Romantisma mūzikas vēsture

Romantisma mūzikas vēsture

Romantisma galvenie mākslinieciski estētiskie virzieni

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā parādījās jauns, interesants kultūras fenomens – romantisms, kas pēc dažu speciālistu uzskatiem izpaudās visās kultūras jomās: literatūrā, filozofijā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, tēlotājā mākslā un citur.

Romantisma pamati ir meklējami agrākajos laikmetos un agrāko laikmetu autoru darbos. Par tā estētisko bāzi var uzskatīt Ruso antropoloģiju, Didro un Herdera darbus, arī V. Igo sarakstīto priekšvārdu lugai «Kromvels» un Šatobriāna grāmatu «Kristietisma ģēnijs».

Romantisma sākumi meklējami Vācijā, kur nostiprinājās arī itāļu un franču romantiķu pa

a
asaules uzskats. Tā ir īsta vācu romantiķu plejāde – gan dzejnieki Novāliss un Heine, gan rakstnieki Grimmi un Hofmanis, gan mūziķi Šūmanis un Šūberts.

Francijā romantisms sevi apliecināja visvēlāk, taču arī visspilgtāk. Te romantiķi bija uzbrūkošāki un revolucionārāki. Franču romantiķi – dzejnieki, rakstnieki, mūziķi, gleznotāji – savu pārliecību pauda ne tikai mākslas darbos, bet arī paši iesaistījās avīžu un žurnālu polemikās. ,,Romantiskajās batālijās” savu rakstnieka talantu spodrināja Igo un Stendāls, Žorža Sanda un Bodlērs.

Lai gan par romantisma dzimteni uzskatāma Vācija, programmatiski darbi šajā jomā pi
i
ieder franču gleznotājiem Teodoram Žeriko un Eženam Delakruā.

Anglija atšķirībā no Francijas bija klasiska romantiskās literatūras zeme ar Baironu un Šelliju priekšplānā. Angļu kultūras savdabīgā ievirze romantisma mākslā atklāja plenēra iespējas. To, ko vēlāk impresionisti uzskatīs kā pašu par sevi sa
a
aprotamu, angļu glezniecībā atklāja Džons Konstebls.

Spilgtākie romantisma pārstāvji Latvijā- Auseklis, Andrejs Pumpurs, Aspāzija.

Romantiķi vienmēr tiecās pēc sintēzes, meklēja mākslu vienotību, tomēr, piemēram, tēlotājā mākslā romantisms spilgti izpaudās tikai glezniecībā un grafikā, gandrīz nemaz neskarot arhitektūru.

Romantiskais varonis ir ideālists, kas parasti neprot sasaistīt savus sapņus ar realitāti; romantismā ir spēcīgi izteiktas ilgas pēc personības radošās brīvības, brīvības visās jomās, ideālu piepildījuma, arī dziļa interese par nacionālo kultūru, folkloru, kā arī alkas pēc neiespējamā, tālām, bieži vien neeksistējošām zemēm, kur valda gara brīvība, vienotība. Romantiķiem parasti bija dziļa plaisa starp saviem ideāliem un dzīves realitāti. Tomēr romantiķi tiecās pēc mākslas veidu sintēzes, dažādu mākslas žanru saplūšanas.

Romantisms bagātināja literatūras žanrus. Kā kaut kas pilnīgi jauns izveidojās romantiskā poēma, romantiskā drāma, ka
a
as radās, pateicoties interesei par Šekspīru un spāņu Zelta laikmeta teātri. Lielu iespaidu atstāja arī Šillera un Gētes dramaturģija.

Tēlotājā mākslā romantisms visspilgtāk izpaudās glezniecībā un grafikā, toties tikpat kā nemaz neskāra arhitektūru, ja nu vienīgi dārzu un parku iekārtošanu. Par romantismu var runāt arī attiecībā uz mazo formu arhitektūras eksotiskajām Standarta darba vieta Romantisms meklēja mākslu vienību un sintēzi. Šāds vienojošs spēks romantisma kultūrā bija mūzika. Tikai mūzika spēja noņemt lielo emocionālo spriedzi, ko radīja indivīda un sabiedrības sadursmes. Romantiķi pa
a
at arhitektūru dēvēja par sastingušu mūziku un jebkurā daiļrades veidā meklēja muzikalitāti.

