Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzimis 1883. gada 27. decembrī, miris 1940. gada 1. martā) bija viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs.
Padomju laikā viņa personība un darbi tika noklusēti vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem – par Edvartu Virzu.
Latvijas brīvvalsts laikā Virzas dzeja, tēlojumi un proza tika tulkoti sešās valodās, viņš bija aktīvs sabiedrisks darbinieks, teātra un mākslas kritiķis.
Edvarts Virza dzimis Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas). Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases. Tēvs Juris Liekna spēlēja arī vijoli. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko.
Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs mantoja “Billītes” (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārcēlās Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi bija tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts varēja palikt mājās un nodoties literatūrai.
1902. gadā viņš uzsāka mācības Rīgas pasta – telegrāfa skolā, bet monotonais darbs viņam nepatika, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts devās uz Maskavu un klausījās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavadīja tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās “Billītēs”.
Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāka arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms pieteica kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāka parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija bija dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”.
Gadi līdz Pirmajam pasaules karam bija šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas bija arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtās vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studēja franču dzeju.
Karam sākoties, visa dzimta posās bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalināja Edvarta māti. No 1915. līdz 1922. gadam tapa Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.). 1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis vairākus dzejoļus par saviem cīņu biedriem.
1917. gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza atkāpās un Krieviju un apmetas Pēterburgā. Šeit, lai darītu zināmu Sabiedrotajiem par krievu karaspēka postījumiem Vidzemē un Zemgalē, tapa publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts „Izpostītā Latvija” par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šo rakstu Virza tulkoja arī franču valodā, lai plašāku starptautisko sabiedrību informētu par baltiešu traģēgiju. Rakstā „Izpostītā Latvija” autors izvirzīja arī Latvijas neatkarības ideju. 1918. gadā Virza tika demobilizēts, un viņš devās atpakaļ uz Latviju.
Latvijas valsts tapšanas laikā Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.
Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza (arī J. Akuraters un K. Skalbe) kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī atstāja Rīgu un devās uz Liepāju. Tur viņš strādāja laikrakstā „Latvijas Sargs”. 1919. gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Rēveli (Tallinu) devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu – Valku. Tur kopā ar O. Nonācu un J. Janševski E. Virza dibināja dienas laikrakstu „Tautas Balss”. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļuva par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.
1919. gada rudenī Virza pārnāca dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādāt laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.
1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza sarakstīja poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltīja Elzai. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu, un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās. Pēc kāda laika, 1922. gadā, viņu ģimenē ienāca meita Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus.
Apgāds “Zinātne” laidis klajā Edvarta Virzas rakstu pirmo sējumu.
Tajā ietverta Edvarta Virzas agrīnā dzeja – krājumi “Biķeris” un “Dievišķās rotaļas”, kā arī Vitauta Ļūdēna eseja “No tālas nākotnes” un prof. Janīnas Kursītes apcere par Edvartu Virzu un viņa dzeju.
Rakstu sastādītāja un komentāru autore Dr.philol. Anda Kubuliņa priekšvārdā atzīmē, ka Raksti iecerēti septiņos sējumos. Bibliogrāfiskās uzziņas gatavo LAB Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre Velga Kince. Morālu un lietišķu atbalstu Rakstu izdevējiem sniedz dzejnieka mazbērni Anna Žīgure un Edvards Liekna un māsasdēls Vitauts Ļūdēns.
Ievērojot hronoloģisko pēctecību, otrajā sējumā tiks apkopota publicistika, jo tai dzejnieks pievērsās ekstrēmajā Pirmā pasaules kara situācijā. Nākamie divi sējumi aptvers 20. un 30.gadu dzeju un nepublicētos dzejas darbus. Piektajā sējumā paredzēti izcilie franču dzejas tulkojumi, ar kuriem Edvarts Virza atšķīra jaunu lappusi latviešu kultūras vēsturē. Sestais sējums paredzēts “Straumēniem” un “Zaļajai Zemgalei”, septītais – kritikai.
Sabiedrības uzmanību ilgi noklusētajai Stērstu un Lieknu dzimtu lomai latviešu kultūrā pievērsa pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkotā vērienīgā literatūras izstāde un Rīgas Latviešu biedrības ciklā “Gaismu sauca” rīkotie Stērstu Andreja, Elzas Stērstes un Edvarta Virzas piemiņas sarīkojumi.
