ANOTĀCIJA
Studiju darba autore pēta valsts sektora lomu ekonomikā. Tiek definēts jēdziens valsts, un tiek apskatītas valsts funkcijas un būtība, ekonomiskās sistēmas, apskatītas un izanalizētas ir tirgus ekonomikas nepilnības, liela uzmanība tiek pievērstā makroekonomiskiem mērķiem, galvenie mērķi tiek izanalizēti pēc sasniegšanas iespējam, ko dara valsts sektors.
Studiju darba pētījuma rezultāti tiek apkopoti secinājumos un priekšlikumos.
Pētījuma periods – 2005 – 2007 gads.
Studiju darba apjoms – 31 lapa. Tas sastāv no 5 nodaļām, kurās ietverta viena tabula un darbam ir pievienots viens pielikums.
Darbam izmantoti 11 bibliogrāfiskie avoti.
SATURS
Lpp
Ievads 4
1. Valsts sektora būtība un funkcijas 5
1.1. Valsts funkcijas 6
2. Valts sektora lomas veidošanās ekonomikā 7
3. Ekonomiskās sistēmas 12
4.Tirgus mehānisms un tā nepilnības 14
5. Valsts sektora loma ekonomisko mērķu sasniegšanā 16
5.1. Ekonomiskā sistēma Latvijā 16
5.2. Makroekonomiskie mērķi 18
5.3. Ekonomiskā izaugsme 19
5.4. Pilnīga nodarbinātība 22
5.5. Ekonomiskā efektivitāte 24
5.6. Stabils cenu līmenis 24
5.7. Tirdzniecības bilance 26
Secinājumi un priekšlikumi 28
Izmantotas literatūras un avotu saraksts 31
Pielikums 32
IEVADS
Valsts loma bija un ir atšķirīga dažādos politiskajos režīmos. Totalitārajā un autoritārajā režīmā valsts stipri regulē tirgus attiecības, savukārt liberālisma un demokrātiskajā režīmā valsts īpaši neiejaucas ekonomikā. Valsts loma komandekonomikas, brīvā tirgus un jauktā ekonomiskajā sistēmā arī ir atšķirīga. Valsts loma atšķiras katrā valstī, neatkarīgi no politiskajiem režīmiem un ekonomiskajām sistēmām, jo ne visās ir vienāda iedzīvotāju sociālā apziņa un morālās normas, kā arī dažāda atšķirība starp iedzīvotāju sociālajiem slāņiem. Valsts pilda dažādas funkcijas, un ir skaidrs, ka mūsdienu ekonomika nav iespējama bez valsts iejaukšanās. Tomēr vēl joprojām pastāv strīdi par valsts sektora iejaukšanos ekonomikā, par valsts regulējošām politikām un par valsts ietekmi.
Studiju darba autore izvēlējas šo darba tēmu, jo vēlējas noskaidrot kāda ir valsts sektora loma ekonomikā tagad, kāda bija agrāk un vai tā tik tiešām ir nepieciešama. Vai tirgus ekonomikas spētu pastāvēt bez valsts regulēšanas? Ko dara valsts, lai sasniegtu savus mērķus un paaugstinātu dzīves līmeni valstī?
Darba mērķis bija noskaidrot valsts sektora lomas nepieciešamību ekonomikā.
Iepriekš minētājām mērķim tika izvirzīti tādi uzdevumi:
1. Apskatīt valsts sektora būtību un funkcijas
2. Izpētīt valsts sektora lomas veidošanos senos laikos un mūsdienās
3. Izanalizēt ekonomiskās sistēmas, noteikt kāda sistēma darbojas Latvijā
4. Izanalizēt tirgus ekonomikas mehānismu un tā nepilnības
5. Izstudēt makroekonomiskus mērķus, ka arī izanalizēt valsts sektora lomu mērķu sasniegšanā.
6. Izanalizēt, kā attīstās Latvijas valsts, un cik tālu tā ir līdz makroekonomisko mērķu sasnieguma.
7. Apkopojot visu izdarīt secinājumus un dot priekšlikumus
Studiju darba metode ir literatūras atlase un analizēšana. Studiju darbā izmantotas mācību grāmatas, periodika, zinātnisko darbu izstrādāšanas metodiskie norādījumi un ziņojums par tautsaimniecības attīstību, u. c. statistika.
1. VALSTS SEKTORA BŪTĪBA UN FUNKCIJAS
Jēdziens „valsts” ir daudznozīmīgs, dažādās zemēs tam ir sava vēsture un savs saturs. Rietumeiropas tautu valodās (State, Etat, Stato) šis termins apzīmē „stāvokli” un ir cēlies no latīņu vārda „status”. Franču skaidrojošās vārdnīcas sniedz šādu definējumu: „Valsts ir organizēta nācija, kuru pārvalda valdība.” Līdzīgs ir arī definējums angļu valodā: „…organizēta politiska kopība ar vienotu valdību.” Krievu valodā termins „valsts” ir radies no vārda „valdnieks”, tas ir, zemes īpašnieks, saimnieks, un atspoguļo ideju par to, ka sabiedrība, valsts ir valdnieka īpašums. Krievu valodnieka Dāla vārdnīcā valsts tiek skaidrota kā impērija, cariste, zeme, karaliste, kas atrodas valdnieka pārvaldīšanā. Jāatzīmē, ka līdzīgs termins „senjorija” pagātnē tika lietots Eiropā, taču tas nesaglabājās. Tur pārsvaru guva publiskās varas jēdziens un jau IX gadsimtā sākās atklāts konflikts starp senjoru tiesībām un publiskajām pilnvarām, kā rezultātā veidojās mūsdienu jēdziens „valsts” izpratne, kas, kā jau minēju, apzīmē stāvokli, statusu.
Zinātniskajā literatūrā valsts raksturojumā visbiežāk tiek minētas šādas pazīmes:
• Valsts ir saistīta ar noteiktu teritoriju, kurā tā realizē savu varu. Valsts teritorija ir viens no tiem galvenajiem elementiem, kas pieder katrai suverēnai valstij kā starptautisko tiesību subjektam. Valsts teritoriju no citu valstu teritorijām norobežo tās robežas. Valsts robeža ir līnija, kas iezīmēta tieši vai arī nosacīti dabā, tāpēc valstīm ir sauszemes, ūdens (jūras) un gaisa robežas.
• Valsti raksturo publiska vara, ko realizē valsts aparāts – varas un pārvaldes institūcijas, tiesa, prokuratūra, bruņotie spēki.
• Valsts griba ir obligāta visiem valsts iedzīvotājiem. Šī griba tiek ietverta normatīvajos aktos (likumos utt.), kas jāievēro visiem.
• Valsts aparāta uzturēšanai no valsts iedzīvotājiem un juridiskajām personām tiek iekasēti dažādi nodokļi un nodevas.
• Valsts ir suverēnas varas organizācija – valsts brīvi, pēc sava ieskata lemj par iekšējām un ārējām lietām, neaizskarot citu valstu tiesības, nepārkāpjot starptautisko tiesību normas un principus.1
1.1. Valsts funkcijas
Valstij ir veicami savi noteikti uzdevumi, un valsts orgānu darbība, veltīta noteikta valsts uzdevumu veikšanai, ir valsts funkcija. Funkcija, kas no socioloģiskā viedokļa ir tikai valsts funkcija, no juridiskā viedokļa, vismaz tiesiskā valstī, ir valsts varas funkcija. Varētu pat teikt, ka valsts funkcija bez varas nemaz nav domājama. Jo neviens valsts uzdevums nav veicams bez attiecīgiem līdzekļiem, un tiesība lietot šos līdzekļus – jau ir vara.
