E-demokrātijas iespējamība Latvijā. Pašvaldību faktors.

Vidzemes augstskolas

Vidzemes augstskola

Politoloģijas nodaļa

Ruta Ķere

E-demokrātijas iespējamība Latvijā.

Pašvaldību faktors.

Diplomdarbs

Darba vadītājs:

Karlīna Bākule, Mag. pol. sc.

Valmiera

2005

Rezumējums

Attīstoties Informāciju tehnoloģijām (IT), Internets ir kļuvis par ne tikai par nozīmīgu informācijas sniegšanas instrumentu, bet arī par ideju apmaiņas un diskusiju vietu. Interneta iespējas demokrātijas procesu spēcināšanā pēta daudzi politikas zinātnieki, kā arī valdības, jo, pazeminoties sabiedrības politiskajai līdzdalībai, tiek izteikts drauds demokrātijas leģitimitātei.

Darba teorētiskajā daļā ir aprakstīta demokrātija un tās pastāvēšanai nepieciešamie elementi. E-demokrātija ir izvirzīta kā alternatīvs veids šo elementu veicināšanā, balstoties uz informācijas sniegšanas un atgriezeniskās saites nodrošināšanas iespējām. Latvijas iespējas e-demokrātijas ieviešanā tika analizētas, balstoties uz citu valstu pozitīvo pieredzi un pievēršoties pašvaldībām kā tuvāk sabiedrībai esošajam varas līmenim.

Darbā ir aplūkota valsts un pašvaldības ietekme uz IT attīstību un analizētas katra līmeņa iespējas sabiedrības e-līdzdalības veicināšanā. Analizējot šīs attiecības, pamatojoties uz katra līmeņa iespējām un funkcijām, tika secināts, ka, pastāvot samērā augstai pašvaldību atkarībai no centrālās varas, bet tai pat laikā nepastāvot nekādiem kontroles mehānismiem, nepieciešams izveidot papildus instrumentus, lai uzsvērtu pašvaldību vajadzību attīstīt likumā noteikto tai deleģēto brīvo iniciatīvu.

Darbs ir balstīts uz teorētiskiem un praktiskiem pētījumiem, Latvijas Republikas (LR) nacionālajām programmām, rīcības plāniem, pamatnostādnēm, pārskatiem, situācijas aprakstiem u.c. dokumentiem.

Abstract

As the Information technologies are developing, the Internet has become not only a place where to publish information, but also a place for discussions and exchange of ideas. Because of the threat of the decreasing participation of the public in politics, which causes the loss of democracy’s legitimacy, many scientists and even governments are studying the possibilities how the Internet can be used to strengthen the democracy.

In the theoretical part of this paper are described democracy and the elements it needs to persist. The e-democracy is proposed as an alternative way to support these elements, based on its abilities to offer information and to enable feedback. The possibilities of Latvia to establish the e-democracy has been analyzed on the basis of the good experience of other countries and by focusing on the local governments as they are the closest level of government to the public.

This paper examines the influence of local and national governments to the development of IT and ability of each governmental level to enable the e-participation. Analyzing these relationships and being based on the possibilities and functions of each level, it is clear that, as local governments depend on the national government, but at thesame time without any control mechanisms, it is necessary to implement additional instruments, to emphasize the necessity of local governments to develop the free initiative determined by the law.

This paper is based on theoretical and practical researches, national programs of the Republic of Latvia (LR), action plans, base statements, reports, descriptions of situation and other documents.

Saturs

IEVADS

Latvijā, kā daudzās Eiropas valstīs, ir zema sabiedrības politiskā aktivitāte, liela daļa iedzīvotāju neuzticas valsts un pašvaldību varai, neizprot tās mērķus un darbību un nesaskata jēgu centieniem piedalīties politikas veidošanā. Likumdošanā ir noteikti veidi, kā iedzīvotāji var piedalīties, taču tie tiek maz izmantoti. Bieži vien ir vajadzīgi kādi papildus stimuli, parasti informatīvi, kas vairotu sabiedrības interesi par politikas procesiem.

Interneta straujā izplatība un pieejamība ir radījusi jaunas iespējas ne tikai informācijas iegūšanai, bet arī ideju apmaiņai, diskusijām par dažādām politiskām tēmām, tādejādi e-demokrātija tiek piedāvāta kā alternatīvs veids sabiedrības politiskās līdzdalības paaugstināšanai. Tiek uzskatīts, ka tā valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanas procesus, kā arī pašus lēmumus padara atklātākus un veicina sabiedrības uzticību valsts pārvaldes procesiem. Tā kā pašvaldības ir tiešās valsts varas izpildītājas un tām ir efektīvāki piekļuves kanāli sabiedrībai nekā valdībai, vispirms būtu nepieciešams analizēt e-demokrātijas ieviešanu caur pašvaldību līmeni.

Darba pamatmērķis ir analizēt Latvijas iespējas e-demokrātijas ieviešanā.

Darba pamatjautājums ir – caur kādu valsts pārvaldes līmeni e-demokrātija būtu vislabāk realizējama Latvijā, pieņemot, ka tā ir īstenojama.

Darba jautājumi ir – Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi e-demokrātijas ieviešanai Latvijā? Vai Latvija atbilst šiem priekšnosacījumiem? Kādi priekšnosacījumi nepieciešami e-demokrātijas ieviešanai Latvijā caur pašvaldību līmeni? Kurš līmenis e-demokrātijas ieviešanai Latvijā būtu visefektīvākais?

Darbs sastāvēs no teorētiskās, empīriskās un analīzes nodaļām.

Teorētiskā nodaļa sastāvēs no divām daļām, kur pirmajā tiks aprakstīti demokrātijai nepieciešamie pamatelementi, bet otrajā – e-demokrātija, kas tiek apskatīts kā jauns veids šo demokrātijas pamatelementu nodrošināšanā. Jo galvenais e-demokrātijas rašanās faktors ir izvirzīto demokrātijas pamatelementu trūkums mūsdienu sabiedrībās. Šajā nodaļā tiks arī diskutēts par e-demokrātijas iespējām, šķēršļiem, kā arī būs pieminēti labās prakses piemēri. Tātad teorijas pirmajā daļā tiks aprakstīts demokrātijas jēdziens, tās pamatelementi. Kā galvenie demokrātijas nodrošināšanas elementi tiks aplūkoti sabiedrības politiskā līdzdalība un politiskās diskusijas, to nozīme demokrātijā. Tuvāk tiks aplūkots vietējais pārvaldes līmenis jeb pašvaldības, kā ir vistuvāk sabiedrībai esošais centrālās varas pārstāvis. Mūsdienās vietējās pašvaldības nodrošina lielu daļu sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus kā izglītība, veselība un sociālā sfēra u.c. Pamatojoties uz to lielo ietekmi uz sabiedrību ikdienā, tiek uzsvērtas pašvaldības iespējas veicināt iepriekšminētos demokrātijas elementus.

Teorijas otrajā daļā tiks aprakstīts e-demokrātijas jēdziens, praktiskā un teorētiskā attīstība, darbības modelis. Tiks dots ieskats dažādu autoru diskusijās par e-demokrātijas negatīvajiem aspektiem, kā arī būs minēti pozitīvie e-demokrātijas ieviešanas gadījumi. Politikas zinātnieki, galvenokārt pamatojoties uz sabiedrības politiskās līdzdalības samazināšanās un IT pielietošanas aspektu dažādās sadzīves jomās, ir uzsākuši diskusijas par e-demokrātijas iespējām. Tās tiek aplūkotas kā alternatīvs veids sabiedrības iesaistīšanai politikas un politikas veidošanas procesos. Kā analītiskie kritēriji, kas nepieciešami e-demokrātijas veiksmīgai ieviešanai praksē un Latvijas situācijas analīzei, tiks izvirzīti – varas pārstāvju attieksme un rīcība, informācijas dažādības pieejamība on-line, pašvaldību mājās lapu piedāvātās papildus iespējas sabiedrības līdzdalības veicināšanā, piemēram, sarunu istabu jeb diskusiju vietu nodrošinājums Internetā, e-pasta kapacitāte, dažāda veida informācijas aktualizēšana utt.

Otrā nodaļā būs dots Latvijas situācijas apraksts. Vispirms tiks aprakstīta Latvijas situācija saistībā ar IT izmantošanu, galvenie faktori, kas ietekmē to izplatību un pielietošanu. Lai novērtētu, caur kuru valsts pārvaldes līmeni e-demokrātija būtu visefektīvākā Latvijā, tiks aplūkotas pašvaldības autonomās funkcijas un valsts, kā centrālās varas, ietekmi uz pašvaldībām Latvijā. Balstoties uz šīm attiecībām, tiks analizētas pašvaldību tehniskās iespējas attiecībā uz e-demokrātijas ieviešanu un veiksmīgāku sabiedrības iesaistīšanu lēmuma pieņemšanas procesos pašvaldībā.

Darba teorētiskais un metodoloģiskais pamats ir balstīts uz dažādiem publicētajiem zinātniskajiem darbiem, pētījumiem, LR nacionālajām programmām, rīcības plāniem, pamatnostādnēm, pārskatiem, situācijas aprakstiem, projektiem, vadlīnijām, Centrālās statistikas pārvaldes un citu organizāciju publicētajiem statistikas datiem, iedzīvotāju aptauju datiem un uz Latvijas pašvaldību publiski pieejamo informāciju.

1. Demokrātijas pamatelementi

Demokrātija kā politisks termins ir radies senajās Atēnās, kur „demokrātija” tiek apzīmēta kā tautas (demos) vara. Pašlaikto attiecina uz likumisku valdības formu – gan uz reprezentatīvu, gan uz tiešo līdzdalības valdību, tikpat labi kā uz republikānisku vai konstitucionālu valdību, un suverenitāti. Kopš 18.gs. demokrātija ir kļuvusi par dominējošo standartu, kura pamats joprojām balstās uz sabiedrības līdzdalību. Bez sabiedrības līdzdalības politiskajos procesos, demokrātijai trūkst leģitimitātes, un tā tiek vadīta ar spēku vai politiskās elites palīdzību. Demokrātijas pastāvēšanai ir nepieciešama aktīva pilsoņu līdzdarbošanās, jo tikai caur diskusijām, interešu paušanu un iesaistīšanos politikā, sabiedrības var definēt savas vēlmes.

Balstoties uz demokrātijas teorijām šajā nodaļā tiks aprakstīti demokrātijai nepieciešamie elementi – politiskā līdzdalība, sabiedriskās apspriedes, un to nozīme, kā arī būs dots ieskats par pašvaldības lomu šo pamatelementu nodrošināšanā. Nākamajā nodaļā tiks piedāvāta e-demokrātija, kā alternatīvs veids sabiedrības līdzdalības veicināšanā, jo strauji izplatoties IT un Internetam, daudzi zinātnieki, kā arī Hague un Lodress (Hague un Loadres) uzskata, ka Interneta izplatība veicinās tiešo demokrātiju sabiedrībā, veidojot jaunus iesaistīšanās veidus. Viņuprāt, IT varētu radīt informētu un iesaistītu sabiedrību, uzlabojot sabiedrisko apspriešanu kvalitāti un līdzdalību lēmuma pieņemšanas procesos, tādejādi veicinot valdības atbildību pret sabiedrību. Savukārt, pašvaldības tiks apskatītas kā sabiedrībai tuvāk esošais valsts instruments un efektīvākais pamatelementu nodrošinātājs.

1.1. Politiskā līdzdalība

Almonds un Verba (Almond&Verba) uzsvēra aktīvu pilsoņu iesaistīšanu politikas procesos kā ideālu demokrātijas kultūru un nosauca to par pilsonisko kultūru. Pilsoniskā kultūra kā jēdziens iekļauj dažādu politisko kultūru sajaukumu. Tas nozīmē, ka ir gan aktīvie, gan pasīvie indivīdi, taču kopumā šī kultūra rada apstākļus efektīvai demokrātijai. Ideālās demokrātijas pilsonis ir potenciāli aktīvs pilsonis. Tas ir pilsonis, kas ir atvērts politiskai informācijai, varbūt kādas politiskās organizācijas biedrs, iesaistīt kādā neformālā politiskajā diskusijā, bet joprojām respektē un atbalsta reprezentatīvās valdības leģitimitāti. Šāds pieņēmums tiek balstīts uz uzskatu, ka lēmuma pieņēmējs ir efektīvs un spējīgs gan nacionālajā, gan starptautiskajā politiskajā arēnā.

Pētot līdzdalību, centrālais jautājums ir, kā panākt atbilstošu līdzdalības līmeni. Viens paņēmiens ir starptautiskā līmenī salīdzināt līdzdalību vēlēšanās, jo augstāka līdzdalība, jo lielāka leģitimitāte demokrātijai. Tas arī tiek pierādīts, ka valstis, kur ir augsta vēlēšanu līdzdalība, ir veiksmīgākas arī sabiedrības iesaistīšanā politiskajos procesos. Pasaules valstīs ir novērots, ka sabiedrības līdzdalība vēlēšanās pazeminās, bet protestos, interešu grupās un citās netradicionālās politiskās rīcībās palielinās. Tādēļ būtu jāattīsta šīs jaunās iniciatīvas, kuras pilsoņi akceptētu un izmantotu.

Verba (Verba, Sidney) pievērsis uzmanību jautājumam – vai, mainoties politiskās līdzdalība dabai, tiks palielināta līdzdalības nevienlīdzība, un tādejādi tiks ietekmēts demokrātijas process. Tiešie līdzdalības veidi prasa indivīda personisko iniciatīvu, kā arī zināšanas par politiku. Tas nozīmē, kasabiedrības līdzdalība arvien vairāk paliek atkarīga no prasmēm un resursiem, ko nosaka sociālais status. Šajā gadījumā var tikt palielināta plaisa starp dažāda statusa grupām. Izglītotākie izmantos savu politisko ietekmi ar tiešās rīcības metodēm, bet mazāk izglītotie nebūs spējīgi konkurēt šādos apstākļos.

Vispārēja līdzdalības palielināšana tiek uzskatīta par demokrātijas ideālu. Palielinoties līdzdalībai, palielinās arī politiskās tiesības un iespējas. Taču vairāki autori satraucas par šo tiesību pilnīgu nodrošināšanu, veidojoties šīm jaunajām līdzdalības formām. Tas nozīmē, ka sabiedrības līdzdalības iespējas nākotnē būs cieši saistītas ar sociālo pilsoņa statusu (pieejamajiem resursiem, zināšanām). Tādēļ attiecībā pret sabiedrības līdzdalības veicināšanu pastāv divas tendences – pirmkārt, tiek meklēti jauni alternatīvi sabiedrības līdzdalības veidi, kurus pilsoņi akceptētu un izmantotu un otrkārt, lai šie alternatīvie veidi būtu pieejami lielākai daļai sabiedrības, lai tie neveicinātu nevienlīdzību.

1.2. Sabiedriskās apspriedes

Daudzi teorētiķi ir pētījuši sabiedriskās apspriedes kā nozīmīgu atsaucīgas un atbildīgas demokrātijas sastāvdaļu. Pamatojoties uz šīm teorijām, pēdējo gadu praktiķi ir ziedojuši daudz laika, lai spēcinātu sabiedrības līdzdarbību ar sabiedriskās apspriežu palīdzību. Lielākā daļa pētnieku piekrīt Peidžam (Page), ka „sabiedriskās apspriedes ir pamats demokrātijai”.

Sabiedriskajām apspriedēm ir sena vēsture sākot jau no pilsētvalstīm antīkajā Grieķijā līdz pat sapulcēm rātsnamā koloniālajā Anglijā, saloniem un kafejnīcām Parīzē, visbeidzot Interneta forumos un diskusijās. Sabiedrisko apspriežu termins ir radies no deliberatīvās demokrātijas teorijas. Sabiedriskās apspriedes ir diskusija, kas ietver saprātīgus argumentus, kritisku klausīšanos un nopietnu lēmuma pieņemšanu. Džons Deveijs (John Devey) uzskata, ka pilnīga apspriešana iekļauj uzmanīgu problēmjautājuma izpētīšanu, iespējamo atrisinājumu meklēšanu, novērtēšanas kritēriju izveidošanu un tad šo kritēriju pielietošanu, lai pieņemtu optimālāko atrisinājumu.

Sabiedriskās apspriedes demokrātijai ir nepieciešama vismaz trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, politisko jautājumu vai problēmu apspriešana palīdz iedzīvotājiem izveidot viedokli dažādos jautājumos, pat par kuriem viņi nebija informēti. Otrkārt, apspriešanas laikā politiķiem un citiem līderiem tiek piedāvātas labākas iespējas izprast sabiedrības intereses nekā vēlēšanās, jo vēlēšanu rezultāti neparāda iedzīvotāju konkrētās vēlmes un nostājas. Treškārt, sabiedriskās apspriedes piedāvā veidu- iespējams, ka vienīgo pieņemamo – kā sabiedrībai pamatot savu nostāju, atlasot labāko no visiem viedokļiem.

1.2.1. Sabiedrisko apspriežu radītie ieguvumi

Tiek uzskatīts, ka sabiedriskās apspriedes rada dažādus pozitīvus demokrātiskus rezultātus, piemēram, pilsoņi kļūs iesaistītāki un aktīvāki publiskās lietās, pilsoņi labāk izprot savu izvēli un būs spējīgi pamatot katru no tām ar labākiem argumentiem, kā arī ticība demokrātiskajiem procesiem tiks paaugstināta, ja cilvēki, kas iesaistās apspriedēs, tiks pilnvaroti un tiem radīsies sajūta, ka valdība ir patiesi „no tautas tautai”, politiski lēmumi tiks vairāk ņemti vērā un kļūs kompetentāki, ja tiks pamatoti uz būtiskiem iemesliem, palielināsies sabiedrības sociālais kapitāls un konstitucionālās kārtības likumība pieaugs, jo sabiedrībai būs dziļāka izpratne par šo kārtību un teikšana tajā. Tas nozīmē, ka apspriešana iedrošina cilvēkus paskatīsities no kopējā redzesloka, ne tikai ņemot vērā savas personīgās vēlmes. Tradicionāli demokrātijas teorijā sabiedriskās apspriedes tiek uzskatītas par pamatu līdzdalībai un pārstāvniecībai demokrātijā un valdībā.

Peidžs atzīst, ka “aci pret aci” ir tradicionālais apspriedes veids, taču uzsver arī pieaugošo mediju ietekmi un nozīmi. Mediji „ne tikai palīdz politiķiem un ekspertiem komunicēt savā starpā, sapulcēties, paskaidrot, debatēt, bet arī izplatīt labāko pieejamo informāciju un idejas par politiku veidā, kas ir saprotama un pieejama lielām vienkāršo cilvēku grupām”. Pēdējos gados, attīstoties IT un palielinoties to lietotāju skaitam, ir augusi arī tās ietekme. Internetam ir milzu iespējas pievērst kādam jautājumam uzmanību un radīt apstākļus „īstai” politiskajai diskusijai, kāda tika uzsvērta deliberatīvajā demokrātijā. Varenss (Warren) uzskata, ka Internets ir strauji palielinājis informācijas vākšanas, publiskošanas un organizēšanas kapacitāti, realizējot vienlīdzīgas piekļuves iespējas informācijai, kā rezultātā var pilsoņi var vieglāk iegūt informāciju un būt spējīgi vienlīdz labi piedalīties politiskajās apspriedēs.

1.2.2. Sabiedrisko apspriežu kritika

Bet vairāki teorētiķi kritizē sabiedrisko apspriežu lomu demokrātijā, ka ideāla apspriežu sabiedrība arī paliks tikai kā ideāls. Lai gan apspriešanas potenciāls pievērsa teorētiķu un arī praktiķu uzmanību, paliek nopietnas bažas par tās praktiskumu, politisko nozīmi un pat piemērotību kā pamatlīdzeklim demokrātijā. Galvenā kritika apgalvo, ka politiskās diskusijas sabiedrībā bieži tiek uzskatītas par pārāk neregulārām un retām, un tajās ir ļoti vājš apspriešanas mehānisms, un tikai retos gadījumos veidojas dialogs starp iedzīvotājiem un oficiālajiem pārstāvjiem. Vispārpieņemts uzskats ir, ka sabiedriskās apspriedes neietekmē politisko rezultātu, jo bieži vien lēmums jau ir zināms pirms. Šajā gadījumā sabiedriskā apspriešana ir palikusi tikai kā demokrātisks rituāls, kas rada viltus leģitimitātes sajūtu attiecībā pret likumdevēju. Tādejādi oficiālie valdības pārstāvi var apgalvot, ka sabiedrība tiek uzklausīta un pastāv demokrātija.

Joprojām vairumam pilsoņu trūkst spējas un/vai iespējas, lai efektīvi piedalītos apspriešanā, tādejādi publiskā apspriešana var novest pie neparedzamām sekām. Kritisks viedoklis ir, ka sabiedriskās apspriešanas piesaista sabiedrības daļu, kas nepārstāv sabiedrības vairākumu un ir netipiska. Iedzīvotāji, kas piedalās sapulcēs, ir ekstrēmāki un ar lielāku iniciatīvu.Apspriešanās parasti dominē tie, kam ir spēcīgāki uzskati, nomācot mērenu uzskatu iedzīvotāju iespējas paust savas domas. Šis apgalvojums ir radījis divas dažādas atbalsis. Pirmkārt, ka tiek grauta apspriešanu leģitimitāte sabiedrības viedokļa novērtēšanā un, otrkārt, ka oficiālajiem pārstāvjiem ir sagādāts attaisnojums sabiedrības komentāru ignorēšanai. No šīs kritikas izriet, ka kopumā sabiedriskās diskusijas ir neregulāras, nereprezentatīvas, subjekts viedokļu manipulācijai un neobjektivitātei, un nav saistītas ar reālu lēmumu pieņemšanu.

Runājot par sabiedrības iesaistīšanu politiskajās apspriedēs, paveras interesants jautājums par apspriežu demokrātijas esamību mūsdienās. Skatoties uz teorētisko struktūru, apspriešanas mūsdienās ir būtiskas tikai specifiskos politikas jautājumos, kas pārsvarā ir likumos noteiktas. Pārstāvniecības demokrātijā tauta ir deleģējusi tiesības parlamentam, un tur notiek politiskās apspriedes. Bet pati tauta ir palikusi pasīva.

Lai sabiedrības apspriedes nepaliktu tikai kā demokrātijas rituāls, nepieciešams izglītot sabiedrību un piedāvāt tai jaunas vietas apspriedēm. Tādēļ nākamajā nodaļā tiks aplūkota e-demokrātija un tās piedāvātie alternatīvie sabiedrības iesaistīšanas veidi, piemēram, Interneta forumi un diskusiju lapas, kas var kalpot ne tikai priekš politiskajām diskusijām, bet, galvenokārt, politiskajai izglītošanai, socializēšanai un apspriedēm.

1.3. Vietējo pašvaldību loma

Jau kopš cilvēces pastāvēšanas pirmsākumiem, cilvēki ir meklējuši labāko veidu kā reglamentēt savstarpējās attiecības, līdz valsts izveidojās par klasisko sabiedrības pārvaldes institūciju. Taču centralizēta valsts ne vienmēr spēj pildīt visas tai uzticētās funkcijas un tādēļ mūsdienās ir novērojama lielāka varas decentralizācija, atbildības deleģēšana vietējām pārvaldēm.

