Latvijas ģimnāzija
34.m klases skolnieks
Aivars Togors
Referāts
Valdemāra Tones personība
un mākslas darbi
Rēzeknē 2005
Zemgalietis Valdemārs Tone dzimis 1892. gada 8. martā Annenieku pagasta Ļukās, tēva iepirktās mājās. Ģimene ir liela, Valdemārs ir no otrās sievas pastarītis, viņam ir divpadsmit pusbrāļu, brāļu un māsu. Bērnība rit viņam jautra un gaiša. Ģimene viesmīlīga, tajā bieži apgrozās daudz jauniešu, un Tonem ir daudz ko novērot un pieredzēt. Mūzika ģimenē ir cieņā, un arī Tone jau no bērnības spēlē vijoli. Pagasta skolā skolas gadi paiet rosinoši. Daudz tur zēnu nebēdnību. Valdemāram no bērnības patīk dēkas un piedzīvojumi ar risku un pārdrošas sacensības, bet viņš izvairās no visa brutālā zēnu karos un cīņās. Mājās ir grāmatas, pienāk žurnāli un avīzes. Pirmie mākslas darbi, ar ko zēns sastopas, ir ilustrācijas laikrakstā.Tad viņš izmēģina roku pats, ar zīmuli no dabas zīmējot veco aukli. Sadabū arī kādu krievu grāmatu par glezniecību, nopērk krāsu pulverus un pernīcu un mēģina sajaukt eļļas krāsas, bet neprašanas dēļ panākumu ir maz.
Pusaudža gadi ir klāt. 17 gadu vecumā Tone saņem vecāku atļauju doties uz Rīgu mācīties – tur jau mācījās daži viņa brāļi. 1909. gadā viņš iestājās Rīgas Pilsētas mākslas skolas klasē pie barona G.Rozena, kas ir vērīgs un laipns skolotājs. Šajā laikā Valdemārs dzīvo kopā ar vecāku inžinierzinātņu studentu. Jauniešiem ir interese par okultām lietām un spiritismu. Istabas biedrs vingrina Toni debatēs un loģiskā domāšanā. Iznākums tāds, ka nervi tiešām ir pārpūlēti un jābrauc mājās atpūsties. Pirms tam, 1910. gada pavasarī Tone dodas uz Pēterburgu. Tur viņu vairāk par visu interesē Ermitāžas muzejs, kurp savas uzturēšanās laikā iet katru dienu. 18 gadus veco Toni savaldzina gan Ticians, gan Leonardo Da Vinči, gan Rembrants, lai gan tā traģiskās noskaņas darbu – Pazudušais dēls – viņš vēl īsti neizprot, bet viņu intriģē vecmeistara brīnumainā gaismas rotaļa ēnu tumšumā.
Kopš 1911.gada rudens līdz pat 1913.gada pavasarim Tone mācās regulāri Rīgas Pilsētas mākslas skolā pie Purvīša, Rozentāla un Tilberga. Tilbergs audzēkņu uzmanību vērsa uz vecmeistariem. Bez glezniecības māceklis nodarbojās ar tēlniecību pie A.Folca, vēlāk pie K.Rončevska. Skolas gados Valdemārs iepazinās un iedraudzējās ar K.Ubānu, K.Johansonu, Kr.Rītu un A.Dreviņu. Jaunieši, opozicionāri noskaņoti pret akadēmiskās skolas reāli impresionistiko glezniecību, cītīgi lasa ārzemju un krievu mākslas žurnālus, no kuriem iegūst informāciju par mākslas notikumiem pasaulē.