Skaidrojot tuvāk valsts varas funkcijas, jāzina no kādām sistēmām valsts ir atkarīga. Iespējamie varianti ir sabiedrība, sociālās grupas, piemēram, šķiras nācijas, kā arī indivīdi – sabiedrības un šo grupu locekļi. Tas ir atkarīgs no valsts attīstības vēstures. Mūsdienās valsts ir atkarīga un saistīta ar institūciju sistēmu.
Mūsdienu īpaši nozīmīgas kļūst valsts varas funkcijas, kas saistītas ar cilvēka veselību, dzīves vidi, dabas resursu izmantošanas saprātīgumu. Šīs funkcijas atbilst valsts varas iekšējām funkcijām. Valstij raksturīgas arī ārējās funkcijas – tai jāsargā neatkarība un teritoriālā neaizskaramība, jāpārstāv un jāaizsargā savas tautas un atsevišķu pilsoņu intereses citās valstīs, sadraudzībā, bet dažkārt arī sacensībā ar citām valstīm jārisina kopīgas ekonomiskas, ekoloģiskas un citas problēmas.
Iekšējas funkcijas:
• Nodrošināt pilsoņu un sabiedrības drošību.
• Sargāt valsts ekonomisko pamatu un jebkuru īpašumu.
• Regulēt sociālos konfliktus.
• Saskaņot indivīdu un grupu intereses.
• Saglabāt un nodrošināt cilvēku un darba resursu sapratīgu izmantošanu.
• Saglabāt un attīstīt sabiedrības garīgo potenciālu, atbalstīt kultūru un izglītību.
• Nodrošināt normālu dzīves vidi, atbalstīt veselības aizsardzību.
Ārējās funkcijas:
• Sargāt valsts neatkarību un teritoriālo neaizskaramību.
• Pārstāvēt un aizsargāt savas tautas un atsevišķo pilsoņu citās valstīs un organizācijās.
• Noskaidrot starpvalstiskās un cilvēces intereses, īstenot tās savstarpējos kontaktos, akcijās un organizācijās. 2
Secinājums:
Apkopojot minētās pazīmes, varam definēt valsti kā sabiedrības teritoriāli pilsonisku kopību, kas ar publiskās varas mehānismu un speciālu piespiešanas aparātu nodrošina pastāvošo valsts un sabiedrisko iekārtu, indivīdu un sabiedrības eksistenci un tautas suverenitāti.
Katrai valstij ir savi konkrēti uzdevumi un funkcijas, kurus valdībai ir nepieciešams pildīt.
1 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis. – JUMAVA. 2002.g. 20. lpp
2 Turpat – 21. lpp`
2. VALSTS SEKTORA LOMAS VEIDOŠANA EKONOMIKĀ
Senie laiki
Jau senos laikos, filozofi pētīja un sprieda par valsts lomu sabiedrības modelī, var droši teikt, ka visa valsts sektora lamas vēsture sākās jau aizvēstures laikos Senajā Grieķijā un Romā. Sengrieķu filozofi atstāja daudz atziņu pēc kuriem tagad var spriest par tolaik notiekošo situāciju sabiedrībā.
• Sengrieķu filozofa Platona darbi „Valsts” un „Likumi” ļauj izprast sengrieķu sabiedrības modeli un valsts lomu tajā. No Platona uzskatiem katram sociālajam slānim ir savas funkcijas, kas kopumā nodrošina visas valsts pastāvēšanu. Platons uzskatīja, ka valsts ir politiska un ekonomiska vienība, kuras mērķis ir atrisināt visas pretrunas. Valsts loma sabiedriskajā dzīvē ir neapšaubāma, jo piemērām zeme ir valsts īpašums.
• Aristoteļa uzskati par valsti ir mūsdienu koncepcijas pamatā. Valsts tiek definēta, ka pilsoņu kopums jeb masa, kuras uzdevums ir apmierināt visas dzīves vajadzības. Aristotelis uzsvēra arī to, ka valstij ir jāregulē ienākumi, pārmērīga bagātība bija nosodāma. Aristotelis teica, ka valstij jānodrošina laimīga dzīve.
• Senas Romas impērijā kā autori, kas pievērsušies verdzības jautājumiem, minami Katons, Varrons un Kolumella. Viņu darbos starp dažādiem lauksaimniecības pamatiem varam izlasīt ieteikumus vergu darba efektīvākai izmantošanai, jo vergs tiek traktēts tikai un vienīgi, kā ražošanas rīks.
• Pēc Romas impērijas sabrukuma cilvēka vietai sabiedrībā un valsts lomas apzināšanai pievērsās tikai renesanses laikmetā un līdz pat mūsdienām jautājums par valsts sektora iejaukšanos ekonomikā pilnībā nav atrisināms.1
Mūsdienas pētījumi par valsts sektora lomu veidošanās ekonomikā.
Pirmie pētījumi par valsts pārvaldi parādījās Vācijā XVII gadsimtā – merkantilisma laikmetā. Valsts pārvaldīšanas zinātni sauca par „zinātni par policiju”. Termins „ policija” tika traktēts kā valsts pārvaldes māksla. Saskaņā ar šo teoriju „visu valsts darbību nosaka cilvēka tikumiskie mērķi”. Valstij ir tiesības izmantot visus vajadzīgos līdzekļus, lai katrs tās loceklis pildītu savus pienākumus, un lai neviens neizvirzītu personīgos labumus augstāk par sabiedriskiem. Valsts seko, lai iedzīvotāju skaitliskais pieaugums neapsteigtu uztura līdzekļu pieaugumu, līdz ar to vienmēr tiektos pēc labā.
Līdz ar kapitālisma sākumu radās gan jaunas vērtības, gan cita dzīves izpratne. Lai izveidotos kapitālistiskā ekonomika, jānotiek kapitāla sākotnējai uzkrāšanai, tas ir, vajadzīgs kapitāls, brīvs algots darbaspēks un attīstīts tirgus. Šos uzdevumus arī teorētiski izstrādāja merkantilisma mācība.
Kapitāla sākotnējās uzkrāšanas process atšķīrās ar īpašu valsts lomu ekonomikā – tas bija laikmets, kad valsts kļūst par saimniekojošu subjektu. Francijas karalis Lujis XIV, paziņodams: „Valsts – tas esmu es!”, nostiprināja absolūtismu, ko īstenoja Žans Batists Kolbēns (1619-1683), karaļa finanšu ministrs. Līdz ar to valsts saimniekošanas modelis ieguva kolbērisma nosaukumu. Tas paredzēja pasākumu kopu valsts bagātības veidošanai: valsts ražošanas uzņēmumus, koloniju ieguvi, centralizēto nodokļu politiku, uzņēmējdarbības, ģimeņu politikas regulēšanu. Šis valsts saimniekošanas modelis licis pamatus visām turpmākajām valsts saimniekošanas tradīcijām.
Visā turpmākajā attīstībā saskatāmas divas attieksmes pret valsts lomu ekonomikā, pirmā ir, kad valsts iejaukšanās ekonomikā ir nepieciešama, bet otrā – valsts iejaukšanās saimnieciskajos procesos vairs nav vajadzīga, jo ekonomika jau ir pietiekami attīstījusies.
Lielā franču revolūcija aizstāja monarhijas absolūtismu ar demokrātiju. Jaunajos apstākļos valsts vairs nebija neatkarīga no tautas. Galvenais bija privāto interešu aizstāvība. Tikai savu interešu ievērošana neizraisīja sabiedrības sajukumu, jo kopumā tika radīts aizvien lielāks ienākums sabiedrībai. Šo ideju attīstīja angļu klasiskās politekonomijas pārstāvis Ādams Smits (1723 – 1790). Ā. Smits pamatoja liberālo ekonomiku.
