Dzezupe Verdi

Ģeniālais itāliešu operu komponists Džuzepe Verdi ir pēdējais lielais klasiķis itāliešu mākslas triju gadsimtu laikā. Nav pasaulē operas teātra, kurā neizrādītu Verdi operas. Visu mūsu zemes operteātru repertuārā ir Verdi operas. „Rigoleto”, „Traviata”, un „Aīda” pieder pie populārākajām operām un ir iemīļotas visplašākajās klausītāju masās. Daudzas Verdi operu melodijas ieguvušas pasaules slavu, bet komponista dzimtenē Itālijā tiek dziedātas kā tautas dziesmas.

Verdi daiļrades popularitāte izskaidrojama ar tās dziļo tautiskumu, organisko un nesaraujamo saikni ar savas zemes nacionālo demokrātisko kultūru, dzīves patiesīgumu un

n
n reālismu, augsto humānismu, neparasto melodisko bagātību. Verdi daiļrades popularitāte izskaidrojama arī ar to, ka tā atspoguļoja itāliešu tautas progresīvo sabiedrisko kustību.

Verdi nogājis lielu daiļrades ceļu. Divdesmit sešas operas viņš radījis gandrīz sešdesmit gadu laikā-no XIX gadsimta 30. līdz 90. gadiem. Taču tas bija ne tiklai liels daiļrades „stāžs”, tie bija arī nepārtraukti, arvien dziļākas muzikāli dramatiskas patiesības meklējumi, tā bija pastāvīga evolūcija, kur katrs ievērojams etaps bija itāliešu operas dramaturģijas liels sasniegums. Pirmo Verdi brieduma periodu vainago operas „Rigoleto”(1851) un „Traviata”(1853); ot
t
tro periodu- „Aīda”(1871); trešo periodu „Otello”(1887) un „Falstafs”(1893).

Itāliešu opera dažādos savas vēstures periodos vairākkārt bijusi idejiski mākslinieciskās krīzes stāvoklī. XIX gadsimta 30.-40. gados vairākas parādības itāliešu operas mākslā liecina par krīzi. Krīzes būtība izpaudās dziedātāju skaistās balss un vokālās virtuozitātes kultā un
n
n idejiskā satura un dramatiskās jēgas rēķina, orķestra nožēlojamā lomā; tik ignorēti darbojošos personu muzikālie raksturojumi un dramatiskās situācijas.

Verdi vēsturiskais nopelns ir tas , ka, balstoties uz itāliešu operas mākslas labākajām reālistiskajām tradīcijām, viņš izveda itāliešu operu no krīzes, reformēja to savās labākajās operās radīja nacionāli itālisku, ar dziļu dramatismu piesātinātu , psiholoģiski patiesīgu muzikāli teatrālu mākslu.

Verdi daiļrades progresīvo nozīmi vispirms progresīvajām sabiedriskajām kustībām, ar itāliešu tautas atbrīvošanās cīņu. Verdi daiļrades norisa vētrainos un sasprindzinātos Itālijas vēstures gados.

Dzīves un daiļrades ceļš

Komponista bērnība. Verdi dzimis 1813. gada 10.oktobrī mazā Ziemeļitālijas ciemā Le Ronkole netālu no Buseto pilsētas. Viņa tēvs bija krodzinieks, ciema kroga turētājs, nopelnīja ļoti maz un ar pūlēm uzturēja ģimeni.

Kvēlu mūzikas mīlu Verdi izjuta jau agrā bērnībā, klausoties ceļojošo muzikantu spēli un dz

z
ziedāšanu. Tādā veidā itāliešu tautas mūzika ienāca nākamā komponista dzīvē. Kad Verdi bija septiņus gadus vecs, viņš saskaņā ar vietējām paražām piedalījās ciema baznīcā mesā. Šeit viņš pirmo reizi dzirdēja ērģeles. Šā iespaida satraukts, Verdi lūdza vecākus mācīt viņam mūziku. Tēvs sagādāja vecu spinetu un par sava dēla skolotāju uzaicināja baznīcas ērģelnieku Baistroki.

