ko uzskatīt par bezdarbnieku un uz kādu iedzīvotāju daļu to attiecināt. Tomēr bezdarba apmēru kā saimnieciskās aktivitātes indikatoru nevajadzētu pārspīlēt. Lielāko pievienoto vērtību spēj radīt augstākas kvalifikācijas darbaspēks, citi ražošanas resursi. Pretrunīga ir importa loma. No vienas puses, importa preces vairo izvēles brīvību, brīžiem sekmē resursu ekonomiju plašākā reģionā.
Bezdarba norma
Makroekonomiskā teorija bezdarba apmēru tendenču noskaidrošanai lieto speciālu rādītāju – bezdarba normu. Šī norma izsaka attiecību starp bezdarbnieku skaitu un kopējo darbaspēka masu. Latvijā, lai noteiktu bezdarbnieku normu, kas vienlaikus raksturo bezdarba apmērus, valsts statistika attiecina reģistrētos bezdarbniekus pret ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem un dabū maldinošu rezultātu, jo reģistrēto bezdarbnieku skaits neaptver visus reālos bezdarbniekus, daļējos bezdarbniekus un ievērojamu daļu agrāro bezdarbnieku. Ne mazums bezdarbnieku uzskaites problēmu saistās ar darbaspēka migrāciju no dzīvesvietām ar ierobežotu darbavietu skaitu uz lielām pilsētām, kur darba atrašanas iespējas ir daudz lielākas.
Lai cik statistiski nepilnīga arī būtu bezdarbnieku uzskaite un bezdarba normas noteikšana, ir zināmas metodes, kas ļauj tīri skaitliski izteikt samēru starp saimnieciskās aktivitātes līmeni un bezdarba apmēru.
Oukena likums
Amerikāņu ekonomists Arturs Oukens atvasināja matemātiskas sakarības starp iekšzemes kopproduktu un bezdarba dinamiku, kas nodarbinātības teorijā guva Oukena likuma nosaukumu. Oukena atklātā likuma cēloņsakarības var sadalīt vairākās daļās.
lai bezdarba norma ik gadu paliktu nemainīga, iekšzemes kopproduktam gadā jāpieaug par aptuveni 2,7%.
reālā iekšzemes kopprodukta pieauguma katri 2% samazina bezdarba normu par 1%.
reālā iekšzemes kopprodukta samazināšanās gadā par 2% palielina bezdarba normu par 1%.
Oukena likums un Latvijas ekonomika
Nepārprotami, pastāv noteiktas matemātiskas sakarības starp bezdarba normu un iekšzemes kopprodukta pieaugumu un sarukumu. Bet, ņemot vērā, ka Latvijā ir kardinālu pārvērtību laikmets, kad komandekonomika līdz ar veco struktūru un konkurences nespējīgiem uzņēmumiem brūk un jūk, kad veidojas jaunas valsts institūcijas, Oukena likuma normatīvi realizēties nespēj. Vienlaikus jāņem vērā, ka bezdarba normas noteikšanā Latvijas statistikā ir vēl daudz “grēku” un “grēciņu”. Oukena likuma sakarības Latvijā spēs izpausties tikai tad, tā būs pārvērtusies par pietiekami attīstītu tirgus ekonomikas valsti.3
3.2. Inflācija
Inflācija ir vispārēju cenu līmeņa celšanos noteiktajā laikā periodā.
Ikdienā esam ievērojuši , ka preču un pakalpojumu cenas ir mainīgas. Viena veida precēm tas pieaug , bet citām samazinās. Taču, ja cena pieaug kādai atsevišķai precei vai pakalpojuma veidam – piemēram cenas var kļūt augstākas precēm ar paaugstinātu kvalitāti – , tas nebūt nenozīmē , ka radusies inflācija . Inflācija rodas tikai tad , ja vidējais cenu līmenis lauksaimniecībā ir pieaudzis . vidējo cenu līmeni parasti sauc par cenu līmeni
Ar inflāciju līti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā , jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. Piemēram , ja vidējais cenu līmenis Latvijā 1996. gadā ir pieaudzis par 13,0 , tad par latu 1997 . gadā varēja nopirkt mazāk preču un pakalpojumu , nekā pirms gada . Tas nenozīmē , ka dzīve kopumā kļuvusi dārgākā . Lai noskaidrotu dzīves dārdzību noteiktajā laikā periodā, kā arī inflāciju, šim nolūkam lieto patēriņa cenu indeksu. To aprēķina kā attiecību starp patēriņu groza cenu bāzes gadā. Tādējādi ar inflāciju jāsaprot tikai patēriņa cenu līmeņa vispārējs kāpums.