Valstij Ādams Smits atstāja tīri neekonomiskās funkcijas, tādas kā, aizsardzība pret ārējiem ienaidniekiem, sabiedrisko institūciju radīšana, vadības un tiesiskais nodrošinājums.
Sabiedrisko institūciju radīšana bija īpaši uzsverama – valstij būtu jārada valsts uzņēmumi un institūcijas, kas tālāk veicinātu ienākumu ieguvi privātajā sektorā.
Šāds brīvais tirgus darbojās līdz pat XX gadsimta sākumam, XX gadsimta trīsdesmitajos gados Ā. Smita teorija cieta krahu. 1928 – 1933. gada Lielā depresija padarīja būtisko nepieciešamību pārvērtēt valsts lomu ekonomikā.
Tā radās Džona Meinarda Keinsa (1883 – 1946), angļu ekonomista, izstrādātā valsts ekonomiskās regulēšanas koncepcija. Viņš radīja teorētisko pamatu tādai valdības rīcībai, kas mazinātu šādu krīžu ietekmi. Šī teorija bija apvērsums, jo skatīja ekonomiku no valsts kopējo interešu viedokļa, nevis no šaurām uzņēmēja pozīcijām. Keinsa ekonomika bija virzīta uz ekonomikas nestabilitātes jautājumu risināšanu, anticiklisko regulēšanu. Tā ir ļoti aktīva cenu, algu, fiskālā un monetārā politika. Pārprodukcijas rašanās sabiedrībā saistās ar nepietiekamu pieprasījumu, taču, nedrīkst aizmirst, ka pieprasījums nav tikai cilvēku pašu lieta. Valsts ir spējīga stimulēt maksātnespējīgo pieprasījumu ar dažādiem pabalstiem, minimālās algas noteikšanu. Palielinoties pirktspējai, augs pieprasījums, un tas savukārt stimulēs ražošanas attīstību un bezdarbnieku iesaistīšanu ražojošajā darbībā. Savukārt, lai ieinteresētu uzņēmējus, valsts var izmantot subsīdijas, nodokļu atvieglojumus, kredītus, kā arī veidot valsts sektora uzņēmumus, nodrošinot tajos darba vietas.
Latvija, kā demokrātiska valsts, nav pastāvējusi vienmēr, vēstures gaitā tā daudzkārt ir mainījusies. Tagadējo Baltijas valstu teritorijā ir pastāvējuši dažādi valstiski veidojumi, kuros ietilpušas pašreizējās Latvijas teritorijas daļas.
Tāpat kā pārējā pasaulē arī Latvijā radušās savam laikmeta garam atbilstošas koncepcijas, kas uzsvērušas vietējo specifiku. Tāpat kā Rietumeiropā arī Latvijā, noritēja kapitāla sākotnējās uzkrāšanas process.
Latvijā filozofi piedāvāja dažādus risinājumus, kā uzlabot stāvokli valstī. Dzimtbūšana kavēja valsts ekonomisko izaugsmi un tāpēc to vajadzēja atcelt, tā bija galvenā doma. XIX gadsimtā, pēc dzimtbūšanas atcelšanas, Latvijā kļuva aktuālas merkantilisma idejas.
Kārlis Balodis (1864 – 1931) lielu uzmanību veltīja valsts lomai ekonomikā. Pirmā pasaules kara gados viņš izstrādāja normētās sadales sistēmu, kas tika ieviesta visās kara skartajās valstīs.
Balodis veica daudz pētījumu iedzīvotāju skaita regulēšanas jautājumos. Nozīmīgs ir Baloža darbs „Nākotnes valsts”, kurā attēlots labklājības valsts modelis. Baloža piedāvātās reformas vienmēr virzītas uz sociālās labklājības nodrošināšanu, valsts sektora izveidi.2
Secinājums:
Filozofus un ekonomistus vienmēr uztrauca jautājums cik lielā mērā valstij ir jāiejaucas ekonomikā. Tika izstrādātas dažādas teorijas kā stimulēt tautsaimniecības attīstību un paaugstināt cilvēka dzīves līmeni, kā arī vai tas jādara ar valsts vai bez valsts iejaukšanās ekonomikā. Prakse rāda, ka brīvais tirgus nespēj pats sevi regulēt un valstī var iestāties krīze, tāpēc, lai to nepieļautu valstij ir jāiejaucas tirgus procesos, bet līdz zināmai robežai.
1 Autoru kolektīvs. Tautas attīstība. Mācību līdzeklis. – JUMAVA. 2002. g. 61.lpp
2 Ganna Rešina. Latvijas Republikas budžets – vakar, šodien, rīt – Turība. 2003. g. 16.lpp
3. EKONOMISKĀS SISTĒMAS
Par ekonomiskajām sistēmām sauc sabiedrības saimnieciskās dzīves noteiktu organizāciju, kas aptver visas dzīves puses. Ekonomisko sistēmu raksturo četras pazīmes: informācijas iegūšanas un koordinēšanas mehānisms, īpašuma tiesības, lēmumu pieņemšanas līmeņi un organizācija (kādā veidā sabiedrība risina jautājumus: ko, kā, cik, kam ražot un sadala resursus starp nozarēm, apakšnozarēm un atsevišķiem uzņēmumiem atbilstoši viņu vajadzībām),ekonomikas mehānisms galamērķa sasniegšanai un cilvēku iesaistīšanai saimnieciskajā darbībā.
Tradicionāla ekonomiskā sistēma
Pastāvot tradicionālai ekonomikai, saimniekošana notiek saskaņā ar tradīcijām un pēc inerces. Šī ekonomiskā sistēma parasti ir sastopama pasaules tālākajos rajonos. Tā pārsvarā ir izolētās valstīs. Mūsdienās tradicionāla ekonomika ir mazāk sastopama nekā senatnē.
Parasti tradicionālajā sistēmā cilvēki dzīvo laukos un nodarbojas ar lauksaimniecību, zvejniecību vai medniecību. Saražotie produkti un pakalpojumi šādās sabiedrībās nemainās desmitiem un pat simtiem gadu. Cilvēki visu dara tā, kā to darīja daudzas viņu senču paaudzes. Parasti saražo maz, lielāka daļa cilvēku atrodas izdzīvošanas robežās. Neražas gados viņiem nepietiek pat pārtikas. Labas ražas gados pārtika var palikt pāri, tad pārpalikumu arī sadala tradicionālā veidā. Tādējādi saimniecība visu ražo pasu vajadzībām, pašu patēriņam un maiņa nenotiek.
Komandekonomika
Šī ekonomiskā sistēma pastāvēja bijušās PSRS, Albānijā, Ķīnā u.c. sociālisma valstīs. Komandekonomikā galvenie ražošanas līdzekļi ir valsts īpašums: resursi tiek sadalīti saskaņā ar plānu, ko nosaka valsts.
Lēmumus par to, kādas preces un pakalpojumus jāražo, pieņiem dažādas valdības iestādes. Plānotāji valsts politisko līderu valdībā, kas saņems saražotas preces un pakalpojumus, tiek noteikts arī darba algu līmenis, peļņas un rentes normas, procentu likmes.
Brīvā tirgus ekonomika
Tirgus ekonomiku veido sarežģīts sociāli ekonomisko attiecību kopums. To raksturo vairākas pazīmes:
• Valdoša īpašuma forma ir privātīpašums
• Ir brīva uzņēmējdarbība, saimniekotāji var brīvi izvēlēties, ko, cik, kā un kam ražot, kādā nozarē un cik plaši darboties
• Ir pilnīga konkurence
• Cenas tirgū veidojas pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņu ietekmē
• Privātuzņēmēji organizē ražošanu, lai gūtu peļņu
• Ekonomiskas darbības pamats ir peļņas motīvs
• Valsts loma ir minimāla vai ierobežota
Jauktā ekonomika
Mūsdienu pasaulē tīrā veidā brīva tirgus ekonomika nepastāv, tā nosaka lielāko daļu ekonomisko lēmumu, tomēr liela loma pieder arī valstij.