Vietējā līmeņa pārvalde ir radīta, lai valdības lēmumi tiktu novadīti sabiedrībai un liktu tai justies iesaistītai politikas procesos, kas kontrolē viņu dzīvi, nodrošinot leģitimitāti un stabilitāti esošajai valdībai. Vietējās pārvaldes ir interesants demokrātijas stiprināšanas līdzeklis. Saskaņā ar Stokeru (Stocker), „vietējā pārvalde var tik definētā kā process, kurā pārvaldes iznākumi ir atkarīgi no vairāku institūciju un aktieru mijiedarbības, kuru veidošanos ir ietekmējusi vietējā valdība”. Šī definīcija parāda trīs galvenos valdības uzdevumus. Pirmkārt, tā pārvaldi interpretē kā procesu nevis valsts rezultātu, tādējādi ietverot pārmaiņu dinamiku valdībā. Otrkārt, tā palīdz attīstīties dažādu organizāciju, partnerību tīklam, kas ir pilsoniskās sabiedrības pamatā. Valdība no šī sociāli centrētā redzespunkta uzsver šo tīklu pieejamību pilsoniskajai sabiedrībai, kas sevi kontrolē pašas neatkarīgi no valsts. Stokera definīcija sevī iekļauj arī vietējās pārvaldes ilgtspējības lomu. Tā uzsver, ka valsts spēj piemēroties jauniem izaicinājumiem un necietīs sakāvi.

Vietējās pārvaldes kā valdības organizācijas ir vistuvākās pilsoņiem un tiek sagaidīts, ka pašvaldības atbildīgi attieksies pret vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Attīstītām vietējām pārvaldēm būtu jānodrošina pakalpojumu sniegšana sabiedrībai, sabiedrības iesaistīšana lēmuma veidošanas un plānošanas procesos,darbavietu un ekonomiskās attīstības veicināšana, kā arī vietējo resursu izmantošana dzīves kvalitātes uzlabošanā, veicinot nevienlīdzības mazināšanos, demokrātijas spēcināšana ar sabiedrības līdzdalību. Vislielākais izaicinājums ir nodrošināt kvalitatīvu pašvaldības un pilsoņu komunikāciju, lai izvairītos no dezinformācijas un saspīlējuma rašanos sabiedrībā.

Ar decentralizācijas procesu valdība cenšas palielināt vietējo valdību rīcībspēju un funkcijas, taču nedrīkst aizmirst par valdības un vietējā līmeņa valdības sadarbību. Bētams (Beetham) uzskata, ka, palielinot vietējo pārvalžu autonomiju, elektorātam tiks piedāvātas vairākas izvēles, kas stimulētu politisko interesi un vēlēšanu iznākumus. Tādēļ vietējās pašvaldības ir svarīgs elements sabiedrības līdzdalības un leģitīma demokrātijas procesa nodrošināšanā, īpaši sabiedrības līdzdalības un apspriežu veicināšanā.

Kopsavilkums

Jau vairākus gadsimtus politikas teorētiķi ir mēģinājuši analizēt, kādi apstākļi ir nepieciešami ideālai demokrātijai. Visi zinātnieki piekrīt, ka demokrātija nevar pastāvēt bez sabiedrības līdzdalības politiskajos procesos. Diskusijas sākas, kad nepieciešams noteikt, cik lielai ir jābūt šai sabiedrības līdzdalībai, kā tai ir jāizpaužas un kādi uzdevumi tai ir jāveic. Kā galvenās problēmas sabiedrības līdzdalībai minamas indivīdiem nepieciešamie resursi kā iniciatīva, laiks un prasmes, bet tās nekad netiks visiem pilsoņiem nodrošinātas vienlīdzīgi.

Svarīgs demokrātijas aspekts ir sabiedriskās apspriedes. Kā demokrātijas pamatelements tas radies antīkajās Grieķijas pilsētvalstīs un bijis nozīmīgs dažādos laikos, jo caur politiskajām diskusijām tika aktualizētas dažādas problēmas un meklēti optimālākie risinājumi. Tās sabiedrībai dod iespēju iepazīstināt politiķus ar savām vēlmēm, viedokļiem starp vēlēšanu posmā. Sabiedriskās apspriešanas tāpat kā līdzdalību ierobežo dažādu resursu trūkums – galvenokārt, laika, iniciatīvas, prasmju.

Laika gaitā ir pierādījies, ka vietējais pārvaldes līmenis ir tuvāks sabiedrībai un labāk spēj nodrošināt saikni ar sabiedrību. Palielinot pašvaldību autonomiju un deleģējot tām vairāk funkciju, tām ir lielāka rīcības brīvība. Tā ir vieglāk stimulēt sabiedrības politisko interesi un līdzdalību.

2. E-demokrātija

Tas jau kļūst par vispārpieņemtu faktu, kad Rietumu publika ir vīlusies tradicionālajās valdības pārstāvētajās institūcijās, atdalījusies no politiskajām partijām un atstāta bez ilūzijām attiecībā pret klasiskajām sabiedrības līdzdalības formām. Pārspīlēti būtu apgalvot, ka tuvotos „demokrātijas krīze”, taču rādītāji uzsver „kritisko pilsoņu” pieaugošo skaitu, kuri zemu novērtē pastāvošo pārstāvniecību un institūcijas, bet lolo augstas cerības attiecībā pret demokrātijas ideālu. Tiešās demokrātijas aizstāvji, piemēram, Benjamins Barbers (Benjamin Barber) attiecībā pret šiem rādītājiem ieteica, ka valdības formas nacionālā valstī ir jāizvērš, lai pilsoņiem dotu vairāk iespēju savstarpēji apspriesties un iespējas ietekmēt lēmumu, pievēršoties dažāda veida iniciatīvām, piemēram, referendumiem, nododot varu sabiedriskajām organizācijām vietējā līmeņa problēmu risināšanā.

E-demokrātija ir attīstījusies, pastāvot divām atšķirīgām pieejām. Kiber-optimisti Interneta iespējas aplūko kā iespējams vienu no svarīgākajiem risinājumiem mūsdienās, kas potenciāli varētu uzlabot šos demokrātijas procesus. Uz šo gandrīz neierobežoto informāciju, kas ir pieejama caur Internetu, tiek liktas cerības un potenciāls sabiedrības izglītošanai par politiskiem jautājumiem, ļaujot tai skaidri formulēt savas vēlmes, uzskatus caur e-pastu, diskusijām Internetā. Kā jauns komunikācijas kanāls var darboties atgriezeniskā saite starp varas pārstāvjiem un iedzīvotājiem, starpnieku organizācijām – iekļaujot politiskās partijas, sociālās kustības un interešu grupas, medijus dažādos pārvaldes līmeņos. Internets piedāvā iespējas tiešajai demokrātijai – elektroniskie referendumi un vēlēšanas Internetā, sekmēt valdības atbildību un atklātību.

Kiber – skeptiķi uzskata, ka IT lietošana cietīs neveiksmi, cenšoties pārveidot līdzdalību demokrātijā, jo vēl vairāk tiks palielināta plaisa starp tiem, kas piedalās un kas nepiedalās. Putnams (Putnam) uzsver, ka šīs virtuālas formas priekš politiskās komunikācijas ir neadekvātas tradicionālo saskarsmes tīklu aizstājējas. Globālās un sociālās plaisas Interneta pieejā nozīmē, ka tehnoloģijas resursi nav vienlīdzīgi, un tas varētu palielināt bagāto un izglītoto ietekmi. Kā arī tie, kas piedalās diskusijās Internetā, varētu būt netipiska minoritāte, kas nepārstāv vairākuma viedokli, tādejādi graujot pārrunu modeli, nevis to spēcinot.

Šis darbs tiks veidots, balstoties uz konservatīvi optimistisko pieeju. Tas nozīmē, ka tiks pamatota e-demokrātijas nepieciešamība, skatoties no tās piedāvātajām alternatīvajām iespējām sabiedrības līdzdalības veicināšanā. Tajā pat laikā nemainot demokrātijas procesu pamatfunkcijas, ka tās tiek veiktas ārpus Interneta, lai neapdraudētu tos pilsoņus, kuriem nav pieejas tehnoloģijām. Netiks atbalstīts radikālais viedoklis, ka e-demokrātija ieviesīs tiešo demokrātiju, jo, ņemot vērā iepriekšējā nodāļā aprakstītos indivīdiem nepieciešamos resursus kā laiku, iniciatīvu un stabilu materiālo situāciju, tiešās demokrātijas pastāvēšana nav iespējama. Dotajā situācijā, pārstāvniecības demokrātija ir vislabākais veids, kā nodrošināt visaptverošu leģitīmu demokrātiju. Taču bez sabiedrības līdzdalības un iniciatīvas demokrātija nevar pastāvēt un, skatoties no šī viedokļa, tiks aprakstītas e-demokrātijas iespējas uzlabot pārstāvniecības demokrātiju ar informācijas sniegšanu sabiedrībai un atgriezeniskās saites veidošanu no tās.

2.1. E-demokrātijas jēdzieni

Tā kā daudzi jēdzieni sevī ietver e-demokrātijas idejas vai ir cieši saistīti ar to, šajā apakšnodaļā tiks dots ieskats tajos. Martins Hagels (Martin Hagel) sīkāk izdalīja trīs atšķirīgus jēdzienus, kas ietver e-demokrātijas idejas – tele-demokrātija, kiber-demokrātija, elektroniskādemokratizācija. Tie tiek lietoti, lai aprakstītu tehnoloģiju un demokrātijas sintēzi, tehnoloģijas iespējas un demokrātijas vajadzības.

Vissenākais e-demokrātijas jēdziens ir tele-demokrātija, kas radās jau septiņdesmitajos, kad parādījās pirmā interese par televīzijas iespējām. Kiber-demokrātija radās tūlīt pēc tele-demokrātijas un ir cieši saistīta ar Interneta parādīšanos. Atšķirībā no tele-demokrātijas, kiber-demokrātijā ir iespējama vairāku indivīdu savstarpēja komunikācija, nevis tikai vienvirziena attiecības. Atšķirībā no tele-demokrātijas un kiber-demokrātijas, elektroniskā demokratizācija tiecas uzlabot pārstāvniecības demokrātiju, iesaistot arvien vairāk iedzīvotāju, nevis veidot jaunas tiešās demokrātijas formas. Tā vēlas radīt alternatīvus komunikāciju modeļus starp sabiedrību un valdību. Kā galvenais šķērslis Interneta izmantošanai ir veco ļaužu atturīgā attieksme pret Internetu, jo pārstāvniecības demokrātijā demokrātijai ir jābūt pieejama visiem.

Hague un Loderss e-demokrātiju definēja kā „ikvienu politisko sistēmu, kurā IT un Internets tiek izmantots vitāli svarīgu demokrātijas procesu nodrošināšanā- kā informēšanas, komunikācijas procesos, interešu paušanā un agregācijā, lēmuma pieņemšanā (gan apspriedēs, gan vēlēšanās). Šajā jēdzienā iekļauti eksistējošie elektronisko tehnoloģiju sasniegumi ciparu (digitālo) datu pārvietošanā, uzsverot IT potenciālu. Tas ietver Interneta iespējas – e-pasta pieejamību, Interneta lietošanu, diskusijas un forumus Internetā, kā arī – publiskos informācijas kioskus, ciparu televīzijas iespējas.

Arī valdības izmanto IT potenciālu informācijas un pakalpojumu sniegšanai. Tādēļ runājot par e-demokrātiju valsts un vietējā pārvaldes līmenī, ir jāpiemin e-pārvaldes jēdziens. Balstoties uz Latvijas e-pārvaldes koncepciju, e-pārvalde nozīmē „IT integrāciju un pielietošanu efektīvākai un mūsdienīgākai valsts un pašvaldības un ar to saistīto uzņēmumu darbības nodrošināšanai, kā arī interaktīvas pašvaldības, iedzīvotāju, uzņēmumu un citu organizāciju savstarpējās saiknes veidošanai. E-pārvalde ir veids, kā valsts un pašvaldība var izmantot jaunās tehnoloģijas savā labā, lai nodrošinātu iedzīvotājiem un uzņēmumiem ērtāku pieeju informācijai un pakalpojumiem, uzlabotu sniegto pakalpojumu kvalitāti un radītu plašākas iespējas piedalīties pārvaldes darbā”.

Tā kā e-demokrātijas un e-pārvaldes jēdzieni ir cieši saistīti, Bartelsamann Foundation (2002) ziņojumā abi šie jauno tehnoloģiju aspekti iekļauti „līdzsvarota e-valdība” jēdzienā. Tas iekļauj e-pārvaldi, kad publiskās organizācijas piedāvā uz lietotāju orientētos pakalpojumus sabiedrībai, un e-demokrātiju, kad digitāli piedāvāta informācija (atklātība) un politiskā ietekme (līdzdalība) sabiedrībai veido viedokli par valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām. Tomēr no teorētiskā viedokļa e-pārvaldes un e-demokrātijas jēdzieni atšķiras, jo e-demokrātijas attīstība ir saistīta ar zināšanām, kas nāk no politisko zinātņu pasaules, bet e-pārvalde ir vairāk atkarīga no organizēšanas un menedžmenta spējām un zināšanām.

Salīdzinot visas e-demokrātijas formas, var secināt, ka katrai ir savi mērķi demokrātijas pilnveidošanā un savi paņēmieni šo mērķu sasniegšanā. Piemēram, tele-demokrātija vairāk cenšasattīstīt tiešās demokrātijas formas, apskatot informācijas sniegšanu, diskusiju veidošanu sabiedrībā un vēlēšanas kā centrālo politiskajā līdzdalībā. Kiber-demokrātija īpaši pievēršas diskusijām un politiskajai aktivitātei kā sabiedriskai līdzdalības formai. Elektroniskā demokratizācija ir jēdziena būtība, kas cenšas uzlabot jau eksistējošo pārstāvniecības demokrātiju. E-demokrātija tiek balstīta uz līdzdalības demokrātijas pamatprincipiem, uz pilsoņu mijiedarbību un ietekmes palielināšanu, izmantojot Internetu. Internets tiek apskatīts kā jaunas kultūras attīstītājs, pavisam atšķirīgas no pastāvošās.

2.2. E-demokrātijas modelis

2001.gadā OECD izveidoja modeli, kurā e-demokrātijas iniciatīvas iedalīja trīs posmos. Pirmais posms ir informācija, tā ietver vienvirziena attiecības, kurās vietējās pašvaldības rada un piegādā informāciju pilsoņiem, nodrošinot viņus ar zināšanām līdzdarboties turpmāk demokrātijas procesos. Nākamais posms ir apspriedes jeb konsultēšana, kas jau rada divvirzienu attiecības, kurās pilsonis piedalās pašvaldību izraisītajās apspriedēs, un to mērķis ir palielināt sabiedrības līdzdalību. Šeit nepieciešams nodrošināt atgriezeniskās saiknes mehānismus. Pēdējais jeb trešais posms ir aktīva līdzdalība, kad attiecības tiek balstītas uz sadarbību ar pašvaldībām, kurās pilsoņi var aktīvi iesaistīties lēmuma pieņemšanas procesā. Tas apliecina pilsoņu lomu politikas veidošanā, radot politisku dialogu un atbildību lēmuma pieņemšanā.

Runājot par pirmo posmu, svarīgi ir nodrošināt informācijas pieejamību un saprotamību. Lai otrajā posmā nodrošinātu atgriezenisko saiti, OECD iesaka FAQ (atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem) sadaļas ieviešanu, konsultatīvo saišu un on-line diskusiju radīšanu Internetā. Trešajā posmā nozīmīgs instruments ir e-petīcijas, ar kuru palīdzību pilsoņi var paust savas vēlmes un problēmas. Tās publicējot on-line citi pilsoņi par iepazīties ar tajās ietverot informāciju un komentēt tās. Pieminams instruments ir e-referendumi jeb e-balsošana, sarunu istabas.

Vairāki autori, kā Kims (Kim), Kolemans (Coleman), Gotce (Gøtze) u.c., izveidoja četru posmu modeli. Kima piedāvātajā četru posmu e-demokrātijas modelī ietilpa: informācijas uzrādīšana, klausīšanās un konsultēšana, diskusijas on-line un lēmuma pieņemšana on-line. Tā kā e-demokrātija attīstās no zemākā līmeņa posma uz augstāko, lai īstenotu e-demokrātiju zemākā līmenī, ir jāpastāv tādām vērtībām kā varas pārstāvju atbildībai un atsaucībai, pārvaldes atklātumam un efektivitātei. Bieži vien šīs vērtības tiek apspriestas saistītā ar labu pārvaldi. Šīs īpašības īpaši svarīgas ir attīstītajām valstīm, kur pastāv autoritāras valdības un korupcija. Tādēļ šajās valstīs pirmie un otrie e-demokrātijas posmi ir īpaši svarīgi. Trešais un ceturtais posms ir nozīmīgs pilsoņu neapmierinātības mazināšanā šajās valstīs. Tomēr neviens no šiem četru posmu modeļiem netiek tik bieži pielietots kā OECD modelis.

2.3. E-demokrātijas teorijas

Lai izskaidrotu fenomenu, kad dažās valstīs digitālas politikas jomā ir notikusi attīstība, bet citās nenotiek, tika radītas attīstības, tehnoloģijas un demokratizācijas teorijas.

Attīstības teorija skaidro gadsimtiem ilgo ekonomisko attīstību, kas ir izraisījusi sociālās un politiskās izmaiņas Danielam Bellam (Daniel Bell) ir klasisks darbs par post-industriālo informācijas sabiedrību. Ekonomikā ir notikusi pāreja no lauksaimniecības un ražošanas uz pakalpojumu servisu, no materiālu un finanšu kapitālu uz vajadzību pēc informācijas un tās pielietošanu. Kopš IT attīstības, Internets un informācija kļūst arvien pieejamāka. Protams, tas šī attīstība ir balstīta uz vispārējās datorprasmes, izglītības un vidusslāņa attīstību. Balstoties uz šo pieņēmumu, strukturālās izmaiņas darbaspēkā un sabiedrībā, ir saistītas ar sociālekonomisko attīstību. Kopš lielākā daļa sabiedrības kļūst piesaistītas Internetam, tas dod spēcīgāku iniciatīvu publiskā sektora institūcijām investēt dažādu pakalpojumu sniegšanā un komunikācijā. Ja sociālekonomiskie apstākļi paši par sevi rada apstākļus Interneta izplatībai, tad saskaņā ar šo teoriju, mums būtu jāsagaida, ka politiskās institūcijas kā valdības departamenti, politiskās partijas un interešu grupas būs pieejamas Internetā šajā post-industriālajā sabiedrībā.

Tehnoloģiju teorijas skaidrojums ir līdzīgs, bet tas saskaras ar problēmu, ka viena pati tā nespēj ticami izskaidrot dažādas anomālijas, piemēram, kādēļ relatīvi līdzīgas post-industriālas sabiedrības uzrāda dažāda līmeņa Interneta pieeju un izmantošanu. Tehnoloģiju pieejamība un nepieejamība rada par tā sauktās „digitālās plaisas” rašanos. Tambini (Tambini) izdala divas fundamentāli atšķirīgas attieksmes attiecībā pret šo problēmu: konservatīvo un radikālo. Konservatīvā attieksme nozīmē, ka demokrātijas procesu pamatfunkcijas tiek veiktas ārpus Interneta, lai neapdraudētu tos pilsoņus, kuriem nav pieejas tehnoloģijām. Radikālais risinājums, nozīmē, ka ir jācenšas visu piedāvāt Internetā, neskatoties uz to pilnīgu pieejamību. Demokrātija dažiem tiek uzskatīta labāka nekā, kad vispār nav demokrātijas. Tehnoloģiju attīstība tieši ietekmē, cik daudz valdības un politiskās organizācijas var piedāvāt savus pakalpojumus un informāciju. Ja šis pieņēmums ir pareizs, tad e-politikai gandrīz pilnībā ir jāattīstās valstīs ar augsti attīstītu tehnoloģijas līmeni. Šajā gadījumā, Internetā pieejamai valdības un pilsoniskās sabiedrības organizāciju proporcijai, ir jābūt pareģojamai, skatoties uz tehnoloģijas attīstības rādītājiem un Interneta lietotāju skaitu.

Demokrātijas teorija uzskata, ka aplūkojot politiskās organizācijas, kādiem mērķiem un funkcijām tās tiek veidotas Internetā, var noteikt katras valsts demokratizācijas līmeni. Ar Interneta palīdzību demokratizācijas procesā ir iespējams radīt vairāk iespējas pilsoniskām apspriedēm un sabiedrības debatēm, grupu mobilizācijai, partiju aktivitātei, veicinot demokrātiju un atvērtu sabiedrību jau kopš pašiem pirmsākumiem.

2.4.E-demokrātijas kritika

E-demokrātijas ieviešanu kavē vairāki kritiski argumenti par IT izmantošanu demokrātijas uzturēšanā. Antonijs Vilhelms (Anthony Vilhelm) runā par četriem politiskās dzīves izaicinājumiem kibertelpā:

indivīda spēju līdzdarboties sabiedriskajā sfērā kibertelpā;

barjeru iekļūšanai sabiedriskajā sfērā kibertelpā;

informācijas sabiedrības pieaugumu;

sabiedriskajās sfēras izzušanu tirgus ekonomikas ietekmē.

Pirmais un otrais arguments var dublēties ar digitālo plaisu, kas tiek pieminēta visur, kad tiek runāts par e-demokrātijas attīstību. Digitālā plaisa var veidoties starp virtuālajām un pamata organizācijām, starp vienlīdzību un izglītību, starp bagātām un trūcīgajām nācijām un starp politisko demokrātiju un „tehnooligarhiju”. Digitālo plaisu var novērot nacionālajā un arī globālajā kontekstā. Globāli tā tiek aplūkota kā Interneta izplatība, kamēr nacionālajā – kā „tehnooligarhija” tiem pilsoņiem, kas ir izglītoti un materiāli turīgāki. Digitālā plaisa veidojas starp tiem, kas piedalās un starp tiem, kas neizmanto Internetu, lai iesaistītos politiskajos notikumos un diskusijās. Šeit nav runa tikai par ekonomisko pieeju, bet arī par zināšanu līmeni, kas nepieciešams Interneta lietošanai. Jo tiem, kam ir attiecīgās zināšanas un pieeja Internetam un kas jau tagad ir politiski aktīvi, kļūs vēl ietekmīgāki. Nevienlīdzība starp Interneta lietotājiem, ir viens no galvenajiem digitālās plaisas rašanās iemesliem. Kā Pipa Norisa (Pippa Norris) secināja, ka ekonomiskie resursi, ieskaitot mājsaimniecības ieņēmumus, ietekmē indivīdu iespējas atļauties personisko datoru un pieeju Internetam. Atšķirības starp Eiropas valstīm liecina, ka katrā valstī daudzi faktori ietekmē ieņēmumu atšķirības ietekmi uz Interneta pieejamību, piemēram, valstu iniciatīvas nodrošinot sabiedrībai publiskos Interneta piekļuves punktus sabiedriskos centros, nodarbinātības aģentūrās un skolās, kā arī tirgus konkurence, kas noved pie zemākām datoru, programmatūras un Interneta pieslēguma cenām.

Nodarbošanās, piemēram, profesionāls un menedžmenta darbs servisa sektorā sekmē patstāvīgu Interneta pieslēgumu darba vietā, tāpat kā apmācības un tehniskā atbalsta esamību. Uzņēmumi bieži vien nodrošina vadošo personālu ar mobilām tehnoloģijām, turpretī ierindas darbiniekiem, neskatoties uz to, ka datori ir nepieciešami ražošanas procesā, drīzāk darba vietā Internets nav pieejams, kā arī iespējas apgūt iemaņas, lai lietotu Internetu mājās. Vilhelms secināja, ka izglītība vairāk nekā citi demogrāfiskie vai sociālie mainīgie ietekmē to, vai cilvēks izmanto Interneta resursus. Skolās un augstskolās tiek piedāvāta ar IT bagāta vide un tās arī vairumā valstu ir bijušas pirmās iestādes, kas tikušas pieslēgtas globālajam tīmeklim. Vecuma atšķirība iespējams ir visnozīmīgākais faktors Interneta lietojuma izplatībai e-demokrātijā. Eiropas statistikā parādās, ka jaunākās paaudzes ļoti plaši izmanto Internetu, turpretim tikai nedaudzi vecākās paaudzes pārstāvji ir Interneta lietotāji. Gan ASV, gan Rietumeiropā Interneta lietotāju sociālais profils ir līdzīgs.

