Izmaksu klasifikācija un raksturojums.
Izmaksas – līdzekļu izlietojums, kas saistīts ar produkcijas ražošanu un veido produkcijas pašizmaksu vai tiek tieši norakstīts uz pārskata periodu.
Pasaulē tiek pielietotas daudzas izmaksu klasifikācijas metodes, šo metožu dažādību var izskaidrot ar faktu, ka vienam uzņēmumam var nederēt tā izmaksu uzskaites metode, kas der otram. Izmaksu uzskaite ir būtiska uzņēmumā bez tās nebūtu iespējams noteikt uzņēmumā ražotās produkcijas pašizmaksu..
Klasiskais izmaksu iedalījums, kas nāk no mikroekonomikas ir to iedalījums fiksētajās un mainīgajās izmaksās.
Fiksētās izmaksas – izmaksas, kas nemainās palielinoties ražošanas apjomam. Tās sevī varētu ietvert, telpu nomas un īres maksu, elektroenerģijas izmaksas utt.
Mainīgās izmaksas – izmaksas, kuru apjoms ir tieši atkarīgs no ražošanas apjoma. Tās sevī varētu ietvert, strādnieku algas, ražošanai nepieciešamās elektroenerģijas izmaksas, darbgaldu nolietojums, utt.
Reizēm šajā klasifikācijā izšķir vēl arī trešo izmaksu veidu, Kvazifiksētās izmaksas, kas ir fiksētās izmaksas, kuras lēcienveidīgi palielinās pie noteikta produkcijas apjoma.
Izmaksas var iedalīt pēc to tiešuma attiecībā uz produktu, tas ir tiešajās un netiešajās izmaksas.
Tiešās izmaksas – izmaksas, kuras var tieši attiecināt uz produktu, piemēram, tā darbinieka alga, kas izgatavo produktu, produktā ieguldīto materiālu izmaksas utt.
Netiešās izmaksas – izmaksas, kuras nevar tieši attiecināt uz konkrētu produktu, tādas kā administrācijas izmaksas.
Izmaksas var klasificēt arī vadoties no izmaksu elementiem, lielākoties literatūrā izšķir trīs galvenās izmaksu elementu grupas:
Materiālu izmaksas – tajās skaita to materiālu izmaksas, kuri ir izlietoti produkta izgatavošanai. Piemēram koks, kas izlietots galda izgatavošanai, ir uzskatāms par produkta daļu, jo tas tajā ir galvenā sastāvdaļa. Galveno produkta sastāvdaļu reizēm klasificē kā pamat materiāli, savukārt materiālus, kas izlietoti lai salabotu iekārtu ar kuru izgatavo galdus sauc par palīgmateriāliem. Palīgmateriālus nevar attiecināt uz vienu konkrētu produktu, jo ar darba galda palīdzību var izgatavot arī cita veida preces. Taču nevisi materiāli, kas tiek iekļauti tieši produktā ir uzskatāmi par pamatmateriāliem, piemēram naglas ar ko galds sastiprināts, diezin vai ir vērts iekļaut produkta pašizmaksā, jo to vērtība ir niecīga un aprēķinu izdarīšana izmaksās vairāk nekā iegūtā rezultāta lietderība.
Darba izmaksas – tās izmaksas, kas rodas maksājot par darbu, kura rezultāts tiek pārnests uz noteiktu produktu. Vistiešākais piemērs ir ceha strādnieka alga, taču pašizmaksā neiekļauj neražojošā darbaspēka izmaksas.
Citas izmaksas – tādas kā saņemtie pakalpojumi no ārienes.
Izmaksas var iedalīt novēršamās un nenovēršamās. Šī izmaksu klasifikācija tiek pielietota lēmumu pieņemšanā.
Novēršamās izmaksas – izmaksas, no kurām var izvairīties, pieņemot alternatīvu lēmumu.
Nenovēršamās izmaksas – izmaksas, kuru lielums ir neatkarīgs no tā kāds lēmums tiek pieņemts.
Piemēram: ja produktam nepieciešamo izejvielu izmaksas ir 100 Ls, tad tās ir nenovēršamās, taču izmaksas, kas rodas pārstrādājot izejvielas produktā 200 Ls ir novēršamās izmaksas un ir ņemamas vērā pieņemot lēmumus.
Inkrementālas un marginālas izmaksas.
Inkrementālas izmaksas – izmaksas, kas rodas izgatavojot papildus produkcijas partiju vai vienības.
Marginālas izmaksas – izmaksas, kas rodas izgatavojot papildus vienu vienību produkta.
Galvenā atšķirība starp šīm izmaksu grupām ir tā, ka marginālajās izmaksās vērā ņem tikai vienu produktā vienību nevis partiju.
Regulējamās un neregulējamās izmaksas.
Regulējamās izmaksas – izmaksas, kuras uzņēmuma vadītājs var zināmā mērā ietekmēt.
Neregulējamās izmaksas – izmaksas, kuras uzņēmuma vadītājs nespēj ietekmēt.
Uzņēmuma augstākais vadības līmenis spēj ietekmēt gandrīz visas uzņēmuma izmaksas, taču uzņēmuma zemākajā vadības līmenī, vadītājs spēj ietekmēt tikai tās izmaksas, kas atrodas viņam pakļautajā vadības centrā un kuras viņš ar saviem lēmumiem spēj ietekmēt. Izmaksas, kas atrodas ārpus
vadītāja atbildības centra ir no vadītāja viedokļa klasificējamas kā neregulējamās izmaksas, jo viņa lēmumi nespēj šīs izmaksas ietekmēt.
Vērā ņemamās un vērā neņemamās izmaksas.
Vērā ņemamās izmaksas – tās nākotnes izmaksas, kuras ietekmē pieņemtais lēmums.
Vērā neņemamās izmaksas – tās nākotnes izmaksas, kuras neietekmē pieņemtais lēmums.
Piemēram, ja kāds atrodas izvēles priekšā vai doties ceļojumā ar personīgo transportu, vai ar sabiedrisko transportu, tad automašīnas ceļa nodoklis un apdrošināšana pieder pie vērā neņemamām izmaksām, jo tās nav atkarīgas no lēmuma. Bet benzīna izdevumi ir jāņem vērā izvērtējot lēmumu alternatīvas, jo tās šajā gadījumā attiecas uz vērā ņemamām izmaksām un ir atkarīgas no pieņemtā lēmuma.
Pēc izmaksu funkcijām.
Ražošanas izmaksas – izmaksas, kas tiek iekļautas produkcijas pašizmaksā. Tajās iekļauj tās izmaksas, kas attiecas uz precēm, kas nopirktas lai ražotu vai pārdotu tālāk. Rūpniecības uzņēmumā ar to saprot vienas vienības produkta pašizmaksa, kas tiek ņemta vērā gatavās produkcijas pašizmaksā vai nepabeigtajā ražošanā līdz produkcijas pārdošanas posmam.
Perioda izmaksas – izmaksas, kuras nevar attiecināt uz konkrētu produktu un neietver pašizmaksā.
SECINĀJUMI
No iepriekš teiktā var secināt, ka izmaksas jākvalificē atkarīgi no tā kādam mērķim šī klasifikācija būs vislabākā. Šīs mērķu grupas var būt izmaksu klasifikācija lēmumu pieņemšanai, plānošanai, kontrolei un regulēšanai, pašizmaksas kalkulācijai.