Jauktajā ekonomikā līdzas privātīpašumam ir arī valsts, pašvaldību un jauktais īpašums.
Mūsdienu gandrīz visās zemēs valsts īpašumā atrodas:
• Komunikācijas un sabiedrisko pakalpojumu nozares
• Daudzas rūpnieciskas nozares, kuras arī apkalpo visas pārējās tautsaimniecības nozares.
• Militāra rakstura objekti
• Valsts zemes fonds, tās dzīļu bagātības, meži, nacionāli parki, lielākas upes, ūdenskrātuves
• Centrāla emisijas banka un dažas citas bankas
• Vadošie zinātniskie centri 1
Izanalizējot katru ekonomisko sistēmu īsumā, var spriest par tām atšķirībām. Tradicionāla ekonomiskā sistēma, nepastāvēja ne brīva tirgus attiecības, ne valsts lomas, viss tika ražots savām vajadzībām, komandekonomikā visa galvenā loma piederēja valstij, valsts pieņēma visus gan ar ekonomiku, gan ar visu pārējo saistītus lēmumus, brīvā tirgus ekonomikā, tirgus mehānisms darbojas pats pa sevī un valsts sektoram nav ne kādas lomas ekonomikā, un jauktajā ekonomikas sistēmā darbojas gan tirgus mehānisms, gan valdības sektors, regulējot tirgus ekonomiku.
1 Georgs Lībermanis. Makroekonomika. – KAMENE 2007. g. 14.lpp
4. TIRGUS MAHĀNISMS UN TĀ NEPILNĪBAS
Tirgus mehānisms ir darbība, kas nosaka ražošanas apjomus un cenas, pētot pieprasījumu un piedāvājumu. Tirgū satiekas pircēji un pārdevēji, starp kuriem notiek apmaiņas process.
Laika gaitā rodas daudz atziņu par valsts iejaukšanos tirgus ekonomikā. Pastāv divas galvenās teorijas: piedāvājuma un pieprasījuma teorijas.1
Keinsisma teorija
Atzina, ka tirgus ekonomika pēc savas dabas ir nestabila. Pašregulēšana, pašadaptācija mainīgiem apstākļiem nespēj nodrošināt patstāvīgu makroekonomisko līdzsvaru starp kopējo pieprasījumu un kopējo piedāvājumu. Šī iemesla dēļ nepieciešami aktīvi valsts pasākumi, lai stimulētu kopējo pieprasījumu. Vienlaikus valstij jāīsteno anticikliskā politika, nepieļaujot ne ekonomisko pārkarsēšanos, ne lejupslīdi, ne depresīvo stāvokli. Šie valsts pasākumi ir galvenokārt īslaicīga rakstura un orientēti uz kopējo pieprasījumu. Līdzsvars ar kopējo piedāvājumu tiek nodrošināts ar motivācijas mehānismu, balstoties uz atgriezenisko saiti.
Keinisma teorijas klasiskā pamatformula saistās ar iekšzemes kopprodukta izlietošanu. Valsts stratēģijas tiešais uzdevums ir sekmēt IKP pieaugumu. Tas panākams, sekmējot privāto patēriņu, valsts patēriņu, investīcijas, tīra eksporta pieaugumu.
Monetārisma teorija
Atzina, ka privāta tirgus saimniecība ir stabila, pateicoties tirgus „neredzamai rokai”, nodrošina makroekonomisko līdzsvaru starp kopējo pieprasījumu un kopējo piedāvājumu. Uzskata, ka valstij jādarbojas tikai kā „nakts sargam”, tas ir ja kaut kas notiks tad iejaukties.
Atbalsta uzskatu, ka jāstimulē kopējo piedāvājumu, nevis pieprasījumu.
Balstās uz naudas apgrozības formulu, jo uzskata, ka naudas masa, tas ir naudas piedāvājums, rosina kopējo piedāvājumu ražojumu un pakalpojumu jomā.2
Tirgus sistēma spēj nodrošināt efektīvu ražošanu, efektīvu resursu izmantošanu, tā nodrošina daudzus stimulus cilvēka ekonomiskai rīcībai, tomēr, arī tirgus sistēmai ir nepilnības, piemēram, tirgus sistēma nodrošina privāto preču ražošanu, bet nenodrošina sabiedrisko preču ražošanu, tirgus sistēma nespēj novērst negatīvas ārējās ietekmes, tā nenodrošina pilnīgu informāciju, nenodrošina pilnīgu konkurenci, nevienmērīgi sadala ienākumus, kā arī nespēj nodrošināt visiem darbu. Šīs tirgus nepilnības spēj labot un novērst tikai valsts.
1 Uģis Gods. Mikroekonomika. – Turība. 1998. g. 4.lpp
2 Georgs Lībermanis. Makroekonomika. – KAMENE 2007. g. 257. lpp
5. VALSTS SEKTORA LOMA EKONOMISKO MĒRĶU SASNIEGŠANĀ
Latvijas pārējās periodā no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, pārdzīvoja lielo ekonomisko krīzi, un vēl joprojām, viss nav izlabots. Mūsdienās liela problēma valstī ir inflācija, kuras līmenis pagājušā gadā jau bija pārsniedzis Eiropas Savienības psiholoģisko robežu 10 % un Latvijā tas jau bija 10, 2 %, un vēl joprojām gaidāms ir inflācijas līmeņa palielinājums. Inflācijas procesā visvairāk cieš iedzīvotāji, ar fiksētiem ienākumiem, bet tādu Latvijas valstī ir daudz, tāpēc inflācija ir radītājs, kurš pasliktina dzīves līmeni valstī.
Pie mūsdienu lielajām problēmām pieder arī bezdarba līmenis valstī. Latvijā 2007. gada beigās bija 5,4 %.
Katra valsts tiecas šīs problēmas novērst, paaugstināt savu dzīves līmeni un palielināt ekonomisko izaugsmi, tāpēc, ka jau bija minēts, katra valsts izstrādā konkrētus mērķus, un veido plānus, mērķu sasniegšanai.
Autore izanalizēs kā valsts sektors ar savām politikām, var sasniegt konkrētus mērķus, ko valsts sektors dara jau šobrīd un kādi šobrīd ir radītāji, salīdzinot ar pārējiem gadiem. Autors apskata svarīgākus uz šobrīdi mērķus, tādus ka ekonomiskā izaugsme, pilnīga nodarbinātība, ekonomiska aktivitāte un stabils cenu līmenis, jo šo mērķu sasniegšana šobrīd būtiski ietekmē valsts ekonomisko stāvokli. Ka arī tirdzniecības bilancei ir ļoti liela nozīme.
5.1. Ekonomiskā sistēma Latvijā
Latvijas valsts ekonomikā:
• Valdoša īpašuma forma ir privātīpašums
• Brīva uzņēmējdarbība, saimniekotāji var brīvi izvēlēties, ko, cik, kā un kam ražot, kādā nozarē un cik plaši darboties
• Ir pilnīga konkurence
• Cenas tirgū veidojas pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņu ietekmē
• Privātuzņēmēji organizē ražošanu, lai gūtu peļņu
• Ekonomiskas darbības pamats ir peļņas motīvs1
Iepriekš nosauktais dominē brīva tirgus ekonomiskā sistēmā, tomēr Latvijā darbojas arī valsts ar savām regulējošām svirām, lai regulētu un pārzinātu tirgus ekonomiku.