Trešajā Vilhelma pieminētajā izaicinājumā tiek secināts, ka informācijas sabiedrības pieaugums var potenciāli graut lēmuma pieņemšanas metodoloģisko gaitu. Vilhelms satraucas par jautājumu – vai televīzija un radio nomākskvalitatīvas diskusijas un apspriedes sabiedrībā, vai gluži pretēji, sabiedrībai ietekmējot vēsturiski izveidojušos lēmumu pieņemšanas procesu, tiks veicinātas demokrātijas beigas? Šīs ir ļoti nopietnas bažas. Šeit nav tikai runa par digitālo plaisu, zināšanām, bet arī par laiku.

Taču diskusijas Internetā laiks un vieta neierobežo. Hovards Reingolds (Hovard Rheingold) apskatīja Agoru, seno grieķu satikšanās un apspriežu vietu. Pilsoņiem, kas piedalījās bija nepieciešamas ne tikai vēlme, resursi, zināšanas, bet arī laiks. Čads Rafaēls (Chad Raphael) uzsver trīs galvenos šķēršļus līdzdalības demokrātijas radīšanā. Viens no tiem ir ierobežotā pilsoņu piesaiste, visiem ir jādod vienlīdzīgas iespējas piedalīties. Taču indivīdiem ir nevienlīdzīgi pieejami tādi resursi kā laiks, interese, enerģija, uzticība un prasmes. Jau Aristotelis bija uzsvēris šo problēmu, ka „indivīds, kas strādā, lai izdzīvotu, nevar būt pilsonis”. Tātad galvenais jautājums ir laika trūkums, lai mēs varētu sākt runāt par IT lomu pārstāvniecības demokrātijā un sasniegtu nopietnu diskusiju veidošanos starp pilsoņiem.

Kā ceturto draudu Vilhelms uzsvēra sabiedriskajās sfēras izzušanu tirgus ekonomikas ietekmē. Tiek paustas bažas, ka IT galvenokārt izmantos privātās kompānijas, jo divdesmit pirmajā gadsimtā informācija ir visnozīmīgākais produkts. Pastāv diskusija, ka Internets var tikt kontrolēts. Goldings (Golding) atsaucas uz pieaugošo Interneta izmantošanu tieši komerciālām vajadzībām. Taču šis ir viens no kārtējiem globālajiem procesiem, kā, piemēram, kapitalizācija, privatizācija, deregulācija vai globalizācija. Kiber-skeptiķu argumenti neļauj norimt diskusijām par e-demokrātijas lietderību.

2.5. Pozitīvā pieredze

Jebkurš pētnieks, kurš ir pētījis sabiedrības iesaistīšanu politikas veidošanas procesā, izmantojot Internetu, piekrīt, ka valstīs, kur Internetu izmanto, pārsvarā tam ir eksperimentāla daba, un sabiedrības līdzdalība ir nepilnīga. Pētnieki apgalvo, ka gandrīz visos gadījumos vilšanos rada divas kopīgas problēmas: pārāk maz cilvēku zina par šīm iespējām, un valdības cieš neveiksmi, iesaistot sabiedrību politikas procesā vai neatbildot tai efektīvi. Zinātniskajā literatūrā tas jau ir pierādīts, ka, neskatoties uz e-demokrātijas eksperimentālo dabu, daudzas valstis mēģina izmantot Internetu sabiedrības līdzdalības palielināšanā, un ir pieejami daudz dažādu veiksmīgu e-demokrātijas piemēru. Dotajā situācijā „nepilnīgo” sabiedrības līdzdalību būtu nepieciešams aplūkot caur pilsoniskās kultūras jēdziena prizmu, kas parāda, nav svarīgi vai visi piedalās, bet svarīga ir līdzdalības kvalitāte. Vairāk vajadzētu pievērsties valdības vai to pārstāvju lomai sabiedrības līdzdalības veicināšanā, kas varētu būt svarīgs iemesls e-demokrātijas neveiksmēm dažādos projektos.

Balstoties uz vairāku e-demokrātijas ieviešanas mēģinājumu analīzi, OECD izveidoja „e-līdzdalības ietvaru” (skatīt 1.pielikumu). Tika secināts, ka katrā e-demokrātijas gadījumā bija vairākas kopīgas vienotās pazīmes, t.sk., noteikta mērķa formulēšana, noteikta stadijas politikas veidošanas ciklā (dienaskārtība, analīze, politikas veidošana, īstenošana un politikas novērtēšana), valdības pārstāvju un mērķa grupu iekļaušana, atgriezeniskā saite no līdzdalībniekiem, specifisku tehnoloģiju izmantošana katrā no trīs OECD izvirzītajiem e-demokrātijas posmiem – tehnoloģiski atbalstāmās informācijas, apspriežu/ konsultēšanas un līdzdalības organizēšanā, šķēršļu izveidošanās, pamatelementi veiksmei. „E-līdzdalības ietvarā” valstīm tiek piedāvāti konkrēti IT instrumenti, kas jāizmanto pie informēšanas, konsultēšanas un līdzdalības posma. Tomēr jārēķinās, ka katrā valstī ir savas tradīcijas, kultūra. Pamatojoties uz šo analītisko ietvaru, tiks analizēta arī Zviedrijas pieredze.

Saskaņā ar statistiku 2005.gada martā, 73,6% Zviedrijas iedzīvotāju ir pieejams Internets. 2001.gada pētījums parādīja, ka katrs trešais Interneta lietotājs pēdējā mēneša laikā ir apmeklējis vietējās pašvaldības mājas lapu. Šī statistika parāda, ka plašo Interneta lietotāju izplatību Zviedrijā un arī potenciālo līdzdalībnieku skaitu e-demokrātijā. Zviedrijas gadījumā liels uzsvars tiek likts uz vietējo politiķu attieksmi un attiecīgās politikas veidošanu, jo pieredze rāda, ka dažas pašvaldības ir pionieri, bet citas – malā stāvētājas jeb aktīvas un pasīvas. Zviedrijā e-demokrātija izplatīta ir tieši vietējā līmenī. Arī citās valstīs pieaug to pašvaldību skaits, kas veido e-līdzdalības projektus, izmantojot vietējās pašvaldības. Šajā nodaļā tiks analizēti Zviedrijas centieni ieviest e-demokrātiju caur vietējām pašvaldībām un kritēriji, kas nodrošina to veiksmīgu ieviešanu reālajā dzīvē.

Zviedrijā ir vairāki piemēri, kad tieši vietējās varas pārstāvji ir attīstījuši e-līdzdalības sistēmas, kad pilsoņiem tiek dota iespēja sūtīt savus viedokļus uz vietējās pašvaldības mājas lapu. Jāpiemin fakts, ka pilnīgi visām Zviedrijas pašvaldībām ir savs mājas lapas, pat tām, kurām iedzīvotāju skaits ir ap 3000. Jau kopš 1999.gada, 15% mājas lapu bija diskusiju forumi, kuros bija iespējams diskutēt gan par jebkuru sev interesējošiem, gan specifiskiem jautājumiem. Zviedrijas gadījumā e-demokrātija fokusējas uz vietējām pašvaldībām, jo pašvaldības ir salīdzinoši autonomas, kas paver iespējas politikai vietējā līmenī. Lielākā daļa eksperimentu ir notikušas samērā mazās pašvaldībās (apmēram 20 000 iedzīvotāju) vai arī lielāku pilsētu apgabalos (Stokholma), jo eksperimentus ar šāda veida inovācijām ir vieglāk uzsākt mazākās pilsētās, kur demokrātiskie procesi nav tik formāli kā lielajās pilsētās, vai valsts līmenī. Citas OEDC valstis ir identificējušas līdzīgus iemeslus e-demokrātijas ieviešanai caur vietējo pārvaldes līmeni.

2.5.1.Kalix

Kā viens no pozitīviem e-demokrātijas piemēriem Zviedrijā ir minams Kalixciemats (Norrbotten novads) ar 18 tūkstoš iedzīvotājiem, no kuriem 52% dzīvo centrālajā pilsētā Kalix, bet pārējie 48% dzīvo kādā no 61ciemata. Viens no Kalix mērķiem ir nemitīga iespēju paplašināšana iedzīvotājiem piekļūt un ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. To veicināja pašvaldības politiķu vēlme, kā arī fakts, ka 70% ģimenēm Norbottenā mājās ir Interneta pieslēgums, bet pārējiem 30% tika nodrošināta piekļuve un konsultācijas bibliotēkās, pašvaldības iestādēs un dažās skolās, kas bija atvērtas arī vakaros.

Ja agrāk sanāksmēs ieradās zem desmit cilvēku, tad IT izmantošana ir radusi plašu piekrišanu pilsoņu līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā. Kalix gadījumā pieminamas divas sabiedriskās apspriedes:

2000.gada rudenī tika novadīta sabiedriskā apspriede par pilsētas centra attīstību. Kopā diskusijās piedalījās 7% cilvēku, no kuriem 86% izvēlējās izmantot Interneta resursus. Vairāk kā 25% iedzīvotāju apmeklēja apspriedei izveidoto web-lapu un 50 cilvēki izmantoja iespējas sarunāties on-line ar politiskās partijas līderi;

2001.gada rudenī – par nodokļu likmes izmaiņām. Piedalījās 51% iedzīvotāju, no tiem 72% izmantoja papīra vēlēšanu biļetenus, bet 28% Internetu.

Analīzes elementi:

Stadija politikas veidošanas ciklā – dienaskārtība.

Iesaistītie valdības pārstāvji – vietējā Kalix pašvaldība.

Iesaistītā mērķa grupa – Kalix iedzīvotāji.

Atgriezeniskā saite no mērķa grupas – 7% pirmajā apspriedē un 51% otrajā.

Specifisko tehnoloģiju izmantošana – tika piesaistīts konsultācijas uzņēmums „Votia” (http://www.votia.com), kurš ir specializējies diskusiju veidošanā on-line, tika piedāvāta plaša informācija mājas lapā – diskusiju forumi un FAQ par publisko apspriedi, anketas aizpildīšana gan on-line, gan rakstiski, tradicionālie veidi – informācija presē, sanāksmes pilsoņiem, zvanīšanas iespējas pašvaldības pārstāvjiem, detalizētāku informāciju varēja iegūt griežoties pašvaldībā.

Galvenie šķēršļi – atgriezeniskā saite ilustrē spēcīgas demokrātijas dilemmu, ka aktīvā minoritātes daļa (7%) sasniedza ietekmi. Vai nu tā ir jāuzskata par pārstāvniecības problēmu vai arī kā aicinājumu piedalīties tie, kas nepiedalījās. Tas ir jautājums par interpretāciju, jo šie divi Kalix piemēri parāda, ka, nav konkrētu kritēriju, kas pateiktu, cik lielai līdzdalībai ir jābūt pietiekošai.

Inovācijas un pamatelementi panākumiem – politiķi pozitīvā interpretācija, salīdzinot e-līdzdalību ar standarta un pielietojot to arī otrajā apspriedē.

2.5.2. Norrmalm

Otrs piemērs ir par e-dialogu Norrmalmapgabala padomē. Norrmalm apgabals ir Stokholmas centrā ar 61 000 iedzīvotājiem. Populācija ir relatīvi jauna. Dienvidu rajonā ir daudz veikalu, kur ierodas vairāk kā 100 000 apmeklētāju katru dienu. 2001.gadā notika divas e-sabiedriskās apspriedes par zaļā Vasa parka pilnveidošanu.

Analīzes elementi:

Stadija politikas veidošanas ciklā – dienaskārtība.

Iesaistītie valdības pārstāvji – Norrmalm apgabala padome (Stokholmas pilsēta).

Iesaistītās mērķa grupas – Norrmalm iedzīvotāji un apmeklētāji.

Atgriezeniskā saite no mērķa grupas – piedalījās 1700 iedzīvotāji, no kuriem puse aizpildīja anketu on-line, bet otra puse sūtīja anketas, vēstules pa pastu, zvanīja vai izmantoja faksu. Apspriežu rezultāti tika publicēti pēc 8 nedēļām.

Specifisko tehnoloģiju izmantošana – publiskiepieejas instrumenti.

Jau 1999.gadā Norrmalm apgabala padome ieviesa uz Interneta balstītus pakalpojumus, piedāvājot visus ar padomi saistītos dokumentus elektroniski (piemēram, aktualitātes, sēžu (kas ir atvērtas) sarakstus, sēžu apkopojumus (iekļaujot pilsoņu idejas). Šis instruments ir pazīstams kā publiskā pieeja. Nākamajā gadā politiķi uzsāka otro publiskās pieejas instrumentu, kura pamatā bija ne tikai informēšanas un uzklausīšanas funkcijas, bet arī mijiedarbības veicināšana. Tas sastāvēja no 3 daļām – aģenta (meklētājs mājas lapā), kas piedāvā informāciju par interesējošo jautājumu, diskusijas – varēja aizsūtīt jautājumus politiķiem pirms sēdēm, nedēļas laikā tika apbildēts, sabiedriskās apspriedes – notika 2-4 reizes gadā, kad pilsoņi tika aicināti piedalīties, tika izsūti ielūgumi uz e-pastu.

Inovācijas un pamatelementi panākumiem – 3 sabiedriskajās apspriedēs ir piedalījušies apmēram 2500 iedzīvotāju. Viens no veiksmes elementiem ir politiķu līdzdarbība gan izveidojot šos publiskās pieejas instrumentus (tika piesaistītas vairākas ārējās firmas Interneta ieviešanai), gan ziedojot savu brīvo laiku. Šo Norrmalm modeli izmanto vairākas apgabalu padomes Stokholmā.

2.5.3. Analīzes kritēriji

Piemērojot Zviedrijas modeļa Kalix un Norrmalm piemērus Latvijas situācijai, tiek izvirzīti vairāki faktori, kas būtu nepieciešami e-demokrātijas ieviešanai.

Viens no svarīgākajiem kritērijiem ir tehnoloģiju pieejamība, kuru ietekmē vairāki faktori. No šiem faktoriem (tiks analizēti empīriskajā daļā) ir atkarīga Interneta pieejamība gan valstī kopumā, gan katrā mājsaimniecībā. Balstoties uz Zviedrijas Kalix gadījumu, Interneta pieeja tika nodrošināta 100% gadījumu (70% iedzīvotājiem ir pieejams, bet 30% piedāvāti publiskie pieejas punkti).

Nākamais kritērijs ir iesaistītie valdības pārstāvji – iesaistītās puses var būt nacionālais līmenis, vietējais varas līmenis vai arī internacionālais. Pamatojoties uz dažādu koncepciju, nacionālo programmu, projektu izstrādi, līdzekļu piešķīrējs datoru iegādei un apmācību sniegšanai var būt jebkura līmeņa pārstāvis. Kā galvenos kritērijus apskata – varas pārstāvju nostāju attiecībā pret IT nozari, to veidotās politikas attiecībā uz IT paplašināšanu un pakalpojumu pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai.

Nākamais kritērijs ir specifisko tehnoloģiju izmantošana- kādi instrumenti pašvaldībās tiek izmantoti informācijas sniegšanai un atgriezeniskās saiknes nodrošināšanai. Tiks apskatīts – vai informācija tiek piedāvāta tikai Internetā, vai tiek izmantoti arī tradicionālie veidi – vietējā prese, radio, televīzija, pasta pakalpojumi. Jo abos veiksmīgajos Zviedrijas gadījumos tika izmantoti gan e-līdzdalības veidi, gan tradicionālie.

Tādejādi tiks aplūkots – vai tiek radīti visi priekšnosacījumi pēc iespējas maksimālākai sabiedrības iesaistīšanai, piemēram, nodrošinot publiskos Interneta pieejas punktus (telecentri, mācību iestādes, sabiedriskās bibliotēkas, kioski jeb būdiņas, Interneta kafejnīcas) tiem, kam nav pieejas Internetam. Atsevišķi tiks izvirzīts jautājums par informācijas kvalitāti pašvaldību mājas lapās, jo kvalitatīva mājas lapa var piedāvāt detalizētu informāciju un iespēju analizēt dažādus sarežģītus priekšlikumus un ziņojumus. Pirmais kritērijs ir jautājums par vietējās pašvaldības mājas lapas esamību, tad seko informācijas pieejamība. Pamatinformācija sevī ietver informāciju par vietējā mēroga politiku – par vietējās padomes struktūru, sastāvu, funkcijām, nozaru komitejām un to struktūru, vietējās varas sistēmu un dažādām īslaicīgām vai īpašām valdēm, vietējo varas pārstāvju e-pastiem. Papildinformācija sevi ietver iespējas lasīt dienaskārtības sarakstus pirms vietējo padomju vai komiteju sēdēm, protokolus no padomju vai komiteju sēdēm, dažāda veida pielikumus un ienākošo korespondenci, budžeta kopsavilkumus, padomes zonēšanas plānus, tiešās translācijas Internetā no padomju sēdēm, specifisku politisko informāciju, kam un kur iesniegt dažāda veida lūgumus, prasības utt., saites uz dažādām politiskajām partijām, NVO, biedrībām utt.

Iesaistītās mērķa grupas – kam pakalpojumi tiks piedāvāti.

Nozīmīgs kritērijs ir atgriezeniskās saites nodrošināšana. To vislabāk veicināt ar diskusiju forumu un sarunu lapu on-line izveidošanu. Ar diskusiju forumu horizontālā līmenī pilsonis var paust savas vēlmes, bet vertikālā – paust savas vēlmes vēlētajiem varas pārstāvjiem, partijām, tā nodrošinot leģitimitāti un stabilitāti demokrātijai. Izmantojot dažāda veida balsošanu Internetā, ievēlētajiem varas pārstāvjiem ir vieglāk uzzināt vēlētāju vēlmes, tādejādi samazinot pilsoņu atkarību no medijiem, interešu grupām, partijām un citām organizācijām, caur kurām sabiedrība agrāk varēja paust savas vēlmes politiķiem. Balsošanu Internetā var apskatīt kā veidu vēlēšanu procedūru padarīt vēl vienkāršāku, elastīgāku un lētāku no līdzdalības palielināšanas perspektīvas vispārīgajās vēlēšanās. Tā tiktu izmantota kā papildus iespēja tradicionālajai balsošanai. Cilvēkiem ar veselības traucējumiem, vecāka gada gājuma pilsoņiem, ceļotājiem, kā arī stresam pakļautajiem iedzīvotājiem nebūs jāiet uz speciālu balsošanas vietu, lai nodotu savu balsi.

2.6. Metode

Tā kā šajā darbā tiks pētīta e-demokrātijas iespējamība caur pašvaldību līmeni, tad darbā tika izmatota Zviedrijas pieredze, jo Zviedrijas gadījumā e-demokrātija fokusējas uz vietējām pašvaldībām. Zviedrijā pašvaldības ir salīdzinoši autonomas, kas paver iespējas politikai vietējā līmenī. Lai noteiktu Latvijas pašvaldību autonomiju, tiks pētītas pašvaldību autonomās funkcijas un to atkarība no centrālā līmeņa, lai varētu noteikt Latvijas pašvaldību iespējas e-demokrātijas ieviešanā.

Darba teorētiskajā daļā tika analizēta Zviedrijas divu pašvaldību pozitīvā e-demokrātijas pieredze, izmantojot OECD izveidoto „e-līdzdalības ietvaru” (skatīt 1.pielikumu), kurā ir iekļautas e-demokrātijas kopīgas vienotās pazīmes – noteikta mērķa formulēšana, noteikta stadijas politikas veidošanas ciklā, valdības pārstāvju un mērķa grupu iekļaušana,atgriezeniskā saite no līdzdalībniekiem, specifisku tehnoloģiju izmantošana, šķēršļu izveidošanās, pamatelementi veiksmei.

Veicot šo divu Zviedrijas veiksmīgo e-līdzdalības Kalix un Norrmalm pašvaldību piemēru analīzi, tika izvirzīti vairāki faktori, kas noteica veiksmīgu e-līdzdalības veicināšanu. Balstoties uz teorijas daļā izvirzītajiem kritērijiem, tiks analizēta Latvijas situācija.

Kā analītiskie kritēriji, kas nepieciešami e-demokrātijas veiksmīgai ieviešanai praksē un Latvijas situācijas analīzei, tika izvirzīti – varas pārstāvju attieksme un rīcība, informācijas dažādības pieejamība on-line, pašvaldību mājās lapu piedāvātās papildus iespējas sabiedrības līdzdalības veicināšanā, piemēram, sarunu istabu jeb diskusiju vietu nodrošinājums Internetā, e-pasta kapacitāte, dažāda veida informācijas aktualizēšana utt. Visi šie kritēriji tiks aprakstīti empīriskajā daļā, apskatot arī divu Latvijas pašvaldību veiksmīgo e-līdzdalības pieredzi.

Pēc šo divu pašvaldību analīzes, tiks analizēts, vai jau no Zviedrijas pieredzes izvirzītie kritēriji darbojas Latvijas gadījumā un vai neveidojas citi kritēriji, kas ir raksturīgi tikai Latvijas gadījumā. Balstoties Latvijas analīzi pēc teorijā izvirzītajiem kritērijiem, tiks analizētas Latvijas iespējas e-demokrātijas ieviešanā un tiks noteikts valsts pārvaldes līmenis, caur kuru tā tiktu visefektīvāk ieviesta.

Kopsavilkums

Zemā politiskā aktivitāte daudzās valstīs tiek saistīta ar sabiedrības vilšanos tradicionālajā demokrātijā. Attīstoties dažādām tehnoloģijām kā datoriem, televīzijai, tālruņiem, Internetam, daudzi zinātnieki meklē veidus, kā šīs tehnoloģijas pielietot demokrātijas procesu stiprināšanai. Attiecībā pret šīm tehnoloģijām izveidojās divi novirzieni – kiber-optimisms un kiber-pesimisms. Viena pieeja apskata tehnoloģijas iespējas kā jaunu veidu sabiedrības iesaistīšanā politikas procesos, bet otra- uzsver negatīvos aspektus, sevišķi, nevienlīdzīgās sabiedrības iesaistīšanas iespējas.