Buseto. Trīs gadus Džuzepe mācījās pie Baistroki un apguva spineta spēli tik labi, ka viņa skolotājs vairāk nekā nespēja viņam dot. Kad zēnam palika divpadsmit gadu, tēvs nosūtīja uz Bu
u
useto pilsētu( netālu no Milānas) mācīties pilsētas skolā. Mācoties skolā, Verdi vienlaicīgi turpināja nodarbības mūzikā. Svētdienās un svētku dienās viņš devās uz savu sādžu, kur darbojās kā baznīcas ērģelnieks mirušā Baistroki vietā. Tā bija sūra bērnība: niecīgā peļņa, kas tikko deva iespēju eksistēt; grūtie un bīstamie nakts pārgājieni no Buseto līdz Le Ronkole.

Pirmie skaņdarbi. Verdi pirmie skaņdarbi radušies 20.gadu beigās: uvertīra, marši pūtēju orķestrim, skaņdarbi korim un dažas klavieru miniatūras. Kaut gan Buseto iedzīvotāji pazina un cienīja Verdi, viņu pašu neapmierināja mazās pilsētiņas Ziemeļitālijas pilsēta, kur mūzikas dzīve kūsāt kūsāja, kur bija ievērojamais ”La Scala” operas teātris, kur varēja, mācoties konservatorijā, sasniegt mākslā pilnību.

Verdi sapnis nokļūt Milānā piepildījās. Te viņam palīdzēja Bareci un Provezi, kas no kādas labdarības iestādes izgādāja viņam stipendiju uz diviem gadiem.

Mēģinājums iestāties Milānas konservatorijā. 1831.gadā astoņpadsmit gadus vecais Verdi ieradās Milānā, lai kārtotu pārbaudījumus konservatorijā. Milānas konservatorija direktors Frančesko Bazili- sauss pedants un rutīnas cilvēks atteicās uzņemt Verdi, aizbildinoties ar to, ka viņš esot.profesionāli nepiemērots. Izcilo mūziķi, kas padarījis slavenu itāliešu mūziku visā pasaulē, neuzņēma konservatorijā, kaut gan tajā mācījās un to beidza daudzi viduvēji apdāvināti mākslinieki, kuru vārdi nemaz nav saglabājušies nākamajās paaudzēs. Tādas ir kroplīgās dzīves grimases sabiedrībā, kas dibināta uz ekspluatāciju. Kā apgalvo daži biogrāfi, tiem, no kā bija atkarīga Verdi uzņemšana konservatorijā un, starp citu, tās direktoram nepatika viņa āriene-vienkārša Lombardijas zemnieka izskats, kas nelīdzinājās tiem smalkajiem aristokrātiskajiem jaunekļiem, kas ar mūziku nodarbojās vienīgi tādēļ, ka viņu vecākiem bija daudz naudas.

Neiekļuvis konservatorijā, Verdi Milānā privāti mācījās pie redzama un autoritatīva mūzikas darbinieka Vinčenco Laviņja, kas prata novērtē Verdi talantu un norādīt viņam vajadzīgo virzienu. Laviņja bija operu komponists, Milānas operas teātra „La Scala” diriģents un lielisks pedagogs. Viņa vadībā Verdi īsā laikā apguva kompozīcijas meistarības pamatus un izstudēja itāliešu un aizrobežu klasikas izcilākos skaņdarbus. Gadu pēc mācību sākuma Laviņja rakstīja Bareci: „Jūsu stipendiāts drīz būs savas tēvzemes lepnums.”

Lielā nozīme tālākajā Verdi liktenī bija negaidītai diriģenta debijai: Haidna „Pasaules radīšanas” mēģinājuma laikā filodramatiskā teātra zālē viņam bija jāstājas iztrūkstošā mēģinājuma vadītāja vietā; Verdi tik sekmīgi veica savu uzdevumu, ka viņam uzdeva nodiriģēt koncertu. Verdi debijai bija tik spoži panākumi, ka viņam tūliņ pasūtīja kantātes un operu ar nosaukumu „Oberto grāfs Bonifačo”.