1913.gadā Tonem no maija līdz septembrim ir radusies iespēja apceļot Vidusjūras zemes ar preču kuģi, kura kapteinis ir viņa brālis.Viņš apskata Āfrikas ziemeļu daļu, Sicīliju, Marseļu, no kurienes aizbrauc uz Nicu apbrīnot romiešu arhitektūras diženumu, tad uz Barselonu, apbrauc arī Malagu. 1913.gada ziemā ar dažām ainavu studijām Tone piedalās trešajā Latviešu mākslinieku izstādē, iedraudzējās ar Jāzepu Grosvaldu – iecietīgu, inteliģentu un rosīgu, ar lielāku pieredzi mākslā nekā rīdzinieki. J.Grosvalda idejas imponē, bet nepārsteidz, tās drīzāk mērenas nekā radikālas, viņa plānais, kā viegli improvizētais gleznošanas veids slāpētos, pelēcīgi dzeltenīgos, violetos un rūsganos toņos citiem ir neparasts. Bez tam Grosvaldam ir ievērojama formu mākslinieciskās uzbūves spēja, kas atļauj viņam īstenības vielu pārtransportēt jaunos, laikmetiskākos veidolos, nekā tas ir iespējams reāli impresionistiskā tradīcijā. Tam visam ir savs neapšaubāms svaigums, pievilcīgums. Neraugoties uz J. Grosvalda personības šarmu, rīdzinieki vēl aizvien uz viņa mākslu skatījušies aizdomīgi, jo viss tas licies tā kā mazliet amatieriski. Taču Grosvalda ietekme jau vērojama 1915.g. Tones gleznotajā viņa portretā, kas pilnīgi atšķiras no agrāk redzētajiem – „Zēna galviņas ar sarkano drēbi” (IV Latviešu mākslinieku izstādē), un it īpaši 1914.g. vecmeistaru reālisma gaumē gleznotāja Mātes ģīmetnē. Taču ap 1916.g. gleznotāja ovālajā sievietes ģīmetnē atkal vērojama 16.gs. itāliešu Leonardo da Vinči skolas ietekme. Tātad Tone nebija vēl noskaidrojies un izšķīries par savu ceļu. Arī 1915.g. veiktais divfūgu (īsteni trīsfūgu) akts „Divas sievietes” ir pusceļā starp formu traktējumu „vecmeistaru gaumē” un tieksmi uz robustāku vienkāršojumu ekspresijas nolūkos.
Visumā – pretēji Grosvaldam, kas iedegās aktuālās tēmās, arī Kazakam – Tonem kara gadi un bēgļu laiks nebija ražīgi. Izņemot dažas toreizējo karavīru – strēlnieku Kristofera, K. Strauberga, J. Akuratera u.c. ģīmetnes, viņš tolaik, 1917.g. būdams jau strēlnieku vidū, nekur netika dokumentējis laikmetīgos notikumus.
Kara laikā Rīgas mākslas skolu evakuē. 1915.g. Tone sastopams Pēterpilī. Tur tai pašā gadā Latviešu mākslinieku izstādē Tone piedalās ar divām ģīmetnēm un nākamgad -Maskavā tikai ar vienu darbu. Bet tad jau viņš kopā ar Urbānu, K. Johansonu, Kazaku un Sutu, ir Penzas mākslas skolā. Vispār Rīgas skolas audzēkņiem Penzas skolā ir liela pašapziņa, un viņi Gorjuškina – Sorokopudova mācīto reālistisko impresionismu jau bija paši atmetuši. Daudz laika pagājis arī vienā otrā ēverģelībā, un Tone pa šo laiku maz ko paveicis. Toties Tone Penzā, kur bija daudz latviešu bēgļu, ir sabiedriski aktīvs. Viņš vada bēgļu kori, uzstājas latviešu pašu organizētajos koncertos arī kā vijolnieks. Ir vēl citas rūpes: draud iesaukšana karā. Lai varētu iekļūt kara skolā, ir jāiegūst vidusskolas diploms vispārējos mācību priekšmetos. To arī Tone veic pie mākslas skolas. Taču nodomu par kara skolu groza, jo dabū ieteikšanas vēstuli kādam flotes virsniekam, lai varētu iestāties par brīvprātīgo flotē, kas izliekas daudz pievilcīgāk. Pirms šai nolūkā nokļūst Rēvelē (Tallinā), Tone izbraukājas ar tvaikoni pa Volgu un apmeklē arī Maskavu. Taču Rēvelē nonākušo sagaida visādas klizmas, līdz beidzot izdodas nokļūt Pēterpilī, kur sastop Grosvaldu un Strunku. Ko darīt? Nospriež doties uz strēlnieku bataljoniem. Turp jau dodoties arī Ubāns, K. Baltgailis u.c. Tone tā arī dara, bet viņam rodas daži jauni sarežģījumi, jo viņa dokumentos neskaidrība. Galu galā viņam 1917.g. janvārī izdodas nokļūt pie strēlniekiem frontē. Latviešu karaspēka daļa apietas ar rakstniekiem un māksliniekiem ļoti saudzīgi, tiem ir dažādas privilēģijas strādāšanas un apmešanās ziņā. Atļauts kustēties pa visu rajonu, viņu rīcībā nodod vasarnīcu utt. Tone iepazīstas ar mūsu rakstniekiem – strēlniekiem: Skalbi, Akurāteru, Virzu, Dambergu. Tad uznāk revolūcijas, krievu armijas sabrūk, īsti disciplinētās daļas ir tikai strēlnieki. Tagad, nākot lieliniekiem pie varas, Toni ieliek sanitāros, līdz viņam izdodas Tērbatā (Tartū) demobilizēties. Nokļuvis Valkā, Tone piedalās Latvju kareivju nacionālajā savienībā, kas izdod „Laika Vēstis”, „Jauno Latviju”, „Jaunās Laika Vēstis”, cīnoties ar lielniecismu, par ko viņus kreisi noskaņotie vajā. Uznāk vāciešu okupācija, kas visus karavīrus aizskalo.Tagad Tone 1918.gada februārī kopā ar Ūbānu un Johansonu ir Pēterpilī. Visās laiku maiņās un bada grūtībās viņi daudz lasa, iepazīstas ar indiešu dzejnieku darbiem tulkojumos. Ar tā saucamo ’’operas vilcienu’’, kas uz Rīgu atgādāja mūsu dziedoņus un mūziķus, arī viņiem laimējās nokļūt dzimtenē.