Saistībā ar tehnoloģiju attīstību radās vairāki demokrātijas jēdzieni. Darbā tika izmantots e-demokrātijas jēdziens, kurš sevī iekļāva „ikvienu politisko sistēmu, kurā IT un Internets tiek izmantots vitāli svarīgu demokrātijas procesu nodrošināšanā- kā informēšanas, komunikācijas procesos, interešu paušanā, lēmuma pieņemšanā (Hague un Loader)”. Šajā kontekstā jāpiemin e-pārvalde, jo tā tiek balstīta uz tehnoloģiju pieejamības nodrošināšanu sabiedrībā, kas ir viens no priekšnosacījumiem e-demokrātijas ieviešanai. E-demokrātijas ieviešana aprakstīta OECD modelī, kas balstās uz informācijas piedāvāšanas jeb sniegšanas principu, konsultācijām un apspriedēm, kā arī uz aktīvu līdzdalību lēmuma pieņemšanas procesos. Lai izskaidrotu e-demokrātijas attīstību dažādās valstīs, tika radītas attīstības (pāreja no ražošanas uz informācijas sabiedrību), tehnoloģijas (tehnoloģiju ietekme uz pieejamību vai nepieejamību) un demokratizācijas teorijas. Kā e-demokrātijas negatīvākais aspekts tiek uzskatīts digitālās plaisas rašanās, kas var veidoties starp gan nācijām, gan indivīdiem, jo to veido ne tikai ekonomisko resursu nepietiekamība, bet arī zināšanu nepietiekamība. Paveras jautājums par šoresursu vienlīdzīgu nodrošināšanu sabiedrībai, taču kā galvenais trūkums tiek minēts laika nepietiekamība, lai sasniegtu nopietnas diskusijas. Apskatot dažādu valstu mēģinājumus ieviest e-demokrātiju, kā veiksmīgās prakses piemērs tika izraudzīts Zviedrija, kas ar e-demokrātiju ievieš ar vietējo pašvaldību palīdzību. Kā galvenos kritērijus veiksmīgai sabiedrībai iesaistīšanai sabiedriskajās apspriedēs ar IT palīdzību izvirzot – Interneta pieejamības nodrošināšana, valdības pārstāvju attieksme un rīcība, informācijas sniegšanas veids, tās kvalitatīva piedāvāšana ne tikai mājas lapā, bet papildus izmantojot tradicionālos līdzdalības instrumentus. Pamatojoties uz šiem kritērijiem, tiks veidots un analizēts Latvijas situācijas paraksts.

3. Latvijas situācija

Šajā nodaļā tiks aprakstītas tehnoloģiju pieejamība Latvijā. Tiks pētīti IT izplatības ietekmējošie faktori, kā, piemēram, telekomunikācijas nozares attīstība, ekonomiskā situācija, valsts politika u.c. Lai noteiktu, caur kuru valsts pārvaldes līmeni būtu visoptimālākā e-demokrātijas ieviešana, nepieciešams aprakstīt un salīdzināt katra līmeņa iespējamos plusus un mīnusus. Īpaši tiks akcentēta pašvaldības loma, to atkarība no valsts politikas, tehniskais nodrošinājums, ietekme uz sabiedrības līdzdalību, kā arī tiks minēti veiksmīgie pašvaldību īstenotie sabiedrības iesaistīšanas gadījumi. No šie kritērijiem tiks veidota analīze un galvenie secinājumi.

3.1. Tehnoloģiju izplatība Latvijā

Neskatoties uz straujo IT nozares attīstību, Latvijā Internetu lieto tikai apmēram 40% no iedzīvotājiem, mājās Internets ir pieejams 37% iedzīvotāju. Lielākā daļa šo lietotāju dzīvo Rīgā vai tās tuvumā (61% šā apgabala iedzīvotāju) vai lielajās pilsētās (44%). Laukos Internetu lieto zem 11% iedzīvotāju. Interneta piekļuvei tiek izmantoti aptuveni 100 tūkst pastāvīgo pieslēgumu, no kuriem 72% ierīkoti Rīgā. Saglabājas lielas atšķirības gan starp reģioniem, gan arī starp pilsētām un laukiem.

Lai pietuvotos Eiropas vidējam līmenim, kopējam datoru skaitam skolās jāsasniedz 40 000 vienību. 2004.gada septembrī skolu rīcībā bija 20 000 datoru, bet skolēnu skaits bija 300 000. No apmēram 2000 Latvijas bibliotēkām datorizētas ir 900 bibliotēkas, bet Interneta pieslēgums nodrošināts 400 bibliotēkām. Pagastu un mazpilsētu bibliotēkas bieži vien ir vienīgās, kur iedzīvotājiem pieejams Internets. Būtiskākais šķērslis Interneta lietošanai ir piekļuves infrastruktūras trūkums.

Kā kavēkli Interneta izmatošanai, iedzīvotāji min sociālo nepieejamību jeb dārdzību. Finansiālie apstākļi ir galvenais faktors, kas varētu veicināt gan iespējamo mājas datora iegādi (45%), gan Interneta ierīkošanu, esot pieņemamai Interneta ierīkošanas vai lietošanas cenai (43%). Tas, ka Internets ir vajadzīgs mācībām vai bērniem, ir otrs biežāk minētais stimuls Interneta ierīkošanai mājās (40%). Arī tie, kuri neplāno ieviest Internetu mājās, kā galveno kavēkli min Interneta dārdzību (60%).

Latvijā Interneta attīstību, tāpat kā vairums Eiropas valstu Interneta attīstību veicina pieci faktori: telekomunikāciju attīstības līmenis valstī, jeb tehnoloģiskais faktors; ekonomiskās attīstības līmenis; politiskā situācija, jeb valdības atbalsts nozares attīstībā; sabiedrības izglītības līmenis; informācijas klāsta dažādība.

3.1.2. Telekomunikāciju nozares attīstība

Telekomunikāciju nozares attīstība vistiešākajā mērā visvairāk ietekmē Interneta un ar to saistīto pakalpojumu attīstību, jo jaunās tehnoloģijas var attīstīties tikai uz kvalitatīvu telekomunikāciju infrastruktūras bāzes. Telekomunikāciju līmeņa attīstība un tirgus situācija nosaka Interneta pieslēgumu tehniskās iespējas un tarifu dažādību, piedāvājot klientiem lielāku izvēli sev atbilstošu pieslēgumu.

Latvijā ir izplatīti visi Eiropā pieejamie tehnoloģiju un Interneta pieslēgumu veidi sākot no iezvanpieejas līdz optiskajiem pieslēgumiem. Latvijā ir vairāk attīstījušies patstāvīgie pieslēgumi, nevis iezvanpieejas pieslēgumi (tādi kā ISDN). Protams, Lattelekom telekomunikāciju monopolstāvoklis neveicināja citu operatoru pieslēgumu veidošanu. Latvijā izplatīts ir radio pieslēgumu tīkls, īpaši lauku teritorijās. Jādomā, ka arī turpmāk radio savienojums būs labākais risinājums Interneta pieslēgumam lauku reģionā, kur ir lieli attālumi, un tehnoloģiju attīstības līmenis nav sasniedzis, un rādās, ka tuvākajos gados nesasniegs pilsētu līmeni. Arvien populārāks no pieslēgumu veidiem ir kļuvis kabeļu televīzija, kas attīstās ne tikai Rīgā, bet arī rajonu pilsētās.

Pēc tirgus liberalizācijas 2003.gadā Latvijas Interneta pakalpojumu tirgū parādījās vairāk nekā 200 lielu un mazu tirgus dalībnieku. Šobrīd pakalpojumu pieejamība ir laba, digitalizēto telekomunikāciju kvalitāte ir pietiekama, cenas, īpaši pēc nomāto līniju tirgus atvēršanās, ir strauji kritušās, tāpēc lietotāju aptaujām par galveno problēmu vairs netiek minētas cenas, bet gan drošības jautājumi (hakeri, vīrusi, surogātpasts).

3.1.3. Ekonomiskā situācija

Ekonomiskā situācija valstī nosaka ne tikai datorizācijas līmeni uzņēmumiem, bet arī iedzīvotāju datoru iegūšanu privātajā lietošanā. Pēdējos gados ir nopietni attīstījusies banku un komerciālo uzņēmumu sadarbība līzinga, kredītu un dažādu nomas pakalpojumu attīstīšanā, kas veicina arī datortehnikas iegādi kā nelieliem uzņēmumiem tā arī privātpersonām. Tādejādi, uzlabojoties ekonomiskai situācijai valstī pieaug datoru izplatība privātpersonu vidū, līdz ar to likumsakarīgi pieaug Interneta lietotāju skaits un Interneta lietošanas intensitāte.

Internets Latvijā ir pieejams galvenokārt cilvēkiem ar augstiem ienākumiem, kā arī skolēniem un studentiem, kas var piekļūt Internetam mācību vietās. Savukārt iedzīvotāju grupās ar vidējiem un zemiem ienākumiem Interneta lietotāju procents nepieaug. Nopietna problēma ir vājā Interneta pieejamība attālākajos un nabadzīgākajos lauku rajonos.

3.1.4.Valsts politika

Vairākās pasaules valstīs IT un Interneta nozare tiek izsludinātās, kā valsts attīstībasprioritātes nozares. Tādā veidā pati valsts sekmē šīs nozares attīstību un uzņēmumu darbību, kas strādā šajā jomā. Kā rāda pasaules pieredze, sekmīga IT nozares attīstība nav iespējama bez valsts atbalsta nozares attīstībai. Arī Latvijas valdības deklarācijās vienmēr ir tikusi uzsvērta nepieciešamība atbalstīt informācijas sabiedrības veidošanos pēc būtības un ar praktisku rīcību, veicinot sabiedrības izglītošanu IT jomā, Interneta pieejamību un lietošanu, elektronisko sakaru un pakalpojumu industrijas izaugsmi, kultūras un Latvijai specifiska satura radīšanu, elektronisko parakstu ieviešanu un pārvaldes efektivitātes palielināšanu, publisko pakalpojumu, informācijas pieejamību un citiem pasākumiem. Informācijas, datortehnikas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstības rezultātā informācija un zināšanas arvien plašāk tiek izmantotas darbā un darba attiecībās, mācībās, ikdienas sadzīvē.

Līdz ar to būtiski mainās sociālās attiecības sabiedrībā, veidojas jauns, augstāk organizēts sabiedrības tips – tā sauktā informācijas sabiedrība. Informācijas sabiedrības veidošana – tā ir iespēja attīstīt ekonomiski mazāk attīstītus, reti apdzīvotus reģionus. Viena no informācijas sabiedrības filozofijas pamatvērtībām ir sadarbība un informācijas apmaiņa . Dažādu valsts pārvaldes institūciju pārraudzībā izstrādāta virkne koncepciju un sistēmu, kas vērstas uz informācijas sabiedrības veidošanu Latvijā, piemēram,

Nacionālā programma «Informātika»(1995-2005);

Sociāli ekonomiskā programma «e-Latvija» (1999);

projekts «Pašvaldību vienotā informācijas sistēma» (1997);

projekts «Latvijas izglītības informācijas sistēma»;

projekts «Valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēma» (2001);

e-pārvaldes koncepcija (2002).

Nacionālā programma «Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana» (2004).

Tiek realizēti arī vairāki ar šīm valstiskā līmeņa sistēmām nesaistīti, bet sevišķi nozīmīgi projekti, piemēram, THINK, kas vērsts uz invalīdu integrāciju sabiedrībā, izmantojot mūsdienīgās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Atsevišķi pieminams Pašvaldību vienotās informācijas sistēmas (PVIS) projekts, kas tika uzsākts 1997.gadā. 1998.gadā Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) Phare programmas ietvaros realizē divus pilotprojektus, kas saistās ar PVIS pamatmērķiem programmatūras izstrādē: Cēsu pilsētā – Iedzīvotāju reģistrācija un datu apmaiņa un Dundagas pagastā – nekustamā īpašuma uzskaite, nodokļu uzskaite un sadarbība ar VZD. 2000.gadā tika izstrādātas PVIS konceptuālās nostādnes, veikta pašvaldību informatizācijas stāvokļa apsekošana un situācijas analīze, izstrādāta pašvaldību portāla koncepcija, 261 pašvaldībai piešķirts dators, izstrādāts PVIS ilgtermiņa projekts līdz 2003.gadam. Ar sešiem rajoniem (Ogres, Madonas, Preiļu, Saldus, Kuldīgas un Ludzas) un četriem pagastiem (Dundagas, Zasas, Allažu, Rušonas), kā arī ar Liepājas pilsētu tika noslēgti līgumi par PVIS pilotprojektu izstrādi datu pārraides un telekomunikāciju tīkla infrastruktūras izveidē. 2001.gadā turpināja uzsāktos pilotprojektus un uzsāka jaunus Rīgas, Jēkabpils rajonos un Ventspils pilsētā. 2004.gadā no valsts investīcijām PVIS projektam finanses netika atvēlētas. RAPLM tika iegūti 100 000 Ls, lai varētu uzturēt iepriekšējos PVIS projekta gados paveikto. 2005.gadā tiek gaidīti ERAF līdzekļi PVIS centralizēto risinājumu uzturēšanai un projekta turpmākai attīstībai.

Projekta „Valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēma” (VVBIS) ietvaros tuvāko piecu mēnešu laikā ir paredzēts uzstādīt datorus ar Interneta pieslēgumu738 bibliotēkām visā Latvijā, piegādājot 1658 datorus, nodrošinot 255 Interneta pieslēgumus un apmācot 400 bibliotekārus, laikā līdz 2007.gadam visas valsts un pašvaldību bibliotēkas tiks nodrošinātas ar datortehniku, Interneta pieslēgumu.

Informācijas sabiedrības veidošanu Latvijā nosaka arī globālās attīstības tendences. Eiropas Padome izvirzījusi mērķi attīstīt Eiropu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko pasaules ekonomisko sistēmu iespējami īsā laikā, izmantojot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas. Izskanot bažām, ka digitālās plaisa varētu radīt vēl lielākas problēmas zemākai klasei attiecībā pret informācijas pieejamību un spēju darboties sabiedrībā, kur datorprasmes ir nepieciešamas ekonomiskajiem panākumiem un arī personiskajiem panākumiem, lai iegūtu labu karjeru un izglītību, ES kā prioritāti e-Europe Rīcības plānā uzskata sociālo iekļaušanu. ES stratēģija iekļauj tirgus un valsts iniciatīvas kombināciju, iekļaujot samazinātas Interneta izmantošanas izmaksas, ko panāk ar tirgus liberalizāciju, un apmācībām nodarbinātības organizācijās, bibliotēkās un skolās.

2004.gadā tika aktualizēta sociāli ekonomiskā programma “e-Latvija“, kas nosaka galvenos darbības virzienus moderno informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju izmantošanai. Programma paredz uzlabot pieslēgšanās iespējas Internetam, nodrošinot globālās un lokālās informācijas pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam. Saskaņā ar programmas “eEurope2005” mērķiem tiks ieviesta PVIS, paaugstināts datorizācijas līmenis valsts iestādēs, pašvaldībās, skolās, bibliotēkās un citās institūcijās. Paredzēts nodrošināt, ka pašvaldību un valsts iestādēs ir iespējams saņemt pakalpojumus elektroniskā veidā, lai pamata publiskie pakalpojumi (saskaņā ar “eEurope2005” – 20 e-pārvaldes pakalpojumi) būtu interaktīvi – pilnā funkcionalitātē, ieskaitot samaksu par pakalpojumu. Tiks nodrošināta iedzīvotāju iespēja par pieņemamu cenu iekļauties vienotā informatīvā sistēmā. Minētie pasākumi tiks īstenoti piesaistot arī ES līdzekļus.

Tā kā Latvijā IT izmantotāju skaits iedzīvotāju vidū tomēr ir mazs, saskaņā ar Nacionālajā programmā „Informātika” (1995-2005) un Sociāli ekonomiskajā programmā “e-Latvija” noteiktajiem pasākumiem, Nacionālajā programmā “Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana” tiek plānotas tādas aktivitātes un finanšu resursu piesaiste no ES struktūrfondiem, kas sekmētu Latvijas sociālā un ekonomiskā dzīves līmeņa izlīdzināšanos attiecībā pret citām ES valstīm, kā arī nodrošinātu vienlīdzīgu un efektīvu ar IKT saistīto pakalpojumu attīstību valstī.

Analizējot valsts politiku, valsts izveidotajās programmās, nacionālajos plānos ir noteikta skaidra valsts nostāja par IT nozares attīstību un ieviešanu dažādos valsts sektoros. Diemžēl lielākā daļa šo plānu un programmu netiek realizētas. Pārsvarā tās tiek apturētas nepietiekamā vai nepiešķirtā finansējuma gadījumā, piemēram, PVIS. Kā galvenais līdzekļu nepiešķiršanas iemesls tiek minēts, ka Latvijai kā mazai valstij ir pieejami samērā ierobežoti līdzekļi.

Latvijas gadījumā pēdējos gados ir jūtama starptautisko aktieru loma uz IT attīstību. ES izveidoja e-Europe plānu, par prioritāti izvirzot informācijas sabiedrības veidošanu. Tas paredzēja attīstīt ES, izmantojot IT sniegtās iespējas, kombinējot valsts iniciatīvas ar tirgus liberalizāciju. Tā kā Latvijā visos valsts līmeņos tiek runāts par līdzekļu trūkumu, šajā gadījumā šo mērķu sasniegšanai papildus finansējumu sniedz ārvalstu investors.

Valstij kā centrālās varas pārstāvim ir ļoti liela ietekme IT attīstīšanā gan valsts līmenī, gan zemākā. Tas nozīmē, ka valstij kā finanšu resursu turētājai ir milzīgas iespējas ietekmēt konkrētās pašvaldības IT attīstību, piešķirot tai papildus finansējumu kāda projekta realizācijai. Ņemot vērā valsts varas hierarhiju un normatīvo bāzi attiecībā pret pašvaldībām, valstij ir tiesības „deleģēt funkcijas un atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus, kurus pašvaldības veic valsts vārdā atbilstoši valsts noteiktai politikai un atrodoties par attiecīgo valsts funkciju atbildīgās valsts iestādes vai amatpersonas pakļautībā. Protams, nododot pašvaldībām, valsts deleģētās funkcijas un atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus, kas ir saistīti ar izdevumu palielināšanos, pašvaldībām jāpiešķir līdzekļi no valsts budžeta.

3.1.5.Politikas ieviešanas līmenis

Runājot par IT politikas ieviešanas struktūru, joprojām pastāv diskusijas. Teorētiski IT jautājumu risināšana var būt stingri centralizēta, t.i., visi lēmumi tiek pieņemti tikai pašā augstākajā līmenī, vai arī decentralizēta, t.i., katrai institūcijai ir pilnīgi autonomas tiesības lēmumu pieņemšanā. Ideāls nav neviens no šiem variantiem, katram ir savi labumi un trūkumi. Zemāk, 1. tabulā, ir sniegts centralizētas un decentralizētas IT politikas ieviešanas ieguvumu salīdzinājums.

1.tabula.Iegumi centralizētas un decentralizētas IT politikas ieviešanā

IT politikas centralizācija

IT politikas decentralizācija

Efektīva resursu izmantošana. Centralizēta plānošana un sagāde ļauj iegūt labāku un vienkāršāku cilvēku un resursu pārvietošanu starp projektiem. Efektīva datu izmantošana. Centralizēta vadība dod labākas iespējas atkārtotai datu izmantošanai un nodrošina datu vienreizēju ievadi un atkārtotu izmantošanu. Tas ļauj izvairīties no datu duplikācijas. Labāka kontrole. Centralizācija dod labākas kontroles iespējas attiecībā uz sistēmu kvalitāti, dokumentāciju, drošības jautājumu risināšanu. Centralizācija arī nodrošina līdzekļu izmantošanu saskaņā ar kopīgām prioritātēm.

Labākalietotājuprasībuapmierināšana.Tā kā sistēmas ieviešana notiek lokāli un lietotājiem ir iespēja to ietekmēt tieši, tad tā labāk apmierinās viņu prasības. Ātrāka sistēmu ieviešana. Tā kā lēmumu pieņemšana notiek lokāli, tos var pieņemt ātrāk un mazināt birokrātiju. Mazākas sākuma izmaksas. Sistēmas ieviešanas izmaksas sākumā ir mazākas. Taču ilgtermiņa, sistēmai attīstoties, kopā valdības struktūrās izmaksas ir lielākas kā centralizācijas gadījumā.

Avots:Satiksmes ministrija. E-Pārvaldes funkcionālais modelis un izmaksu plāns. 24.12.02.

Apskatot Latvijas situāciju, kad pašvaldības joprojām ir centralizētas, ar tām deleģētajām autonomām funkcijām, bet tajā pašā laikā nepastāv kontroles mehānismu, kas novērtētu pašvaldību darba izpildi. Tādejādi, kā galvenais arguments centralizētai IT ieviešanas politikas, ir labāka kontrole. Kā nozīmīgs faktors minams ne tikai līdzekļu izmantošana saskaņā ar kopīgām prioritātēm, bet, galvenokārt, labākas kontroles iespējas attiecībā uz sistēmu kvalitāti.

Dotajā situācijā decentralizētā IT politikā tiek piedāvāti dažādi ieguvumi. Pamatojoties uz apgalvojumu, ka centralizācija nozīmē to, ka valsts pakļautībā ir dažāda līmeņa iestādes, bet decentralizācija – ka zemākajām valsts līmeņa iestādēm ir daļēja autonomija, pašvaldības tiek saprastas kā viens no decentralizācijas līmeņiem. Tā kā e-demokrātijai jābalstās uz sabiedrības viedokļa uzklausīšanu, tad IT politiku attiecībā pret e-līdzdalības veicināšanu vieglāk būtu ieviest caur vietējo pašvaldību līmeni. Jo šajā līmenī tiek uzklausītas un visātrāk, kvalitatīvāk apmierinātas sabiedrības vēlmes. Kā pozitīvs arguments ir zemākas sākuma izmaksas tieši decentralizētā IT politikā.

Nākamajā tabulā tiks apskatītas vājās puses IT politikas centralizētā vai decentralizētā ieviešanā.

2.tabula.Vājās puses centralizētas un decentralizētas IT politikas ieviešanā

IT politikas centralizācija

IT politikas decentralizācija

Ilga lēmumu pieņemšana. Centralizēta lēmumu pieņemšana aizņem vairāk laika – informācijas savākšana, ierobežoti lēmumu pieņemšanas resursi utt. Rezultātā IT risinājumu iegāde un ieviešana ir lēnāka kā decentralizācijas gadījumā. Neelastība un nespēja efektīvi ieviest ātrus risinājumus. Centralizētas IT uzmanības centrā ir pirmās prioritātes prasību nodrošināšana. Rezultātā vienmēr būs garš otrās un trešās prioritātes prasību saraksts, kuru ieviešana varbūt nav dārga un ilga, bet tā ir ārpus vadības fokusa. Ilgāks lēmumu pieņemšanas process rada arī zināmu nespēju ātri reaģēt uz izmaiņām.

Ierobežojumi datu izmantošanai. Katra struktūrvienība atbild par savu sistēmu un tajās vieni un tie paši dati var būt dažādi organizēti. Tas rada ierobežojumu datu apmaiņa un atkārtotā izmantošanā. Ierobežojumi efektīvai IT darbinieku izmantošanai. Katrai struktūrvienībai ir savs IT štats un ir ierobežotas iespējas efektīvi izmantot vienas struktūrvienības IT darbinieku zināšanu citā struktūrvienībā. Duplikācija. Katra struktūrvienība ievieš savu risinājumu un rezultātā ir dažādas sistēmas, kas nodrošina vienu un to pašu vai līdzīgu funkcionalitāti. Duplikācija pastāv arī attiecībā uz datiem.

Avots: Satiksmes ministrija. E-Pārvaldes funkcionālais modelisun izmaksu plāns. 24.12.02.

Apskatot decentralizācijas apgalvojumu par neefektīvu darbinieku un datu izmantošanu, rodas pretarguments. Pašvaldību līmenī ar to varētu nodarboties IT speciālisti, kas nodrošinātu datu ievadi, sadarbojoties ar citiem pašvaldības darbiniekiem. Par informācijas apmaiņu starp IT speciālistiem no dažādām nodaļām vai departamentiem jābūt atbildīgajai personai.