Ekonomiskās sviras – nav priekšraksti, ko un kā darīt,. Tās būtībā pašregulēšanās sviras, kas ir saistītas ar izdevīgumu vai neizdevīgumu konkurencē, peļņas gūšanā. Tās rosina cilvēkus, uzņēmējus, organizācijas uz noteiktu ekonomisku rīcību, pastāvot izvēlēs brīvībai.
Nodokļi, nodevas
Muitas tarifi
Paātrināta amortizācija
Valsts iekšējie aizņēmumi un to procentu likmes
Centrālas bankas kredīti un to procentu likmes
Peldošais valūtas kurs
Dotācijas, subsīdijas, kas atļauj iesaistīties cenu konkurencē
Patentēšana un patentu uzturēšana ar ikgadējo maksu
Kredīti studentiem
Valsts pasūtījumi, investīciju projekti valsts organizēto konkursu mazāksolīšanas kārtā, privatizācija ar vairāksolīšanas starpniecību.
Administratīvas sviras – Tas ir aizliegumi, saistoši rīkojumi, normatīvi, kas ierobežo rīcības brīvību, ignorējot izdevīgumu peļņas un konkurences jomā.
Aizliegumi noteiktu preču ražošanai (narkotikas, ieroči)
Licenču piešķiršana noteiktiem darbības veidiem ražošanā, tirdzniecībā, pakalpojumu sfērā, finanšu jomā
Minimālas darba algas līmenis
Bezdarbnieku pabalstu apmērs
Normatīvi, aizliegumi dabas aizsardzības jomā
Pensionāru vecuma, pensiju lieluma noteikšana
Monopolu darbības ierobežošana
Tarifi komunāliem pakalpojumiem
Kartīšu, talonu sistēma sadale
Pabalsti ģimenēm un bērniem
Nacionāla valūtas kursa piesaiste
Medikamentu cenu atlaides invalīdiem, dažādām slimnieku grupām2
Tātad, pēc visa iepriekš nosaukta, var teikt, ka valstī darbojas gan tirgus mehānisms, gan valsts sektors, no tā seko, ka valstī darbojas jautā ekonomiskā sistēma.
5.2. Makroekonomiskie mērķi
Valstis izstrādā savu ekonomisko politiku, lai atrisinātu pamatproblēmu: panāktu stabilu, līdzsvarotu ekonomikas attīstību un maksimāli racionāli izmantotu ierobežotos resursus. Lai to realizētu valsts sektors izvirza šādus mērķus:3
• Ekonomiskā izaugsme jeb attīstība – jo lielāku daudzumu labākas kvalitātēs preču un pakalpojumu sabiedrība spēj saražot, jo augstāks tās dzīves līmenis. Citiem vārdiem pateikt to var, jo lielāks IKP, jo labāks dzīves līmenis
• Pilnīga nodarbinātība – katram, kas spēj strādāt, jānodrošina darbs. Tas ir valdības uzdevums, novērst bezdarbu.
• Ekonomiskā efektivitāte – racionāla resursu izmantošana, jeb resursu izmantošana ar minimālām izmaksām.
• Stabils cenu līmenis, ko valsts sektors var panākt izmantojot savas politikas.
• Ekonomiskā brīvība – subjektiem jādot lielāka darbības brīvība. Taču tā nedrīkst būt absolūta un nekontrolējama, jo tas var novēst pie ekonomiskas izaugsmes bremzēšanas. To visu kontrolē valsts.
• Taisnīga ienākumu sadale – neviena iedzīvotāju grupa nedrīkst būt nabadzīga
• Ekonomiskā nodrošināšana – nepieciešamu apstākļu radīšana
• Tirdzniecības bilance – eksportam jābūt lielākam par importu4
1 Autoru kolektīvs. Biznesa ekonomiskie pamati. Mācību līdzeklis – Zvaigzne ABC 2002. g 20. lpp
2 G. Lībermanis. Makroekonomika. – Kamene 2007. g. – 265. lp
3 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis. – JUMAVA. 2002. g. 121. lpp
4 M. Šenfelde, V. Ņikitina, I. Laipiņa. Makroekonomika. Mācību līdzeklis. – KEMENE. 2002. g. 11. lpp
5.3. Ekonomiskā izaugsme jeb attīstība
Jo lielāku daudzumu labākas kvalitātes preču un pakalpojumu sabiedrība var saražot, jo augstāks tās dzīves līmenis. Citiem vārdiem pateikt to var, jo lielāks IKP, jo labāks dzīves līmenis
Iekšzemes kopprodukts ir gada laikā valsts teritorijā saražotie gala produkti un pakalpojumi neatkarīgi no ražotāju valstiskās piederības. Iekšzemes kopprodukta aprēķina pamatā ir ekonomisko plūsmu princips, tas ir naudas plūsmas starp svarīgākiem makroekonomikas sektoriem tādiem , ka mājsaimniecības, ražotāju sektors, finanšu sektors, pasaules saimniecības sektors un valdības sektors.
IKP sastāv no personiskā patēriņa, kopējām investīcijām, valdības izdevumiem un tīra eksporta.
Personiskais patēriņš veido lielāku Iekšzemes kopprodukta daļu. Tas ir preces un pakalpojumi, kurus pērk mājsaimniecības, lai apmierinātu savas vajadzības. Pie personiska patēriņa pieder gan ilglietošanas, gan kartēja patēriņa preces, ka arī iedzīvotāja nepieciešamas, medicīnas, juridiskos, izglītības pakalpojumus.
Kopējas investīcijas ir saražotu preču daļa, kuru uzņēmumi izlieto savām vajadzībām, lai uzņēmumi varētu funkcionēt tiem ir vajadzīgi, līdzekļu nolietota pamatkapitāla atjaunošana, kurus uzkrāj amortizācijas fondā; papildu līdzekļi vajadzīgi pamatkapitāla palielināšanai un tas ir tīras investīcijas. IKP ietilpst valsts iedzīvotāju kapitālieguldījumi un tas ir jāņem vērā. Lai atšķirtu tos no ārzemju investīcijām. Krājumi arī būtiski ietekmē investīcijas.
Valdības izdevumi ir nepieciešami valsts pārvaldes funkciju veikšanai, tie attiecas uz valsts uzņēmumu darbību iedzīvotāju veselības aprūpi, izglītību u.c. Taču šajā izdevumu grupā neieskaita transfertmaksājumus, pabalstus, pensijas, subsīdijas. Arī valdības izdevumiem ir ļoti liela nozīme IKP apjomā.
Tīrais eksports ir starpība starp eksportu un importu, un katra valsts tiecas, lai eksports pārsniegtu importu.
Nosaucot IKP apjomā ietilpstošus sektorus, var redzēt, ka valsts sektors arī spēlē lielu lomu Iekšzemes kopproduktā, ar saviem izdevumiem, jo lielāki ir valdības izdevumi, jo lielāks IKP un otrādi. Tomēr valsts sektors var ietekmēt ne tikai ar saviem izdevumiem, tas var ietekmēt IKP apjomu, ietekmējot atsevišķi gan personisku patēriņu, gan investīcijas.
Pirmkārt ar likumiem, ko nosaka valsts, otrkārt ar savām politikām, ar fiskālo un monetāro politiku.
Fiskālajā politikā valsts darbojas ar nodokļiem, nosakot to likmes valsts būtiski var ietekmēt, gan uzņēmumus, tas ir kopējas investīcijas, gan personisko patēriņu, ietekmējot, piemēram, iedzīvotājus ar iedzīvotāju ienākuma nodokļi. Palielinoties nodokļu likmēm izdevumi samazināsies un otrādi, samazinoties nodokļu likmēm izdevumi palielināsies.
