Bērnība.
Edvarta Virzas īstais vārds ir Jēkabs Edvards Liekna. Viņš ir senas zemgaļu dzimtas pēctecis. Viņš dzimis 1883. gada 27. decembrī Emurgas (Salgales) pagasta Rāceņos ( mātes dzimtas mājās). Ģimenē viņš ir lolots, vērīgs, kustīgs un zinātkārs zēns.
Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.
Edvards bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarda māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem.
Vecākiem piederēja turīgas lauku mājas. Virzas dzimtajām mājām ir sena vēsture, bet tuvinieki – vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki. Bērnībā Edvarta garīgo pasauli ietekmēja 3 cilvēki: vecmāte, vectēvs un māte. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko. Māte, iespējams bijusi tā, kas dzejniekam personificējusi visa dzīvā garīgās kopības, izjūtas. Mātei Edvarts veltījis vienu no saviem visspēcīgākajiem dzejoļiem.
Edvarta jūtīgā dvēsele bērnu dienu pārdzīvojumus „Billītēs” saglabā kā latviešu lauku sētas un cilvēku dzīves ideālu.
Dzīve kara laikā.
Līdz pat 1915. gada vasarai, kad Edvarta ģimene spiesta doties bēgļu gaitās. Virza dzīvo vecāku dzimtmājās „Billītēs” netālu no Iecavas. Viņš studēja franču klasisko un 19. – 20. gadsimta mijas dzeju, krievu modernos dzejniekus un antīkos autorus. Posmā līdz 1915. gadam viņam ir vērtību atklāšanas, padziļināšanas laiks – pasauli, cilvēkus, notikumus viņš sāk skatīt un izprast 2 plāksnēs – reāli konkrētajā un simboliski mitoloģiskajā.
1915. gadā vācu lode nogalina dzejnieka vismīļāko cilvēku – māti. 1916. gadā viņš kļūst par latviešu strēlnieku Zemgales 5. pulkā kopā ar citiem latviešu rakstniekiem un māksliniekiem.
Dzeja.
1907. gadā tika izdots Virzas pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”, kuru daudzi pazīstami rakstnieki uztvēra kā reti talantīga dzejnieka debiju. Lielāko daļu lasītāju šokēja viņa dzeju noslēptais un kaislais jutekliskums, sievietes fiziskā skaistuma tēlojumam un erotisko instinktu atklātībai.
Jau krājumā „Biķeris” bija redzama Virzas tieksme visu izteikt konkrētā, sulīgā un reljefa tēlā, iekšējā nepieciešamība izprast savu dziņu un alku dziļo jēgu. Latviešu dzejā ienāca autors, kurš paplašina mūsu lirikas tematiku, kura tēlainības arsenāls liecina par mākslinieciskās personības oriģinalitāti un spēku, kā arī par labu dzejas skolu. Edvarta Virzas daiļrade kopumā – nepieciešamība meklēt visa esošā pirmpamatus, pirmcēloņus.
Krājuma „Biķeris” dzejā ir īsti vēl neapjausta tieksme pēc dzīvības maksimālās intensitātes, kurā arī mīlestība būtu gan neikdienišķas nozīmības un skaistuma piesātināta.
1919. gadā, iznākot Edvarta Virzas otrajam krājumam „Dievišķās rotaļas”, kritikas un lasītāju atzinība ir nepārprotama un viņš tiek uzskatīts par vienu no visizcilākajiem latviešu dzejniekiem.
Edvarts ļoti mīlēja un apbrīnoja zemes skaistumu, cilvēku darbus, dabas varenības. To visu viņš savā dzejā ir izteicis spožos un piesātinātos simbolos.
Pēdējā krājumā „ Pēdējās dzejas”, kas iznāca pēc dzejnieka nāves 1941.,1942. gadā, ir zīmīgas dzejnieka vērtību sistēmu precīzi raksturojošas rindas:
Kur savai mūžībai lai rodam ķīlas?
Kur darbiem pamatu? kas sacīt var?
Viss nāk un iet, bet tā kā senā mīlas
Un dēsta vīnkokus, un zemi ar.
Varam secināt, ka Edvarta Virzas daiļrades centrālā tēma ir iemantot nemirstību un izjust dzīvi kā svētumu.
Edvarta Virzas un viņa dzejas raksturojums.
Edvartam bija ļoti daudz draugu, un viens no tiem bija Anšlavs Eglītis. Viņš ir rakstnieks, un romānā „Pansija pilī” Anšlavs aprakstīja Edvartu un viņa dzeju:
„Visvairāk Virzu kaitināja, ja kritika viņu nodēvēja par tēva skolnieku. Edvarts bija diezgan augstās domās par mātes literātes spējām. Viņa tulkoja no franču valodas dažādu autoru darbus. Māte bija sarakstījusi arī pati vairākus nelielus stāstus.