Varu maiņā, cīņu un Latvijas dzimšanas laikā jaunie bohēmieši dzīvoja satrauktu, kustīgu dzīvi, nenodrošināti un ar nenoteiktām nākotnes cerībām. Bet tas bija laiks, kad saujiņas ideālistu entuziasms uzvarēja par spītīgi mazdūšīgiem, nelabvēļiem un naidniekiem. Šīs laika zīmes atspoguļojās arī mākslinieku domās un sirdīs, ko vislabāk izteic jau agrāk pieminētais J.Grosvalda rakstītais. Paši dzīves apstākļi arī Latvijā bija grūti. Vajadzēja, kā nu mācēja un varēja, pelnīties, bet pēc mākslinieka darba toreiz vismazāk prasīja. Pa divi lāgi Tone sadzīvoja Jēkaba kazarmās, vienreiz kopā ar K.Johansonu un Strunki, otrreiz jau pienākot klāt vēl citiem draugiem – J.Kazakam, O.Skulmem, R.Sutam, K.Ūbānam, E.Šveicam. Viņš mācīja zīmēšanu un mākslas vēsturi Rīgas pilsētas vidusskolās. Viņam ir sava studija, kur iestājušās pa lielai daļai bijušās vidusskolas audzēknes. Šī studija mitinās gan Valdemāra ielā, gan Marijas ielā 22, Olva namā. Sarīkoja audzēkņu izstādes. Pats Tone bija toreiz tapšanā, kad, kā viņš pats šo rindiņu rakstīdams reiz izteicās, „domas nevarējis izteikt līdz galam, tad jau labāk teikt pusvārdos, jo vēl nav pašam savas sintakses’’. Bija daudz pārdomu, pat filozofijas, formas, apdares, krāsu zieda problēmas, bet tas viss bijis kā no jumta būvēta māja, jo studijas audzēkņiem trūcis bieži vien pašu elementārāko pamatzināšanu. Nodarbināti ar gudrām lietām, viņi „nemācēja perspektīvi pareizi uzzīmēt pat sērkociņu kārbiņu”.Tiem, kas vēlāk mācījās tālāk, iestājotie akadēmijā, bija jāsāk viss no sākuma.
Tone pelnījās arī ar dažādiem sīkiem grāmatu grafikas darbiem, un 1919. gadā viņš pagatavoja dažas dekorācijas Nacionālajā teātrī, izpelnoties atzinīgu R.Sutas kritiku.