3.2. Pašvaldību loma

Atgūstot neatkarību, LR sāka reformas arī pašvaldību sistēmā. 1993.gada 28.septembrī MK apstiprināja “Latvijas Republikas pašvaldību reformu koncepciju”. Kā reformu galvenie uzdevumi izvirzīti valsts varas demokratizācija un decentralizācija, pašvaldību atbildības palielināšana par to pārziņā nodoto funkciju izpildi, iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, kā arī plaša iedzīvotāju iesaistīšana pašvaldību darbā. 1998.gada 21.oktobrī tika pieņemts “Administratīvi teritoriālās reformas likums”. Pamatojoties uz šo likumu tika veikta administratīvi teritoriālā reforma (līdz 30.11.2004), kas paredzēja mazo pašvaldību apvienošanu lielākās, veicinot to efektivitāti izmaksu un funkciju ziņā. Šobrīd Latvijā kopumā ir 552 pašvaldības, 473 pagastu padomes, 65 rajonu pilsētu domes, 7 republikas pilsētu domes, 26 rajonu padomes un 7 novadi.

Atbilstoši likumam “Par pašvaldībām”, pašvaldība ar tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteiktās obligātās autonomās funkcijas. Tās skar daudzus sabiedrībai nozīmīgus sektorus, kā piemēram, „organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus, gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, gādāt par iedzīvotāju izglītību, rūpēties par kultūru un sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību, nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, sociālo palīdzību, kārtot aizbildnības, aizgādnības un adopcijas lietas, sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, sekmēt uzņēmējdarbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu, izsniegt atļaujas un licences uzņēmējdarbībai, gādāt par sabiedrisko kārtību, noteikt zemes izmantošanas un apbūves kārtību, veikt civilstāvokļa aktu reģistrāciju, savākt un sniegt valsts statistikai nepieciešamās ziņas, veikt nepieciešamos pasākumus vietējās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās, organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus; nodrošināt pašvaldības pārstāvību reģionālajā slimokasē; veikt attiecīgajā administratīvajā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti”.

Latvijā darbojas likumā noteiktais subsidiaritātes princips, ka nevienu uzdevumu nevajadzētu risināt augstākā līmenī, nekā tas ir nepieciešams un arī tas, ka lietas, kur jāzina vietējā specifika, ir jādecentralizē, t.i., jādod vietējo pašvaldību pārziņā. No tā izriet, ka pašvaldība kā decentralizētais varas līmenis vislabāk izprot sabiedrības intereses, problēmas, un tai pēc būtības ir straujāk ir jāreaģē uz šīm interesēm un jāspēj tās izpildīt.

Neskatoties uz reformām un daudzajām autonomajām funkcijām, Latvijā pašvaldību pašreizējo fiskālo autonomiju var vērtēt kā zemu. Galvenais pašvaldību centralizācijas priekšnosacījums ir finansu līdzekļu centralizētā piešķiršana. Arī uz likumā noteiktajiem vietējiem ieņēmumiem pašvaldības ir ievērojami ierobežotas (nepastāv vietējo nodokļu sistēma) un joprojām spēcīgi tiek kontrolētas no centrālās valdības puses. Pat neskatoties uz finansu izlīdzināšanu, mazās pašvaldības ir ļoti atkarīgas no valsts piešķirtajiem līdzekļiem.

3.2.1. Tehniskais nodrošinājums

Latvijā joprojām notiek “papīru komunikācija” starp valsts iestādēm, jo informācijas apmaiņai nav izveidotas atbilstošas un drošas datorsistēmas. Aplūkojot pašvaldību informācijas sistēmas, kā galveno problēmu izvirzīta, ka sistēmas tiek veidotas kā “informācijas saliņas”, tās nav savstarpēji saistītas, prasa dublējošu datu ievadu pat pašvaldības ietvaros un pilnīgi nav saistītas ar valsts kopējo informācijas sistēmu. Šeit rodas nepieciešamība pēc valsts mēroga pašvaldību informatizācijas risinājumiem.

Tā kā tehniskais nodrošinājums ir ļoti svarīgs e-demokrātijas pielietošanā, jāskatās, kāda ir datoru un Interneta pieejamība ne tikai sabiedrībā, bet pašās pašvaldībās. Pieejamība ietekmē informācijas sniegšanas un dažādu pakalpojumu dažādību. Aprēķinot datoru skaitu uz vienu pašvaldību, tika ņemti vērā vien tie skaitļi, kas neattiecas uz rajona domi un rajona centrālās pilsētas domi, jo šie dati stipri uzlabotu vidējos rādītājus un viestu nepamatotu optimismu par situāciju pašvaldībās. Vidējais rādītājs valstī ir 5 datori katrā pašvaldībā. Piekļuve Internetam pašvaldībās tiek nodrošināta vidēji par 93%, t.i., 7% no Latvijas pašvaldībām šobrīd nav pieejams Internets.

3.2.2. Pašvaldību mājas lapas

Lielākas problēmas rodas ar informācijas izplatīšanu, jo rajonu pašvaldību mājas lapas ir pieejamas tikai 20% Latvijas pašvaldību. Aplūkojot rajona pašvaldību mājas lapu esamību katrā rajonā, tiek secināts, ka visattīstītākais reģions ir Rīgas rajons. Pozitīvs fakts ir, ka savas mājas lapas izveidojušas un uztur ne vien rajonu centrālās pilsētas, bet arī sīkākas pašvaldības, jo īpaši tās, kuru teritorijā ir kultūrvēsturiski vai tūrisma objekti. Daļa mazo pašvaldību informāciju par savu darbību nodrošina rajona izveidotajā un uzturētajā mājas lapā.

Tā kā par jebkuras iestādes mājas lapā esošo informāciju atbild institūcijas vadītājs, Latvijā pastāv ļoti krasa mājas lapu satura un strukturālā atšķirība pašvaldību izstrādātajās mājas lapās. Dažās mājas lapās ir ļoti grūti orientēties un atrast vajadzīgo informāciju, bet citās tā ir ļoti uzskatāma un viegli pieejama. Zem pilsētas URL nosaukumiem atrodas dažāda satura un piederības mājas lapas, piemēram,pilsētu, rajona mājas lapas. Satura ziņā informācija ir gan vienkopus, gan atsevišķi. Arī mājas lapu dizains, mākslinieciskais noformējums un informācijas izklāsts atšķiras. No tā var secināt, ka katrs mājas lapas veidotājs ir meklējis savu izpausmes veidu, taču lapu milzīgā dažādība rada haotisku iespaidu. Iespējams, ir nepieciešams apsvērt vienotu standartu izstrādi, nosakot, mājas lapu izstādes pamatprincipus un struktūru, kas atvieglotu klientu orientēšanos tajā.

Valstī ir noteikta vienota pieeja un kārtība, kādā publisko tiesību subjekti atbild uz iedzīvotāju iesniegumiem, priekšlikumiem un sūdzībām, tāpēc ir jābūt arī vienotai pieejai, kādā publiskā sektora institūcijas sniedz informāciju par savu darbību sabiedrībai, izmantojot Internetu. Neregulēta Interneta lapu izstrāde, nevienveidīga informācija un dažkārt tās neesamība svešvalodās vai pieejamā informācija komplicētā formātā var panākt pretēju efektu un radīt nepareizu priekšstatu par institūciju, apgrūtināt nepieciešamās informācijas saņemšanu.

Lai turpinātu uzlabot informatīvo situāciju Latvijas Internetā mājas lapu uzturētājiem būtu jārūpējas par mājas lapas satura atjaunošanu un aktualizēšanu. Apskatot informācijas dažādību pašvaldību mājas lapās tiek secināts, ka 88% Latvijas pilsētas pašvaldību mājas lapās ir ievietota informācija par pašvaldības struktūru. Dažās mājas lapās ievietota tikai struktūra, bet nav norādīti kontakti, kā sazināties ar atbildīgajām amatpersonām. E-pasta saziņas iespējas ar pašvaldību no pilsētas nosaukuma mājas lapas nodrošināta 35% apskatīto Web lapu. 81% Latvijas pašvaldību mājas lapās Internetā tiek ievietota informācija par domes pieņemtajiem lēmumiem. Informācija par aktualitātēm pašvaldībā ievietota gandrīz visās pašvaldību mājas lapās jeb 96%. 19% mājas lapās ar pilsētas nosaukumu tika konstatēts, ka nav veikti atjauninājumi pēdējo desmit dienu laikā. Lielākā daļa pilsētas mājas lapu žurnālistiem noderīgu informāciju publicē sadaļās jaunumi un aktualitātes, tādējādi piedāvājot viena tipa informāciju vairākām auditorijām vienlaikus. Informācija par domes budžetu mājas lapā iekļauta nedaudz vairāk nekā pusē apskatīto mājas lapu. Kā labs paraugs ir galvaspilsētas mājas lapas apmeklētājiem iespēja ne tikai apskatīt budžeta projektu, bet arī sekot līdzi tā izpildei. Diskusijas apmeklētājiem ierīkotas 35% apskatīto mājas lapu. Elektroniskās aptaujas veidotas 42% mājas lapu ar pilsētas nosaukumiem.

Latvijā lielākajai daļai (93%) pašvaldību ir pieejams Internets, turpretim tikai 20% ir izveidotas mājas lapas. Tas nozīmē, pat ja pašvaldībai ir pieeja Internetam, bet nav mājas lapas, tā nespēj veikt vienu no galvenajām e-demokrātijas pamatfunkcijām – informēšanu. Pašvaldību darbinieki tiem pieejamo Internetu izmanto savām interesēm, nevis informācijas piedāvāšanai un sabiedrības līdzdalības vairošanai. Ja pašvaldībai nav savas mājas lapas, tai ir ļoti maz iespēju „on-line”, kur to piedāvāt. Piemēram, piedāvājot to zem rajona mājas lapas URL nosaukuma bieži vien tā „nesasniedz” sabiedrību, jo tā nav informēta par šādu iespēju. Vai tieši pretēji, informācijas meklētājs „apjūk”, meklējot sev nepieciešamo informāciju zem viena nosaukuma, bet tā atrodas citā vietā.

Aplūkojot pašvaldību mājas lapās piedāvāto informāciju, tiek secināts, ka tā ir aktuāla,samērā daudzpusīga. Taču apmēram divās trešdaļās pašvaldību netiek nodrošināta atgriezeniskās saites veidošana – netiek piedāvātas e-pasta saziņas iespējas, e-aptaujas un diskusiju forumi, lai uzzinātu sabiedrības viedokli, vēlmes un aktuālās problēmas. Tādejādi izriet, ka ļoti retos gadījumos pašvaldībām ir pieejami, un tās veido e-demokrātijas priekšnosacījumus.

3.2.3. Potenciālā mērķa grupa

Respondenti, kuri jebkad ir izmantojuši Internetu, pēdējo 6 mēnešu laikā 32% ir apmeklējuši valsts vai pašvaldības iestāžu mājas lapas. Demogrāfiskā greizumā var redzēt, ka valsts vai pašvaldību mājas lapās biežāk ir apmeklējuši iedzīvotāji 45-54 gadu vecumā, latvieši, ar vidējo vispārīgo vai augstāko izglītību, algotie darbinieki vai darba devēji, ar augstiem personīgajiem un ģimenes ienākumiem, rīdzinieki. Tāpat šo e-pārvaldes iespēju biežāk ir izmantojušie biežie Interneta lietotāji un tie lietotāji, kuriem Internets ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. 35% no tiem, kuri ir meklējuši informāciju valsts vai pašvaldību iestāžu Interneta mājas lapās, ir sazinājušies ar šo iestāžu darbiniekiem ar Interneta vai e-pasta starpniecību. 14% no Interneta lietotājiem ir sūtījuši dokumentus pa e-pastu valsts vai pašvaldību iestāžu darbiniekiem vai arī Internetā aizpildījuši veidlapas vai iesniegumus valsts vai pašvaldību iestādēm. Vairāk kā puse no tiem, kuri ir Internetā sazinājušies ar valsts vai pašvaldību darbiniekiem, darbiniekus ir novērtējuši kā atsaucīgus (55%). 11% respondentu, kuri ir sazinājušies ar valsts vai pašvaldību darbiniekiem Internetā, uzskata, ka valsts un pašvaldību darbinieki ir ļoti atsaucīgi saziņā caur Internetu, 44% domā, ka diezgan atsaucīgi, 15% – diezgan neatsaucīgi, 5% – ļoti neatsaucīgi.

Atsevišķi aplūkojams kritērijs ir Interneta lietotāji: pēc vecuma, zem 25gadiem lieto 47% aptaujāto, 25-34 gadiem – 34%, 35-44 gadiem – 24%, 45-54 gadiem – 16%, 55-64 gadiem – 7%, bet vecuma grupā 65 gadi un vairāk to lieto tikai 1% aptaujāto. Pēc nodarbošanās, 19% uzņēmēji un pašnodarbinātie mājās lieto datoru, 31% algotie darbinieki, 39% – skolēni un studenti, 4% bezdarbnieki un darba meklējumos esošie, 3% pensionāri, 4% mājsaimnieces. Pēc ienākumiem, tikai 8% aptaujāto ar zemiem ienākumiem lietoja Internetu, ar vidējiem – 19%, ar augstiem – 44%, bet uz šo jautājumu neatbildēja 31%. Pēc izglītības, 2003.gadā Interneta lietotāji 14% bija ar pamata izglītību, 20% ar vidējo, 23% ar profesionālo, bet vislielākā daļa (43%) ar augstāko izglītību.

Latvijas situācijā, kad lielākai daļai (80%) pašvaldību vēl nav izveidotas mājas lapas, bet 32% Interneta lietotāju ir apmeklējuši pašvaldību mājas lapas, ir samērā pozitīvs fakts. Visai pamatoti ir apgalvot, ka pie plašākām iespējām (lielāka mājas lapu skaita) būs vairāk šo iespēju izmantotāji, respektīvi, vairāk Interneta lietotāji apmeklēs pašvaldību mājas lapas. Tas ir tikai likumsakarīgi.

3.3. Pašvaldību projekti

Valsts ir noteikusi izteiktu virzību uz informācijas sabiedrības ieviešanu Latvijā, balstoties to uz dažādām programmām, koncepcijām, stratēģijām u.c. dokumentiem. Diemžēl pašvaldību attieksme un rīcība ir atšķirīga. Citas pašvaldības ir noteikušas IT izmantošanu un pielietošanu sabiedrības iesaistīšanā pašvaldības aktivitātēs, taču citas nav. Dotajā situācijā, analizējot Cēsu un Liepājas pilsētu piemērus, tiks noteikti nepieciešamās pašvaldības aktivitātes.

3.3.1. Cēsis

Kā pirmais piemērs tiks minēta Cēsu pašvaldība. 2001.gadā Cēsu pilsētas dome, saskaņā ar PVIS, uzsāka e-pārvaldes pilotprojektu, kas sevī ietver datorizētu dokumentu iekšējās aprites ieviešanu. Papildus pilsētas dome veica pilsētas Interneta mājas lapas izstrādi, iedzīvotāju izglītošanu IT jomā, vienota kooperatīvā datu apraides tīkla izveidi pilsētas pašvaldības iestādēm un tuvējām pašvaldībām, pāreju uz vienotu datu bāzu sistēmu domes struktūrvienībās un pilsētas digitālās kartes izveidi. Pilsētā tiek plānota arī vienota informācijas centra un arī publisku e-kiosku izveide, kuros iedzīvotāji varētu apgūt papildu iemaņas darbā ar IT. Pilsētā ir pieejams klientu apkalpošanas cents, uzziņu tālrunis.

Kā pozitīvs potenciālais e-demokrātijas piemērs, minams 2001.gada 1.oktobrī notikušā Cēsu attīstības programmas sabiedriskā apspriešana.

Analīzes elementi:

Stadija politikas veidošanas ciklā – dienaskārtība.

Iesaistītie valdības pārstāvji – valsts un vietējā pašvaldība

Iesaistītā mērķa grupa – pašvaldība un tās iedzīvotāji (pašvaldība PVIS projekta ietvaros, iedzīvotāji – pēc pašvaldības iniciatīvas)

Atgriezeniskā saite no mērķa grupas – Priekšlikumu un viedokļu apmērs mērāms dažos desmitos, vairāki priekšlikumi ienāca rakstiskā formātā (5 no tiem e-pasta formātā), viens no efektīvākajiem paņēmieniem bija programmas izsūtīšana, jo tika saņemti vairāki telefona zvani un klātienes priekšlikumi un komentāri, kā arī pilsētas mājas lapā pieejamais eksemplārs bijis visapmeklētākais, jo visvairāk priekšlikumu un komentāru nācis tieši no tiem cilvēkiem, kas apmeklējuši elektronisko attīstības programmas variantu.

Specifisko tehnoloģiju izmantošana – informācija bija pieejama vietējā laikrakstā, pilsētas domē, rajona padomē, centrālajā bibliotēkā, pieaugušo izglītības centrā un NVO reģionālajā centrā, uzņēmēju klubā, Rotari klubā, saīsinātais programmas variants tika izplatīts 4000 eksemplāros, pārraides radio reģiona līmenī, kā arī pilsētas mājas lapā.

Šķēršļi – nepilnīga līdzdalība, neskatoties uz plašām informēšanas aktivitātēm.

Inovācijas un pamatelementi panākumiem – pašvaldības iniciatīva, dažādu papildus instrumentu izmantošana sabiedrības līdzdalības veicināšanā. Pilsoņu vēlēšanās izveidot darba grupas (uzņēmēji un pašvaldību darbinieki).

3.3.2. Liepāja

Kā otrs piemērs izvēlēta ir Liepājas pašvaldība, kur tāpatkā Cēsīs 2001.gadā tika ieviests e-pārvaldes projekts, kura mērķis bija Liepājas pilsētas pašvaldības pārvaldes modernizācija, labi informētas sabiedrības veidošana, uzlabojot valsts un pašvaldības pārvaldes funkciju veikšanu, informācijas apmaiņas un sadarbības kvalitāti.

Analīzes elementi:

Stadija politikas veidošanas ciklā – dienaskārtība.

Iesaistītie valdības pārstāvji – valsts un vietējā pašvaldība

Iesaistītā mērķa grupa – pašvaldība un tās iedzīvotāji (pašvaldība PVIS projekta ietvaros, iedzīvotāji – pēc pašvaldības iniciatīvas)

Specifisko tehnoloģiju izmantošana – Lai paplašinātu saikni ar sabiedrību un vairāk iesaistītu iedzīvotājus domes lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, kā arī informētu par dažādiem pašvaldības projektiem, iedzīvotāji var saņemt aktuālo informāciju no pašvaldības savā e-pastā. Informācija par pašvaldības darbu, Domes sēžu un komiteju sēžu darba kārtība tiek ievietota arī mājas lapā. Ideja par informācijas saņēmēju loka paplašināšanu aizgūta no Liepājas sadraudzības pilsētas Belvju ( ASV), kur vairāku gadu desmitu garumā ir izveidotas labas iestrādes sabiedrības iesaistīšanā pašvaldības darbā.

Inovācijas un pamatelementi panākumiem – pašvaldības iniciatīva, dažādu projektu uzsākšanā, piemēram ir uzsākts projekts “Liepājas reģionālā elektronisko pakalpojumu centra izveide”, ir nodrošināti bezmaksas pieeja Internetam bibliotēkās, skolās, ir atvērti trīs publiskie Interneta pieejas punkti domē. Šobrīd top arī Liepājas Domes jaunais portāls, kurā tiks ieviestas papildus iespējas viedokļa izteikšanai sabiedriskajās apspriešanās.

Liepājas pilsētas domes realizētā politika IT jomā balstīta uz domes akceptētu lēmumu par minētās jomas prioritāti pilsētas attīstībā, tādēļ vienlaicīgi tiek realizēti divi projekti, kur viens ir saistīts ar mājas lapas kvalitatīvu izveidi, bet otrs ar finansējuma piešķiršanu IT attīstībai. Projekts e-Liepāja aizsākās ar Liepājas domes Apmeklētāju Pieņemšanas Centra (APC) izveidi Liepājas pilsētas domē 1999. gadā un Lietvedības dokumentu uzskaites un aprites sistēmas izstrādi 2000 – 2001.gadā. Kopumā projekts e-Liepāja paredz: (a) integrētās informatīvās sistēmas izveidi Liepājas pilsētas domes apmeklētāju pieņemšanas centrā; (b) Liepājas pilsētas domes portāla izveidi, on-line pieslēgumu ierīkošana, Liepājas domes integrētās dokumentu plūsmas un vadības, klientu attiecību pārvaldīšanas un e-kiosku sistēmu izstrādi. Ar 2002. gadu projekta e-Liepāja darbības laukā tika ietverts arī Liepājas rajons un projekts ieguva nosaukumu Liepājas Reģionālās Informācijas Sistēmas (LieReģIS). Projekta “Liepājas informācijas tehnoloģiju nozares attīstības stratēģijas 2003.-2010. gadam” mērķis ir nodrošināt Liepājas pilsētas un reģiona izaugsmi IT nozarē, piešķirot budžeta līdzekļus IT ieviešanai. Šie divi piemēri parāda pašvaldības iniciatīvas nozīmi sabiedrības līdzdalības palielināšanā, izmantojot e-demokrātijas instrumentus, kā arī tradicionālos. Latvijā ir vairākas pašvaldībās (spilgtākās – Rīga, Ventspils, Saldus, Cēsis, Liepāja), kas ar savu iniciatīvu ir izveidojušas veiksmīgus e-projektus.

3.4. Sabiedrības līdzdalība

Latvijākā nozīmīga problēma tiek uzskatīta sabiedrības zemā līdzdalība sabiedriskajos un politiskajos procesos. Tādejādi šajā nodaļā tiks aplūkoti faktori, kas veicina vai kavē sabiedrības aktivitāti. Tiks akcentēta pašvaldības loma sabiedrības iesaistīšanā, pamatojoties uz likumā noteiktām normām un tai deleģētajām funkcijām.

Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad Latvija sāka reformas virzībā uz demokrātiju, iedzīvotāju politiskā aktivitāte bija ļoti augsta. Tā bija saistīta ar Atmodu, taču šobrīd politiskā un arī sabiedriskā aktivitāte ir mazinājusies. Ja skatās, ka LR 5.Saeimas vēlēšanās piedalījās 89% balsstiesīgo vēlētāju, tad 6., 7. un 8. Saeimas vēlēšanās piedalījās apmēram 72%. Brigita Zepa 1999.gada pētījumā secināja, ka Latvijai kā valstij ar jaunu demokrātijas pieredzi, salīdzinoši ar valstīm ar noturīgāku demokrātijas pieredzi, sabiedrībai ir izteikts pozitīvās pieredzes trūkums, pazemināts sevis pašnovērtējums, kas ievērojami bremzē cilvēku iesaistīšanos dažādās politiskajās, sabiedriskajās aktivitātēs. Kā zināms, Latvijas sabiedrību raksturo zems labklājības līmenis un iedzīvotāji daudz enerģijas un laika patērē savu ģimeņu uzturēšanai, tāpēc iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē kavē nepieciešamība izvēlēties aktivitātes, kur iespējams nopelnīt.

Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu sabiedrība var iesaistīties publiskās pārvaldes procesos – pieprasot un saņemot informāciju no publiskajām iestādēm, piedaloties pārvaldes iestāžu kompetencē esošo jautājumu publiskā apspriešanā (Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikts, ka iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu sabiedrībai svarīgos jautājumos), iesaistoties darba grupās, konsultatīvajās padomēs un sniedzot atzinumus, saņemot un realizējot publisko iestāžu pilnvarojumu veikt pārvaldes uzdevumu. Katrs no šiem iesaistīšanās veidiem rada atšķirīgas sekas, tai skaitā atšķirīgas tiesības un pienākumus.