Verdi-filharmonijas biedrības direktors. Ārējie apstākļi aizkavēja Verdi tūliņ sākt komponēt operu: viņam vajadzēja atgriezties Buseto, lai ieņemtu mirušā Provezi vietu, un tādā veidā atstrādāt viņam piešķirto stipendiju. Verdi iecēla par Buseto filharmonijas biedrības direktoru. Pēc vietējām paražām filharmonijas direktors bija arī baznīcas ērģelnieks. Divus pienākumus arī apvienoja Provezi. Bet Verdi iecelšana par katedrāles ērģelnieku atdūrās uz spēcīgu baznīcas aprindu pretestību, kurus neapmierināja Verdi garīgo skaņdarbu pārāk laicīgais raksturs. Tas bija nežēlīgas reakcijas laiks, kad visi Itālijas ziemeļi atradās Meterniha Austrijas varā, kad Romas pāvestam bija ne tikai garīgā, bet arī laicīgā vara. Baznīcas katoliskās ideoloģijas rosība un aktivizācija izraisīja progresīvajā inteliģencē opozīciju, kurai pievienojās arī Verdi. Sakarā ar to baznīcas vadība noraidīja Verdi kandidatūru.

„Oberto grāfs Bonifačo”. Milānā Verdi sāka interesēties par savas operas uzvešanu, kaut gan tas nebija tik viegli. Laviņja, kurš varētu viņam palīdzēt, bija miris, sakari ar Milānas muzikālo un teātra pasauli bija gandrīz pilnīgi pārtrūkuši pa to laiku, kamēr Verdi dzīvoja Milānā.

Tikai 1839.gada novembrī „La Scala” teātrī nedaudz pārstrādātā veidā notika ilgi gaidītās operas „Oberto” premjera. Tekstu operas jaunajai redakcijai uzrakstīja jaunais dzejnieks un mūziķis Solera, kurš ar Verdi radoši sadarbojās arī vēlākajos gados.

Operai „Oberto” bija ievērojami panākumi, un tā tika daudzreiz izrādīta, kaut gan jaunā komponista pirmā opera bija vēl maz patstāvīga. „Oberto” panākumi ierosināja teātra antreprenieri Marelli pasūtīt Verdi jaunu operu. 1840.gada sākumā Verdi sāka komponēt komisku operu „Šķietamais Staņislavs jeb Valdīšanas diena”.

„Šķietamais Staņislavs”. Operai, kas tika uzvesta 1840.gadā, nebija panākumu. Verdi neveiksmi zināmā mērā izskaidro apstākļi, kādos viņam bija opera jāraksta. Verdi dvēseles stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka varēs komponēt operu ar viņam ieteikto Soleras libretu „Nebukadnecars”.

„Ernani”. No 40.gadu Verdi operām jāizceļ kā vislabākās un sevišķi svarīgās komponista idejiskās ieceres un daiļrades evolūcijas ziņā „Ernani”,”Makbets”, „Kauja pie Leņjano” un „Luize Millere”.

„Makbets”. Lielu principiālu interesi izraisa Verdi opera „Makbets”. Ģeniālā Šekspīra traģēdija ar tās satraucošo dramatismu un titāniskajām kaislībām modināja Verdi muzikālo fantāziju.

„Makbeta” muzikāli dramatiskais stils daudzējādā ziņā sasaucās ar vēlākajām Verdi operām. Aktivizējās orķestra loma un sevišķi Makbetes somnambulisma ainā galvenais muzikālais raksturs uzticēts orķestra partijai, bet vokālā partija lielā mērā ir deklamatoriska. Pats Verdi rakstīja, ka „operā ir divas galvenās vietas: lēdijas duets ar vīru un somnambulsima skats; ja šīs vietas pazudīs, opera izgāzīsies; šīs vietas nav jādzied: jāspēlē un jādeklamē ļoti drūmā un neskaidrā balsī; bez tā nav panākams iespaids.”

50.GADU OPERAS

Piecdesmitajos gados Verdi komponēja sešas operas: operu „Rigoleto”(Piaves librets pēc Igo drāmas „Karalis izklaidējas”) – pirmo reizi uzveda Milānā 1851.gadā ; „Trubadūrs”( Kamarano librets pēc spāņu dramaturga Gutjaresa drāmas) –Romā 1853.gadā; „Traviata”-Venēcijā;1853.gadā; „Silīcijas vespere” -Parīzē 1855.gadā; „Simons Bokanegra” – Venēcijā 1857.gadā; „Masku balle” – Romā 1859.gadā.