Eiropas mūzikas attīstība 19. gadsimtā ieguva vēsturē vēl nepieredzētu pacēlumu un vērienu. Ārkārtīgi pieauga skaņu mākslas sabiedriskais nozīmīgums un paplašinājās tās ietekmes sfēra, daudzējādā ziņā bagātinājās arī mūzikas izteiksmes līdzekļi. Skaidrāk nekā 17. gadsimtā izpaudās nacionālu un reģionālu mūzikas kultūru diferenciācija, kā arī to labvēlīgā savstarpējā ietekme. Aizvien plašāk šajos procesos iesaistījās arī citu kontinentu – Amerikas, Tālo un Tuvo Austrumu, Āfrikas tautu kultūras. Tādējādi mūziku bagātināja spilgti nacionāli elementi, kas atspoguļoja dažādu folkloras sociālo un vēsturisko faktoru īpatnības.

Nozīmīgas pārmaiņas notika mūzikas dzīvē, kad no komponistu jaunrades aizvien noteiktāk atdalījās izpildītājmāksla, ko pārstāvēja liels vairums orķestru, koru, kameransambļu, kā arī solistu, – it īpaši vokālajā, klavieru un stīgu instrumentu nozarēs. Par kultūras dzīves svarīgiem faktoriem kļuva operteātru darbība. Izveidojās profesionālo mūzikas mācību iestāžu – konservatoriju tīkls, līdz ar to palielinājās mūzikas speciālistu skaits. Paplašinoties nošu izdošanai, mūzikas materiāli kļuva pieejami plašām iedzīvotāju aprindām, kurās modās interese par skaņu mākslu. Pieauga mūzikas kritikas loma un tās ietekme uz mūzikas praksi.

Romantiķu daiļrade vērsta uz personības bagātināšanu, garīgā spēka un skaistuma apliecinājumu un mietpilsoniskās aprobežotības atmaskojumu, radoši pilnvērtīgo cilvēkā pretstatot sīkmanībai, viduvējībai, uzpūtībai un aprēķinam.

Romantiķu daiļrade aktīvi veicināja vokālās lirikas, operas un instrumentālās miniatūras attīstību ( it īpaši klaviermūzikā).

Ļoti plaši romantisms bija pārstāvēts Vācijas un Austrijas mūzikā – sākotnēji F. Šūberta un K. M. Vēbera daiļradē, vēlāk Leipcigas skolas komponistu F. Mendelsona un R. Šūmaņa daiļradē.

Itālijā romantisma tendences atspoguļojās Dž. Rosīni, V. Bellīni, Dž. Verdi agrīnajās operās, N. Paganīni mākslā. Spilgti tās uzplauka poļu komponista F. Šopēna un franču komponista H. Berlioza daiļradē.

Atskaņotājmāksla romantisma laikmetā– tendences, personības

Nozīmīgas pārmaiņas notika mūzikas dzīvē, kad no komponistu jaunrades aizvien noteiktāk atdalījās izpildītājmāksla, ko pārstāvēja liels vairums orķestru, koru, kameransambļu, kā arī solistu, – it īpaši vokālajā, klavieru un stīgu instrumentu nozarēs.

Samērā nedaudzi komponisti nodevās koncertdarbībai Tie bija Vēbers, Mendelsons, Šopēns, Lists Taču viņu ietekme ir nenovērtējama. pianisma attīstībā. S. Rahmaņinovs būdams pats izcils pianists, savos klavierdarbos pilnveidoja instrumenta izteiksmes iespējas Kā izpildītāj mākslinieks darbojās arī krievu pianisti brāļi Rubinšteini,

Paganīni bija viens no ievērojamākiem romantisma stila atskaņotājmākslas pārstāvjiem. Daudzi viņu uzskata par visu laiku izcilāko vijolnieku. Paganīni stipri paplašināja vijoļspēles tehnikas iespējas un ieviesa jaunus faktūras veidus. Viņš bija spējīgs nospēlēt sarežģītus skaņdarbus, izmantojot tikai vienu no četrām vijoles stīgām. Pastāv nostāts par to, kā pirms kārtējā koncerta kāds Paganīni skauģis un nelabvēlis, gribēdams izjaukt viņa uzstāšanos, iezāģējis trīs viņa vijoles stīgas. Tām pārtrūkstot koncerta laikā, Paganīni neapjuka un nospēlēja savu programmu līdz beigām uz vienas vienīgas stīgas. Pateicoties sarežģītiem akordiem, Paganīni dažkārt radīja ilūziju, ka skan vairākas vijoles, nevis tikai viena. Pirmais sāka spēlēt no galvas.