2003.gada rudenī 54 % aptaujāto norādīja, ka “nekur nepiedalās”, no tiem, kas ir aktīvi visvairāk darbojas arodbiedrībās, sporta klubos, draudzēs un brīvā laika nodarbību grupās. Tikai 3,6 % Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka pēdējo triju gadu laikā ir mēģinājuši panākt pašvaldības (domes) lēmuma pieņemšanu, atcelšanu vai mainīšanu. 2,7 % iedzīvotāju ir mēģinājuši ietekmēt pašvaldību iestāžu lēmumus. 9,7 % aptaujāto, lai risinātu savas, savu tuvāko vai visas sabiedrības problēmas, ir vērsušies pašvaldībā, savukārt, tikai 7% ir piedalījušies, izteikuši viedokli iedzīvotāju sapulcēs, sabiedriskajās apspriešanās. Iedzīvotāji maz iesaistās arī politikas veidošanā un īstenošanā centrālās pārvaldes līmenī, jo tikai 1,8% ir vērsušies ministrijā, mēģinot ietekmēt valdības lēmumus vai noteikumus, un 2,3 % iedzīvotāju ir rakstījuši vēstules ministrijām. Arī nevalstisko organizāciju (NVO) līdzdalība politikas veidošanā ir zema. Nepietiekami reglamentētas un izskaidrotas, līdz ar to arī maz īstenotas ir tādas sabiedrības iesaistes formas politikas īstenošanā kā sabiedriskās apspriedes un valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana un pilnvarošana, slēdzot līdzdarbības līgumus.

Zināms fakts ir, ka līdzdalība prasa laika, ekonomiskos, kā arī zināšanu resursus. Pēdējos gados ir auguši iedzīvotāju ienākumi, taču līdzdalība nepalielinās. No tā izriet, ka sabiedrībai joprojām trūkt zināšanu resursi, tādejādi nepieciešams pievērst lielāku uzmanību sabiedrības informēšanai.

Sabiedrības līdzdalības efektivitāti lielā mērā nosaka informācijas apmaiņas kvalitāte starp sabiedrību un publisko sektoru. Lai sabiedrība varētu izrādīt vēlmi iesaistīties publiskās pārvaldes procesā, vispirms ir nepieciešama informācijas plūsma no publiskā sektora par tā veiktajām aktivitātēm, bet no otras puses tiktu nodrošināta atgriezeniskā informācijas plūsma no privātā uz publisko sektoru. Dotajā situācijā vispirms nepieciešams aplūkot attiecības starp pašvaldību un iedzīvotājiem, skatīties kāda informēšanas sistēma pastāv pašvaldībās.

3.4.1. Pašvaldības ietekme uz sabiedrības līdzdalību

Tiek uzskatīts, ka sabiedrības līdzdalība vietējās pašvaldībās bieži vien ir ierobežota un mazefektīva. Arī vairāku aptauju rezultāti liecina, ka sabiedrība ir neinformēta, netiecas uz iesaistīšanos, jo pārsvarā netic savām iespējām ko mainīt, lai arī tiek pieļauti atsevišķi lēmumu ietekmēšanas veidi (sūdzības, protesta akcijas, vēstules u.c.). Iedzīvotāji uzskata, ka primāri tomēr līdzdalību jāveicina pašvaldībām, sniedzot informāciju un popularizējot konkrētas iespējas piedalīties.

Apskatot pašvaldību likumā noteiktos pienākumus, atbilstoši likumam “Par pašvaldībām”, pašvaldība ar tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteiktās obligātās funkcijas (vairāk kā 20), kas skar daudzus sabiedrībai nozīmīgus sektorus, un „pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses”. Tas nozīmē, ka pašvaldībām vajadzētu uzņemties arī lielāku iniciatīvu, ne tikai pieturēties pie striktas tai deleģēto pastāvīgo funkciju izpildes.

Kā negatīvs aspekts šīs brīvprātīgās iniciatīvas izpildei ir līdzekļu trūkums, it sevišķi mazajās pašvaldībās, jo šīs iniciatīvas ir jāsedz no pašvaldības budžeta, kas bieži vien ir nepietiekošs pastāvīgo funkciju izpildei. Ja arī valsts piešķir dotācijas, tad tās parasti ir paredzētas konkrētam mērķim. Latvijā kā daudzās Eiropas valstīs pastāv pašvaldību finansu izlīdzināšana, kad dotācijas no izlīdzināšanas fonda saņem pašvaldības, kuru vērtētie ieņēmumi ir zemāki par finansu nepieciešamības neizlīdzināmo apakšējo robežu. Tas nozīmē, ka šis princips palīdz mazajām pašvaldībām nodrošināt tai uzticētās funkcijas un samazināt izteiktu lielo pašvaldību dominanti.

Apskatot pašvaldību iniciatīvu attiecībā pret sabiedrības iesaistīšanu lēmuma pieņemšanas procesos, tā ir ļoti atšķirīga dažādāspašvaldībās. Ja sabiedrība izjutīs pašvaldības iniciatīvu, tiks iesaistīta politiskajos procesos, tai paaugstināsies ticība ne tikai vietējai varai, bet arī visai politiskajai sistēmai. Likumā ir noteiktas vairākas iniciatīvas, kā sabiedrība var iesaistīties pašvaldības aktivitātēs, kā piemēram, piedalīties domes, domes komisiju un komiteju sēdēs, sabiedriskajās apspriešanās, dažādās tikšanās ar politiķiem. Taču kā galvenā problēma tiek minēta informācijas trūkums, nepietiekami kvalitatīva informācijas novadīšana sabiedrībai. Tas nozīmē, ka pašvaldībai ir jāveicina efektīvāka informēšana un arī atgriezeniskās saites nodrošināšana, lai labāk izprastu savas pašvaldības iedzīvotājus.

Tā kā iedzīvotāji ir pašvaldības klients un galvenais pasūtītājs, viens no pašvaldības pamatuzdevumiem ir pastāvīgi stiprināt esošās un attīstīt jaunas saiknes ar iedzīvotājiem. Pašvaldībai ir jācenšas izzināt iedzīvotāju vēlmes un problēmas, jārisina tās un jāinformē par sava darba rezultātiem.

Kā tradicionālos sabiedrības iesaistīšanas veidus uzskata informācijas ievietošanu vietējos laikrakstos, kur var sniegt ziņas par pašvaldībā aktuāliem tematiem, par domes sēdē izskatāmajiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem, sabiedriskajām apspriešanām, intervijās ar pilsētas deputātiem, uzņēmējiem un pilsētā populāriem cilvēkiem var tikt izskaidrotas pilsētas iedzīvotājiem aktuālas problēmas. Papildus var izmantot informēšanu ar vietējo radio, televīzijas palīdzību, dažādu informatīvu materiālu izstrāde par dažādiem jautājumiem, aktuālām problēmām, bukleti, kultūras, tradīciju un sporta pasākumu apkopojumi, bukleti par pašvaldības gada budžetu. Daudzās Latvijas pašvaldībās tiek izveidoti apmeklētāju apkalpošanas centri, kas nodrošina iedzīvotājus ar dažādu jautājumu skaidrojumu, kā arī pieņem iesniegumus, un informatīvais telefons vai automātiskais atbildētājs.

Pieaugot IT izmatošanai gan privātajā, gan publiskajā sektora, kā viens no alternatīvajiem veidiem ir informācijas publicēšana vietējā mājas lapā, dažādu aktivitāšu nodrošināšana tajā, piemēram kā papildus instrumentus atgriezeniskās saites nodrošināšanai var izmantot ne tikai tradicionālo anketas izsūtīšanu ar pasta palīdzību, bet daudz ekonomiskāko elektronisko anketu, izmantojot e-pasta starpniecību.

Tā kā sadarbību ar pašvaldībām iedzīvotāji ierindo trešajā vietā (pēc piedalīšanās referendumos, vēlēšanās un masu saziņas līdzekļiem) pēc politikas ietekmēšanas nozīmīguma, ir jānovērtē pašvaldības potenciālo ietekmi attiecībā pret sabiedrības līdzdalības palielināšanu un jāpievēršas informēšanas efektivitātes palielināšanai.

Lai noteikti visefektīvāko informācijas sniegšanas veidu, jāaplūko, kādā veidā iedzīvotāji uzzina par savā pašvaldībā pieņemtajiem lēmumiem.

4. E-demokrātijas iespējamība

Digitālajā gadsimtā Internets pamazām, bet uzstājīgi kļūst par vienu no galvenajiem līdzekļiem informācijas un pakalpojumu sniegšanai un saņemšanai, ko veiksmīgi savas darbības uzlabošanai jau izmanto ne tikai komerciālie uzņēmumi, bet arī valdības. Latvijas valdība vairākos dokumentos ir paudusi savu atbalstu IT nozarei. Arī ES parvienu no galvenajiem mērķiem ir noteikusi, izveidot Eiropu par viskonkurētspējīgāko un ekonomiski attīstītāko reģionu pasaulē, izmantojot IT iespējas. Tās stratēģija iekļauj tirgus un valsts iniciatīvas kombināciju, iekļaujot samazinātas Interneta izmantošanas izmaksas, ko panāk ar tirgus liberalizāciju, un apmācībām nodarbinātības organizācijās, bibliotēkās un skolās.

Internetu var izmantot ne tikai ekonomiskajās interesēs, bet arī politiskajās. Īpaši nozīmīgs tas var būt dažāda veida informācijas pasniegšanas procesā. Tomēr, lai novērtētu IT lomu, jāpēta viss politikas process kopumā. Jo tehnoloģiju pielietošana ir atkarīga arī no politiskās sistēmās kultūras, sabiedrības zināšanām un izturēšanās. Tā kā e-demokrātija vēl ir samērā jauns jēdziens, bet par tās ietekmi un iespējamību diskutē daudzi politikas zinātnieki un arī varas pārstāvji. E-demokrātija ietver nozīmīgus demokrātijas pamatelementus, kas nepieciešami „veselīgas” demokrātijas pastāvēšanā. Tādēļ politiķi dažādos valsts līmeņos mēģina pielietot e-demokrātiju sabiedrības līdzdalības iesaistīšanai. Ir bijuši veiksmīgi, gan ne tik veiksmīgi iznākumi. Visi šie eksperimenti dod analītisku materiālu nepieciešamo priekšnosacījumu noteikšanai. OECD ir analizējusi vairāku valstu pieredzi un izveidojusi e-līdzdalības ietvaru, kurā ir apkopoti e-demokrātijai nepieciešamās kopīgās pazīmes dažādās politikas stadijās.

Teorijas daļā tika izvirzīti vairāki kritēriji jeb priekšnosacījumi, kas nepieciešami veiksmīgas e-demokrātijas ieviešanā. Tie ir tehnoloģiju pieejamība, varas pārstāvju attieksme un rīcība attiecībā pret IT izmantošanu sabiedrības iesaistīšanā, informācijas izplatīšana, pielietojot gan Internetu, gan arī tradicionālās metodes. Attiecībā uz Interneta pielietojumu, nozīmīgs ir atgriezeniskās saites nodrošinājums mājās lapā, piemēram, sarunu istabu jeb diskusiju vietu nodrošinājums on-line, e-pasta kapacitāte, e-aptaujas, e-balsošana, dažāda veida informācijas aktualizēšana utt.

Latvijas gadījumā par diviem nozīmīgākajiem priekšnosacījumiem e-demokrātijas ieviešanā, tiek izvirzīti – tehnoloģiskās iespējas un varas pārstāvju iniciatīva.

Tehnoloģiskās iespējas

Valsts kopējā ekonomiskā izaugsme un attīstības tendences var kalpot par priekšvēstnesi – vai sabiedrībai būs pieejams pietiekams ekonomiskais nodrošinājums, lai tā varētu izmanto IT un pilnvērtīgi piedalīties politiskajos procesos. Jāskatās, lai neizveidotos situācija, ka tikai sabiedrības augstākais slānis un vidusslānis izmanto Interneta piedāvātās iespējas. Raugoties no ekonomiskās valsts attīstības viedokļa, Latvija ir uzrādījusi straujus ekonomikas attīstības rādītājus, kas turpina pieaugt. Dotajā situācijā var secināt, ka uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, pieaugs arī vidusslānis, kuram būs lielākas iespējas izmatot IT.

Kā svarīgs tehnoloģiju attīstības rādītājs ir Interneta pieeja. Aplūkojot Interneta lietotāju skaitu Latvijā, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm (skatīt 2.pielikumu), tas ir vidējs. Tomēr tai pat laikā, attiecībā pret attīstītajām ES valstīm, kur Internets ir pieejams 70% valsts iedzīvotāju, tas ir samērā zems. Internets Latvijā ir pieejams tikai 40% iedzīvotāju un 37% mājsaimniecību. Baltoties uz tehnoloģiju teorijas skaidrojumu, „e-politikai gandrīz pilnībā ir jāattīstās valstīs ar augsti attīstītu tehnoloģijas līmeni”, tad Latvijas situācijā vēl ir pāragri runāt par e-līdzdalību. Tomēr šī teorija ir nepilnīga, jo, piemēram, Skandināvijas valstīs, kur Internets ir ļoti izplatīts, e-politika arī nav pilnīga. Tas nozīmē, ka tikai tehnoloģiju pieejamība nenodrošina e-demokrātijas izplatību. Ir nepieciešami citi papildus instrumenti, kas veicinātu tās izplatību. Latvijas, tā pat kā jebkuras citas valsts situācijā, lai neveidotos digitālā plaisa, kad iedzīvotājiem ar ierobežotiem ekonomiskajiem, sociālajiem un zināšanu resursiem tiktu liegta informācijas pieejamība, nepieciešams nodrošināt pēc iespējās maksimālāku Interneta pieejamību.

Runājot par Interneta izplatību, nepieciešams aplūkot telekomunikāciju līmeni valstī, valsts īstenoto politiku, ekonomisko situāciju u.c. aspektus. Kā galvenais Interneta izplatības šķērslis mājsaimniecībās un mazajos uzņēmumos bija Lattelekom monopolstāvokļa pastāvēšana līdz 2002.gadam. Augstās abonēšanas un ievilkšanas izmaksas bija galvenais kritērijs, kādēļ iedzīvotāji nelieto Internetu mājās (tā apgalvo 40%). Pēc 2003.gada ES politikas īstenošanas, kas ietvēra tirgus liberalizāciju IT jomā, Latvijā ir ienākušas vairākas firmas, kas sniedz pakalpojumus ievērojami lētāk. Tādēļ pāris tuvāko gadu laikā Latvijā ir prognozējama strauja Interneta lietotāju skaita augšana.

Aplūkojot valsts politiku ietekmi uz Interneta izplatību, tiek secināts, ka valsts jau kopš 1997.gada IT nozarei un to izplatībai ir pievērsusi lielu uzmanību. Kā negatīvs aspekts minams, ka pirmajos gados šīm politikām netika piešķirts vajadzīgais finansējums, tādēļ netika sasniegti tajās noteiktie mērķi, kas kavēja vairāku projektu realizāciju un noteikto mērķu sasniegšanu. Taču kā pozitīvs aspekts ir fakts, ka 2004.gadā Latvija iestājās ES, un šobrīd Latvijai tiek piešķirts papildus finansējums. Tā kā ES stratēģijās un programmās arī ir noteikti skaidri mērķi attiecībā pret Interneta izplatības veicināšanu visā Eiropas reģionā, tad, balstoties uz ES pieejamiem lielākiem ekonomiskajiem resursiem, salīdzinot ar Latviju, tiek piešķirts finansējums šo mērķu izpildei nacionālajā līmenī. Šis ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas nosaka straujāku Interneta izplatību Latvijas teritorijā.

Pašvaldību aspekts

Kā nākamais kritērijs tiks aplūkotas Latvijas pašvaldības, tās iespējas un šķēršļi Interneta pieejamības un izmantošanas veicināšanā. Skatoties uz centrālo varas līmeni, Latvijā informācijas sabiedrības veidošana, IT attīstība un pielietošana, ir skaidri formulēts mērķis daudzos politikas dokumentos, programmās un koncepcijās. Taču problēmas rodas, ja runa ir par pašvaldību līmeni.

Piemēram, salīdzinot Latviju ar Zviedrijas situāciju, tiek secinātas vairākas fundamentālas atšķirības. Pirmkārt, Zviedrijāpašvaldībām ir samērā liela autonomija, bet Latvijā tās ir centralizētas. Kā zināms, centralizēta valsts ne vienmēr spēj pildīt visas tai uzticētās funkcijas, tādēļ bieži vien daudzas funkcijas un atbildības tiek deleģētas vietējām pašvaldībām, kas atrodas tuvāk sabiedrībai. Apskatot pašvaldību kompetenci, likumā tām ir noteiktas deleģētās autonomās funkcijas, kā arī brīvās iniciatīvas iespējas. Tas nozīmē, ka likumā „Par pašvaldībām” ir skaidri definētas autonomās funkcijas, kas pašvaldībai obligāti ir jāveic, taču attiecībā pret brīvo iniciatīvu nekas tuvāk netiek paskaidrots. Tādejādi nav skaidri definēti pašvaldības pienākumi attiecībā uz sabiedrības informēšanu un iesaistīšanu lēmuma pieņemšanas procesā. Nav noteikts to apjoms. Taču, kā pieredze rāda, Latvijā tā pat kā citās valstīs dažas pašvaldības ir ļoti aktīvas sabiedrības iesaistīšanas vecināšanā, bet citas nav. Piemēram, apskatot Cēsu un Liepāju pašvaldību pieredzi, tiek secināts, ka Latvijā ir iespējama e-līdzdalība. Taču tai ir nepieciešama pašvaldību vēlme informēt sabiedrību par tajā notiekošajām aktivitātēm, un atgriezeniskās saites veidošana, lai varētu uzzināt sabiedrības viedokli. Dotajā situācijā nepieciešams atbildēt uz jautājumu – kā panākt šo iniciatīvu no pašvaldību puses?

Latvijā pašvaldību centralizācija galvenokārt izpaužas caur budžeta noteikšanu no centrālā valsts līmeņa. Tas nozīmē, ka pašvaldība sastāda budžetu, balstoties uz pašvaldības ieņēmumiem un vajadzībām. Piemēram, lielās pašvaldības, kurās ir lieli ienākumi, var brīvi sastādīt budžetu, bet ļoti daudzām mazajām pašvaldībām Latvijā ir nepietiekams finansējums. Balstoties uz finansu izlīdzināšanu, mazajām pašvaldībām tiek piešķirts papildus finansējums, ko iegūst no lielajām pašvaldībām. Tai pat laikā šis finansējums bieži vien ir paredzēts tikai pamatfunkciju nodrošināšanai. Tā kā valsts nosaka šī finansējuma un dotāciju apjomu, tas pasliktina pašvaldību iniciatīvu iespējas. Jo likumā ir noteikts, ka šīs brīvās iniciatīvas tiek segtas no pašvaldības budžeta. Tādejādi tiek secināts, ka lielajās pašvaldībās, kurās ir nosacīti lielāka autonomija, pamatojoties uz tām pieejamajiem lielākiem finansu resursiem, ir vieglāk veicināt e-līdzdalību. Tomēr, apskatot Latvijas situāciju, kurā pārsvarā dominē mazās pašvaldības, tiek secināts, ka ir samērā neiespējami ieviest e-demokrātiju caur mazajām pašvaldībām, kurām ir nepietiekami finansu resursi. Tomēr kā pretarguments, pirmkārt, ir, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas Latvijā vairākas mazie pagasti ir apvienoti zem lielākām pašvaldībām, lai nodrošinātu racionālāku resursu izmantošanu, automātiski arī lielāku finansu resursu ieguvi. Otrkārt, teorijā tika secināts, ka pašvaldības ir vistuvāk sabiedrībai, un tās spēj vislabāk apzināt sabiedrības vēlmes un tās izpildīt. Vēl viens e-demokrātijas šķērslis mazajās pašvaldībās, kas pārsvarā atrodas lauku teritorijās, ir pastāvošā situācija, ka Latvijā laukos ir viszemākā Interneta izplatība.

Treškārt, pamatojoties uz to, ka Zviedrijā mājas lapas ir pilnīgi visām pašvaldībām, bet Latvijā tikai 20% pašvaldību (domājams, ka šobrīd šis skaitlis varētu būt mazliet augstāks), Latvijas pašvaldībumājas lapu skaits tiek vērtēts kā dramatisks. Šajā darbā par galvenajām e-demokrātijas funkcijām tiek uzsvērtas OECD modeļa pirmie divi posmi (informācija, konsultēšana/ apspriedes) – informācijas piegāde sabiedrībai, tās konsultēšana dažādos jautājumos un apspriežu veidošanas veicināšana sabiedrībā. Pašvaldībām nepieciešams paziņot un aktualizēt dažāda veida informāciju un arī nodrošināt atgriezenisko saiti , lai veicinātu diskusijas sabiedrībā. Apskatot pašvaldību mājas lapās piedāvāto informāciju tiek secināts, ka Latvijā atgriezeniskās saites nodrošinājums ir samērā zemā līmenī. Jo visvienkāršākā metode – e-pasts – ir pieejams tikai 35% mājas lapu, lai gan domājams, ka šobrīd (2005.gadā) šis skaitlis varētu būt augstāks. E-pasta pieejamība ir ļoti nozīmīgs faktors, jo 35% no tiem, kuri ir meklējuši informāciju valsts vai pašvaldību iestāžu Interneta mājas lapās, ir sazinājušies ar šo iestāžu darbiniekiem ar Interneta vai e-pasta starpniecību.

Taču kā pozitīvs aspekts tiek minēts, ka diskusiju forumi jau ir izveidoti vairāk kā trešdaļai mājas lapu. Tas nozīmē, ka sabiedrība var brīvi paust savu viedokli. Kā ļoti pozitīvs fakts minams, ka 42% pašvaldību mājas lapu ir izveidotas e-aptaujas. Tas nozīmē, ka pašvaldībām ir svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli un ka viņas cenšas nodrošināt apstākļus viedokļa paušanai. Arī OECD izveidotajā e-līdzdalības ietvarā ir uzskaitīti atgriezeniskās saites mehānismi, bez kuriem nebūtu iespējama e-demokrātijas funkcionēšana. Jau informējot sabiedrību, ir nepieciešama atgriezeniskā saite pie politikas novērtēšanas. Kā arī OECD noteiktajā otrajā posmā (apspriedes un konsultēšanas) nav iedomājama bez on-line aptaujām, e-balsošanu, diskusiju forumiem, dažādiem e-ziņojumi, FAQ. Pēdējā posmā, kurā tiek runāts par sabiedrības ietekmi parādās tādi instrumenti kā e-petīcijas, e-referendumi. Tā kā šī darba mērķis ir aplūkot pirmos divus OECD posmus, tad trešais posms tuvāk netiks aplūkots.

Atgriežoties pie Latvijas situācijas, nepieciešams izveidot sistēmu, kā iedibināt e-līdzdalības veicināšanu pašvaldību mājas lapās. Jo e-līdzdalība būtu viens no veidiem, kā iedzīvotāji varētu paust arī maza mēroga ikdienas problēmas vietējo pašvaldību pārstāvjiem. Balstoties uz vispārpieņemtiem stereotipiem, ka sabiedriskajās apspriešanās un dažādu protesta vēstuļu rakstīšanā vairāk piedalās radikālu uzskatu pārstāvji, liela daļa iedzīvotāju neizmanto šādas iespējas, jo baidās no sekām. Varbūt tās ir bailes no izolācijas, pazemojuma, citu aizvainošanas, bailes nepatikt citiem vai bailes no nosodījuma, var apgalvot, ka anonimitāte samazina šādu baiļu izpausmi. Tādēļ Internets būtu ideāla vieta atklātu viedokļu paušanai. Galu galā šīs sekas, kas rodas iesaistoties politikā, nebūtu tik vienkārši attiecināmas uz kādu konkrētu dalībnieku, un sabiedrības spiediens samazinās, jo trūkst indivīda fiziskā klātbūtne. Analizējot vienlīdzības iespējas diskusiju forumos, sarunu istabās, nozīmīgs aspekts ir vienlīdzības nodrošināšana. Lai diskusijās nedominētu tie, kam ir spēcīgāki uzskati, un lai netiktu nomāktas mērenu uzskatu iedzīvotāju iespējas paust savas domas, vajadzētu izveidot noteiktus kritērijus jeb noteikumus diskusijas veidošanas pamatprincipos. Protams, šajā gadījumā nedrīkst nomākt brīvas diskusijas veidošanos.