Inflācijas veidi
Pieprasījuma inflācija:
Pieprasījuma inflācija rodas, ja pieaug jebkurš no kopējo izdevumu komponentiem mājsaimniecību personiskais patēriņš, uzņēmuma ieguldījumi investīcijās, valdības un ārzemnieku pirkumi. Izdevumu pieaugums palielina pieprasījumu tik ļoti , ka tas pārsniedz ekonomikas iespējas ražot un piedāvāt iespējas, līdz ar to piedāvājums paliek nemainīgs . Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums. Pieprasījuma inflāciju parasti pavada straujš naudas piedāvājuma pieaugums valstī un tāpēc ekonomisti šo parādību bieži apraksta kā situāciju, ka pārāk daudz naudas dzenas pakaļ pārāk mazam preču daudzumam.
Pieprasījuma inflācijas galvenie cēloņi ir naudas emisija Valsts budžeta deficīta segšanai, pārmērīga kredītu izsniegšanai investīcijām un valūtu kursu devalvācija.
Pieprasījuma inflācija vienkārt rodas tad, ja valdība realizē stimulējošo fiskālo politiku , lai sekmētu nodarbinātības palielināšanu un ekonomisko izaugsmi .Valdība var palielināt savus izdevumus un to segšana izmantot papīrnaudas emisiju. Tās dēļ pieaug naudas daudzums apgrozībā, un veidojas inflācija.
Taču mūsdienās , it īpaši attīstītās valstīs, ļoti reti pieļauj naudas emisiju budžeta deficīta segšanai. Visbiežāk šīm nolūkam tās izmanto monetāro politiku, proti, pazemina aizdevu procenta likmes. Tādējādi uzņēmumi ir ieinteresēti aizņemt naudu un ieguldīt to investīcijās Pārmērīga kredīta izsniegšana palielina naudu daudzumu apgrozībā. Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums un inflācijas rašanos. Lai atrisinātu šo problēmu , ir jāsamazina pieprasījums
Pastāvot ļoti zemām aizdevu procenta likmēm, var notikt naudas noplūde uz ārvalstīm. Tās dēļ valūtas kurss samazinās vai arī notiek tās devalvācija. Tas stimulē eksporta palielināšanu.
Izmaksu inflācija
Izmaksu inflācija rodas ja pieaug ražošanas izmaksas vai samazinās kopējais piedāvājums.
Pastāv šādi svarīgākie cēloņi, kuri var izsaukt izmaksu inflāciju. :
• darba algas kā ražošanas izmaksu elementa pieaugums ;
• izejvielu un materiālu cenu pieaugums un vecas nolietotas tehnikas izmantošana ražošanā ;
• vispārējs cenu līmeņa pieaugums ārzemēs
Visos minētajos gadījumos pieaug ražošanas izmaksas un izmaksas un strādāt ar peļņu , ir jāpaaugstina preču un pakalpojumus cenas pat tad, ja kopējais pieprasījums paliek nemainīgs. Lai samazinātu ražošanas izmaksas , pastāv dažādas iespējas. Taču šo jautājumu jau apskatījām iepriekšējās nodaļās .
Būtisks izmaksu inflācijas cēlonis ir arī cenu līmeņa vispārējais kāpums ārvalstīs . Tad runā, ka inflāciju ir iespējams eksportēt. Mūsdienās ir attīstījušies ļoti plaši ārēji ekonomiskie sakari, un izmaksas vienas valsts ekonomikā var būtiski ietekmēt arī citas valsts ekonomiku. Tādā gadījumā ja notiek cenu līmeņa vispārēja celšanās kādā no ārvalstīm , inflāciju var importēt . Piemēram, laikā no1976. līdz 1976. gadam , kad naftas eksportētājvalstīs vairākkārtēji kāpināja jēlnaftas cenas , daudzās attīstītās valstīs tika izsauktā augstā inflācija un bezdarbs.
Šādu parādību, kad ekonomikā vienlaicīgi pastāv augsts inflācijas un bezdarba līmenis, sauc par stagflāciju.
Latvijā kopš 1992. gada novembra pastāv galvenokārt izmaksu inflācija, jo pastāvīgi pieaug cenas komunālajiem pakalpojumiem, elektrībai, tarifi tālsarunām u. c., bet darba algas un citi ienākumi ir pārāk zemi, lai izsauktu pieprasījuma inflāciju.