„Rigoleto”. Opera „Rigoleto” ir ģeniāls V.Igo drāmas : Karalis izklaidējas” pārcēlums operas žanra valodā. Libretists Piave , pārstrādājot Igo drāmu operas libretā, visu laiku ievērojis Verdi norādījumus. Komponistu saistīja Igo drāmas sociālā ideja: vienkāršs, cēls cilvēks-galma nerrs Tribulē pārdzīvo lielu traģēdiju; viņam pretstatīts izvirtušais franču karalis Francisks I.

„Trubadūrs”. Opera „Trubadūrs” attīsta tos pašus muzikāli dramatiskos principus. Gutjeresa drāma, pēc kuras rakstīts operas librets, atmasko XV gadsimta drūmo feodatālo iekārtu Spānijā. Operā ļoti spilgti pretstati ir trubadūra Manriko un čigānietes Azučenas tēli un feodālās varas pārstāvja grāfa di Lunas tēls. Galveno varoņu muzikālie raksturojumi ir reljefi, un tas panākts galvenokārt ar vokāli melodiskajiem līdzekļiem. Vispārējais operas raksturs ir brāzmaini kvēls, nemiera pilns, dramatiski spraigs.

„Traviata”. „Rigoleto” un „Trubadūra” uzdevumiem bija milzīgi panākumi, turpretī cits liktenis piemeklēja „Traviatu”. Tās pirmuzvedums Venēcijā 1853. gada martā bija neveiksmīgs. Operu nosvilpa. Mūsu laikos grūti saprast tādas operas neveiksmi, kas pieder pie iemīļotākajām visas pasaules teātros. Neveiksmes iemesls meklējams tiem laikiem neparastajā „Traviatas” sižetā: Dimā (dēla) sadzīves drāma „Dāma ar kamēlijām” kur galvenā varone ir kurtizāne ,kritusi sieviete (tiešs itāliešu vārda „traviata” tulkojums), likās rupjš uz operas skatuves. Sadzīves sižeti bija atļauti tikai komiskā operā, bet ne operā ar traģisku saturu. Viduslaiku vietā parādīta tagadne, piļu un pazemes romantikas vietā- Parīzes salons vai vasarnīca pie Parīzes, kamzoļos un ar zobeniem greznoto hercogu un augstmaņu vietā- vīrieši un dāmas laikmetīgos kostīmos, -tas bija operā pārāk nepierasti. Un tiešām, „Traviata” –intīma, psiholoģiska sadzīves opera sagrāva nostabilizējušos tradicionālo uzskatu par itāliešu operu.

„Sicīlijas vespere”. „Sicīlijas vesperē”, kas pirmo reizi uzvesta Parīzē 1855.gadā, Verdi attīsta savu agrīno varonīgo operu ( „Nabuko”, „Lombardieši”, ”Kauja pie Leņjano”) līniju, bet jau daudz augstākā daiļrades pakāpē, jau būdams ar lielāku pieredzi un meistarību.

60.GADU OPERAS.

Nākamie gadu desmiti Verdi daiļradē kvantitatīvā ziņā nav tik intensīvi: 60.gados radītas divas operas, 70.,80. un 90.gados-pa vienai operai (neskaitot iepriekšējo operu pārstrādājumus). Bet Verdi radošā doma, kas nekad neapmierinājās ar jau padarīto, vienmēr centās pēc jauniem sasniegumiem, vienmēr meklēja lielāku dzīves patiesību operā, nemitīgi darbojās. Tādēļ katra nākamā Verdi opera ir jauns ievērojams solis uz priekšu meklējumu ceļā.

Pēdējās operas.