Edvarta Virzas prozā sarakstīto poēmu “Straumēni” (1933) iespējams uztvert arī kā bērnības atmiņu grāmatu, kas līdzīga, piemēram, Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Tāpat “Straumēnus” var interpretēt kā kārtēju variāciju par zaudētās paradīzes mītu; zaudētā paradīze šai gadījumā ir 19 gadsimta patriarhālās zemnieku sētas idille. Vēl – kā sava veida utopiju, kurā dominē visām utopijām raksturīgā mūžīgās sakārtotības un absolūtās harmonijas ideja. Kā Virzas sociālo ideju kvintesenci. Kā mēģinājumu restaurēt latviskuma kodu – vai, gluži pretēji, to radīt no jauna. “Straumēnus” iespējams lasīt kā “etnogrāfisku” tekstu, kurā sīki un precīzi aprakstīta 19 gadsimta zemniecības sadzīve. To visu tur iespējams atrast, un tomēr – “Straumēni” ir “kaut kas vairāk”.
Daiļrades sākumposmā Virza ar dzejoļu krājumu “Biķeris” pieslējās dekadencei. “Biķerī”, nākamajā krājumā “Dievišķās rotaļas” (1919), tāpat arī tulkojumos Virza atklājās kā estēts un franču kultūras entuziasts (viņa atdzejojumā iznākušas trīs franču dzejas grāmatas). Turpmākajos krājumos – “Laikmets un lira” (1923), “Skaidrība” (1927) un “Dzejas un poēmas” (1933) – Virza tuvinājās jaunklasicisma poētikai, apdzejodams stabilas vērtības: zemnieka darbu, saskaņu ar dabu, patriotismu. 1923. gadā iznāca lirisko tēlojumu krājums “Zaļā Zemgale”, kuru var uzskatīt par “Straumēnu” priekšteci.
Būtībā “Straumēni” ir mitoloģisks teksts, kaut gan mītu ārējā atribūtika – dievi, varoņi, grandiozas batālijas – tajā nav lietota. Drīzāk tas vienlaikus ir gan mītus radošs, gan mītus atspoguļojošs darbs. Imants Ziedonis šai sakarā rakstīja: “Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām.” Varoņdziesma – tā, protams, ir teiksma par Lāčplēsi, savukārt “Straumēni” – tas ir mīts par Mājām.
“Straumēnus” veido ievads un četras daļas: “Pavasaris”, “Vasara”, “Rudens” un “Ziema”. Poēmai nav sižeta; precīzāk sižetu veido gadskārtu ritums un ar to saistītās darbības lauku sētā. Ievadā aprakstīti “Straumēni”, kādus tos varētu skatīt nejaušs garāmgājējs vasaras pusdienlaikā, kad tveicē viss sastindzis, pakļāvīgi ļaudamies aprakstīt. Ēkas un darbarīki aprakstīti nevis kā etnogrāfiski eksponāti, bet gan kā dzīva, darbotiesspējīga sistēma, kurā cilvēks kopā ar savām mājām un rīkiem veido noslēgtu pasauli. Pusdienas atpūta pielīdzināta Dieva atpūtai pēc pasaules radīšanas.