Čello kā solo instrumenta lomu veicināja vācu virtuoza B. Romberga koncertdarbība.

Baleta žanra veidošanās ceļš

Romantisma laikmetā balets bija atstāts novārtā. Leo Delībs ir pirmais Eiropas komponists , kas dramatiski traktēja dejas elementus. Baletu ,, Kopēlija’’ un ,,Silvija’’ partitūras stipri simfonizētas , tajās ietverti tautiski motīvi P. Čaikovska baleti turpina šā žanra tālāku simfonizāciju un dramaturģijas pilnveidošanu.

Balets kā žanrs uzplaukst I. Stravinska laikā. Mākslas mecenāts un horeogrāfs S. Djagiļevs Parīzē uzved ,,Petrušku’’, ,,Ugunsputnu’’.

Labi zināmi ir – A. Hačaturjana balets ,,Gajanē’’, Ž. Bizē balets ,,Karmena’’.

Spilgtākās operas skolas 19. gs. ietvaros, to raksturojums

Itāļu skola – ( 19. gs. sākumā Rosīni, Bellīni, Donicetti.) 19.gs. vidū slavens kļuva Dž. Verdi. It. operai raksturīgs melodisms, galvenais ir dziedājums, vēlāk Verdi palielina orķestra lomu. Tas kļūst līdzvērtīgs dziedātājiem. Op. ,,Otello’’ un ,,Aīda’’ sakopotas visas labākās itāliešu mūzikas tradīcijas, skaistas melodiskas ārijas, kā arī jaunas dziedātāju un orķestra attiecības.

Franču opera veidojās ciešā saistībā ar sabiedriskās dzīves pārmaiņām. Izveidojās jauns operas stils –franču lielā vēsturiskā opera. 19. gs. 2. pusē radās franču līriskā opera, kuras ievadītājs bija Š. Guno ar op. ,,Fausts’’. Ievērojamākais fr. līriskās operas pārstāvis ir Ž. Bizē(,,Karmena’’). Līriskās operas mūzikā atspoguļojās tā laika izvirzītā prasība pēc reālisma. Pieaug tautas mūzikas nozīme. Lielas ārijas, dramatiski skati.

19. gs. 1. pusē ar itāliešu operu sāk sacensties vācu romantiskā opera un vācu muzikālā drāma. Vācu nacionālajai romantiskajai operai pamatus lika K M Vēbers, betR. Vāgners ir uzskatāms par operas reformatoru un muzikālās drāmas radītāju, kas krasi atšķīrās no tradicionālās operas. Vāgneres nostājās pret to, ka operās priekšplānā tika izvirzīti solisti, bet orķestris atstāts novārtā. Cīnoties pret vokālās sfēras pārsvaru, Vāgners nonāca otrā galējībā – pie milzīgas instrumentālas operas simfonizācijas. R. Vāgnera operas pārpilnas ar programmatiskās mūzikas lapaspusēm. Tādejādi opera kļuva par grandiozu vokāli simfonisku darbu. Jauns paņēmiens Vāgnera daiļradē – vadmotīvu sistēmas izmantošana.

Čehu nacionālās klasiskās operas pamatlicējs- B. Smetana.(op. ,,Pārdotā līgava’’)

Veristiskā opera

19. gs. 90. gadu sākumā itāļu operā nostiprinājās jauns mākslas virziens – verisms. ( no it. val. –īsts, patiess). Veristiskās operas īpatnējais raksturs atspoguļojās tās saturā. Varonīgo cīnītāju vietā par operu varoņiem kļūst vienkāršā tauta – zemnieki, aktieri, mūziķi. Sižetu pamatā tiek ņemti patiesi , dramatiski notikumi ar satraucošām beigām. Raksturīgas ir greizsirdības un atriebības tēmas. Mūzika ir ilustratīva, emocionāla, bagāta ar skaistām melodijām. Starp dramatiskajām epizodēm ievītas spožas, melodiskas ārijas.

Veristiskās operas pārsvarā bija viencēliena kompozīcijas. Piem., R. Leonkavallo ,,Pajaci’., Pjetro Maskani ,,Zemnieka gods’’.

