Edvards Grīgs ir dzimis 1843. gada 15. jūnijā, Bergenā. Savas dzīves laikā viņš kā komponists ieguva vispasaules atzinību. Lai arī mazs augumā, viņam bija plaša, mākslinieciska sirds, kas īpaši pukstēja par taisnību, patiesību un solidaritāti. Viņš mēģināja izveidot spēcīgu nacionālo norvēģu kultūru, īpaši bagātinot un uzlabojot norvēģu tautas mūziku. Šodien daudzi norvēģi un citu tautu pārstāvji uzlūko Grīga mūziku kā neatņemamu Norvēģijas nacionālās identitātes daļu.. Grīga dzīves laikā Norvēģija bija nabadzīga valsts, kura vēlējās lauzt savienību ar Zviedriju. Tieši šis brīvības alkas veidoja Grīgu kā komponistu.
Grīgs sevi uzskatīja par romantiķi, sava laika bērnu. Lai arī Ibsens un Bjērnsons 1880. gadu beigās pievērsās reālismam, Grīgs uzskatīja, ka savas romantiskās dabas apspiešana no viņa puses būtu vājuma un gļēvuma izpausme. Kā jau visi romantiķi, arī Grīgs bija mistiķis. Viņš meklēja skaistumu – skaistumu dabā un skaistumu patiesībā. Par pamatu ņemot savu vācisko, Šūmanisko skološanu un savu skatījumu par to, kā uzgleznot Norvēģijas dabas ainavas savā mūzikā, viņa mistikas paleti veidoja norvēģu tautas mūzikā apslēptā harmonija. Tas veidoja veselu sapņu pasauli, kurā viņš mēģināja rast norvēģu identitāti. Viņš apgalvoja, ka starp viņa radīto mūzikas harmoniju un norvēģu tautas mūzikas tradīciju pastāv mistiska saikne. Tumšajās norvēģu tautas mūzikas dzelmēs viņš “netīšām” atklāja neatklātas harmonisku iespēju bagātības. Grīgam izdevās radīt pilnīgi jaunu, harmonisku perspektīvu, kas ļoti ilgi bija unikāla uz Eiropas mūzikas skatuves un uz kuras jau vēlāk Debisī un Bartoks balstīja savus darbus.
Komponists izrādīja interesi par skaņām, kuras varēja sastapt dabā un tautas mūzikā. Tāpat kā daudziem sava laika komponistiem arī viņam interese par šo tēmu radās kā nacionālās atmodas un identitātes veidošanas izpausme. Savos darbos Grīgs ļoti plaši izmantoja norvēģu tautas mūzikas elementus un noskaņu bildes, kas pārrada un pārstrādā Norvēģijas dabas ainavu impresijas. Putnu dziesmas, ūdenskritumi, lietus un kalni – visam atradās sava vieta Grīga sacerējumos, un klausītājiem tiek dota iespēja izdzīvot šo dabu komponista mūzikā. Grīgs bija Norvēģijas dabas skaņu kolekcionārs.
Grīgs cieši ticēja mūzikas nozīmīgajai lomai sabiedrībā. Dažādos notikumos viņš rīkoja bezmaksas koncertus strādniekiem un nabadzīgiem cilvēkiem, un pēc viena šāda koncerta viņš rakstīja: “Šis vakars iemieso manas jaunības sapni: tieši tāpat kā Senajā Grieķijā – mākslai ir jāaizsniedz ikviens, īpaši tāpēc ka… tā runā no sirds uz sirdi. […] lai māksla pieder visiem cilvēkiem!”. Grīgs bija pārliecināts, ka mākslā nav augstākas vai zemākas klases, un tāpēc māksla varētu ietekmēt sabiedrību izglītojošā veidā.
Lai arī Grīgs aizstāvēja savu aicinājumu būt romantiķim, viņš turpināja interesēties par tā laika attīstības tendencēm un baidījās palikt ārpusē: ,,Es neteiktu, ka man būtu bail no Dzīves vai Nāves, bet ir kāda lieta, no kuras es baidos: pamanīt, ka es palieku vecs… ka jauni cilvēki dodas piedzīvojumos, kuru mērķus es neizprotu. Īsāk sakot, es baidos no varbūtības, ka es nespēšu ieraudzīt īstenus un izcilus garīgos vēstnešus, kas, mums paliekot vecākiem, atvirzās arvien tālāk. Tāpēc man ir instinktīvs dzinulis ieraudzīt visus garīgās pasaules ēnas stūrus, un jo īpaši šodien.”
Grīgs bija humānists. Tas atspoguļojas viņa kredo: ,,Cilvēkam vispirms ir jābūt cilvēkam. Patiesa māksla dzimst tikai tajā, kas ir patiesi cilvēcisks.” Savā attieksmē un darbībā Edvards Grīgs aizstāvēja brīvību, demokrātiju, taisnību un tiesiskumu.
Viens šāds piemērs ir ebreju izcelsmes franču virsnieka Alfreda Dreifusa lieta, kurā viņš tika apsūdzēts par smagu nodevību. Dreifuss tika notiesāts , bet pēc tam attaisnots. Grīgs iesaistījās šajā lietā jau ilgi pirms Dreifuss tika attaisnots. 1899. gadā, kad lietas lēmums tika publiskots, Grīgs atraidīja piedāvājumu koncertēt kopā ar Ķelnes orķestri Šatlē teātrī Parīzē. Grīga strupā atbilde uz orķestra ielūgumu tika pārpublicēta vācu avīzē Frankfurter Zeitung, kam sekoja visu Eiropas lielāko avīžu atsauces uz šo atbildi un tās citāti. Grīga noraidījums radīja plašu sašutumu visā Francijā, un, kad Grīgs tika atkārtoti ielūgts uz Parīzi 1903. gadā, šoreiz, lai atskaņotu pats savus skaņdarbus, franču avīzes mudināja sabiedrību demonstrēt savu negatīvo attieksmi pret viņu, atceroties Grīga nostāju Dreifusa lietā.
Savas karjeras laikā Grīgs uzskatīja mākslu par būtisku individuālās identitātes un solidaritātes izpausmes veidu. Viņš ticēja, ka māksliniekiem ir galvenā loma cīņā pret diskrimināciju un izslēgšanu.
Grīgs pats ir teicis: ,,Jā, ja ir kāds cilvēks, kuram ir taisnība, tas ir jauns cilvēks. Es iešu pat tālāk un apgalvošu, ka tikai jauniem cilvēkiem ir taisnība. Tāpēc, ja mēs vēlamies sev tiesības dzīvot, mums ir jājūtas jauniem.’’
2007. gadā apritēja 100 gadi kopš komponista Edvarda Grīga nāves, kurš mira 1907. gada 4. septembrī.
Edvards Grīgs bija mākslinieks, kura mūzikā, vārdos un idejās ieklausāmies vēl šodien. Viņš joprojām ir viens no Norvēģijas nozīmīgākajiem komponistiem.