Tones darbi parādās Rīgas grupas 1920.gada izstādē un Letas salonā patstāvīgā izstādē 1921.gada sākumā.Vienu no tiem (Sievieti ar balodi) iegūst Pilsētas mākslas muzejs, trīs Valsts mākslas muzejs. Par to daži agresīvie vecās paaudzes pārstāvji protestē. 1920. gadā notiek kasparsoniāde. Par Tones personālo izstādi parādās asas un nosodošas kritikas. 1922.gadā ar Kultūras fonda piešķirto pabalstu Tone dodas ārzemju ceļojumā, visnotaļ uz Parīzi. Tur viņu vairs nesaistīja moderno virzienu avangardisti, bet gan vecmeistari: primitīvisti, itāliešu klasiķi un Rembranta glezniecība. Tagad Tone lielo holandieti izprot labāk un dziļāk nekā 1910.gadā. Šai pašā laikā Parīzē uzturējās arī daži citi Rīgas grupas gleznotāji: K.Ūbāns, O.Skulme, Ģ.Eliass. Viņi apmeklē studijas, kur var zīmēt aktus, glezno Parīzes ainavas. Vēlreiz īsi apmeklējis Parīzi 1923.gadā, Tone pievērš glezniecības tehnikas problēmām, starp citu senai tempras glezniecībai. Paša gatavotu tempru latviešu mākslā jau bija lietojis portreta glezniecībā.Toni nodarbināja gleznas uzbūve, formu izveidojums telpā.Tagad viņš pievēršas objektīvi reālam veidojumam ģīmetnēs un eksperimentē arī klusās dabās.
Izstājies no Rīgas Mākslinieku grupas, Tone ir īsu laiku jaunnodibinātajā mākslinieku biedrībā „Sadarbs”.Šai kopā viņš sabija par priekšnieku, līdz 1925.g. izstājās.„Sadarba” pirmajā izstādē 1924.g. parādījās divi no nobriedušākajiem un kapitālākajiem Tones darbiem: rakstnieka Damberga un kundzes ģīmetne, A. Liepas jaunkundzes portrets.Turpmāk Tones darbi parādās Rīgas grupas izstādēs, bet par biedru viņš tur nebija.
Notiek pakāpeniska Tones stila izveidošanās, sasniedzot 1930-os gadus veselā portretu un aktu rindā (Anna, Ilze u.c.) raksturīgo aizkrēsloto un intīmo gaisotni, kas gleznotājam sagādāja daudz cienītāju. Tonem rodas jūsmīgi piekritēji un sekotāji. Viņa tuvākie draugi ir rakstnieki V. Dambergs un Ed. Virza, no māksliniekiem T. Zaļkalns, E. Brastiņš, K. Ubāns un E. Šveics.
Sākot ar 1925.g., Tone vada portretu gleznošanas klasi Mākslas akadēmijā. Tones mācekļi (it īpaši A. Jūrasteteris) izbūvēja Mūksalas ielā darbnīcu kādā agrākā noliktavā. Īsi pirms šīs Mūksalas ielas darbnīcas nodibināšanas Tone 1929.g. bija devies uz Itāliju vasaras brīvlaikā, lai pētītu kvatročentistu temperas un fresku glezniecības tehniku un atgrieztos atkal pie renesases dižmeistariem – Leonardo da Vinči, Džordžones un Ticiāna tradīcijas, kam var atrast priekštečus Pompeju un Herkulānas dienu gleznās. Viņš studē Botičelli temperas tehniku un, devies uz Areco (Arezzo), studē Pjēro della Frančeskas slavenās freskas. Stāvēdams savrup arī Ulmaņa valdīšanas laikā, Tone piedalījies II un III Kultūras fonda latvijas mākslas izstādē, kā arī Piecu gadu jubilejas svētku skatē (1939). Viņa darbi redzami visās valsts rīkotajās ārzemju izstādēs.
Pašā spēju briedumā arī Toni pārsteidz karš un okupācija. Jau okupācijas gados Tones gleznošanas tehnika mainījusies, pārejot no slāņainā, pagleznojumu un lazējumu lēnā vecmeistaru veida uz ātros, sparīgos otas vilcienos veiktu viena vai nedaudzu piesēdienu alla prima – slapju slapjā – veidu. Viņam bija izstāde Oldenburgā 1947.g. septembrī, Latviešu mākslas festivāla izstāde 1948.g. maijā Bad – Oinhauzenā (Oyenhausen), Internacionālo izstāde Štutgartes Vecajā pilī 1948.g. maijā, Latviešu mākslas svešumā izstāde Šeclera pilī (Schaezler-Palais), Ausburgā, 1948.g. jūnijā, Prandes ierosmē sarīkotās IRO Bēgļu mākslas izstādes Parīzē, Amsterdamā un Hāgā 1949.g.
Ap 1949.g. Tone sastopams Londonā, kur viņš dzīvo un strādā līdz pat mūža beigām. Saslimstot ar kādu retu, grūti ārstējamu sēnīšu infekcijas slimību, sasniedzis 66. mūža gadu. Tone mirst 1958.g. 30. jūlijā.