Tiek uzskatīts, ka pašvaldības Latvijā ir ļoti centralizētas, taču „tajā pat laikā jāatzīst, ka faktiski nepastāv nekāda pašvaldības darba rezultātu kontrole”. Lai veicinātu pašvaldības iniciatīvu, viena iespēja ir pašvaldību rezultatīvo rādītāju ieviešana. Viens no moderno publiskās pārvaldes koncepciju pamatprincipiem ir orientēšanās uz pārvaldes rezultātiem. Ja vērtē tradicionālo birokrātisko publisko pārvaldi, tad jāsecina, ka tā ir orientēta uz sākotnējiem jeb resursu rādītājiem, nevis uz rādītājiem, kas raksturo darbības izpildi, rezultātu un tā ietekmi uz dažādiem procesiem. Citiem vārdiem sakot, netiek izmantoti rezultatīvie rādītāji. Šāda sistēma nestimulē publiskās pārvaldes darbības pilnveidošanu. Tas nozīmē, ka Latvijā tiek vērtēti kvantitatīvie rādītāji nevis kvalitatīvie. Piemēram, pašvaldību finansu izlīdzināšana Latvijā notiek pēc noteiktiem kritērijiem – iedzīvotāju skaita, bērnu skaita vecumā līdz 6 gadiem, vecumā no 7-18 gadiem, bērnu namos, iemītnieku skaita pansionātos u.c. Tādejādi finansējumu saņemot pēc situācijas sākuma rādītajiem, pašvaldība nav motivēta uzlabot savas darbības kvalitāti. Ja finansējums būtu saistīts ar rezultatīvajiem rādītājiem, tas varētu ieinteresēt pašvaldību savas darbības kvalitātes uzlabošanā. Šis būtu viens no ieteikumiem, pašvaldības iniciatīvas veicināšanā.

Otrs ieteikums ir palielināt pašvaldību politisko atbildību, palielinot pašvaldību autonomiju. Pastāvot augstajai centralizācijai, vietējās varas iestāžu dotā vara nav pilnīga, tas nozīmē, ka pašvaldība, pamatojoties uz varas dalīšanu, neuzņemas pilnu politisko atbildību. Bet tā kā joprojām pastāv samērā augsta pašvaldību centralizācija, esošajā situācijā, lai darbs pašvaldībās būtu mērķtiecīgs un kvalitatīvs, no centrālā līmeņa būtu nepieciešams uzsvērt sabiedrības līdzdalības veicināšanas nepieciešamību un uzlikt par pienākumu katrai pašvaldībai izveidot stratēģiju, kā konkrētajā pašvaldībā tiks veicināta sabiedrības līdzdalība.

Digitālā plaisa

Latvijā kā visnegatīvākais aspekts tiek minēts jau pastāvošā digitālā plaisa Latvijas sabiedrībā. Vairākos dokumentos tiek minētas atšķirības starp laukiem un pilsētām, starp mazajām un lielajām pašvaldībām. Rīgas rajons un tās reģions ir izteikts līderis gan lietotāju skaita ziņā sabiedrībā, gan pašvaldību nodrošinājumā ar datoriem, Internetu, mājas lapām. Kā pozitīvs fakts minams, ka ar valsts īstenotā projekta VVBIS ietvaros līdz 2007.gadam visas valsts un pašvaldību bibliotēkas tiks nodrošinātas ar datortehniku, Interneta pieslēgumiem. Ja valsts īstenos šo projektu, tas īpaši nozīmīgs būtu mazajās pašvaldībās, tādejādi kaut cik mazinot digitālo plaisu starp lauku un pilsētureģioniem. Taču tā pašlaik ir tikai vīzija, šobrīd mazāk kā pusei bibliotēku ir pieejams Internets.

Lai nodrošinātu Interneta pieeju tai sabiedrības daļai, kas nemācās vai nestrādā, vai dzīvo laukos, kā alternatīvs variants tiek piedāvāta Interneta publiskās pieejas vietu veidošana. Tas nozīmē, ka ne tikai bibliotēkā vai skolā būtu pieejams bezmaksas Internets, bet arī dažādās iestādēs, piemēram, pastā, bankās, veikalos un citās vietās. Nosauktajās vietās varētu uzstādīt gan speciālus Interneta terminālus, kurus izmantojot, ir iespējams saņemt noteiktus elektroniskos pakalpojumus, gan arī dažāda veida informatīvos e-kioskus. Dotajā situācijā e-Latvijas programmas ietvaros tiek risinātas šīs problēmas, izveidojot pieslēgumu bāzes infrastruktūru reģionos, gan publiskos Interneta pieejas punktus pakalpojumu saņemšanai par pazeminātu maksu. Tomēr kā negatīva iezīme Latvijā pilnvērtīgai Interneta lietošanai ir, ka lielai daļai iedzīvotāju joprojām trūkst iemaņu un zināšanu, kā arī atturīgā attieksme pret jaunievedumu piedāvātajām iespējām.

Salīdzinot Interneta lietotājus Latvijā ar pasaules tendencēm, tiek secināts, ka pastāv līdzīga situācija. Nevienlīdzība starp Interneta lietotājiem, ir viens no galvenajiem diskusiju iemesliem attiecībā pret digitālās plaisas rašanos. Aplūkojot iedzīvotāju ekonomiskos resursus un to ietekmi uz Interneta lietošanu, tad tikai 8% iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem ir pieejams Internets, bet ar augstiem – 44%. Šie skaitļi skaidri parāda ekonomiskās iespējas un šķēršļus datora iegādei. Tomēr Pipa Norisa uzsvēra, ka Interneta lietošanu ietekmē ne tikai indivīdu ekonomiskās iespējas, bet arī valstu iniciatīvas nodrošinot sabiedrībai publiskos Interneta piekļuves punktus sabiedriskos centros, nodarbinātības aģentūrās un skolās, kā arī tirgus konkurenci, kas noved pie zemākām datoru, programmatūras un Interneta pieslēguma cenām. Interneta izmantošana ir saistīta ar darba sektoru jeb indivīda nodarbošanos. Ir zinātniski pamatots, ka augstāka līmeņa darbinieki vairāk izmanto Internetu nekā zemāka, kā arī tie, kas mācās. Skatoties uz Latvijas situāciju, visvairāk Internetu izmanto strādājošie (diemžēl nav pieejama informācija par to nodarbošanās sektoriem), kā otrs lielākā lietotāju grupa ir skolēni un studenti. Izglītība vairāk nekā citi demogrāfiskie vai sociālie mainīgie ietekmē to, vai cilvēks izmanto Interneta resursus. Latvijā tāpat kā lielākā daļā valstu visvairāk Internetu lieto iedzīvotāji ar augstāko izglītību (Latvijā 43%), tad izrietoši to mazāk lieto ar profesionālo, vidējo un vismazāk ar pamata izglītību. Tas saistīts ar Interneta apmācību un pieejamību skolās.

Vislielākā problēma ir iedzīvotāju vecums. Dažādās vecuma grupās ir ievērojamas atšķirības. Latvijā Interneta lietotāji pēc vecuma – zem 25gadiem lieto 47% iedzīvotāju, 24-34 gadiem – 34%, 35-44 gadiem – 24%, 45-54 gadiem – 16%, 55-64 gadiem – 7%, bet vecuma grupā 65 gadi un vairāk to lieto tikai 1% aptaujāto. Dotajā situācijā var secināt, ka Latvijā tāpat kā citās valstīs visvairāk to lieto jaunā paaudze, bet gandrīz nemaz nelieto vecākā gada gājuma iedzīvotāji. Interneta lietošana cieši saistīta ar izglītību un zināšanu resursiem. Jaunākajai paaudzei ir/ bija iespējas apgūt ar IT saistīto informāciju skolā, bet vecākā gada gājuma iedzīvotājiem šādu iespēju nebija, jo IT, īpaši datoru un Interneta, attīstība ir notikusi tikai pēdējosgados. Viena iespēja ir apmācīt šo iedzīvotāju daļu, bet otra – nogaidīt, kad IT pielietošana kļūs par pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu. Ielūkojoties vēsturē, pirms 30gadiem lielākai daļai iedzīvotāju nebija pieejamas dažādas elektroniskās ierīces, kā tālruņi, televizori, ledusskapji utt. Taču šobrīd, attīstoties IT nozarei un parādoties dažādām specializētām ierīcēm, paredzams, ka tuvākajā laikā tās būs lētākas, nepieciešamākas, vieglāk apgūstamas un visaptverošākas. Izrietoši, Internets dažādās situācijās šķiet būtu ļoti piemērots pensijas vecuma cilvēkiem, kam ir vairāk brīvā laika sociālām aktivitātēm Internetā, hobijiem.

Kā vērā ņemams fakts ir sagaidāmā informācijas sabiedrības veidošanās. Šobrīd visās skolās un daudzās darbavietās tiek piedāvāta IT vide, arvien agrāk bērni sāk apgūt datora lietošanu. Tādejādi var pareģot, ka esošās paaudzes nomainīs informācijas paaudze un Internets kļūs par ikdienas neatliekamu sastāvdaļu.

No visiem Interneta lietotājiem jau 32% ir esošie pašvaldību mājas lapu apmeklētāji, kas ir „iedzīvotāji 45-54 gadu vecumā, latvieši, ar vidējo vispārīgo vai augstāko izglītību, algotie darbinieki vai darba devēji, ar augstiem personīgajiem un ģimenes ienākumiem, rīdzinieki”. Piemēram, salīdzinot Latvijas esošo pašvaldību mājas lapu apmeklētāju skaitu ar Zviedrijas apmeklētājiem, tiek secināts, ka abās valstīs ir ļoti līdzīga situācija. Skaitliskā izteiksmē pie augstākas Interneta pieejamības būs vairāk tie, kas apmeklē pašvaldības mājas lapas. Taču dotajā situācijā izveidojas paradokss, ka Interneta pieejamības izplatība procentuāli neveicina to lietotāju skaitu, kas apmeklē pašvaldību mājas lapas. Tas nozīmē, ka nepieciešami citi specifiski iesaistīšanas instrumenti. Piemēram, OECD e-līdzdalības ietvarā ir minēti veiksmes pamatelementi e-demokrātijas ieviešanā, kā arī Zviedrijas gadījumā, kas pārsvarā bija tradicionālās informēšanas metodes kā informācija laikrakstos, radio, televīzijā, kā arī anketas u.c. veidi.

Atgriezeniskā saites efektīva nodrošināšana rada pozitīvu priekšstatu par pašvaldību. Sabiedrībai tā liekas atklātāka un atsaucīgāka, un tas veicina sabiedrības uzticību pašvaldībai un demokrātijas procesiem. Šobrīd 55% pašvaldību mājas lapu apmeklētāji darbiniekus ir novērtējuši kā atsaucīgus un tikai 20% kā neatsaucīgus, izmantojot e-saziņu. Šis ir ļoti pozitīvs skaitlis. Tomēr joprojām e-pasta vēstulei nav tāds pats juridisks spēks jeb statuss kā papīra formāta vēstulei vai pieprasījumam. Politiķiem un valsts pārvaldes darbiniekiem jābūt nepārtrauktā kontaktā ar sabiedrību. Internets un citi elektroniskie saziņas līdzekļi dod iespēju to efektīvi nodrošināt. Atbildīgo amatpersonu elektroniskā pasta adresēm jābūt publiski pieejamām. E-pastam jākļūst par galveno saziņas līdzekli starp valsts pārstāvjiem un iedzīvotājiem. Latvijas gadījumā būtu nepieciešams papildināt attiecīgos normatīvos aktus, lai elektroniski nosūtītai vēstulei vai pieprasījumam nodrošinātu tādu pašu statusu kā papīra formāta vēstulei vai pieprasījumam. Tāpat ir jāveicina politiķu un citu atbildīgo amatpersonas līdzdalība dažādos Interneta diskusiju forumos.

Galvenie secinājumi

E-demokrātijas ieviešana centrāli Latvijas situācijā vēl nav iespējama, jo pie valstī esošās situācijas, kad tikai 40% sabiedrības ir pieeja Internetam, bet pārējai sabiedrības daļai tā netiek nodrošināta, izmantojot alternatīvus veidus, piemēram, publiskos Interneta pieejas punktus, tad dotajā situācijā tikai tiks pastiprināta jau radusies digitālā plaisa.

E-demokrātijas ieviešanu caur pašvaldības līmeni apgrūtina pašvaldību mājas lapu neesamība (80% gadījumu), kā arī esošo mājas lapu nepilnīgā izstrāde attiecībā pret sabiedrības līdzdalības vairošanu, atgriezeniskās saites nenodrošināšana. Tomēr, skatoties no pašvaldību teorētiskās un praktiskās lomas demokrātijā, tās ir vislabākais veids, caur kuru visefektīvāk veicināt sabiedrības līdzdalību. Balstoties uz Latvijā esošo veiksmīgo pašvaldību pieredzi attiecībā pret e-līdzdalības veicināšanu, tiek uzsvērta pašvaldību iniciatīva. Tā kā likumā nav noteikti brīvās iniciatīvas veidi, nepieciešams vai nu tās konkretizēt no centrālā līmeņa, uzsverot pašvaldību lomu sabiedrības līdzdalības veicināšanā, vai nu ieviest īpašus kontroles mehānismus, kas veicinātu pašvaldību iniciatīvu, attiecībā pret sabiedrības iesaistīšanu.

Nobeigums

Demokrātiskā valstī valdības uzdevums ir nodrošināt sabiedrības interešu ievērošanu, savukārt sabiedrības intereses vislabāk tiek ievērotas, ja tiek nodrošināta tās līdzdalība politiskajos procesos. Sabiedrības līdzdalības veicināšanai, izmantojot IT, pirmkārt, ir nepieciešama pēc iespējas visaptverošākā Interneta pieejamība un otrkārt, valdības pārstāvju pozitīva attieksme un mērķtiecīga rīcība, pievēršot uzmanību informācijas pasniegšanas veidam ne tikai mājas lapās, bet arī, izmantojot tradicionālās informēšanas metodes, un nodrošinot atgriezenisko saikni, sabiedrības interešu noskaidrošanai.

Tā kā e-demokrātija teorētiski vēl ir diezgan jauna pieeja sabiedrības līdzdalības veicināšanā, tai joprojām ir eksperimentāla daba, un attiecībā pret tās ieviešanu reālajā praksē, pastāv ļoti daudz kritikas. Kā e-demokrātijas negatīvākais aspekts tiek uzskatīts digitālās plaisas rašanās, kas var veidoties starp gan nācijām, gan indivīdiem, jo to veido ne tikai ekonomisko resursu nepietiekamība, bet arī zināšanu nepietiekamība. E-demokrātijas ieviešana aprakstīta OECD modelī, kas balstās uz informācijas piedāvāšanas jeb sniegšanas principu, konsultācijām un apspriedēm, kā arī uz aktīvu līdzdalību lēmuma pieņemšanas procesos.

Analizējot Latvijas iespējas ieviest e-demokrātiju jau šodien, kā galvenais šķērslis ir jau pastāvošā digitālā plaisa, kas ir atkarīga gan no iedzīvotāju prasmju un finansu resursiem, gan no to ģeogrāfiskās dzīves vietas. Runājot, par nepieciešamo datorprasmju nodrošināšanu, pastāv divas iespējas. Pirmkārt, apmācotcilvēkus, kas nav apguvuši Interneta un datora lietošanu skolās vai darba vietās, un otrkārt, nogaidot, kamēr notiks paaudžu maiņa. Statistika liecina, ka jaunākā paaudze jau tagad aktīvi izmanto jaunās tehnoloģijas. Otra izglītības problēma būtu cilvēku nespēja sekot līdzi diskusijai un tajā sniegtajai argumentācijai. Apskatot digitālās plaisas finansiālo aspektu ņemot vērā Latvijas ekonomikas attīstību ir domājams, ka vidējais labklājības līmenis Latvijā celsies un vairāk cilvēki varēs nodrošināt sev pieeju datoram un Internetam, kā arī valsts publisko pieejas punktu veicināšanas programmas dotu piekļuves iespējas e-resursiem pārējai sabiedrības daļai.

Kā aprakstīts iepriekšējās nodaļās ar tehnoloģisko pieeju vien nepietiek, un valstij ir jāstimulē sabiedrības iesaistīšanos politiskajos procesos. Latvijas valdība jau vairākus gadus dažādos politikas dokumentos ir paudusi atbalstu IT plašākai izmantošanai valsts pārvaldes procesos, tādejādi nodrošinot piemērotu politisko vidi, lai veidotos e-demokrātija. Kā negatīvais aspekts ir, ka šo politiku īstenošanai netiek pietiekoši piešķirti finansu resursi, kas kavē šo valdības definēto mērķu īstenošanu. Šobrīd kā papildus finansētājs ir ES, kurai ir pieejami plašāki ekonomiskie resursi un kura kā mērķi ir definējusi IT nozares attīstības veicināšanu visā Eiropas reģionā.

Pašvaldības, kas ir vidutājs starp valsts varu un sabiedrību, var efektīvāk nekā valsts centrālais līmenis nodrošināt sabiedrības informēšanu un sabiedrisko apspriežu organizēšanu par dažādiem aktuālajiem jautājumiem, jo tās ir tuvākas un vieglāk pieejamas iedzīvotājiem. Tādēļ domājams būtu izdevīgāk ieviest e-demokrātiju pašvaldības līmenī. Tai pašā laikā būtu nepieciešams centralizēti nodrošināt vienotu informācijas standartu visās pašvaldības, lai tiktu atvieglota gan saite starp valsti un pašvaldībām, gan arī pašvaldību savstarpējā komunikācija.

Kā galvenais priekšnosacījums e-demokrātijas ieviešanā caur pašvaldību līmeni ir nepieciešamais vietējo pašvaldību politiķu atbalsts un iniciatīva. Latvijā ir vairākas aktīvas pašvaldības, bet ļoti daudz ir pasīvas. Viens arguments šai pasivitātei ir nepietiekamais finansējums, jo visas pašvaldības brīvās iniciatīvas ir jāsedz no tās budžeta. Taču mazajām pašvaldībām šie resursi ir ievērojami mazāki nekā lielajām, un tās ir ļoti atkarīgas no valsts piešķirtā papildus finansējuma. Šeit parādās Latvijas reālā situācija, kā veidojas digitālā plaisa starp mazajām un lielajām pašvaldībām.

Viens risinājums ir palielināt pašvaldību autonomiju – gan finansu, gan atbildības. Bet otrs ir centrālā līmenī izveidot noteiktus uzdevumus, kas pašvaldībām jāveic, iesaistot sabiedrību politiskajos procesos, un nosakot rezultatīvos kontroles kritērijus, pēc kuriem tiks vērtēta šo deleģēto uzdevumu izpilde.

Jo dotajā situācijā pastāv ļoti minimāli pašvaldību kontroles mehānismi, kā arī, pastāvot augstai pašvaldību centralizācijai, tām ir mazāka atbildība. Tas nozīmē, ka pašvaldība politikas neīstenošanas gadījumā uzveļ vainu centrālajam līmenim, jo netiek kontrolēti pašu pašvaldību darbības rezultāti.

Apskatot Latvijas iespējas e-demokrātijas ieviešanā, šobrīd pastāvļoti daudz dažādu šķēršļu. Lai tos risinātu, nepieciešama mērķtiecīgāka valsts politikas īstenošana un pašvaldības iniciatīvas veicināšana. Patreizējā situācijā Latvijā e-demokrātija nav realizējama, balstoties uz vēl lielāku esošās digitālās plaisas paplašināšanos. Tomēr kā pozitīvs arguments minams, ka dažas pašvaldības ir īstenojušas veiksmīgus e-projektu. Tas tikai pierāda e-demokrātijas potenciālu, kas attīstoties IT, tikai pieaugs.

Literatūras saraksts

Adams, B. (2004). Public Meetings and the Democratic Process. EBSCO data base. Public Administration Review. Business Source Premier.Jan2004, Vol. 64 Issue 1, 43, 12.

Aigner, D., Fallend, F., Mühlböck, A., Wolfgruber, E. (2001). Local Autonomy and Local Democracy: Scope for Action and Patterns of Economic Policy-Making in Austrian Municipalities. University of Salzburg, Austria. – http://www.essex.ac.uk/ecpr/events/jointsessions/paperarchive/grenoble/ws21/fallend.pdf

Andersson, K., Wene, C., Sjöberg, D., Westerlind, M., (2003). Design and Evaluation of Public Hearings for Swedish Site Selection. Report from the RISCOM II Project August 2003. – http://www.karinta-konsult.se/del5.3.pdf

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001. – http://www.essex.ac.uk/ecpr/events/jointsessions/paperarchive/grenoble/ws3/astrom.pdf

Baltic data house. (2003). Government Online: A National Perspective 2003 Latvia.

Blakeley, G. (2003). Local governance and local democracy: an ambiguous relationship? Hudersfield University. Draft paper prepared for PSA 2003 Conference. – http://www.psa.ac.uk/cps/2003/Georgina%20Blakeley.pdf

Bristol City Council and MORI. (2005). E-Democracy: What Works. Local e-Democracy National Project. – http://www.e-democracy.gov.uk/documents/retrieve.asp?pk_document=260&pagepath=http://www.e-democracy.gov.uk/knowledgepool/, 25.05.2005.

Coleman, S., Gøtze, J. (2002). Bowling Together: Online Public Engagement in Policy Deliberation. London: Hansard Society. – http://bowlingtogether.net/bowlingtogether.pdf

Delli Carpini, M.X., Cook, F.L., Jacobs, L.R. (2004). Public deliberation, discursive participation, and citizen engagement: a review of the empirical literature. EBSCO data base. Annual Review of Political Science, 2004, Vol. 7 Issue 1, 315, 30.

Democracies online home page. Digital democracy. – http://www.dowire.org/wiki/Digital_democracy, 25.05.2005.

Dukāte S. (2002). Sabiedrības attieksme pret līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā vietējās pašvaldībās Latvijā http://www.politika.lv/index.php?id=105340&lang=lv

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana. – http://baserv.uci.kun.nl/~jankow/Euricom/papers/Franz.pdf

Hagen, M. (1997). A Typology of Electronic democracy. University of Giessen. – http://www.uni-giessen.de/fb03/vinci/labore/netz/hag_en.htm, 24.05.2005.

Heinz III, Witschge, T. Online Deliberation: Possibilities of the Internet for Deliberative Democracy. Paper submitted to Prospects for Electronic Democracy Community Connections Amsterdam School of Communications Research (ASCoR).