Kaut gan teorētiski tiek apskatīti divi dažādi inflācijas veidi, taču dzīvē šos divus inflācijas veidus ir ļoti grūti atšķirt viena no otra. Piemēram, darba algas palielināšana vienlaicīgi var uzsaukt pieprasījuma inflāciju , ka arī izmaksu inflāciju. Lai noteiktu, kurš inflācijas veids ir dominējošais, ir jānoskaidro pirmavots, kas izsauc cenu līmeņa vispārējo kāpumu.
Inflācijas sekas. Hiperinflācija
Uz jautājumu vai inflācija ir laba vai slikta parādība viennozīmīgas atbildes nav. Ir pierādīts, ka verama inflācija ir vēlama parādība ekonomikā. Inflācijas līmenis, kas gadā svārstās no 2 līdz 3, ekonomikā nerāda īpašas problēmas . Neliels cenu līmeņa kāpums ir labvēlīga parādība ekonomikā , un tas pat nepieciešams to stimulēt . Tas izriet no piedāvājums likuma . Augsts cenas stimulē piedāvājumu , sekmē ražošanas paplašināšanu un nodarbinātības palielināšanu. Tādējādi mērena inflācija ir attīstības un ekonomikas kāpināšanas sekmētāja.
Jānorāda , ka cenu līmeņa vispārējs pieaugums notiek gandrīz visās valstīs un tas ir likumsakarības process. Taču ir svarīgi, lai tas ik gadu paliek viens un tas pats .Piemēram ja vidēji gadā inflācija pieaug par 3% , tad šāda inflācija tiek paredzēta un ieprogrammēta ekonomisko institūciju aktivitātēs,
Inflācijas pieaugums, piemēram, 10 procenti mēnesī jau var rādīt būtisks problēmas. Taču , lai izprastu, ir jāapskata divi ar inflāciju saistīti jēdzieni prognozējamā inflācija un negaidīta neprognozējamā .
Prognozējamā inflācija tiek paredzēta un atbilstoši tās līmenim katru gadu tiek indeksēti ienākumi. Indeksēšana ir ienākumu palielināšana atbilstoši inflācijas līmenim noteiktā laikā periodā.
Piemēram , bankas vai kreditori, aizdodot kādu, nosāka nominālo aizdevu procenta likmi , kurā ietver sevī gan reālo procenta likmi , gan arī sagaidāmo inflācijas līmeni. Darba ņēmēji, stājoties darbā, noslēdz līgumu ar darba dēvēju ar noteikumu , ka viņa alga katru gadu tiks indeksēta atbilstoši inflācijas līmenim . Tādējādi prognozējamā inflācija draudus sabiedrība nerada , zaudējumi no tā ir minimāli vai nekādi. Mēdz teikt, ka ekonomika ieiet inflācijas spirālē. Tās īpatnība ir spēja noturēties pastāvīgā virzībā uz augšu.
Tādējādi inflācijas spirāle ir paietekmētāja sistēma, kad cenu pieaugums rada darba algu paaugstināšanos, ražošanas izmaksu pieaugumu, naudas piedāvājumu palielinājumu, procenta likmes samazinājumu un citas parādības ekonomikā.
Savādāk ir , ja rodas neparedzamā inflācija, kuru izsauc cenu šoks. Līdz ar to rodas pārāk augsti inflācijas tempi. Šādas inflācijas sekas var būt divējādas. Vieni iegūst no tās , bet citiem tā var izrādīties pat ļoti postošā , kā tas notika Latvijā 1992. gadā.
Lai izprastu neparedzamas inflācijas sekas, vispirms apskatīsim, ko nozīmē ekonomikas jēdzieni – nominālie un reālie ienākumi.
Kopējie jeb bruto ienākumi ir visi ienākumi, kuri pienākas mājsaimniecībām naudas formā par pārdotiem resursiem darba algas, peļņas procenta un rentes veidā. Kā zināms, ja no kopējiem ienākumiem tiek apskatīti nodokļi un citi maksājumi, tā paliek pāri rīcībā esošais ienākums jeb neto (tīrais ) ienākums, vai arī nominālais ienākums.