Arī Londonā Tone gleznojis daudzas klusās dabas un puķes – hrizantēmas, narcises, ceriņus, kliņgerītes – mīksti, plūsmaini, meklējot gaismojumu un telpas dziļumu.
1953.g. augustā Latviešu nacionālais fonds Skandināvijā sarīkoja Tones izstādi Mākslas akadēmijā Stokholmā un Tautas namā Gēteborgā. Bija izstādīti 50 darbi. Latviešu sabiedrībā izstāde radījusi dzīvas pārrunas. To apmeklējuši 1000 skatītāji, un nopirkti 17 darbi; dažus iegādājušies zviedri. „Daudzās recenzijas liecinājušas, ka V. Tone devis ne tikai vērtīgāko mūsu glezniecībā, bet ir arī nozīmīgs vārds Eiropas tēlojošā mākslā.”
Izmantodams savā veidā gan rembrantisko, gan leonardisko gaismas vedumu, Tone glezno plašos, mīkstos gaišo masu triepumos – T. Zaļkalna un J. Sproģa ģīmetnes (1926), gan uzirdina masas delikātā graudainumā (A. Spekes kundzes ģēmetne, ogle, 1926) vai maigā aizkrēslojumā, ēnas aizplīvurojuma gradācijās (M.Grosvaldes ģīmetnes mets, tempera un eļļa, 1926).Tā Tones gleznošanas veidi pamazām mainās.
Gan komplekss savos centienos un meklējumos, Valdemārs Tone (1892-1958) bija kultivēta un izsmalcināta personība, un viņa glezniecība, kuras īpatnības veidojušās, asimilējot pretējās tendences, dažviet ar eklektisma pieskaņu, ir savā kodolā viengabalaina. Tā „veidojās un auga kopā ar to paaudzi, kura karoja, veidojās un auga kopā ar Latvijas valsti.’’Augdama vakaru kultūras tradīcijās, Tones māksla savos veidolos vieš mūsu tautas apziņai un gara dzīvei tuvas izjūtas un nojautas. Viņa sieviešu augumi, lai arī dažviet skumīgi, vēstī kādu gaišu apgarotību un labestību. Savā attīstībā virzīdamies īpatnā dialektā, kur saduras reālisms ar mistisku teiksmainību, intuitīvs skatījums un emocijas ar intelekta kontroli, ekspresivitātes brīvums ar uzbūves disciplīnu, objektīva, stingri definēta forma ar veidolu liegu izkausējumu krēslainumā, bet plakne cīnās ar dziļuma dimensiju – mākslinieks izveido savu pasauli portreta, figūru glezniecības un kluso dabu jomās. Tones mākslas gājums šajos pretstatos risinās viļņveidīgi, atgriežoties līdzīgām, bet formu valodā citādi vēstītām tendencēm. Tā ir neatlaidīga cīņa par skaidrāku māksliniecisku izteiksmi, izkoptu un artikulētu.
Daudz šajā ceļā palicis mēģinājumos un fragmentos, bet tā jau ir mūsu steidzīgi neurotiskā laikmeta vispārējā parādība un kļūme, lai gan Tone pēc savas dabas nepieder pie steidzīgiem, bet gan klusa un lēna brieduma meistariem. Kā introverta personība viņš rūpīgi vērotā, mākslinieciski izjustā un izprastā īstenībā tiecas ikdienišķo pārvērst poētiski apgarotā un teiksmainā pasaulē.
· Viņš bija ļoti labs mākslinieks
· Viņam patika mūzika
· Tone ir uzgleznojis daudz dažādu gleznu
· Valdemārs gleznoja pārsvarā portretus un klusās dabas
· Viņš bija zemgalietis
· Tonem bija daudz draugu mākslinieku
· Viņam bija interesants raksturs
· Viņš apbrīnoja vecmeistarus
V.Tone, Sieviete ar balodi
V.Tone, Klusā daba
V.Tone,
Parīzes ainavas studija
V.Tone,
Divi sievietes pie loga
V.Tone, Vakarā
V.Tone,
A.Liepas jaunkundzes ģīmetne
V.Tone, Pie loga
V.Tone,
Ed.Zaļkalna ģīmetne (1925/1926.g.)
V.Tone,
Klusā daba ar āboliem
V.Tone, Mātes portrets
V.Tone, Divi sievietes
V.Tone,
Ed.Zaļkalna ģīmetne(1932.g.)
V.Tone, Klusā daba
V.Tone, Mets J.Sproģa
un T.Zaļkalna ģīmetne