Heinz III; Witschge, T. (2002) Online Deliberation: Possibilities of the Internet for Deliberative Democracy. The Netherlands: Amsterdam School of Communications Research (ASCoR). – http://oase.uci.kun.nl/~jankow/Euricom/papers/Witschge.pdf

Informācijas sabiedrības birojs. (2003). Informācijas sabiedrības veidošanās gaita Latvijas pašvaldībās. Pārskats.- http://www.mk.gov.lv/site/publikacijas/pasvaldibu_apsekojums.pdf

ĪUMEPLS. (2004). E-Latvija 2005-2008. Vidēja termiņa darbības programma laika posmam 2005-2008. – http://www.mk.gov.lv/site/A_VSS/vss%20pp%2017%20febr/223progr.doc

ĪUMSILS. Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes 2005.-2014. http://www.ngo.org.lv/files/3079_iumsilpamn_210904_pilsoniska_pamatnostadnes.doc

Jansone D., Reinholde I., Ulnicāne I. (2002). Latvijas publiskā pārvalde. Rīga: Eurofaculty.

Karnītis E. (2005). Elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus: attīstība un problēmas. 1. forums. E-pasaule. Nr. 01, 2005. – http://www.dtnet.lv/00603982, 24.05.2005.

Labklājības ministrija. (2004). Latvijas Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004-2006). – http://europa.eu.int/comm/employment_social/soc-prot/soc-incl/nap_incl_2004_lv.pdf

Lando, T. (2003). The Public Hearing Process: A Tool for Citizen Participation, or a Path Toward Citizen Alienation? National Civic Review; Spring2003, Vol. 92 Issue 1, 73, 10.

Latvija Interneta asociācija. (2004). Latvijas pilsētu mājas lapu saturs. SIA „Euro data”. 2004.gada oktobris – http://www.lia.lv/doc/pilsetu_web.30.11.04.pdf

LETA. (30.03.2005.). Skolu datorizācijai ik gadu nepieciešami trīs miljoni latu. – http://www.eparvalde.lv/enews_main/enews/Default.aspx?year=2005&month=3&archive=1, 24.05.2005.

Levine, P. (2002). Getting Practical about Deliberative Democracy. EBSCO data base. Philosophical Dimensions of Public Policy. Policy Studies Review Annual; 2002, 77, 12, 1 graph.

LR likums “Par pašvaldībām”, LR Saeima, 1994.

LR Satiksmes Ministrijas Informātikas departaments. (2003). Esošā situācija Latvijas Interneta tirgū. Vadlīnijas Interneta un Informācijas sabiedrības attīstībai Latvijā. http://www.politika.lv/index.php?id=105884&lang=lv

Miani, M. (2002). The Institutionalization of Civic Networks: The Case of Italian Digital Cities. Istituto “Carlo Cattaneo”. Italy, Bologna. – http://baserv.uci.kun.nl/~jankow/Euricom/papers/Miani.pdf

Miller, D. (1991). The Blackwell Encyclopedia of Political Thought. Blackwell Refference.

Nikolo grupa. (2004). Informācijas sabiedrības pētījums. Lattelekom, Microsoft Latvia. – http://www.lattelekom.lv/ltk/doc/IS_petijums.pdf

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University. – http://ksghome.harvard.edu/~pnorris/Books/Digital%20Divide.htm

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris. – http://www1.oecd.org/publications/e-book/4204011E.PDF

Reddy, P.S., Sabelo. T. (1997). Democratic decentralization and central/provincial/local relations in South Africa. EBSCO data base. International Journal of PublicSector Management, 1997, Vol. 10 Issue 7, 572, 17.

Russell, J. (1996). Dalton Democracy and its Citizens: Patterns of Political Change. Center for the Study of Democracy. – http://www.democ.uci.edu/papers/dalton.htm (saite skatīta 23.05.2005.)

Samuel, A. (2002). From Digital Divide to Digital Democracy: Strategies from the Community Networking Movement and Beyond. Harvard University. August 2002.

Share, F (2002). Can local goverment deliver part II? Economic Justice Update Vol.5. Nr3. November 2002. – http://www.uwc.ac.za/fairshare/Pubs/Economic%20Justice/Consolidating%20democracy%20-%20november.pdf

Statistic of Internet Usage in the European Union, March 28, 2005. – http://www.internetworldstats.com/stats4.htm#eu, 23.05.2005.

Torpe, L. (2004). The digital citizens: ICT as a tool to enhance public deliberation and citizen involvement in local politics in Denmark? Studies in the participatory research on The Digital North Denmark: Aalborg University. – http://www.socsci.auc.dk/digdem/PDF-filer/digital_citizens.pdf

Valsts kancelejas Informācijas sabiedrības birojs. Nacionālā programma. (2004). „Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana”. 2004-09-01. – http://www.eps.gov.lv/files/projekti/isb_nac_pr.pdf

Vilka I. (2004). Pašvaldību reformas un reģionālā attīstība Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga. – http://www3.acadlib.lv/greydoc/Vilkas_disertacija/Vilka_lat.doc, 21.04.2005.

Vilka I., Strupišs A, Indāns I. (2004). Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: 2004.gada situācijas analīze. Phare projekts LE01.03.02. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā 2002/2003 ĪUMSILS. Rīga. – http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/Pilsoniska_sab_attist_Latvija_2004.pdf

Zariņš Dz. (2001).Top instrukcija valsts institūciju informācijas ievietošanai internetā. Datorizētās pētnieciskās žurnālistikas portāls – http://www.lmdmc.lv/petnieciba/e-demokratija/wwwINSTR.htm, 24.05.2005.

Zepa B. Politiskā līdzdalība Latvijā, 1999. – http://www.bszi.lv/downloads/resources/politLidzdaliba/politLidzdaliba1999.pdf

Pielikumi

1. pielikums. OECD analītisks ietvars salīdzinošās e-līdzdalības analīzei

Analītisks ietvars salīdzinošās e-līdzdalības analīzei
	1.stadija	2.stadija	3.stadija	4.stadija	5.stadija
	Dienaskārtības ietvars	Analīze	Politikas veidošana	Politikas īstenošana	Politikas novērtēšana
Mērķa formulēšana	Formulēt vajadzību politikā vai radīt jaunu politiku.	Definēt izaicinājumus, iespējas; izveidot pamatdokumentu.	Izveidot labi darbojošos dokumentu.	Izstrādāt likumdošanu, vadlīnijas, īstenošanas plānu.	Politikas novērtēšana un atskaites.
Mērķa grupa	Biznesa organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO), indivīdi.	Eksperti, tie, ko ietekmēs politika un kas to izpildīs, PSP, indivīdi.	Eksperti, tie, ko ietekmēs politika un kas to izpildīs, PSP, indivīdi.	Tie, ko ietekmēs politika, indivīdi.	Visi.
Tehnoloģiski atbalstāmā informācija	Jāmeklē jauni dzinēji, e-pasts, jābūt etniskajās valodās, bez žargoniem.	Etniskās valodās pieejama, korekts valodas stils.	Tehniskā un likumdošanas valoda saprotamā valodā.	Vienkārša valoda.	On-line atgriezeniskā saite.
Tehnoloģiski atbalstāmās apspriedes/konsultēšana	On-line aptaujas, balsošana, diskusiju forumi, ziņojumi, FAQ.	Ekspertu komentāri, e-ataujas.	Diskusiju forumi, e-aptaujas, e-sabiedrības instrumenti.	Diskusiju forumi, e-aptaujas, e-sabiedrības instrumenti.	e-aptaujas, e-balsošana par dažādām idejām, e-pastu novērtēšana, ziņojumi, FAQ.
Tehnoloģiski atbalstāmā līdzdalība	Indivīdi vai to grupas palielina ietekmi ar e-petīciju, e-referendumu, e-sabiedrību.	E-sabiedrība, elektroniskās pilsoņu aptaujas.	E-petīcijas, e-referendumi politiskajos labojumos.	E-pasta saraksti.	E-petīcijas, e-referendumi
Sastopamie šķēršļi	Pieaugušo cerību risks, kad ieguldījumu grib redzēt kā politiku ne tikai dienaskārtībā.	Kā lai atrod „ekspertu” nevis aizdomīgu personu.	Kā lai iedrošina parastos iedzīvotājus, kurus ietekmēs politika, ka viņi to sapratīs un ir zinoši.	Likumdošanas terminu saprašana.	Racionāla savākto dotu apstrāde.
Iespējas	Atvērtākas un atklātās dienaskārtības, kur iedzīvotāji redz, ka viņu viedoklis tiek ņemts vērā.	Ekspertu viedoklim ir jābūt plaši pieejamam, nodrošinot atklātības principu.	Plaša un bez aizspriedumiem (no sabiedrības puses) politikas veidošana.	Atklātība īstenošanas procesos.	Atklātība īstenošanas datos, jauna informācija var tikt piegādāta politikas procesos.

Avots: OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of on-line citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

2.pielikums. Interneta pieejamība Eiropas Savienībā

Eiropas savienība	Iedzīvotāju skaits	Interneta lietotāji		Lietotāju pieaugums (2000-2005) %		Lietotāju skaits %	% no ES
Austrija	8,163,782		4,630,000		120.5 %	56.7 %		2.1 %
Beļģija	10,443,012		5,100,000		155.0 %	48.8 %		2.4 %
Kipra	950,947		250,000		108.3 %	26.3 %		0.1 %
Čehijas republika	10,230,271		3,530,000		253.0 %	34.5 %		1.6 %
Dānija	5,411,596		3,720,000		90.8 %	68.7 %		1.7 %
Igaunija	1,344,840		621,000		69.4 %	46.2 %		0.3 %
Somija	5,246,920		3,260,000		69.2 %	62.1 %		1.5 %
Francija	60,293,927		24,848,009		192.3 %	41.2 %		11.5 %
Vācija	82.726,188		46,312,662		93.0 %	56.0 %		21.5 %
Grieķija	11,212,468		3,800,000		280.0 %	33.9 %		1.8 %
Ungārija	10,083,477		3,050,000		326.6 %	30.2 %		1.4 %
Īrija	4,027,303		2,060,000		162.8 %	51.2 %		1.0 %
Itālija	58,608,565		28,610,000		116.7 %	48.8 %		13.3 %
Latvija	2,306,489		936,000		524.0 %	40.6 %		0.4 %
Lietuva	3,430,836		695,000		208.9 %	20.3 %		0.3 %
Luksenburga	455,581		170,000		70.0 %	37.3 %		0.1 %
Malta	384,594		120,000		200.0 %	31.2 %		0.1 %
Nīderlande	16,316,019		10,806,328		177.1 %	66.2 %		5.0 %
Polija	38,133,891		10,600,000		278.6 %	27.8 %		4.9 %
Portugāle	10,463,170		3,600,000		44.0 %	34.4 %		1.7 %
Slovākija	5,379,455		1,820,000		180.0 %	33.8 %		0.8 %
Slovēnija	1,956,916		800,000		166.7 %	40.9 %		0.4 %
Spānija	43,435,136		14,590,180		170.8 %	33.6 %		6.8 %
Zviedrija	9,043,990		6,656,716		64.4 %	73.6 %		3.1 %
Lielbritānija	59,889,407		35,179,141		128.4 %	58.7 %		16.3 %
Eiropas savienība	459,938,780		215,765,036		131.6 %	46.9 %		100.0 %

Avots: The European Union Internet Statistic. March 28, 2005. – http://www.internetworldstats.com/stats4.htm#eu, 23.05.2005.

Miller, D. (1991). The Blackwell Encyclopedia of Political Thought. Blackwell Refference, 114-116.

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Russell, J. (1996). Dalton Democracy and its Citizens: Patterns of Political Change. Center for the Study of Democracy. – http://www.democ.uci.edu/papers/dalton.htm , 23.05.2005.

Russell, J. (1996). Dalton Democracy and its Citizens: Patterns of Political Change. Center for the Study of Democracy. – http://www.democ.uci.edu/papers/dalton.htm , 23.05.2005.

Heinz III; Witschge, T. (2002) Online Deliberation: Possibilities of the Internet for Deliberative Democracy. The Netherlands: Amsterdam School of Communications Research (ASCoR).

Delli Carpini, M.X., Cook, F.L., Jacobs, L.R. (2004). Public deliberation, discursive participation, and citizen engagement: a review of the empirical literature. EBSCO data base. Annual Review of Political Science, 2004, Vol. 7 Issue 1, 315, 30.

Levine, P. (2002). Getting Practical about Deliberative Democracy. EBSCO data base. Philosophical Dimensions of Public Policy. Policy Studies Review Annual; 2002, 77, 12, 1 graph.

Delli Carpini, M.X., Cook, F.L., Jacobs, L.R. (2004). Public deliberation, discursive participation, and citizen engagement: a review of the empirical literature. EBSCO data base. Annual Review of Political Science, 2004, Vol. 7 Issue 1, 315, 30.

Heinz III; Witschge, T. (2002) Online Deliberation: Possibilities of the Internet for Deliberative Democracy. The Netherlands: Amsterdam School of Communications Research (ASCoR).

Adams, B. (2004). Public Meetings and the Democratic Process. EBSCO data base. Public Administration Review. Business Source Premier.Jan2004, Vol. 64 Issue 1, 43, 12.

Lando, T. (2003). The Public Hearing Process: A Tool for Citizen Participation, or a Path Toward Citizen Alienation? National Civic Review; Spring2003, Vol. 92 Issue 1, 73, 10.

Adams, B. (2004). Public Meetings and the Democratic Process. EBSCO data base. Public Administration Review. Business Source Premier.Jan2004, Vol. 64 Issue 1, 43, 12.

Reddy, P.S., Sabelo. T. (1997). Democratic decentralization and central/provincial/local relations in South Africa. EBSCO data base. International Journal of Public Sector Management, 1997, Vol. 10 Issue 7, 572, 17.

Blakeley, G. (2003). Local governance and local democracy: an ambiguous relationship? Huddersfield University. Draft paper prepared for PSA 2003 Conference.

Share, F (2002). Can local goverment deliver part II? Economic Justice Update Vol.5. Nr3. November 2002.

Aigner, D., Fallend, F., Mühlböck, A., Wolfgruber, E. (2001). Local Autonomy and Local Democracy: Scope for Action and Patterns of Economic Policy-Making in Austrian Municipalities. University of Salzburg, Austria.

Pippa Norris. Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University, September 2001.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Hagen, M. (1997). A Typology of Electronic democracy. University of Giessen. – http://www.uni-giessen.de/fb03/vinci/labore/netz/hag_en.htm, 24.05.2005.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

LR Tieslietu ministrija. Latvijas e-pārvaldes koncepcija, 2002.

Miani, M. (2002). The Institutionalization of Civic Networks: The Case of Italian Digital Cities. Istituto “Carlo Cattaneo”. Italy, Bologna.

Bristol City Council and MORI. (2005). E-Democracy: What Works. Local e-Democracy National Project.- http://www.e-democracy.gov.uk/documents/retrieve.asp?pk_document=260&pagepath=http://www.e-democracy.gov.uk/knowledgepool/, 25.05.2005.

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

Democracies online: Digital democracy. – http://www.dowire.org/wiki/Digital_democracy, 25.05.2005.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Franz, D. (2002). Theoretical and Empirical Aspects of Digital Democracy: with the Focus on Slovenia. University of Ljubljana. Slovenia: Ljubljana.

Coleman, S., Gøtze, J. (2002). Bowling Together: Online Public Engagement in Policy Deliberation. London: Hansard Society.

Statistic of Internet Usage in the European Union, March 28, 2005. – http://www.internetworldstats.com/stats4.htm#eu, 23.05.2005.

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001.

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

Kalix pilsētas oficiālā mājas lapa – http://www.kalix.se/t1klx/view.cfm?oid=115516&sat=no, 23.05.2005.

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

Kalix pilsētas oficiālā mājas lapa – http://www.kalix.se/t1klx/view.cfm?oid=115516&sat=no (saite skatīta 23.05.2005.)

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

OECD. (2003). Promise and Problems of E-Democracy: Challenges of online citizen engagement. OECD Publications Service. France: Paris.

Samuel, A. (2002). From Digital Divide to Digital Democracy: Strategies from the Community Networking Movement and Beyond. Harvard University. August 2002.

Torpe, L. (2004). The digital citizens: ICT as a tool to enhance public deliberation and citizen involvement in local politics in Denmark? Studies in the participatory research on The Digital North Denmark: Aalborg University.

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001.

Åström, J. (2001). Digital Democracy: Ideas, Intentions and Initiatives in Swedish Local Governments. Sweden: Grenoble, April 6-11 2001.

ĪUMEPLS. (2004) E-Latvija 2005-2008. Vidēja termiņa darbības programma laika posmam 2005-2008.

LETA. (30.03.2005.). Skolu datorizācijai ik gadu nepieciešami trīs miljoni latu. – http://www.eparvalde.lv/enews_main/enews/Default.aspx?year=2005&month=3&archive=1, 24.05.2005.

Nikolo grupa. (2004). Informācijas sabiedrības pētījums. Lattelekom, Microsoft Latvia.

LR Satiksmes Ministrijas Informātikas departaments. (2003). Esošā situācija Latvijas Interneta tirgū. Vadlīnijas Interneta un Informācijas sabiedrības attīstībai Latvijā.

LR Satiksmes Ministrijas Informātikas departaments. (2003). Esošā situācija Latvijas Interneta tirgū. Vadlīnijas Interneta un Informācijas sabiedrības attīstībai Latvijā.

Karnītis E. (2005). Elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus: attīstība un problēmas. 1. forums. E-pasaule. Nr. 01, 2005. – http://www.dtnet.lv/00603982, 24.05.2005.

ĪUMEPLS. E-Latvija 2005-2008. Vidēja termiņa darbības programma laika posmam 2005-2008.

Lattelekom mājas lapa. Informācijas sabiedrības nozīme. – http://www.lattelekom.lv/ltk/content/?cat=1255, 18.05.2005.

Lattelekom mājas lapa. Informācijas sabiedrības nozīme. – http://www.lattelekom.lv/ltk/content/?cat=1255, 18.05.2005.

PVIS projekta vēsture no 1996.gada līdz 2002.gadam. Latvijas pašvaldību savienības portāls – http://www.lps.lv/page.php?lang=lv&mape=PVIS&fails=Līdz%202002.gadam, 24.05.2005.

Radzevičs A. (2004.gada novembris). Atklāj konferenci „Pašvaldību vienotās informācijas sistēmas (PVIS) projekts 2004”. – http://www.raplm.gov.lv/lat/informacija/jaunumi/arhivs/2004._gads/novembris/?doc=380, 24.05.2005.

LETA. (30.03.2005.). No 2000 bibliotēkām datorizētas 900, Interneta pieslēgums ir 400 bibliotēkām. -http://www.eparvalde.lv/enews_main/enews/Default.aspx?year=2005&month=3&archive=1, 24.05.2005.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, InformationPoverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Labklājības ministrija. (2004). Latvijas Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004-2006).

Valsts kancelejas Informācijas sabiedrības birojs. Nacionālā programma. (2004). „Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana”. 2004-09-01.

LR likums “Par pašvaldībām”, LR Saeima, 1994 (ar 02.03.2005. grozījumiem).

Vilka I. (2004). Pašvaldību reformas un reģionālā attīstība Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga. – http://www3.acadlib.lv/greydoc/Vilkas_disertacija/Vilka_lat.doc, 21.04.2005.

Latvijas pašvaldību savienības portāls – http://www.lps.lv/jaunumi.php?lang=lv, 24.05.2005.

LR likums “Par pašvaldībām”, LR Saeima, 1994.

Jansone D., Reinholde I., Ulnicāne I. (2002). Latvijas publiskā pārvalde. Rīga: Eurofaculty, 109.

Informācijas sabiedrības birojs. (2003). Informācijas sabiedrības veidošanās gaita Latvijas pašvaldībās. Pārskats.

Informācijas sabiedrības birojs. (2003). Informācijas sabiedrības veidošanās gaita Latvijas pašvaldībās. Pārskats.

Informācijas sabiedrības birojs. (2003). Informācijas sabiedrības veidošanās gaita Latvijas pašvaldībās. Pārskats.

Zariņš Dz. (2001).Top instrukcija valsts institūciju informācijas ievietošanai internetā. Datorizētās pētnieciskās žurnālistikas portāls – http://www.lmdmc.lv/petnieciba/e-demokratija/wwwINSTR.htm, 24.05.2005.

Latvija Interneta asociācija. (2004). Latvijas pilsētu mājas lapu saturs. SIA „Euro data”. 2004.gada oktobris.

Nikolo grupa. (2004). Informācijas sabiedrības pētījums. Lattelekom, Microsoft Latvia.

Nikolo grupa. (2004). Informācijas sabiedrības pētījums. Lattelekom,Microsoft Latvia.

Informācijas sabiedrības birojs. (2003). Informācijas sabiedrības veidošanās gaita Latvijas pašvaldībās. Pārskats.

Baltic data house. (2003). Government Online: A National Perspective 2003 Latvia.

LR Satiksmes Ministrijas Informātikas departaments. (2003). Esošā situācija Latvijas Interneta tirgū. Vadlīnijas Interneta un Informācijas sabiedrības attīstībai Latvijā.

Baltic data house. (2003). Government Online: A National Perspective 2003 Latvia.

Elektroniskās pārvaldes ieviešanas projekts Cēsīs. E-pārvaldes ziņu portāls – http://www.eparvalde.lv/lv/home/celvedis/celvedis_eparv_pieredze/latvijas_pieredze/cesis/Default.aspx, 24.05.2005.

Cēsu pilsētas pašvaldības 2001. gada publiskais pārskats (1. daļa) – http://www.cesis.lv/?d=293, 24.05.2005.

Liepājas Dome piedāvā jaunu pakalpojumu – pašvaldības aktuālo informāciju Internetā – http://www.liepaja.lv/lv/dome/, 24.05.2005.

Liepājas Dome piedāvā jaunu pakalpojumu – pašvaldības aktuālo informāciju internetā – http://www.liepaja.lv/lv/dome/, 24.05.2005.

Fīrers Z. Liepājas domes politika un stratēģija IT&T attīstībai. – http://www.litta.lv/documents/konferences/04/firers-zigmunds.doc, 24.05.2005.

Fīrers Z.. Liepājas domes politika un stratēģija IT&T attīstībai. – http://www.litta.lv/documents/konferences/04/firers-zigmunds.doc, 24.05.2005.

Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapa – http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/base.vel7.sa3, 23.05.2005.

Zepa B. Politiskā līdzdalība Latvijā, 1999.

Vilka I., Strupišs A, Indāns I. (2004). Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: 2004.gada situācijas analīze. Phare projekts LE01.03.02. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā 2002/2003 ĪUMSILS. Rīga.

SKDS. (2003). Iedzīvotāju aptauja par dažādiem integrācijas aspektiem. ĪUMSILS pasūtījums.

Vilka I., Strupišs A, Indāns I. (2004). Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: 2004.gada situācijas analīze. Phare projekts LE01.03.02. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā 2002/2003 ĪUMSILS. Rīga.

Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: situācijas analīze, ĪUMSILS, 2004.

LR likums “Par pašvaldībām”, LR Saeima, 1994.

LR likums “Par pašvaldībām”, LR Saeima, 1994.

Dukāte S. (2002) Sabiedrības attieksme pret līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā vietējās pašvaldībās Latvijā.

Norris, P. (2001). Digital Divide. Civic Engagement, Information Poverty, and the Internet Worldwide. USA: Massachusetts, Harvard University.

Jansone D., Reinholde I., Ulnicāne I. (2002). Latvijas publiskā pārvalde. Rīga: Eurofaculty,109.

Vilka I. (2004). Pašvaldību reformas un reģionālā attīstība Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga. – http://www3.acadlib.lv/greydoc/Vilkas_disertacija/Vilka_lat.doc, 21.04.2005

Nikolo grupa. (2004). Informācijas sabiedrības pētījums. Lattelekom, Microsoft Latvia.

3