Ar monetāro politiku, ir saistīta valsts centrāla banka, kura nosaka gan refinansēšanas likmi, tas ir kredītu procentu likmi, gan naudas daudzumu apgrozība. Valsts var būtiski ietekmēt šos paņēmienus, un līdz ar to arī ietekmēs, gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību, gan finansu sektora darbību, piemēram, nosakot lielu refinansēšanas likmi, komercbankas, sekojoši pacels kredītu procentu likmes, un cilvēki mazāk ņems kredītus, līdz ar to samazināsies gan kopējais pieprasījums, gan naudas apgrozība. No tā var rasties tādas sekas, ka inflācija, un IKP samazināšanās, ka arī var būt iespējams bezdarba līmeņa paaugstināšanas.
No iepriekšteikta var secināt, to, ka Valsts sektoram ir liela loma Iekšzemes kopproduktā, gan apjomā, gan ietekmējoša lomā. Var būt ja nepastāvētu valsts sektora lomas, tad IKP vispār netiktu ne aprēķināts, ne salīdzināts, jo uzņēmumi strādātu tikai savā labā, jo darbības motīvs ir peļņa.
IKP radītāji Latvijā, pēdējo gadu laikā pastāvot valsts sektora lomai ekonomikā
7.1. tabula 1
Iekšzemes kopprodukts
Pavisam, tūkst. latu
1.ceturksnis 2.ceturksnis 3.ceturksnis 4.ceturksnis
Faktiskajās cenās
2005 1868595 2197601 2368996 2623895
2006 2287617 2666106 2944913 3273057
2007 2877176 3359992 3720818 3999424
2000.g. salīdzināmajās cenās
2005 1638384 1766872 1795590 1840551
2006 1849273 1974352 2020114 2059180
2007 2058156 2192109 2240902 2226160
Faktiskajās cenās, tas nozīmē, ka ir aprēķināts nominālais IKP, kurš atspoguļo ražošanas apjomu pašreizējās cenās, Šis rādītājs nav īsti objektīvs, jo to nevar salīdzināt ar iepriekšējo gadu radītājiem sakarā ar cenu izmaiņām. Pastāvot augstai inflācijai valstī, ir iespējama situācija, nominālais IKP pieaug, bet ražošanas apjoms samazinās.
Tāpēc tiek aprēķināts reālais IKP, tas ir salīdzināmajās cenās. Tas atspoguļo reālo preču un pakalpojumu apjomu, ievērojot cenu izmaiņas.
Pēc tabulas datiem var redzēt, ka IKP apjoms katru ceturksni un līdz ar to arī katru gadu palielinās. Tas ir pozitīvs radītājs, jo, ka jau bija minēts , jo lielāks IKP, jo lielāka izaugsme. Ka arī vairāk iespēju ir samazināt bezdarbu un inflācijas līmeni.
1 http://www.csb.lv/csp/content/?cat=2146
5.4. Pilnīga nodarbinātība
Katram, kas spēj strādāt, jānodrošina darbs. Tas ir valdības uzdevums, novērst bezdarbu. Taču tas neizslēdz ekonomiski pamatota bezdarba pastāvēšanu jeb dabisko bezdarbu.
Nodarbinātība un bezdarbs ir cieši saistīti ar iedzīvotāju dzīves līmeni un reāla iekšzemes kopprodukta apjomu.
• Bezdarbs ir sociāli ekonomiska parādība, kura raksturojas ar to, ka ekonomiski aktīvā iedzīvotāju daļa netiek nodarbināta sabiedriskajā ražošanā (preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā).
• Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma, kas ir aktuāla jebkurā valstī. Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekonomiskās grūtības, personības degradācija u.c.
• Nelielā apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi u.t.t. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas un ir cilvēki, kas tās meklē un, kas arī necenšas atrast darbu.
Ko dara valdība lai samazinātu bezdarba līmeni?
Darba un darba aizsardzības, nodarbinātības un ar bezdarbu saistītās problēmas risina Labklājības ministrija. Valsts politiku bezdarba samazināšanai īsteno Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Nodarbinātības Valsts Aģentūra.
Saskaņā ar Ministru Kabineta 17.06.2003. noteikumiem Nr. 309 „Aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtība un aktīvo nodarbinātības pasākumu realizētāju izvēles principi” Latvijā tiek pastāvīgi attīstīta bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta sistēma, kuru regulē Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums. Jaunieši kā personas vecumā no 15 – 24 gadiem (ieskaitot) ir izdalītas kā viena no noteiktu personu grupām, kam paredz aktīvus nodarbinātības pasākumus, piemēram, jauniešiem ir domāti speciāli nodarbinātības pasākumi vasarā . Jaunieši kā viena no mērķgrupām ir nosaukta tādiem NVA rīkotiem pasākumiem kā pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai, darba prasmju apguve. NVA īsteno projektu „Pasākumi komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai”.
2003. gadā Briselē parakstīja Latvija un Eiropas Komisijas kopēja deklarāciju par Latvijas nodarbinātības politikas prioritātēm:
• Darbaspēka tirgus pētījuma veikšana, informācijas sistēmu pilnveidošana darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma jomā
• Izglītības, tālākizglītības un profesionālas apmācības kvalitātes u pieejamības uzlabošana saistībā ar skaidru mūžizglītības stratēģiju un atbilstošu likumdošanas bāze
• Nodarbinātībai „draudzīgās” darba samaksas struktūras veidošana
• Nodokļu sloga samazināšana
• Bezdarbnieku pabalstu struktūras pilnveidošana
• Aktīvas darba meklēšanas veicināšana, aktīvo darbaspēka tirgus programmu paplašināšana
• Dzimumu līdztiesības koncepcijas veicināšana
Pēc tabulas ( skat. 1. pielikumu)1 datiem var redzēt, ka bezdarbnieku skaits ir samēra liels, tomēr valsts sektors cenšas to nevērst, ar nodarbinātības politikas palīdzību, nosūtot bezdarbniekus uz apmācības kursiem, pārkvalifikāciju, uz pagaidu algotu darbu utt.
Bezdarba līmenis Latvijā ik gadu samazinās, un tas ir pozitīvs radītājs. 2006. gada beigās bezdarba līmenis Latvijā bija 6,2 % un 2007. gadā beigās 5,4 %. Tas nozīmē, ka valsts sektors ar savu palīdzību ik gadu pamazām novērš bezdarba līmeni, līdz ar to tuvojas sev izvirzītām mērķim panākt pilnīgu nodarbinātību.
1 http://www.nva.lv/index.php?cid=6&mid=202
5.5. Ekonomiskā efektivitāte
Racionāla resursu izmantošana, jeb resursu izmantošana ar minimālām izmaksām.
Tas mērķis ir attiecināms arī uz Iekšzemes kopproduktu, valsts sektors sekmējot IKP sekmē arī racionālu resursu izmantošanu. Jo izmantojot valsts resursus ar minimālām izmaksām, palielinās IKP, jo tiek vairāk saražots, par zemākām cenām, bet pārdots par lielākām cenām. Līdz ar to rodas peļņa, palielinās gan personiskais patēriņš, gan kopējas investīcijas, gan valdības izdevumi, gan eksports, jo valsts tad vairāk spēs savas preces eksportēt uz citām valstīm. Bet ka jau bija minēts palielinoties IKP palielinās dzīves līmenis, līdz ar to samazinās inflācijas līmenis, bezdarba līmenis.
Racionāla resursu izmantošana, ir visas ekonomikas pamatproblēma, katra valsts cenšas izmantot savus resursus ar minimālām izmaksām, jo tas viss kopumā sekmēs ekonomiku.