Gūdams arvien lielāku dzejnieka slavu un ietekmi, vadīdams „Brīvās zemes” literāro nodaļu, virza „ knābāja” tēvu, bet neizplatīja savu bardzību cietiem ģimenes locekļiem. Pret mani viņš allaž izturējās labvēlīgi.
To vienīgo reizi, kad virza apciemoja Inciemu, tas tieši izstaroja siltu biedriskumu; viņš prata būt ļoti „šarmants”, ja vien vēlējās. Viņš bija ļoti līdzjūtīgs.
Edvarts bija patiesi īpatna parādība. Ikviens, taisīdamies viņu sastapt, jau sagatavojās satikties ar maza auguma cilvēku, bet katru reizi nācās izbrīnīties, ka viņš ir tik mazs!
Viņam ļoti nepatika sēdēt, un viesībās viņš parasti staigāja apkārt. Teātros tomēr bija jāsēž, un viņš smagi cieta tāpēc, ka kājas nesniedzās līdz grīdai un kuļinājās gaisā.
Virzas mazais augums tomēr bija robusti būvēts. Viņam bija spēcīgas rokas ar spīlēm līdzīgu spiedienu. Viņš labi peldēja un prata veikli un dziļi nirt.
Savādā kārtā Virzam patika kavēties liela auguma cilvēku sabiedrībā. Viņam ļoti patika kuplas sievietes, un tad auguma pretstati izskatījās vēl ērmīgāki.
Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātbūtnē kavējās pie ikdienišķām lietām. Gluži nemanot viņš tās pievērsa mākslai un dzejai. Viņam bija ļoti spēcīga balss un nesalīdzināma ritma izjūta.
Edvarta dzeja paliek atmiņā bez mācīšanās. Viņš rakstīja īpatnējā, pa pusei tādā kā „vecā” ortogrāfijā un tikpat kā nemaz nelietoja pieturas zīmes.
Visus savus darbus Virza zināja no galvas. Viņš labprāt skandēja arī citus dzejniekus. Edvarts lasīja arī frančus, gan labāk latviski nekā franciski. Puškinu viņš lasīja krieviski. Viņš ļoti augstu vērtēja šo dzejnieku, kura pantu ritmam un dinamikai ir ievērojama loma.
Virzas dzejiskajam patosam piemita īpata pārjaunotāja īpašība: rotaļīgiem mīlestības dzejoļiem tas piešķīra kaislīgu versmi, elēģijām izmisīgu smeldzi, domu dzejai pravietisku svinību, dabas aprakstiem ne šīs pasaules rēgainību un cīņas pantiem lepnas ziedošanās joņus, kas sauca atmiņā brīvības cīņu gadus.”
„Zaļā Zemgale”
„Zaļā Zemgale” iznāca 1923. gadā. Šajā tēlojumā Edvarts Virza attēlo pirmskara zaļo Zemgali, kura ir skaista ar savu dievišķo vaļību, ziedošām pļavām un druvām. Šī ir mazāk pamanīta grāmata, bet viņa valdzina ikvienu ar savu iekšējo skaistumu.
Te ir bēgļu posts un dzīves bojā eja, skumja dzīve tukšās mājās, kur pulcējas tikai ēnas. Diemžēl šī grāmata piedzīvoja tikai vienu izdevumu, un Kopotos rakstos tā neiekļuva.
Jānis Ziemeļnieks:””Zaļās Zemgales” tēlojumi ir mazas impresionistiskas sajūsmas un dabas gleznas, kurās gan nav cieši izdomātas fabulas, bet toties ir dzīvības pilnas izjūtas, ievītas graciozā stilā.”
Grāmatā ietilpst šādi tēlojumi: 1915. gada vasarā Kurzemē, Lopu dvēseles, Melderis, Suņi, Kalējs, Ģertrūde, Fauna piedzīvojumi, Pārnākšana, Austris un Laimdota, Lielupes plūdi, Mājas pie Lielupes, Meža pļavā, Bijušais, Vasarsvētkos, Atmiņas.
Edvarda Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem mūsu literatūras dižgariem- par Edvardu Virzu.
Izmantotā literatūra.
Edvarts Virza „Straumēni” Zvaigzne ABC
Edvarts Virza „Zaļā Zemgale” Zvaigzne ABC
M. Milzere, L. Silova „ Literatūra 8. klasei” Zvaigzne ABC
Dagmāra Ausekle, Uldis Auseklis „Literatūra 11. klasei” Rīga
„Zvaigzne”