Reālais ienākums ir tās preču un pakalpojumu daudzums, kuru iedzīvotāji var iegādāties par nominālo ienākumu, pastāvot noteiktām cenām .Pieņemsim, ka nominālie ienākumi palielinās par 5 procentiem , bet preču un pakalpojumu cenu līmenis pieaug par 3 procentiem, tad reālie ienākumi pieaug par 2 procentiem.4
1 Autoru kolektīvs. Biznesa ekonomiskie pamati. – Zvaigzne ABC. 2005. g. 57.lpp
2 L. Leonoviča. Uzņēmējdarbība un investīcijas. Mācību līdzeklis. – RTU. 2005. 237. lpp
3 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis – R. Jumava. 2002. g. 161.lpp
4 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis – R. Jumava. 2002. g. 195.lpp
DZĪVES LĪMEŅA SALIDZĪNĀJUMS BALTIJAS VALSTĪS
Baltijas valstu grupā ietilpst Latvija, Lietuva un Igaunija. Salīdzinot dzīves līmeni Baltijas valstīs, autors gribētu atgādināt to, ka visnozīmīgākais rādītais ekonomikā ir IKP un vislielākās problēmas ir bezdarbs un inflācija. Tāpēc par salīdzināšanas bāzi autors izvēlējas tieši šos kritērijus.
4.1. Iekšzemes kopprodukta salīdzinājums Baltijas valstis
Kopš neatkarības atgūšanas un iestāšanās Eiropas Savienībā, Baltijas valstu (Latvija, Lietuva un Igaunija) ekonomika attīstās diezgan strauji un veiksmīgi. Līdz ar to, katrā no trim valstīm ieplūst lielas ārzemju investīcijas. Ārzemju uzņēmēji redz Baltijas valstu reģionu, kā unikālu iespēju sava biznesa paplašināšanai Baltijas tirgū.
Igaunija ir uzskatāma par Baltijas valstu līderi, tuvojoties ES-27 valstu līmenim pēc IKP uz vienu iedzīvotāju – 2007. gadā Igaunija sasniedza 72% no ES vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju, savukārt Latvijas un Lietuvas rādītājs sasniedza tikai aptuveni 60% no šī rādītāja. Tāpat Igaunija ir spējusi radīt vislabvēlīgākos apstākļus ārvalstu investoriem – pēc tiešajām ārvalstu investīcijām uz vienu iedzīvotāju mūsu ziemeļu kaimiņvalsts 2007. gada trešajā ceturksnī ir sasniegusi 8049 EUR uz vienu iedzīvotāju, savukārt Lietuva un Latvija ievērojami atpaliek no šī rādītāja – šo valstu tiešās ārvalstu investīcijas uz vienu iedzīvotāju sasniedz attiecīgi 2944 EUR un 3126 EUR. Turklāt jāuzsver, ka Igaunijas uzņēmējdarbībā lielāka uzmanība tiek pievērsta ražošanas iekārtu modernizācijai. 2006. gadā Igaunijas investīcijas kapitālā veidoja 1/3 no IKP, savukārt 13% no šī apjoma tika investēti iekārtās un aprīkojumā.
Savukārt Lietuvas nespēja pēdējo gadu laikā piesaistīt nozīmīgas investīcijas ir izveidojusi zināmā mērā paradoksālu situāciju – statistika parāda izteiktu ekonomisko izaugsmi, labus valsts budžeta ieņēmumu rādītājus, rekordaugstu uzņēmumu vidējo ienesīgumu, savukārt vietējie un galvenokārt ārvalstu eksperti izsaka bažas par pirmskrīzes situāciju Lietuvas ekonomikā.
Lai gan darbaspēka faktors Igaunijas un Lietuvas izaugsmē vairs nav tik nozīmīgs kā iepriekš – darbaspēka pieaugums Latvijā 2007. gadā sasniedza tikai 1,1%, bet Igaunijā – 1,9%, tomēr Latvijā bija visbūtiskākais darba algu vidējais pieaugums (2007. gada beigās vidējās algas pieaugums sasniedza 29,8% salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada), tādējādi veicinot inflāciju un zināmā mērā samazinot uzņēmumu konkurētspēju starptautiskā tirgū.1
4.2. Bezdarba līmenis Baltijas Valstis
Bezdarbs ir aktuāla problēma gandrīz visās valstī, it īpaši Baltijas valstīs, jo tā līmenis nosauktajās valstīs ir samērā liels.