5.6. Stabils cenu līmenis
Latvijas valstī ir vērojams augsts inflācijas līmenis 2007. gada beigās tas bija 10,2 %, tas ir straujš cenu kāpums. Inflācija pasliktina dzīves līmeni un var samazināt IKP apjomu, jo iedzīvotāji ir spiesti mazāk patērēt, jo nepietiek naudas līdzekļu.
Tāpēc katra valsts tiecas pēc stabila cenu līmeņa, tas ir novērst inflāciju.
Valsts sektors izstrādā pretinflācijas pasākumus, lai novērstu inflāciju, un paaugstinātu dzīves līmeni valstī.
Pretinflācijas plāns
Latvijas tautsaimniecība šā gada pirmajos mēnešos turpinājusi strauji attīstīties, taču vienlaikus ir saglabājusies arī nesabalansētība. Par to liecina augstā un kāpjošā inflācija, lielais importa pārsvars pār eksportu, kā arī straujais ārējā parāda pieaugums. Iedzīvotāji šobrīd tērē kā nekad agrāk – pērk īpašumus un ceļo, automobiļu tirdzniecība ir rekordaugsta, jaunas mājas aug kā sēnes. Ekonomikas trakajam skrējienam “degvielas” netrūkst: cilvēki “uz rokas” saņem uz pusi vairāk naudas nekā pirms diviem gadiem, aug nodarbinātība, ekonomikā ieplūst Eiropas Savienības finanšu līdzekļi un ārvalstīs strādājošo tautiešu nopelnītā alga; turpina augt banku izsniegto kredītu apjoms.
Tāpēc kā labs pirmais solis ir vērtējams Latvijas valdības marta sākumā apstiprinātais pasākumu plāns valsts makroekonomiskās situācijas stabilizēšanai, kurā ir iezīmētas pamatlietas– mazināt kreditēšanas pieauguma tempu, noslēgt 2008. gadu bez budžeta deficīta, bet 2009. gadā budžetu veidot ar pārpalikumu.
Kā liecina analīze, augstā inflācija lielā mērā atspoguļo pieaugošo iekšzemes pieprasījumu, tāpēc tuvākajā laikā nozīmīgs samazinājums diemžēl nav gaidāms. Lai cenu kāpums neturpinātu mazināt Latvijas eksporta konkurētspēju un tautsaimniecības ilgtspējīgas izaugsmes izredzes, ir ļoti svarīgi, lai valdības iecerētie pretinflācijas pasākumi, kam vajadzētu stāties spēkā jau vasaras sākumā, tiek īstenoti konsekventi un pilnā apjomā un lai iespējami drīz tiktu apstiprināti Latvijas Republikas Saeimā iesniegtie likumdošanas grozījumi. Bet arī tādā gadījumā pirmie plāna īstenošanas augļi varētu būt redzami, ātrākais, gada beigās.
Taču situācijā ar tik augstu inflāciju šo plānu nevajadzētu uzskatīt par pabeigtu dokumentu, jo ir jāpatur iespēja to papildināt, ņemot vērā izmaiņas tautsaimniecībā. Piemēram, paredzot budžeta pārpalikuma sasniegšanu jau šogad, neatliekot to uz 2009. un 2010. gadu, kā paredzēts pašlaik. Tāpēc ļoti atzinīgi vērtējama Latvijas Republikas finanšu ministra Oskara Spurdziņa izteiktā gatavība nepieciešamības gadījumā attīstīt tālāk šo plānu – pretinflācijas plāna darba grupa Finanšu ministrijas paspārnē turpina strādāt. Konsekventi īstenots, plāns var būt pietiekami iedarbīgs un tuvāko gadu laikā mazināt valsts makroekonomiskās attīstības riskus.1
1 http://www.bank.lv/lat/main/press/pubrun/avrev/avrev_07/2_07/pretinflacija/
5.7. Tirdzniecības bilance
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas raksturo ekonomiskās izaugsmes attīstību valstī, ir tās ārējā tirdzniecība. Preču ražošanas apjomu un kvalitāti, to spēju konkurēt starptautiskajā tirgū parāda jebkuras valsts ārējās tirdzniecības bilance, kurai ir liela loma visas maksājumu bilances analīzē kopumā.
Pārejot uz jaunu saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā politikā dominēja vairāki īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā bija cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas nacionālās valūtas izveidošana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju izveidošana u.c. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un sasniegta salīdzinoši laba makroekonomiskā stabilitāte, arvien aktuālāki kļūst ekonomiskās izaugsmes jautājumi.
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas raksturo ekonomiskās izaugsmes attīstību valstī, ir ārējā tirdzniecība. Jau vairākus gadu tūkstošus pasaulē aktīvi attīstās ārējā tirdzniecība. Tirdzniecība radās jau pirmatnējās kopienas sairšanas periodā sakarā ar starptautiskā darba dalīšanas un preču – naudas attiecību rašanos. Uzņēmumi vienās valstīs ražoja gala produkciju, bet komplektējošās detaļas, materiālus, palīgmateriālus, pusfabrikātus piegādāja citu valstu specializēti uzņēmumi. Tā veidojās stabilas starptautiskās kooperācijas saites un starptautiskā tirdzniecība. Tātad ārējā tirdzniecība ir tirdzniecība, kas pārsniedz vienas valsts robežas un ir galvenā ārējo ekonomisko sakaru forma.
Starptautiskās tirdzniecības tradicionāla forma ir preču tirdzniecība. Preču starptautiskās tirdzniecības attīstību ietekmē valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, derīgo izrakteņu krājumi un izvietojums, transporta tīkli, bet izšķiroša nozīme ir ekonomiskajai situācijai valstī.
Preču ražošanas apjomu un kvalitāti, to spēju konkurēt starptautiskajā tirgū parāda jebkuras valsts ārējās tirdzniecības bilance, kuras apgrozījumu veido preču izvedums jeb eksports un preču ievedums jeb imports. Tirdzniecības bilancei ir liela loma visas maksājumu bilances analīzē, kā arī valsts ekonomikas attīstības analīzē kopumā. Latvijā pēdējā laikā daudz tiek runāts par ārējās tirdzniecības bilances stāvokli, jo tieši šī maksājumu bilances sastāvdaļa izraisa pārdomas par Latvijas ārējo ekonomisko politiku.
Jau ilgāku laiku Latvijas ārējās tirdzniecības bilance ir ar negatīvu saldo jeb deficītu – Latvija iepērk ārzemēs vairāk preču nekā pārdod pati uz ārzemēm. Tieši pieaugošais ārējās tirdzniecības bilances deficīts ir viens no būtiskākajiem Latvijas ekonomikas riska aspektiem.
Valsts sektors cenšas īstenot savu mērķi un panākt, lai eksports pārsniegtu importu, to var panākt palielinot IKP, ar jau iepriekšminētām metodēm, palielināt investīcijas, panākot ekonomisko efektivitāti utt.
SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Secinājumi
1.Valsts ir sabiedrības teritoriāli pilsonisku kopību, kas ar publiskās varas mehānismu un speciālu piespiešanas aparātu nodrošina pastāvošo valsts un sabiedrisko iekārtu, indivīdu un sabiedrības eksistenci un tautas suverenitāti.
Katrai valstij ir savi konkrēti uzdevumi un funkcijas, kurus valdībai ir nepieciešams pildīt.
2. Filozofus un ekonomistus vienmēr uztrauca jautājums cik lielā mērā valstij ir jāiejaucas ekonomikā. Tika izstrādātas dažādas teorijas kā stimulēt tautsaimniecības attīstību un paaugstināt cilvēka dzīves līmeni, kā arī vai tas jādara ar valsts vai bez valsts iejaukšanās ekonomikā. Prakse rāda, ka brīvais tirgus nespēj pats sevi regulēt un valstī var iestāties krīze, tāpēc, lai to nepieļautu valstij ir jāiejaucas tirgus procesos, bet līdz zināmai robežai.