„Aīda”. „Aīdas” rašanās vēsture ir šāda: 1869.gadā Ēģiptes valdnieks- hedivs Izmails pašā lūdza, lai Verdi uzraksta operu ar ēģiptiešu sižetu; ar šās operas izrādi vajadzēja atzīmēt Suecas kanāla atklāšanas svinības. Sākumā Verdi atteicās, bet, būdams Parīzē, saņēma atkārtotu priekšlikumu ar Dilokla starpniecību, kurš bija viens no „Dona Karlosa” libretistiem. Verdi iepazinās ar operas scenāriju, kas viņam patika, un apņēmās komponēt operu „Aīda” ar ēģiptiešu sižetu. Iespēja radīt spožu, efektīgu izrādi, kas iztēlē aizved klausītāju Nīlas krastos, sfinksu un piramīdu zemē, liesmainā Etiopijas verdzenes Aīdas un ēģiptiešu karaspēka vadoņa Radamesa mīla, divas sāncenses- ēģiptiešu faraona meita Amnerisa un viņas verdzene Aīda, sagūstītais etiopiešu karalis Amonasro, kas izrādās Aīdas tēvs, drūmie ēģiptiešu priesteru tēli, Aīdas un Radamesa- dzīvu aprakto nāve uz lūgšanu fona svētnīcā, -tas viss spēcīgi izrāva Verdi, strādājot pie jaunās operas. Dilokls uzrakstīja libreta franču tekstu prozā, itāliešu valodā to pārtulkoja dzejnieks Gislanconi. Daudz no libreta teksta ir paša Verdi.

Rekviēms. Pēc „Aīdas”-pusotra desmita gadu Verdi jaunas operas nerakstīja. Bet Verdi nepārtrauca daiļrades meklējumus, neatlaidīga tieksme pēc arvien lielākiem sasniegumiem neatstāja viņu. Nākamais Verdi skaņdarbs pēc „Aīdas” bija ievērojamais „Rekviēms”. Pēc Rosini nāves 1868.gafā Verdi ierosināja godināt viņa piemiņu ar sēru mesu un piesaistīt tās komponēšanai itāliešu komponistu kolektīvu. Verdi pats komponēja mesas noslēguma daļu- „Libera me”(„Atpestī mani”). Bet šis kolektīvais pasākums netika īstenots. 1873.gadā, kad nomira dzejnieks Alesandro Manconi, Verdi nolēma pats uzrakstīt „Rekviēmu”(veltījot to sava mīļotā piemiņai), iekļaujot tajā jau esošo daļu – „Libera me”.

Verdi un Vāgners. Verdi –itāliešu mākslinieks –patriots nevarēja vienaldzīgi noskatīties, ka itāliešu komponisti nevis attīsta savu nacionālo mākslu, bet iet Vāgnera un vāgnerisma pavadā un rada vājas operas, kurām nav un kurām nevar būt nākotnes. Verdi interesējās par Vāgnera daiļradi un uzskatīja, ka viņš ir ļoti ievērojama un izcila personība. Bet viņš saprata arī , ka Vāgnera muzikālā drāma sveša itāliešu nacionālās operas tradīcijām, ka itāliešu nevar un nedrīkst iet Vāgnera norādīto ceļu. Tādēļ Verdi, ārkārtīgi augstu vērtējot Vāgnera muzikālo ģēniju, uzsāka cīņu pret vāgnerismu itāliešu operā.

„Otello”. Tādu domu pārņemts, Verdi nesteidzās rakstīt jauno operu, -ne tāpēc, ka vecums būtu novājinājis viņa radošos spēkus (otrādi, Verdi saglabāja vitālo un radošo enerģiju līdz visa mūža beigām), bet tāpēc, ka vajadzēja daudz pārdomāt un izjust, tāpēc, ka uzdevums bija ļoti sarežģīts un atbildīga. Libretista Boito personā, kas bieži apmeklēja Verdi Santagatā. Komponists bija atradis ļoti apdāvinātu līdzstrādnieku, kas prata uz Šekspīra traģēdijas pamata radīt pirmklasīgu operas libretu,, ievērojot visas laikmetīgās prasības. Komponists un libretists strādāja kopīgi spraigi un intensīvi, daudzas reizes pārveidoja jau uzrakstīto. Saglabājot Šekspīra traģēdijas dramatisko ideju un dramatiskās līnijas galvenās līnijas, viņi ļoti smalkjūtīgi un meistariski pārstrādāja drāmu operas libretam. Viņi stipri saīsināja tekstu, atmeta visu mazāksvarīgo un operai nevajadzīgo un koncentrēja skatītāju uzmanību uz Otello, Dezdemonas un Jāgo pamattraģēdiju; ieveda operā nepieciešamas, bet drāmā neiedomājamas epizodes. Ar to ģeniālā Šekspīra traģēdija ne tikai nekā nezaudēja, bet izteiksmīgā Verdi mūzika operā tai deva jaunu dzīvību.