4.1. Tabulā tiks atspoguļots bezdarba līmenis Baltijas valstīs pēdējo gadu laikā.
4.1.tabula1
Bezdarba līmenis Baltijas valstīs pēdējo gadu laikā.
Valsts Decembris 2006 Novembris 2007 Decembris 2007
Latvija 6,2 5,4 5,4
Igaunija 5,4 5,2 5,3
Lietuva 4,7 4 3,9
Bezdarbs ir ļoti svarīga problēma, katrai valstij. Katra valsts tiecas pēc pilnīgas nodarbinātības, jo vairāk cilvēki strādās un pelnīs, jo labāks ir dzīves līmenis valstī. Baltijas valstīs bezdarbs ir aktuāla problēma. Šīs trīs valstis ietilps Eiropas Savienības visaugstākā bezdarba līmeņa pakāpēs, un katras Baltijas valsts mērķis ir samazināt bezdarba līmeni un līdz ar to palielināt IKP un uzlabot dzīves līmeni.2
4.3. Inflācijas radītāji Baltijas Valstis
2007. gadā inflācijas spiediens ievērojami palielinājās visās Baltijas jūras reģiona valstīs. 2007. gada beigās viss reģions pieredzēja augstāko inflācijas līmeni pēdējo 10-15 gadu laikā. Lai gan augstākais inflācijas līmenis bija vērojams tieši Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, Ķīnā ražoto preču cenu pieauguma, kā arī naftas cenu pieauguma sekundārās ietekmes dēļ inflācijas spiediens palielinājās arī pārējās Baltijas jūras reģiona valstīs.
Latvijā gada inflācija augustā pārkāpa psiholoģisko 10% robežu un sasniedza 10,2%. Šis ir arī augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā (ES).
Inflācija Igaunijā 2008. gadā pirmajā pusē varētu pārsniegt 10% līmeni, atsaucoties uz Igaunijas finanšu ministra Ivari Padara prognozēm.
Sagaidāmo inflācijas līmeņa pieaugumu ministrs skaidro ar plānoto nodokļu likmju palielināšanu.
2008. gadā Igaunijas valdība palielinās alkoholam, tabakai un degvielai piemērojamos akcīzes nodokļus par vairāk nekā 10%, tādējādi pildot savas saistības pret Eiropas Savienību.
Janvārī 2007. gadā inflācija Lietuvā bija 9,9%, decembrī – 8,1%, novembrī – 7,8% un oktobrī – 7,6%.
Gada vidējais inflācijas līmenis februārī sasniedza 6,8%, salīdzinot ar 6,2% janvārī. Tikmēr februārī salīdzinājumā ar janvāri preču un pakalpojumu cenas Lietuvā augušas par 1,1%.
Mēneša laikā vidēji par 1,8% dārgāka kļuvusi pārtika, par 4,3%, – alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi, par 2,7% – sakaru pakalpojumi un preces.
No pārtikas precēm visvairāk cēlušās gaļas cenas – par 3%, maize un labības izstrādājumi kļuvuši dārgāki par 2,3%, sviests, eļļa un tauki – par 3,4%.
Kā Lietuvas radio skaidrojis finanšu ministrs Rimants Šadžus, inflāciju visvairāk ietekmējušas energonesēju un pārtikas cenas. Gāzes cenas celšanās no 1.janvāra palielinājusi inflāciju par aptuveni 1,5 procentpunktiem.
Kā uzskata ministrs, pirmās zāles, kas palīdzētu samazināt cenas, ir konkurence. Kā piemēru viņš minējis sakaru pakalpojumu jomu.3
Pēc apkoptiem datiem, varu secināt to, ka vislielākais inflācijas līmenis 2007. gadā bija Latvijā, jo jau toreiz tas ir pārsniedzis psiholoģisko 10% robežu. Un inflācijas līmenis vēl joprojām turpina augt, viss paliek dārgāks, līdz ar to arī dzīves līmenis neaug. Inflācija ir makroekonomiska parādība, kura biedē iedzīvotājus, jo cilvēkiem ir nepieciešams smagi strādāt, lai nopelnīt naudu iztikai un izdzīvošanai un inflācijas sekas ir ne pārāk labvēlīgas, gan valstij kopumā, gan katram iedzīvotājam atsevišķi.