Veristiskās operas lielmeistars – Dž. Pučīni savās operās ,,Bohēma’’ un ,,M-ma Butterfly’’ apvieno verismu un romantismu, radot sev vien raksturīgo opermākslas stilu. Arī operā ,, Toska’’ noteicošie ir verisma principi. Spilgtas melodijas, piesātinātas ar dramatismu, kas apvienots ar lielu melodiskumu.

Simfonijas žanrs no F. Šūberta līdz A. Onegeram

Iemīļotas kļūst programmatiskās mūzikas formas- simfoniskie tēlojumi, simfoniskās poēmas.

XIX gs. pirmās puses Austrijas un Vācijas komponistu romantiķu daiļradei iezīmīgi bija liriskā (piem., R. Šūmaņa “Nepabeigtā simfonija”, 1822) un episkā simfonisma žanri (F. Šūberta pēdējā – C dur simfonija, 1828), kā arī sadzīviski ainaviskais simfonisms ar nacionālo kolorītu (F. Mendelsons – Bartoldi “Itāļu simfonija”, 1833).

Bagātāka kļuva simfonijas žanra psiholoģiskā ievirze (piem., R. Šūmaņa četras simfonijas, kurās visizteiksmīgākās ir lēnās daļas un skerco).

Vērojama tieksme uz visa cikla izpildījumu bez pārtraukuma (F. Mendelsona – Bartoldi “Skotu simfonija”).

Lieli nopelni viendaļīgās programmatiskās simfoniskās poēmas izveidošanā ir F. Listam.

Franču simfonija uzplauka XIX gs. 30. – 40. gados , kad radās H. L. Berlioza romantiskās programmatiskās simfonijas, kuru pamatā bija literārs sižets (“Fantastiskā simfonija”, 1830; koncertsimfonija “Harolds Itālijā” altam un orķestrim, 1834; simfoniskā oratorija “Romeo un Džuljeta” ar solistiem un kori, 1839; “Sēru un triumfa simfonija”, 1840). Berliozs radīja jaunu monumentālu programmatiskā simfonisma tipu, kam raksturīgs grandiozs apjoms, palielināts orķestra sastāvs, krāsaina instrumentācija un reljefa dramaturģija. Berlioza orķestris ir īsts apvērsums orķestrālās domāšanas vēsturē ( jaunu instrumentu iekļāvums, jauns tembru apvienojums, kolorīta meklējumi. ,,Te Deum’’ izmanto četrus orķestru sastāvus.

Lieli nopelni viendaļīgās programmatiskās simfoniskās poēmas izveidošanā ir F. Listam. Berlioza un Lista programmatisma antipods bija J. Brāmsa simfonisms; viņa četrās simfonijās, kurās tālāk attīstījās Bēthovena un romantiskā simfonisma tradīcijas, klasicisma harmoniskums apvienots ar emocionālo stāvokļu daudzveidību. Stilistikas un formas individualizācijas ievirzes ziņā analoga franču simfonija, piem., K. Sen-Sansa Trešā simfonija ar ērģelēm (1887) un S. Franka Simfonija d moll (1888).

A. Dvoržāka simfonija “No Jaunās pasaules ” (1893) sintezēti čehu, nēģeru un indiāņu mūzikas elementi.

Nozīmīgas ir Austrijas simfonistu A. Bruknera un G. Mālera idejiskās koncepcijas: polifoniskā skaņuraksta piesātinātība un emocionālā sprieguma lomas paplašināšanās Bruknera monumentālajās simfonijās; konfliktu asums, cildens patoss, traģisms un izteiksmes līdzekļu novācija Mālera simfonijās.

Vokālā kamermūzika

Romantisma laikā strauji attīstījās solodziesmas |žanrs. Tās radītājs- Fr. Šūberts – vācu skolas pārstāvis. (Dz. ,, Meža ķēniņš’’, ,,Grietiņa pie ratiņa’, ,,Leijerkastnieks’’. DZ. cikli ,,Skaistā dzirnavniece’’, ,,Ziemas ceļš’’. Šūberts radīja romanci [solo dziesmu klavieru pavadījumā, kurā komponista un izpildītāja uzdevums ir radīt noskaņu].