3. Izanalizējot katru ekonomisko sistēmu īsumā, var spriest par tām atšķirībām. Tradicionāla ekonomiskā sistēma, nepastāvēja ne brīva tirgus attiecības, ne valsts lomas, viss tika ražots savām vajadzībām, komandekonomikā visa galvenā loma piederēja valstij, valsts pieņēma visus gan ar ekonomiku, gan ar visu pārējo saistītus lēmumus, brīvā tirgus ekonomikā, tirgus mehānisms darbojas pats pa sevī un valsts sektoram nav ne kādas lomas ekonomikā, un jauktajā ekonomikas sistēmā darbojas gan tirgus mehānisms, gan valdības sektors, regulējot tirgus ekonomiku.
4.Tirgus sistēma spēj nodrošināt efektīvu ražošanu, efektīvu resursu izmantošanu, tā nodrošina daudzus stimulus cilvēka ekonomiskai rīcībai, tomēr, arī tirgus sistēmai ir nepilnības, piemēram, tirgus sistēma nodrošina privāto preču ražošanu, bet nenodrošina sabiedrisko preču ražošanu, tirgus sistēma nespēj novērst negatīvas ārējās ietekmes, tā nenodrošina pilnīgu informāciju, nenodrošina pilnīgu konkurenci, nevienmērīgi sadala ienākumus, kā arī nespēj nodrošināt visiem darbu. Šīs tirgus nepilnības spēj labot un novērst tikai valsts.
5. Latvijā darbojas jauktā ekonomiskā sistēma, kur piedalās gan tirgus mehānisms, gan valsts sektora regulējoša loma.
6. Valstis izstrādā savu ekonomisko politiku, lai atrisinātu pamatproblēmu: panāktu stabilu, līdzsvarotu ekonomikas attīstību un maksimāli racionāli izmantotu ierobežotos resursus. Lai to realizētu valsts sektors izvirza sev makroekonomiskos mērķus.
7.Valsts sektors spēlē lielu lomu Iekšzemes kopproduktā, ar saviem izdevumiem, jo lielāki ir valdības izdevumi, jo lielāks IKP un otrādi. Tomēr valsts sektors var ietekmēt ne tikai ar saviem izdevumiem, tā var ietekmēt IKP apjomu, ietekmējot atsevišķi gan personisku patēriņu, gan investīcijas.
Pirmkārt ar likumiem, ko nosaka valsts, otrkārt ar savām politikām, ar fiskālo un monetāro politiku.
8. IKP apjoms Latvijā katru ceturksni un līdz ar to arī katru gadu palielinās. Tas ir pozitīvs radītājs, jo, ka jau bija minēts , jo lielāks IKP, jo lielāka izaugsme. Ka arī vairāk iespēju ir samazināt bezdarbu un inflācijas līmeni.
9. Bezdarbnieku skaits Latvijā ir samēra liels, tomēr valsts sektors cenšas to nevērst, ar nodarbinātības politikas palīdzību, nosūtot bezdarbniekus uz apmācības kursiem, pārkvalifikāciju, uz pagaidu algotu darbu utt.
Bezdarba līmenis Latvijā ik gadu samazinās, un tas ir pozitīvs radītājs. 2006. gada beigās bezdarba līmenis Latvijā bija 6,2 % un 2007. gadā beigās 5,4 %. Tas nozīmē, ka valsts sektors ar savu palīdzību ik gadu pamazām novērš bezdarba līmeni, līdz ar to tuvojas sev izvirzītām mērķim panākt pilnīgu nodarbinātību.
10. Racionāla resursu izmantošana, ir visas ekonomikas pamatproblēma, katra valsts cenšas izmantot savus resursus ar minimālām izmaksām, jo tas viss kopumā sekmēs ekonomiku.
11. Latvijas valstī ir vērojams augsts inflācijas līmenis 2007. gada beigās tas bija 10,2 %, tas ir straujš cenu kāpums. Inflācija pasliktina dzīves līmeni un var samazināt IKP apjomu, jo iedzīvotāji ir spiesti mazāk patērēt, jo nepietiek naudas līdzekļu.
Tāpēc katra valsts tiecas pēc stabila cenu līmeņa, tas ir novērst inflāciju.
Valsts sektors izstrādā pretinflācijas pasākumus, lai novērstu inflāciju, un paaugstinātu dzīves līmeni valstī.
12. Jau ilgāku laiku Latvijas ārējās tirdzniecības bilance ir ar negatīvu saldo jeb deficītu – Latvija iepērk ārzemēs vairāk preču nekā pārdod pati uz ārzemēm. Tieši pieaugošais ārējās tirdzniecības bilances deficīts ir viens no būtiskākajiem Latvijas ekonomikas riska aspektiem.
13. Valsts sektors cenšas īstenot savu mērķi un panākt, lai eksports pārsniegtu importu, to var panākt palielinot IKP, ar jau iepriekšminētām metodēm, palielināt investīcijas, panākot ekonomisko efektivitāti utt.
14. Pēc visa paveikta, varu respektēt to, ka valstij ir loti liela loma tirgus ekonomika. Tirgus nevarētu pastāvēt bez valsts regulēšanas, ka ari valsts nevarētu bez tirgus mehānisma. Tirgus un valsts ir divas kopa saistītas lietas, kuras palīdz viena otrai izdzīvot un virzīties uz augšu.
Priekšlikumi:
1. Latvijas valstī nepieciešams pilnveidot valsts regulējošo mehānismu, jo tas vēl joprojām ir nepilnīgs, kaut arī darbojās pilnā mērā. Nepilnīgs ir tāpēc, ka vēl joprojām pastāv strīdi par valsts regulējošo lomu ekonomikā.
2. Latvijas valdībai ir pēc iespējas vairāk jāatbalsta jaunus uzņēmējus, piešķirot naudas līdzekļus, dot iespējas paņemt kredītus utt.
3. Uzņēmējdarbībai ir jāatbalsta valsts politikas, nedrīkst agresīvi un novājinoši reaģēt uz tām. Uzņēmējiem ir jāsaprot, tas, ka palīdzot valstij īstenot ekonomiskos mērķus, viņi palīdz arī sev, jo sadarbojoties var panākt labākus rezultātus, labākas iespējas ieziet starptautiskajā tirgū, palielināt eksportu, ka arī palielināt dzīves līmeni, attīstīt tautsaimniecību.
4. Valdībai ir jānodrošina vairāk budžeta vietu augstākas izglītības iestādes, jo jaunatne ir mūsu valsts nākotne.
IZMANTOTAS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS
1. Autoru kolektīvs. Biznesa ekonomiskie pamati. Mācību līdzeklis – Zvaigzne ABC. 2005.g.
2. Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību līdzeklis – JUMAVA. 2002.g
3. Autoru kolektīvs. Tautas attīstība. Mācību līdzeklis. – JUMAVA. 2002.g
4. Ganna Rešina. Latvijas Republikas Budžets: vakar, šodien, rīt. – Turība. 2003.g
5. G. Lībermanis. Makroekonomika. – KAMENE 2007
6. M. Šenfelde, V. Nikitina, I. Lapiņa. Makroekonomika. Mācību līdzeklis – RA
7. Uģis Gods. Mikroekonomika 2 – Turība. 1998. g.
8. Interneta resursi:
8.1. http://www.bank.lv/lat/main/press/pubrun/avrev/avrev_07/2_07/pretinflacija/
8.2. http://www.nva.lv/index.php?cid=6&mid=202
8.3. http://www.csb.lv/csp/content/?cat=2146