Kaut arī Virza nav konkretizējis poēmā aprakstīto laiku, acīm redzams, ka tā varētu būt pagājušā gadsimta beidzamā trešdaļa. Īstenībā precīzam datējumam nav nozīmes, jo “Straumēni” ir “bezgalīgs” teksts: reiz beidzies, tas atkal sāksies no gala, pakļaudamies laika ritmam. Uzmanības centrā nav vis kāds ārkārtējs notikums, bet gan lauku sētas ikdienas dzīve – aršana, sēšana, mēslu vešana, siena pļauja utt.; taču šai gadījumā tieši ikdienišķais ir tas pats, kas mūžīgais. Virzas bieži lietotais “šogad” īstenībā nozīmē “katru gadu”, “vienmēr”, “mūžīgi”. Jo – katra aprakstītā darbība, visviens, vai tā būtu zemes aršana, meža ciršana vai no pirmā acu uzmetiena tik nebūtiskā grābekļu labošana pirms siena pļaujas, ir veidojusies un slīpējusies cauri gadsimtiem. Šīs ikdienišķās darbības vienlaikus ir arī simboliskas – tieši ar to, ka tās gadu no gada nebeidzami atkārtojas. Savā ziņā tās var uztvert arī kā zemniecības rituālus, taču nevis rituāla jēdziena mūsdienu izpratnē, kad rituāls nozīmē valodu, kuras skaņas gan ir saglabājušās, taču jēga sen jau aizmirsta, bet gan kā rituālu, kura jēga ir viņā pašā, darbības absolūtajā nepieciešamībā. Tālab “Straumēnu” mājās viss ir askētisks un funkcionāls, pakļauts šai nepieciešamībai – sākot ar darbarīkiem un beidzot ar cilvēku savstarpējām attiecībām (“Straumēnu” mūžīgajā kārtībā nav iedomājamas, piemēram, blaumaniskās kaislības, kaut gan Blaumanis aprakstīja to pašu laikposmu, ko Virza; mīlestības jēdziens ir pilnībā izslēgts no vērtību sistēmas – pastāv vien diezgan primitīva un funkcionāla “dabas bērnu” erotika).
Šajā sakārtotībā iespējams izdalīt trīs līmeņus. Vispirmām kārtām – attiecības starp cilvēku un Dievu. Taču Dievs nav nedz personificējama (kā pagāniskajos ticējumos), nedz metafiziska (kā kristietismā) būtne. Dievs ir kārtības radītājs, un cilvēka pienākums ir tai pakļauties un to uzturēt nemainīgu.
Savukārt attiecībās starp cilvēkiem personības kā tādas nemaz nav. Ir kolektīvs – vienots veselums, kurā veidojas noteikta un nemainīga sociālā hierarhija. Tās virsotnē atrodas saimnieks; seko viņa ģimenes locekļi, tālāk – dažādu rangu kalpi. Hierarhija ir nesatricināma, turklāt bez jebkāda sociāla antagonisma. Saimnieks nebūt nav, teiksim, “valdnieks” – viņš strādā gluži tāpat kā visi pārējie; savu pārāko stāvokli viņš apliecina, veikdams “simboliskos darbus”, piemēram, sēšanu.
Trešais līmenis: attiecības starp cilvēku un dabu. Arī šeit valda saskaņa un harmonija: cilvēks ir pilnībā iesaistījies dabas ritmos. Raksturīga ir epizode par kādu kalpu, kurš tā saradis ar aitām, ka guļ kūtī, piesūcas ar aitu smaku, un aitas viņu pieņem par savējo.
“Straumēnu” idillē vispār nepastāv nolieguma kategorija. Arī nāve nav nedz “gals”, nedz traģēdija: mirst “Straumēnu” vectēvs, taču tā nav nāve, bet gan aiziešana šī vārda vistiešākajā nozīmē. Vectēvs ir savu laiku nodzīvojis un nu gatavojas atstāt šo pasauli – sakārto savas lietas un noliek gultas galā ceļa spieķi; arī pārējie ļaudis šo aiziešanu uztver kā gluži likumsakarīgu parādību. Nāve ir nepieciešama vispārējai harmonijai. Tāpat nav pretstata starp “augsto” un “zemo”: vīri, kārtīgi pastrādājuši, dodas uz krogu, piedzeras un tikpat kārtīgi izkaujas, lai pēcāk gadu gadiem stāstītu leģendas par šo notikumu. Līdzīgi harmoniju nespēj izjaukt klejojošie čigāni – par viņiem pasmejas pat viņu apkrāptais saimnieks, “jo čigāniem pats Dievs atvēlējis no zagšanas pārtikt, un arī viņi ietilpa tajā kārtībā, kas nemainīdamās nes visus cauri gadalaikiem”.
Poēma noslēdzas ar to pašu, ar ko sākusies – ar pavasara iestāšanos. Bezgalīgais ritums atkal sākas no gala: “Šie mūžīgie dzirnu riteņi griezās nemitīgi, nedzirdamas melodijas pavadīti, dūkdami vienu un to pašu dziesmu par pasaules nemainību un vienmuļību, kur viss kustējās savā noslēgtībā un klusumā.”