1http://www.financenet.lv/zinas/arvalstis/article.php?id=181916
2http://www.db.lv/Default2.aspx?ref=topsent&ArticleID=0a5c05b4-8007-4243-857b-e48ac53b55d6&readcomment=1
3http://www.db.lv/Default2.aspx?ArticleID=a0966512-50de-4f44-a314-abfe4c0a01f6&readcomment=1&page=0&orderBy=down
SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Secinājumi
1. Katras valsts ekonomikai piemīt gan augšupeja, gan lejupslīde. Katra valsts cenšas attīstīties pēc iespējas ātrāk un efektīvāk.
2. Vissvarīgākais kritērijs valstī ir dzīves līmenis, ko katra valsts cenšas uzlabot.
3. Valsts izvirza konkrētus mērķus, kā sasniegt vēlamo ekonomisko stāvokli, un katra valsts tiecas uzlabot savas valsts dzīves līmeni.
4. Vissvarīgākais radītais, kurš atspoguļo valsts stāvoklī ir Iekšzemes Kopprodukts, kurā ietilpst personiskais patēriņš, kopējas investīcijas, valdības izdevumi un tīrais eksports. Uzrakstot savu darbu autors konstatēja to, ka visi IKP ietilpstoši elementi ir cieši saistīti viens ar otru, jo tie atspoguļo galvenos makroekonomikas sektorus, caur kuriem plūst visādas naudas summas, un no tā vēlāk izriet IKP.
5. Personiskais patēriņš ir atkarīgs no ienākumiem un ietaupījumiem, bagātības, cenu līmeņa, nodokļiem un parādu apjoma.
6. Investīcijām ir ļoti liela loma ekonomikas attīstībā, jo vairāk investīciju, jo labāks dzīves līmenis.
7. Tīrais eksports, ir saistīts ar tirdzniecības bilanci. Katra valsts tiecas pēc tā, lai eksports valstī pārsniegtu importu.
8. Tirgus ekonomikā ir ļoti svarīga valsts sektora loma, jo valsts sektors spēj regulēt ekonomiku kopumā, un ar savām politikām cenšas samazināt ekonomikas svarīgākas problēmās, tādas, ka inflācija un bezdarbs.
9. Bezdarbs un inflācija ir aktuālas problēmas Baltijas valstīs.
10. Izstudējot konkrētus datus, par inflāciju un bezdarbu, var secināt to, ka Latvijā ir lielākais gan bezdarba, gan inflācijas līmenis, kas norada un vājāko dzīves līmeni starp Baltijas valstīm.
11. Igaunija ir līdera valsts, starp Baltijas valstīm investoru skaitā, kā arī IKP apjomā uz vienu iedzīvotāju.
Priekšlikumi
1. Latvijas valsts sektoram ir jāparedz līdzekli jauno uzņēmumu atbalstam. Atbalstot jaunus uzņēmējus, palīdzot ar naudas līdzekļiem, dot iespējas kredītu noformēšanā, veidot kaut kādus konkursus, kuri saistīti ar biznesa plāniem, kur uzvarētāji var dabūt naudas līdzekļus, sava biznesa sākumam. Tādā veidā samazināt bezdarba līmeni valstī, ka arī tādā veidā palielināt IKP.
2. Ir jārīko vairāk, ar vairākām vietām bezmaksas kursu dažādu profesiju apguvei, jo ne visiem cilvēkiem ir iespēja samaksāt par kursiem.
3. Jānodrošina vairāk budžeta vietu augstākajās izglītības iestādes, jo izglītībai ir ļoti liela nozīme ekonomikā, izglītoti cilvēki vairāk tiecas pēc darba un labāk un efektīvāk strādā.
IZMANTOTAS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS
1. Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis. – R. Jumava. 2002. g
2. L. Leonoviča. Uzņēmējdarbība un investīcijas. Mācību līdzeklis – RTU Izdevniecība. 2005.
3. Marita Rurāne. Finanšu menedžments. – RSEBAA. 2005
4. Autoru kolektīvs. Biznesa ekonomiskie pamati. –Zvaigzne ABC. 2005
5. M. Šenfelde, I Lapiņa, V. Nikitina. Makroekonomika. – RA
6. G. Lībermanis. Makroekonomika – Kamene 2007
7. http://www.financenet.lv/zinas/arvalstis/article.php?id=181916
8. http://www.db.lv/Default2.aspx?ref=topsent&ArticleID=0a5c05b4-8007-4243-857b-e48ac53b55d6&readcomment=1
9. http://www.db.lv/Default2.aspx?ArticleID=a0966512-50de-4f44-a314-abfe4c0a01f6&readcomment=1&page=0&orderBy=down