R. Šūmanis ( vācu skola) pazīstams kā vokālās mūzikas autors .Piem. solodziesmu cikli ,,Dzejnieka mīla’’, ,,Mirtes’’.

Krievu skola – Al.. Aļabjeva, Al. Varlamova, Al. Guriļova rromances . M. Gļinka raksta kupletveida romances, serenādes, balādes, monologus.

Jauna tipa vokālo mūziku radīja Al. Dargomižskis piem.., satīriskā dziesmas, dziesmu – drāmu.

Vokālās mūzikas attīstību turpina ,,Varenās kopas’’ pārstāvis M Musorgskis. Vēlāk arī P. Čaikovskis

Franču skolas izcilākie pārstāvji vokālajā mūzikā K. Debisī un M Ravēls.

Jaunais klaviermūzikas saturā un formā, mūzikas valodā

Romantiķu daiļrade aktīvi veicināja instrumentālās miniatūras attīstību ( it īpaši klaviermūzikā). Miniatūra kļuva par vispiemērotāko raksturīgā tēla, ainavas, noskaņas ieskicēšanai. Mazo formu darbus rakstīja Fr. Šūberts- valšus, maršus, muzikālus momentus, ekosēzes.

Skaņdarbiem tika doti programmatiski nosaukumi. K. M. Vēbers pirmais vācu klaviermūzikā sāka rakstīt programmatiskus darbus. Piem., ,,Aicinājums uz deju’’ , ,,Koncertskaņdarbs’’.

Ļoti plaši romantisms bija pārstāvēts Leipcigas skolas komponistu F. Mendelsona un R. Šūmaņa daiļradē. Vērojama nosliece apvienot nelielus skaņdarbus ciklos ar kopīgu ieceri. Piem. R. Šūmaņa klavieru cikli ,, Karnevāls’’, ,,Taurenīši’’. Kontrastējoši miniatūru cikli ir Šūmaņa raksturīgākā klaviermūzikas forma. Raksturīga savstarpēji kontrastējošu tēlu daudzveidīga izteiksmība.

Itālijā romantisma tendences atspoguļojās poļu komponista F. Šopēna daiļradē. Šopēns radīja īpašu skanējuma veidu – tempo rubato, izveidoja jaunus mūzikas žanrus un formas – balādes, etīdes, noktirnes, prelūdijas, skerco u.c. Šopēns padarīja bagātāku un poētiskāku klavieru skanējumu.

Būdams ģeniāls pianists – virtuozs, jaunu laikmetu klaviermūzikā radīja F. Lists, tēlainības ziņā tuvinot klaviermūziku simfoniskā orķestra iespējām. Lists brīvi izmantoja visus reģistrus, plašas harmonijas, spalgus tremolo, žilbinošas pasāžas, pedalizācijas efektus.

M. Ravēls radīja jaunu klavierspēles tehniku ,kuras pamatā ir virtuozitāte.

S. Rahmaņinovs būdams pats izcils pianists, savos klavierdarbos pilnveidoja instrumenta izteiksmes iespējas.

Jaunie orķestri( instrumenti, sastāvi, komponistu ,,rokraksti’’)

Viens no lielākajiem ieguvumiem 19. gs. mūzikas mākslā bija R. Vāgnera orķestris, jo R.Vāgners papildināja savas operas ar programmatiskās mūzikas lappusēm, tādejādi pārvēršot tās par grandioziem vokāli simfoniskajiem darbiem. Tas bija ievērojami lielāks par parasto operas orķestri, sevišķi metāla pūšamo instrumentu grupā.

H. Berliozs radīja jaunu monumentālu programmatiskā simfonisma tipu, kam raksturīgs grandiozs apjoms, palielināts orķestra sastāvs, krāsaina instrumentācija un reljefa dramaturģija. Berlioza orķestris ir īsts apvērsums orķestrālās domāšanas vēsturē ( jaunu instrumentu iekļāvums, jauns tembru apvienojums, kolorīta meklējumi. Piem., ,,Te Deum’’ viņš izmanto četrus orķestru sastāvus.

M.Ravēla orķestrī viss mirdz, žilbina. Orķestrāla virtuozitāte. Svarīga nozīme pievērsta ritmam, tas ir ļoti dinamisks. Izmanto visu instrumentu tembru bagātību, sevišķi sitaminstrumentu efektīgo skanējumu.

Leave a Comment