Ievads
Biogrāfija
Salgales pagasta Billītēs un miris 1940. gadā 1. martā. Mācījies Bauskas pilsētas skolā. Sevišķi aizrāvies ar Puškina dzeju; to zinājis no galvas un daudz deklamējis. Kad 1901. gadā skola pabeigta, E. Virza atgriežas tēva mājās, taču gan pašam, gan tēvam skaidrs, ka saimniekotājs viņš nebūs, tādēļ 1902. gadā neilgu laiku mācījies Rīgā pasta un
Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) ir zemgalietis, dzimis 1883. gadā 27. decembrī Bauskas apriņķa telegrāfa skolā, bet 1904. gadā dodas uz Maskavu, klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā.
Atgriezies pēc gada Billītēs, Virza pēta franču un krievu dzeju, tulko, sacer pats. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”, bet 1908. gadā iznāk pirmais krājums „Biķeris”. Šo laiku raksturo Jānis Grīns savos memuāros „Redaktora atmiņas”.
Raksturojums
Virza bija maza auguma, tomēr bija robusti būvēts. Viņam bija spēcīgas rokas ar spīlēm līdzīgu spiedienu. Viņš labi peldēja un prata veikli nirt.
Savādā kārtā Virzam patika kavēties liela auguma sabiedrībā.
Viņam ļoti patika lielas, kuplas sievietes, un tad auguma pretstati izskatījās vēl ērmīgāki. Bet šī ērmības sajūta valdīja tikai mikli. Līdzko Virza sāka runāt, viņa sparīgā valoda, asā ironija, galliskās divdomības un rabelēziskās hiperbolas ar uzviju izlīdzināja auguma trūkumus. Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātienē kavējās pie ikdienišķīgām lietām. Gluži nemanot, viņš tās pievērsa mākslām un dzejai, un drīzi vien atskanēja citāti, un, raugi, jau Virza sāka deklamēt, un visi apklusa un klausījās kā apburti .
Edvards Virza
1883 – 1940
Ieguldījums literatūrā
v E. Virza dzimis 1883. gada 27. decembrī.
v Virza pēta franču un krievu dzeju, tulko, sacer pats.
v 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”.
v 1908. gadā iznāk pirmais krājums „Biķeris”.
v 1918.gadā Virza tiek demobilizēts, taču viņa aktivitāte neapsīkst.
v 1933. gadā decembrī pirmo reiz tiek izdota poēma „Straumēni”.
v „Straumēni” kļūst par otro visvairāk izdoto latviešu rakstnieka
grāmatu.
v „Straumēni” tiek tulkoti vācu, igauņu, krievu, franču, ungāru un čehu
valodās, iesākts zviedru tulkojums.
v Edvardam Virzam bija četri krājumi: „Biķeris”
„Skaidrība”
„Laikmets un Lira”
„Dzejas un poēmas”.
Secinājums
Es sapratu ka latviešiem ir daudz lielisku dzejnieku, dziļjūtīgu, dziļdomīgu, dzidri sirdsšķīstu, bet neviens nav aizsniedzis Virzas aumalīgo brāzmojumu. Viņa dzeja paliek atmiņā bez mācīšanās, un nav brīnums, ka pēc viņa jaunie dzejnieki arvien vairāk pievērsās brīvajam ritmam Virza dzejā nemeklēja pēc loģikas, dažādības vai noskaņām, bet gan pēc pacilāta ritma. Viņam bija spēcīga balss un nesalīdzināma ritma izjūta.
Poēma „Straumēni”
„Straumēni”. Darbs, kurš pirmoreiz izdots 1933. gada decembrī un līdz 1942. gada beigām iznācis desmit izdevumos, aiz brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”, kļūdams par otro visvairāk izdoto latviešu rakstnieka grāmatu. „Straumēni” darbs, kurš pēc 1942. gada vairāk nekā četrdesmit gadu Latvijā noklusēts, noliegts, specfondos slēpts un tikai 1988. gada rudenī Edvarta Virzas 105. gadskārtas gaidās, publicēts žurnālā „Karogs”. Nav latviešu literatūrā otra tāda darba ar tik paradoksālu likteni, kā „Straumēni”- autora dzīves laikā tas ieguvis visaugstākos cildinājumus, visatzinīgākos vērtējumus, taču pēc tam pilnībā izslēgts no literatūras aprites. Tiesa gan, pēc Otrā pasaules kara, „Straumēnus” izdevuši ārzemju latvieši – divreiz 1946. gadā – Vācijā un Zviedrijā, ASV 1958. gadā, ar plašiem Vitauta Kalves komentāriem 1966. gadā E. Virzas kopotajos rakstos. Līdz 1940. gadam „Straumēni” tulkoti vācu, igauņu, krievu, franču, ungāru un čehu valodās, iesākts zviedru tulkojums. 1940. gada sākumā arheoloģijas profesors Francis Balodis šo darbu grib pieteikt Nobela prēmijas komitejai, taču E. Virzas nāve neļauj zviedru akadēmijai izskatīt priekšlikumu par „Straumēnu” godalgošanu ar pasaules prominentāko literāro prēmiju.
E.Virzas dzejoļi
Laiks šovakar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un, tas ir, kā nava.
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība tava.
Dievs tikai talantu pēc savas gribas dod,
Bet māksla pantus vīt ir pašiem sevī jāatrod.
No laikiem senseniem jau samīdīts un bārs
Kā vieta publiska stāv mūsu dzejas dārzs,
Ne sētas viņam nav, ne arī vārtu priekšā,
Ikkatrs, kam prātā nāk, brauc klaji viņā iekšā.
Kas mākslā pilnību grib iegūt sev, tam dots
Ir laikmets mantiskais kā garšas svētavots
Izmantotās literatūras saraksts
1. Autoru kolektīvs „Literatūra 8. klasei”, Rīga, 1999.
2. Internets www.cs.llu.lv.
3. Milzere Mārīte „Latviešu rakstnieku portretu skices”, Rīga, 1994.
4. Virza Edvarts „Straumēni”, Rīga, 1989.
5. Žurnāls „Karogs” Nr. 8, Rīga, 1988.